Navigate / search

October: The Story of the Russian Revolution by China Miéville

October

Šo grāmatu nopirku Kopenhāgenas lidostā. Atkāpjoties no tēmas, varu pateikt, ka tur praktiski nekā cita nebija ko pirkt, ja nu vienīgi vēl nav lasīts Harijs Poters. Var teikt, ka man paveicās, jo grāmatu ir sarakstījis viens no maniem mīļākajiem sociālās fantāzijas autoriem. Viņam nav svešs arī marksisms, un bija sagaidāms, ka viņš zinās tēmu.

Nenoliedzami, šī tēma vēstures grāmatās ir nodeldēta līdz pēdējam. Ja cilvēks vēlas, viņš var izlasīt vēsturnieku monogrāfijas vai vieglas spekulācijas. Ja tas šķiet garlaicīgi, tad vienmēr var atrast kādu konspirācijas teoriju, kuras sākas jau no revolūcijas pirmajām dienām. Kauns atzīties, bet es, izbijis oktobrēns, par šo tēmu nebiju pārlieku informēts. Kaut ko konkrēti zināju tikai par Ziemas pils ieņemšanu, buržujiem, menševikiem un visļauno Kerenski. Šķiet, skolā būšu slinkojis, bet par februāra revolūciju nezināju praktiski nekā un nemaz par laika posmu no februāra līdz oktobrim.

Grāmata iesākas ar nelielu ievadu, lai lasītājs spētu apjēgt, kādēļ Krievijas impērijā vispār revolūcija iesākas. Nedaudz tiek ieskicēts zemnieku un strādnieku vispārējais stāvoklis, piektā gada revolūcijas atbalsis un cara nekompetence. Tālāk seko notikumu apraksts, kas autoram raksturīgā manierē apraksta laiku līdz Oktobra revolūcijai. Reizēm nav jāraksta pat fantāzija, lai stāstījums būtu aizraujošs. Revolūcijā bija daudz vairāk cilvēku par Ļeņinu, Trovki, Korņilovu un Kerenski. Arī Ziemas pils ieņemšana bija vairāk nejaušība nekā labi izplānots pasākums. Tās ieņemšanas laiku pārcēla tik daudz reizes, ka tas jau sāka izskatīties pēc farsa. Jāņem vērā arī fakts, ka lielai daļai tās aizstāvjiem iestieptais fināls apnika, un viņi aizgāja mājās. Impērijas sabrukums notika visur, valsts uz daudziem mēnešiem bija zaudējusi jebkādu vadību, jo visu varu padomēm bija revolucionāru galvenais mērķis. Tikai tās padomes bieži vien to varu negribēja un nezināja, ko ar to iesākt.

Mani bērnu dienās vienmēr bija izbrīnījis, kādēļ pirms boļševiku revolūcijas bija kaut kāda vēl buržuāziskā revolūcija. Būtu piedzims agrāk, droši vien augstskolā man pastāstītu, ka strādniekiem nelon varu pārņemt tā uzreiz no cara uz proletariātu. Pēc teorijas pa vidum jābūt arī buržujiem, kas ar savu kapitālu un apsviedību nodrošina daudz maz stabili nodrošina pārejas posmu. Vispār jau pārejas posmam ir jābūt garākam par pāris mēnešiem, bet, ja tauta izlemj, tad tur neko nevar darīt. Tādēļ boļševiku vadoņiem vairāk nācās reaģēt uz notikumiem, nekā to pašiem vadīt. Stihiskais raksturs revolūcijās ir raksturīga iezīme, jo citādi process būtu vienkāršs apvērsums.

Ļeņinam šajā grāmatā ir atvēlēta tikpat liela loma kā Kerenskim. Nemaz jau nav tā, ka Ļeņinam dzīve bija bez stresa. Protams, tikt izsūtītam uz Šveici mūsdienās būtu diezgan patīkams pasākums un atlika daudz brīvā laika rakstīšanai. Taču revolūcija viņu pārsteidza nesagatavotu. Viņu vienmēr notikumi un cilvēki pārsteidza nesagatavotu. Boļševiki sava vadoņa idejas lielākoties ignorēja. Laikā, kad Ļeņins pēc vasaras boļševiku vajāšanas slēpās pa mežiem un Helsinkos, viņa vēstules neviens no partijas biedriem neuzskatīja par publicēšanas vērtām. Pat pēc Oktobra revolūcijas Ļeņinam bija zudušas visas ilūzijas, un šis it kā esot atļāvies izteikties, ka viss noticis par ātru.

Negaidīti aizraujoša lasāmviela, kur autors nevairās pastāstīt interesantāko un dīvainākos notikumus, nedaudz paspekulēt par revolūcijas vadoņu personībām un psiholoģiskajām īpatnībām. Lieku 9 no 10 ballēm. Galvenā atziņa – revolūcijā nav svarīgi, kurš un kādēļ to uzsāk, galvenais ir beigās uzpeldēt augšā un pateikt, kā šis process “pareizi” interpretējams un savākt pietiekamu represīvo aparātu, lai noturētu savas pozīcijas.

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Yellow Blue Tibia by Adam Roberts

Pēc tam, kad biju izlasījis šī paša autora darbu Jack Glass, man tika ieteikts noprovēt arī šo grāmatu, tā arī esot diezgan laba. Ieteikumu ņēmu vērā un grāmatu pasūtīju. Atmiņa gan vairs nav tāda kā jaunībā, un par pasūtīšanas faktu pilnīgi aizmirsu. Tādēļ vienudien mani mājās gaidīja patīkams pārsteigums šīs grāmatas izskatā. Uz vāka nosaukums gan bija uzrakstīts dīvainā fontā, bet par to pārāk nesatraucos. Vispār jau tas fonts nav nejaušs, un patiesais grāmatas nosaukums nudien nav Yellow Blue Tibia.

Padomju Savienība. 1946. gads. Padomju armija nupat ir uzvarējusi Lielajā Tēvijas karā, taču cīņa ir nebeidzama, lai nestu komunismu pasaulē, armijai ir dota vien neliela atelpa. Staļins plāno pāris gadus atkopties un tad iekarot pārējo pasauli. Par šī kara rezultātu nav nekādu šaubu, un tādēļ ir jāgatavojas nākamajam karam, kurš spēs noturēt kopā visu cilvēci. Tādēļ kādā nomaļā valdības dāčā tiek sapulcināti vadošie padomju zinātniskās fantastikas autori. Viņiem ir jāizstrādā scenārijs, kurš ļaus saturēt pasauli kopā, jārada ārējais ienaidnieks. Šis ienaidnieks ir citplanētieši, kuru uzdevums ir iekarot pasauli, rakstniekiem ir jāizstrādā detalizēts plāns, kas simulētu citplanētiešu iebrukumu. Vēl jo vairāk, viņiem ir arī jāizskaidro, kā kosmosā nokļuvusi nekomunistiska rase. Taču projekts pēkšņi tiek pārtraukts, autori palaisti savā vaļā. Viss būtu labi, ja vien pēc četrdesmit gadiem kāds no dzīvi palikušajiem rakstniekiem neievērotu, ka viņu izstrādātais plāns ir sācis piepildīties.

Ja runājam par grāmatu, tad man pēc izlasīšanas radās divējādas sajūtas. No vienas puses sižeta iecerētais vēriens ir iespaidīgs. Retrospektīvi pakārtota daļu no pasaules vēstures lielai konspirācijas teorijai. Šis naratīvs piepilda visu grāmatas pasauli, paķerot līdzi mūsu realitāti un pārinterpretējot pa savam. Centrālais tēls un galvenais stāstītājs ir viens no sešiem autoriem Konstantins Skvoreckis. Viņam pēc Staļina dāčas projekta ir bijusi raiba dzīve, kas nebūt nav mudinājusi saglabāt vien autora karjeru. Zināms laiks pavadīs lēģerī, tad pārtiekot no gadījuma darbiem, Beržņeva laiki pavadīti alkohola miglā.

Viņa dzīvi saputina satikšanās ar vēl vienu no autoriem Janu Frenkeli, kurš mēģina viņam pierādīt, ka citplanētieši ir realitāte, un visas sakritības nav nejaušas. Tad nu sākas viņa cīņa pret padomju aparātu un lielo konspirāciju. Lēnā garā parādās amerikāņi, noslēpumainas slepkavības, taksists, izbijis kodolzinātnieks ar OCD sindromu, KGB darbinieki un pat dažas slepkavības. Ar zinātniskās fantastikas ieceri te viss ir kārtībā, es pat teiktu, ka ideja par mūsu esības fokusu ir visnotaļ oriģināla un interpretācija izcila. Tā dēļ vien ir vērts šo grāmatu lasīt, lai ar vietām ir tāda sajūta, ka līdz ar Skvorecki tu nesaproti absolūti neko.

No otras puses visi notikumi risinās 1986. gadā PSRS teritorijā, un te autors visu ir salaidis grīstē. Tā nu ir nācies, ka arī es šajā laikā esmu dzīvojis PSRS un laikmeta aprakstīšanas kļūdas ir vienkārši drausmīgas. Autors nav izdarījis mājas darbu, viņš ir uzrakstījis grāmatu par PSRS Rietumniekiem, kuri tāpat par šo šņabja un lāču zemi neko daudz nezina. Ja sākumā visādus artefaktus, ka miličus ar kasešu magnetafoniem, kuros ieraksta liecības, es norakstīju uz nelielu kļūdu. Taču kad ceļojuma laikā taksometra šoferis savam auto pirka kreiso dīzeli, es sapratu, autors neko nejēdz par vietu un laiku, par kuru viņš raksta. Maksimums, ko viņš ir izdarījis, ir palasījies Vikipēdiju, vai parunājies ar kādu, kurš ir bijis Maskavā. Tādēļ visi savā starpā runājoties lieto uzrunu Biedrs.

Grāmatas centrālais varonis rakstnieks pārtiek no gadījuma rakstura darbiem, tā vietā lai kā liekēdis, cilvēks bez patstāvīgas darba vietas, sēdētu pēc attiecīgā panta cietumā. Izrādās, ka tai laikā parastā pilsēta slimnīcā ir bijuši tomogrāfi, un sistēmas laistas no plastmasas pakām kā mūsdienās. Nemaz nerunāsim par specdienestu paviršību attiecībā pret ārzemniekiem. Varbūt ja tā neieciklējas, tad nav tik traki, bet ticiet man, ja jūs kaut nedaudz atcerēsieties no šiem laikiem, jums kodīs acīs katrs aprakstošais teikums. Es nemaz negribu runāt par to, ka autoram nav nekādas nojausmas par tādu nieku kā zinātniskās fantastikas žanra uztveres atšķirībām PSRS un ASV.

Lieku 7 no 10 ballēm. Lasīt var, jo sižeta centrālā ideja ir patiesi unikāla. Taču lasot jāatceras, šī grāmata ir rietumu cilvēka mitoloģiskais skatījums uz PSRS. Autors nav izdarījis neko, lai pietuvinātus stāstu realitātei, un par to viņam liels fui! Slinkums nav attaisnojums, tā ir lasītāja uzskatīšana par pamuļķi.

PS. Ja gribat uzzināt grāmatas patieso nosaukumu, lasiet nosaukuma visus vārdus kopā ar oriģinālo izrunu. Un tad ar uzzināsiet, kā reizēm viena mīlestība var ietekmēt visas pasaules likteni.

Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture by Marks Soloņins

Melu tīmeklī

Savulaik man Otrajam pasaules karam veltītās grāmatas bija iecienīta lasāmviela. Tagad gan tā nopietni par šo tēmu nebija nācies lasīt vismaz kādus piecus gadus. Nolēmu nedaudz atsvaidzināt savas zināšanas šajā jomā, un ar Zvaigznes ABC gādību tiku pie “Melu tīmeklī. Lielā kara viltus vēsture”.

Grāmatas autors savā darbā ir nolēmis vērsties pret viņaprāt lielākajiem mītiem, kas viņaprāt ir saistīti ar Otro pasaules karu. Uzmanība tiek vērsta tieši pašam kara sākumam. Kādēļ Staļins, lai arī saņēmis ziņojumus par gaidāmo Vācijas iebrukumu Padomju Savienībā, neko nedarīja aizsardzības organizēšanai? Kā ir ar slepenajiem līgumiem starp gestapo un NKVD? Kur un kā Padomju Savienība pazaudēja lielāko daļu no tankiem kara pirmajās dienās? Cik galu galā bija dzīvā spēka zaudējumi kara rezultātā? Autors uzskata, ka mūsdienās ir savairojies liels daudzums pseidozinātnieku, kas dažādas konspirāciju teorijas štancē vienu pēc otras, neskatoties uz reālajiem faktiem. Tādēļ dažas viņš ir nolēmis atmaskot izmantojot loģiku, arhīva dokumentus un veselo saprātu. Viņa mērķis ir iemācīt lasītājam kritiski izvērtēt faktus un neļauties noticēt visam uz vārda.

Šādi vēsturisku notikumu apskati vienmēr ir bijuši vairāk vai mazāk subjektīvi. To nosaka daudzi faktori – autora orientēšanās notikumos, procesos, viņa tautība un avoti, kurus viņš izmantojis savā darbā. Šo atšķirīgo uztveri viegli var novērot arī dokumentālajās un ne tik dokumentālajās filmās. Ja filma ir no rietumiem, tad tur galvenie kara notikumi risināsies Klu sajā okeānā vai rietumu frontē. Ja no austrumiem, tad tas, protams, ir par PSRS uzvaru Lielajā Tēvijas karā.

Jāatzīmē, ka šī grāmata pārsteidza mani nesagatavotu. Par pāris no autora piesauktajiem mītiem es izdzirdēju pirmoreiz. Jutos pat neērti, ka tik daudzas lietas pēdējo gadu laikā esmu palaidis garām. Te gan jāpiezīmē, ka vēstures grāmatas es izvēlos tādas, kas ļoti nespiež uz konspirāciju teorijām. Tomēr daļu no piesauktajiem darbiem man bija nācies lasīt, un gluži tā nebija, ka absolūti nesaprastu, par ko ir runa. Lai arī autors pretendē uz faktu kritisku izvērtēšanu, tomēr arī viņam nav sveši frāžaini izteicieni, kas piesaista lasītāju uzmanību. Un ja lasītājs būs dikti uzmanīgs, tad viņš arī ievēros, ka autoram patīk iesākumā nolikt kāda “vēsturnieka” hipotēzi, bet pēc kāda laika pašam dragāt tādā pašā garā. Tomēr atšķirībā no Muhina, Suvorova un Isajeva, viņš atsaucas arī uz reāliem dokumentiem, tai pat laikā labprāt parokoties citu autoru iekļauto atsauču avotos un parādot, ka tās nebūt neattiecas uz kādu konkrētu citātu.

Ja Tev patīk vēsturnieku un vēstures diletantu savstarpējie kašķi, ja padziļināti interesējies par dažādiem Otrā pasaules kara aspektiem, ja spēj nakts vidū no galvas nosaukt visas armiju grupas “Centrs” divīzijas un to materiāltehnisko nodrošinājumu 1941. gada  22. Jūnijā, tad šī grāmata Tev ir obligāti jāizlasa. Kārtējo reizi sapratu, ka nepastāv viennozīmīga vēstures notikumu interpretācija un, ka mūsdienu interneta laikmetā jebkurš murgs pie pareizas “bīdīšanas” var nokļūt oficiāli atzītas teorijas godā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, autors māk saistoši rakstīt, tulkojums arī ir labs, lai gan esmu pret Waffen SS tulkošanu kā Ieroču SS, tomēr tā arī ir tikai vienīgā vieta grāmatā, kur man radās iebildumi pret tulkojumu.

PS. Palasīju internetā Soloņina un viņa kritizēto autoru blogus, tur iet vaļā tāda polemika un savstarpējie aizvainojumi, ka maz neliekas.

Latvieši PSRS varas virsotnēs sastādītājs un redaktors Juris Goldmanis

Latvieši PSRS varas virsotnēs

Laiku pa laikam man uznāk luste palasīt grāmatu par tematu, par kuru man līdz šim nav bijusi praktiski nekādas informācijas. Tādēļ, ieraugot grāmatu „Latvieši PSRS varas virsotnēs”, man radās vēlme šo grāmatu izlasīt. Tam bija vairāki iemesli. Sākot ar mītu, ka tieši latvieši bezmaz vai noturējuši padomju režīmu tā iesākumā un tādējādi tieši pielikuši roku PSRS veidošanā. Un beidzot ar to, ka tieši latvietis ir ieviesis koncentrācijas nometnes padomju Savienībā. Grāmatu savā īpašumā ieguvu pateicoties Zvaigznei ABC.

Grāmata ir veltīta, manuprāt, diezgan interesantai tēmai  – latviešiem Padomju Savienībā 20.-30. Gados.  Zināms, ka latviešu tautības komunisti šajā laika posmā pirms lielās Staļina tīrīšanas ieņēma diezgan nozīmīgus amatus. Dažām nozīmīgākajām personām tiek veltīta vesela grāmatas nodaļa – Jānis Rudzutaks, Jukums Vācietis, Rihards Eihe, brāļi Mežlauki. Viņu dzīves tiek aprakstītas laikmeta notikumu kontekstā, lai lasītājs spētu izprast viņu izdarītās izvēles un pieņemtos lēmumus.

Jāatzīst, ka grāmatu izlasīju ar lielu interesi. Tā nebija sausi akadēmiska, kā es gaidīju. Autori ir nolēmuši padarīt savu darbu lasītājam vieglāk saprotamu, atstājot citātus un pirmavotu sarakstus ārpus grāmatas. Personu dzīves apraksti šajā grāmatā viennozīmīgi bija interesantākā daļa. Beidzot uzzināju, kā tad Jukums Vācietis kļuva par Sarkanās armijas pirmo virspavēlnieku un kādēļ viņš amatā ilgi nenoturējās. Rihards Eihe gan mani šokēja ar savu centību izpatikt valdošajai kliķei, ka tā arī nesapratu, kādi ir bijuši viņa patiesie motīvi nodarboties ar piespiedu kolektivizāciju un koncentrācijas nometņu ierīkošanu kulakiem. Šajā grāmatā ieguvu arī papildus informāciju arī tiem latviešiem, kuri uz Krieviju bija emigrējuši vēl  cara laikos un par to ievērojamāko pārstāvju likteņiem.

Var teikt, ka trīsdesmito gadu beigas Padomju Savienībā nebija tā labākā vieta, kur dzīvot. Valsts aparāts bija represīvs pret saviem pilsoņiem un visus procesiem bija jāpakļaujas Staļina idejām. Ja tevi uzskatīja par trockistu, japāņu spiegu, kontrevolucionāru, tad nekādi tavi iepriekšēji nopelni režīma priekšā nespēja glābt no nošaušanas. Arī izsistās liecības un falsificētie noziegumi ir tik neticamas, ka man būtībā nav saprotams, kādā bija jēga viņas vispār iegūt, pierakstīt un izvērtēt!

Grāmatas galvenais pluss ir tas, ka autori lasītājam neuzspiež savu viedokli. Lasītājam tiek piedāvāti fakti un interpretācija paliek viņa paša ziņā. Tā kā šeit kādas personas glorificēšanu vai nosodīšanu meklēt būtu lieki. Faktoloģiskais materiāls ir bagāts un, ja kāda informācija nav bijusi pieejama, tad autori to lasītājam arī pasaka. Diemžēl jāatzīst, ka tā grāmatas nodaļa, kurā pārsvarā tikai uzskaitīti tikai cilvēku vārdi un viņu ieņemamie amati, mani pārāk nesaistīja. Tik vien kā apskatīties vai nav kāds rada gabals tur iemaldījies.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu lasīt cilvēkiem, kurus interesē šis vēstures posms. Nekāda vieglā literatūra te nav, lasot ir diezgan jāiedziļinās, un ja apskatītais temats neinteresē, tad nav vērts pat sākt.