20. jūnijs (Tatranska Lomnica – Skalnate Pleso – Hrebrienok – Stary Smokovec – Poprada)

Lai ar’ rit jau ceļojuma trešā diena, tā arī neesam piešāvušies tam, ka viss notiek stundu vēlāk. Esam pamodušies krietnu laiku pirms brokastīm, tik krietnu, ka es pat apsveru vakardienas neapēstās picas apēšanu. Taču saņēmu sevi rokās un sagaidīju brokastis. Brokastis bija ok, nekas izcils, bet paēst varēja. Kā par brīnumu, pat šajā nostūrī daļa no brokastotājiem izrādās latvieši. Cik sapratu šie bēg no Jāņiem, nevaru viņus nosodīt, jo izskatās, ka mēs darām to pašu.

Paēduši sasienam pauniņas ar līdzņemamo ēdamo un dodamies uz šīs dienas starta punktu. Par laimi tas ronams šajā pašā miestā un līdz tam var vienkārši aiziet. Mēs gan kā pilsētiņas nespeciālisti izvēlamies iespējami visneefektīvāko un garāko ceļu līdz funikulierim. Pēc pirmās apskates izrādās, ka funikulierim ir atvērtie soliņi, un tie man riebjas, jo bail no augstuma. Tad, tikuši līdz vārtiem atklājam, ka internetā pirktās biļetes ir jāatprečo kasē, kas atrodas netālu no funikuliera starta vietas. Tā kā Maija izrādīja iniciatīvu nopērkot biļetes, viņa iet tās atprečot. Es ar puišiem pa to laiku dirnu tuvējā pļavā, vērojam vietējos būvniekus un dalām vietas funikulierī. Mūsu galvenais satraukums ir kaut kāda klase, kas ar izvēlējusies līdzīgu maršrutu, un negribētos gaidīt aiz 60 mazgadīgajiem rindā.

Kad Maija atgriežas, izrādās, mēs visi esam tikuši pie personalizētām gopass kartēm, kas ļaus mums braukt un iet visur, kur būsim nopirkuši biļetes. Jau pie paša sākuma visi plāni, kurš kuram sēdēs blakus, aiziet pa pieskari un beigās sanāk, ka kopā krēslā sēžu es ar Armandu. Armands ir nedaudz pikts, ka tā sanācis, taču kā ir, tā ir. Braucienu augšā pavadām runājoties, meklējot strautiņus un pētot koku galotnes. Nākamajā uzbrauciena posmā, lai tiktu uz Skalnate pleso, mums ir īsts funikulieris ar gondolu, un tas jau ir kruti.

Maija ar Matīsu nez kāpēc iekāpj vienā vagoniņā ar kaut kādiem tūristiem, es, Armands un Ernests nolemjam, ka brauksim vieni paši savā VIP vagoniņā, un uzrīkojam tur disenīti ar Baby Shark fonā. Kad esam tikuši augšā, tad arī sākas mūsu pārgājiens pa “Tatru maģistrāli” no Skalnate Pleso uz Hrebienok. Sākumā gan appūšamies ar pretiedeguma krēmu un apskatām vietējo ezeriņu. Tad iečekojam iespēju uzbraukt pašā Tatru virsotnē Lomnicky štit, bet tur jau nebūtu īsti ko darīt. Iedzeram cukurūdeni un dodamies ceļā.

Šis ir tāds viegls pārgājiens, kas lielākoties ved gar kalna malu, pa smuku ar akmeņiem izliktu taciņu. Nav nekādu kāpienu, tāds neliels slīpums uz leju. Sākums mums padodas brašs – pētām pilsētiņu no augšas, laiku pa laikam iedzeram cukurūdeni. Cilvēku uz takas ir maz un nekāda drūzmēšanās nesanāk. Es eju kopā ar Armandu un mums iet diezgan labi. Ernests gan pēc kāda laika kļūst dusmīgs un runā par takas ienīšanu, vēlmi iet atpakaļ, bet mēs jau viņu pazīstam un tas mūs neizbrīna. Takas kopgarums ir ap 6 kilometriem, kur vietām nākas doties pa sauli, vietām pa mežu. Matīss nevar tik lēni pavilkties un dodas tālāk viens pats, sarunājam, ka ja pie kādām krustcelēm šis nesaprot, kur doties tālāk, lai pagaida mūs.

Aptuveni pusceļā mana ideja uzrīkot pikniku no Ernesta puses tiek noraidīta, bet mēs ar Armandu tik un tā uzrīkojam nelielu pasēdēšanu uz akmeņiem iekožot picu ar cukurūdeni (mystery fanta, starp citu). Kad nākam tuvāk Hrebrienok, parādās aizvien vairāk citu cilvēku. Izskatās, ka ūdenskritums ir lielākā atrakcija, te uz tiltiņa nākas diezgan pagrūstīties un tapt pagrūstītam, lai varētu izsisties līdz vietai, kur to nofočēt.

Uz takas ir sastopami arī tādi kā vietējie šerpas, kas nes cukurūdeņus uz tālākām kalnu mājām, no sākuma biju pārsteigts redzot, ka vīri stiepj gāzētus dzērienus ap 30 -40 kilogramu svarā uz muguras. Bet vēlāk, kādā kalnu būdā paskatoties, cik maksā kola, biju vēl vairāk pārsteigts. Daļa no takām vispār nav pieveicama ar jebkādu transportu, tikai kājām. Pēc ūdenskrituma ir tiltiņš pāri Studeny potok, tur arī beidzot ir atrasts kvorums īsta piknika uzrīkošanai. Vispār jau ar šo lietu te nodarbojas praktiski visi. Ieturējušies dodamies uz noslēdzošo pārgājienu posmu Hrebrienok un braukšanu lejā ar kalnu vilcieniņu, kurš tehniski ar laikam ir ierindojams kā funikulieris tikai ar sliedēm.

Pirms tikšanas lejā gan pusstunda jāuzgaida, jo mēs atnākam stacijā tūlīt pēc vilciena atiešanas. Puišiem ir jāiepērkas suvenīru bodē, tad dirnam uz krēsliem un pūtinām kājas. Tad dodamies uz vilciena staciju Stary Smokovec, tur atkal nedaudz uzgaidām, es jau esmu iekrājis monētas un biļetes sanāk mums visiem. Tikuši mājās, nedaudz atpūšamies un dodamies uz Popradas akvaparku.

Akvaparks ir daļa no darījuma – puiši iet taku, pēc tam akvaparks. Sākam ar AquaCity Poprad. Līdz Popradai ceļš ir visnotaļ interesants, sevišķi, ja ļaujas navigatora ieteikumiem, tas ved pa visādām kazu takām, un kas zina varbūt tā pat ietaupīja kādas 15 sekundes.

Popradā pa ceļam uz akvaparku iebraucu uzpildīt degvielu (zinot, ka iespējams mums vilciena biļetēm vajadzēs monētas, benzīntankā (degvielas uzpildes stacijā) mēģinu samainīt divdesmitnieku, kasiere savukārt man mēģina pārdot vinjeti, beigās saprotam viens otru un tieku pie sīcenes) un tad jau arī esam klāt. Ar Īsto parkošanās vietu te neko lāga nevaru saprast (izskatās, ka tā ir pilna vienmēr un jau no vakardienas), tādēļ parkojos turpat kur visi citi – tādā grantētā puspļavā, savācam peldpiederumus un dodamies iekšā.

Jau sākumā problēmas sagādāja izklaides zonas atrašanas vieta, beigās kaut kā ejot gar peldbaseinu atradām pareizo ieeju. Man situāciju neatviegloja arī fakts, ka bez brillēm es redzu diezgan švaki. Tā jau nebija ne vainas, bet lielākā daļa no trubām bija ciet un vienīgās darbojošās mūsu pusaudzis nosauca par garlaicīgām. Kad puiši bija iztrakojušies, devāmies mājās. Mājupceļā man priekšā braucošā mašīna pamanījās pacelt gaisā akmeni, kurš savukārt man stiklā uztaisīja smuku zirneklīti, tas nedaudz nosita entuziasmu. Šodien vakariņas nolēmām ieturēt citā vietā – Grill bārā, un tā bija laba izvēle. Es izvēlējos ceptas ribiņas, pēc kuilēna gaļa neoda un apcepta ar bija labi, tā ka sūdzēties nebija par ko. Tā kā šeit bija pieejami kartupeļu frī arī bērni bija visnotaļ apmierināti ar vakariņām.