Navigate / search

Ceļojums uz Vāciju Sestā diena

11. jūnijs (Centerpark – Steibis)

Šodien mums pēc brokastīm ir ieplānots pārgājiens, tiek nopirkti līdzņemšanas kruasāni, iekostas arī pašas brokastis, kuru laikā mēs ar Maiju uzzinām, ka no mūsu trīs dēliņiem tikai viens ir gatavs ūdenskrituma apmeklējumam. Matīss ar Armandu ir tā pārguruši, ka viņi nu nekādi gājēji nesanāks. Bez maz vai kā tajos senajos stāstos, kad atveras vecās kara laika brūces pa jaunu un nekādi darītāji vairs nav. Ja jau negrib, nevajag ar’, brauksim trijatā! Abus atkritējus atstājam mājās, pasakām, ka var iet uz veikalu, ja ko sagribas un dažādus ieteikumus, ko padarīt izklaižu parkā. Bet tāpat jau zinām, ka viņi praktiski nebūs izkustējušies no saviem ekrāniem.

Lai tiktu uz Steibis ir jābrauc uz Oberštaufeni. Daļu ceļa es jau zinu no iepriekšējiem izbraukumiem. To, ka Vācijā neviens nekur nesteidzas, es jau sen esmu pamanījis, bet šorīt man priekšā gadās viens, kurš nesteidzas pavisam nekur, nu tā, ka nemaz. Līkumainā ceļa, nepārredzamības un pretējās satiksmes dēļ sēžu viņam astē ap divdesmit kilometriem, vienīgais, kas priecē, ka nelaimē neesmu viens –  mēs te esam jau pieci spēkrati. Beigās izdodas sagaidīt drošu apdzīšanas logu un brauciens var sākties pa īstam.

Oberštaufenei navigācijas vadīti nolienam garām pa nomali, garāžu kooperatīvi te gluži nav, bet atļautais ātrums ap trīsdesmit. Tad braucam uz Steibis, ja ticam Maijai, tad tur ir tikai viens parkošanās laukums un pašā pilsētas nomalē. Nu vispār mums visizdevīgāk būtu bijis noparkoties pie baznīcas, bet tur uzraksts, ka tikai dievkalpojuma apmeklētājiem un tas nebūtu smuki, tā patvaļīgi tur atstāt mašīnu. Tā nu braucam cauri līdz stāvvietai, kura ir mūsu plānā.

Stāvvieta ir maksas un mums praktiski nav skaidras naudas (automāts pieņem tikai kapeikas), mums naudiņa pietiek divu stundu laikam, bet līdz pilnai dienai trūkst divdesmit centi. Nelīdz kabatu pārbaudīšana un somiņu izkratīšana, tātad pārgājiens mums būs divas stundas. Praktiski jau neko vairāk jau arī nevajag.

Sākam gājienu ar iešanu atpakaļ cauri pilsētai uz baznīcas pusi, pie tās vajadzētu sākties mūsu takai. Ejam ejam un taka nekur nesākas, tiek vilktas ārā google kartes, āboļa kartes un pat visādas takziņu kartes (pēc tās mēs visu arī sapratām) un noskaidrojam, ka mums jāpaiet nedaudz atpakaļ un pie sierotavas jāgriežas pa kreisi. Bonusā redzam, kā siera automātā tiek salādēti produkti.

Sākums ir diezgan garlaicīgs, ved pa asfaltētu celiņu pilsētas nomalē, te ir kautkādas lauksaimniecības ēkas un skats ar nav pārāk izcils. Tad nonākam mežiņā atrodam norādi uz Buchenegger Wasserfälle un sākam savu ceļu. Te iešana ir interesantāka, pēc neliela pārgājiena pa mežu nonākam govju ganībās, kur jāskatās, lai neiekāptu pļekās, neuzskrietu virsū govīm, kurām šķiet ka vislabākā ganīšanās ir tieši uz pašas takas.

Tad atkal neliels gājiens pa mežu, kur no tiltiņa var vērot mazāku ūdenskritumu. Tagad gan ir sausā sezona un ūdenskritums nav dikti bagāts. Tad atkal govju ganības un meža taciņa, kurā no sākuma jārāpjas uz augšu un tad pa serpentīniņu uz leju. Esmu nedaudz atrāvies no pārējiem un pie ūdenskrituma nonāku pirmais, atrodu vietu uz akmeņiem kur piemesties, sēžu un skatos, gaidu pārējos. Kad šie atnāk, uzrīkojam nelielu pikniku un tad sarunas gaitā man par pārsteigumu tiek atklāts, ka mēs šo ūdenskritumu apmeklējam jau otro reizi. Pirmā ir bijusi pirms trīspadsmit gadiem. Nu jāsaka godīgi es neko tādu neatminos, par ūdenskritumu arī saku – līdzīgs jau ir, bet upes gultne bija pavisam citādāka.

Dodamies atpakaļ, es ātrāk, lai paspētu paņemt mašīnu pirms laika izbeigšanās, sarunājam tikties sierotavas stāvvietā. Smukais serpentīniņs, kas veda pie ūdenskrituma, atpakaļceļā tik foršs vairs nešķita – viena vienīga kāpšana uz augšu. Tagad ejot atpakaļ mēģinu saskatīt ko pazīstamu, bet, kamēr nenonāku pie Steibis transformatora kastes, man nekādas atmiņas galvā neparādās. Eju uz stāvlaukumu, jā, viss ir tā kā kaut kur redzēts, bet tās jau noteikti ir viltus atmiņas. Savācu mašīnu, noparkojos pie sierotavas, gaidu un skatos savu blogu 2010. gada Vācijas izbrauciena aprakstu, un ko tu domājies – es tik tiešām te esmu bijis!

Atnāk Maija ar Ernestu un dodamies pie siera automāta sapirkt bergkēzi, ko vest mājās. Produkta iedošanas mehānisms ir tik interesants, ka tā dēļ vien nopērkam vēl vienu siera gabalu. Dodamies mājās. Pa ceļam nolemju Oberštaufenē paņemt degvielu, jo mašīnai bāka jau tāda patukša. Pateicoties tam mūs mašīna ved cauri vecpilsētai, kaut kādu lokālu svētku laikā, varam paklausīties pūtēju orķestri un paskatīties ko andelē laukumos.

Tikuši atpakaļ mājā secinām, ka mājās palikušie nudien nav mainījuši vietas uz dīvāna, nolemjam doties uz vietējā maķīša analogu paēst. Salasām kaut kādus burgerus ar kartupeļu frī, Ernests paņem asos vistu spārniņus. Te dzeramos dod tādās daudzreiz lietojamās glāzēs, ar depozītu viens eiro. To gan pamanu ēdot un pētot čeku. Skaidrs, ka uzreiz rodas jautājums, kur tad tās glāzes nodot. Varētu jau iet pie kases un paprasīt, bet tas nav mūsu stils. Ēšanas laikā vērojam blakus galdiņus un analizējam notiekošo. Algoritms ir sekojošs, savāc savas plastmasas glāzītes un aizstiep uz kasi, tur tās tev paņem un izdod naudu.

Paēduši dodamies uz izklaidēm, mēs ar Ernestu uz spēļu automātiem, Matīss ar Armandu uz minigolfu. Spēļu automāti ar savu ticket pelnīšanas sistēmu ir viens vienīgs cilvēku apkāsiens, bet Ernests sen ir gribējis visus šos štruntus izmēģināt. Pēc tam akvaparks, peldplēve vēl nav sākusi augt.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem II

21. maijs

Alpenblik

No rīta možamies, sacepam olas ar speķi un ieturamies. Naktī gulēšana laba, no sākuma gan traucēja govju zvanu grabēšana, bet ar laiku jau pierod. Pēc iestiprināšanās tiek lemts, uz kurieni doties, un smērētas līdzņemamās sviestmaizes. Iepriekšējā vakarā man prezentēja visus ieplānotos maršrutus, tos tad es ņēmu un sadalīju perspektīvajos un neperspektīvajos. Kā par brīnumu neviens manam dalījumam neiebilda, acīmredzot arī citiem diez ko nevilka doties septiņu kilometru pārgājienā, lai apskatītu vienu koku. Šodienas izvēlētais maršruts ir perspektīvais.

Alpenbliks

Mūsu pastaigas maršruts sākas pilsētiņā Steibis, un galvenais apskates objekts saucas Buchenegger Wasserfälle. Vispār jau maršruts piedāvā apskatīt septiņus ūdenskritumus. Maršruta garums nieka 6 kilometri. Sakravājam vajadzīgās mantas mašīnā un dodamies prom. Tā kā veicamais attālums ir diezgan liels, tad Matīss drīz vien jau nolemj nedaudz pagulēt. Tad vācieši ir nolēmuši nedaudz paremontēt ceļu un izveidojuši apvedceļu, protams, Ivaram tas liekas neizprotami, un viņš kādas pāris minūtes visus kaitina ar tekstiem „Apgriezties kad iespējams” un beigās tiek izslēgts. Izgāžas arī mans plāns aizbraukt uz Steibis pa maznozīmīgajiem ceļiem. Pēc astoņdesmito gadu kartes sanāca, ka tas ir iespējams, diemžēl realitātē tur ir zīme „ceļa nav”. Tā nu nācās vien ievērot visas apvedceļa norādes un braukt pēc zīmēm.

Matīss

Nokļuvuši Steibis, tūdaļ saskārāmies ar nākamo problēmu, nevar lāga saprast, kur tad sākas tas dižais maršruts. Norāžu lasīšana nekādu pievienoto vērtību nedod, un Zigfrīds dodas iztaujāt vietējos. Vietējie ar padomu neskopojas, norāda uz stāvvietu, no kuras sākoties mūsu maršruts uz ūdenskritumiem. Mašīnu noparkojam maksas stāvvietā. Man gan ir aizdomas, ka tur varēja arī nemaksāt, jo diez vai tādas mazas pilsētiņas nomalē kāds maz apmaksas faktu pārbauda. Izpakojam Matīsa ceļojumu sēdeklīti, uzriktējam puiku Zigfrīda mugurā, un ceļš var sākties. Tikai neizdodas atrast ceļa sākumu. Tā nu dodamies atpakaļ ar kājām cauri visai pilsētiņai, pēkšņi atrodas arī norādes uz milzu staba ar megapadsmit norādēm un visiem viss kļūst skaidrs.

Ceļa sākums ir visai necils, ejam gar ciemata nomali, pa ceļu, kas norobežots ar ganiņu drātīm. Govis gan neredz. Matīsam ceļojums patīk, džekiņš sēžot savā sēdeklītī, visu laiku kaut ko dungo pie sevis. Tā nu kuļamies pa pļavām un mežiem, laiku pa laikam paveras kāds bergbliks vai alpenbliks. Diena gan ir visai nomākusies un apkārtne izskatās tāda nedaudz padrūma. Arī ceļš pēc kāda laika pārvēršas par salijušu govju taku, un iešana vairs nav tik forša.

Pirmais ūdenskritums

Tiekam arī pie pirmā ūdenskrituma, iespējams, ka pa šo laiku esam jau kādiem pāris pagājuši garām tos nepamanot, bet ko lai dara? Ūdenskritums izskatās vairāk pēc krāčainas upeles, tomēr pastāvam un paskatāmies, citādi sanāks, ka pa velti esam nākuši. Paskatāmies un dodamies pa mežu tālāk.

Taka vispār izskatās aizdomīgi vismaz šajā posmā, izskatās, ka bez govīm pa to neviens cits nemaz nav gājis. Pa ceļam ieraugām dīvainu būvi, Zigrfrīds man mēģina iestāstīt, ka tā Vācijā glabā bišu stropus, saliek pa vairākiem vienā būcenī un viss. Nekādu būris no būra vismaz desmit metru attālumā, visi vienā kaudzē un miers.

Buhenegger

Beigu beigās, kad man jau pārgājiens bija diezgan apnicis, mēs nonācām pie galvenā ūdenskrituma Buchenegger. Jāatzīst, ka šis nu nelika vilties, īsts ūdenskritums ar ūdeni, kas krīt nevis tek pa akmeņiem. Matīsam arī šī štelle patīk, nolemjam turpat ūdenskrituma pakājē papusdienot un safotografēties. Tā nu pie ūdenskrituma pavadām kādu pusstundu un tikai tad dodamies atpakaļ uz Steibis. Tagad ir mana kārta nest Matīsu, puika jau ir nedaudz piekusis un laiku pa laikam mēģina niķoties, bet salīdzinot ar dienām, kas nāks, tie vēl par īstiem niķiem nemaz nav saucami. Atpakaļ ceļā nekā ievērojama nav, labi, Alpi izskatās smuki no jebkura skatupunkta, bet tā nekas elpu aizgrābjošs gan nebija. Pēc maniem uzskatiem visi pārējie nevis iet, bet velkas, tā nu mēs ar Matīsu nodarbojamies ar atraušanos un gaidīšanu. Viens gan ir pozitīvi: te nav odu, nu nekādu, neviena paša. Līdzīgā Latvijas mežā odi jau sen būtu, ja ne labi paēduši, tad vismaz labi sakoduši, bet te nekā: stāvi bezvējā mežā zem koka un nekā neviena oda.

Atgriezušies pie mašīnas man sagadās misēklis, Matīsa krēsliņš tiek nolikts tik neveiksmīgi, ka puika norauj uz muti. Kā par brīnumu viņš nekādu traci neceļ, toties kad Zigfrīds sadomā dabūt atpakaļ mašīnas atslēgas, tad gan visi dabūjam dzirdēt Matīsa domas par šo faktu.

Cemetry

Nākamais pieturas punkts ir dzelzceļa modelītis, kas atrodas Oberstaufen pilsētiņas nomalē. No sākuma gan šķiet, ka esam iebraukuši sniega tīrītāju remonta boksā. Tomēr nedaudz paraustot durvis izdodas atrast īstās, tās, kurās pārdod biļetes modeļa apskatei. Modelis jāatzīst ir visai liels un diezgan labi izveidots. Nevar salīdzināt ar Mazo Berlīni Berlīnē, bet cienījami priekš tādas mazas pilsētiņas. Kādas pārdesmit minūtes veltām modeļa apskatei, paskatāmies kā braukā vilcieniņi, pavērojam no cilvēku figūriņām izveidotās sadzīves ainiņas. Man jau šķiet, ka vācieši ir traki uz dzelzceļu, nevienā citā valstī neesmu redzējis tādus dzelzceļa modeļus kā Vācijā un Šveicē.

oberstaufen

Izštukojam, ka vajadzētu paēst un dodamies uz Oberstaufen centru, pieparkojamies pie baznīcas un dodamies meklēt ēstūzi. Skaidra lieta, ka neviena ēstuve nav pietiekami laba, labās ir slēgtas utt. Matīss aizmieg savos rateļos jau pašā apgaitas sākumā un turpmākajos notikumos aktīvi nepiedalās. Beidzot pēc pusstundas ilgiem meklējumiem, kuru laikā esam izstaigājuši gandrīz visu pilsētiņu, izņemot pašu centru, mums centrā izdodas atrast ēstuvi pārdesmit metru attālumā no mašīnas stāvvietas. Uzēdam zupu un desiņas un nolemjam atgriezties Kühberg. Pa ceļam papildinām pārtikas krājumus, vakaru pavadu dzerot alu un noskatoties Matīsa mēģinājumos apgūt staigāšanas mākslu.