Atceros, kā sensenos laikos, kad iznāca Hokingsa pirmā grāmata „Īsi par laika vēsturi”, es to tūdaļ nopirku un ar neviltotu interesi izlasīju visu par melnajiem caurumiem un gaismas staru kā notikumu horizonta starp pagātni un nākotni ierobežotājiem. Gan tad, gan tagad man šī grāmata šķiet laba esam.

Nākamā Hokingsa grāmata „Visums rieksta čaumalā” man vairs tā nepatika. Maksāja daudz dārgāk, daudz smuku bildīšu, bet satura izklāsta ziņā Brian Green ieliek kloķi. Šī grāmata bija par stīgu teoriju, laika mašīnām un nedaudz par melnajiem caurumiem. Tai laikā novērtēju kā vējā izsviestu naudu. Tā domāju arī šobrīd.

Nupat iznāca Hokingsa jaunākais darbs „The Grand Design”, un, piezīmēšu, nemaz tik diža šī grāmata nav. Grāmata ir sarakstīta ar domu izstāstīt zinātnes pēdējos atklājumus un secinājumus jebkuram cilvēkam. Galu galā ir sanākusi tāda bilžu grāmata, kas patiesībā nepastāsta lasītājam neko. Tā ir pilna ar dažādiem apgalvojumiem, no kuriem lielākā daļa nav ilustrēta pat ar piemēriem. Praktiski netiek parādīta neviena matemātikas formula bez kuras, manuprāt, relativitātes teoriju ir diezgan nereāli ilustrēt nespeciālistam.

Tomēr, ja tu esi fizikas stundās gulējis un neko nezini par gaismas duālo dabu, tad, iespējams, šī grāmata varētu būt īsts atklājums. Tas pats par Stringu teoriju, (nē, šī ir no fizikas, lai gan no grāmatas teksta varētu saprast arī burtiski, grūti gan iedomāties septiņdimensionālus stringus) aprakstīta diezgan virspusēji un, domājams, cilvēks, kas nav neko par šo tēmu lasījis, vairāk gudrāks netiks. Arī zinātnes pēdējais sasniegums M-teorija mums tiek pasniegts kā fundamentāla fizikas teorija, kas ir Theory of Everything kandidāte. Un viss nekas netiek stāstīts, kāpēc tieši M-teorija ar ko tā labāka par citām, tās trūkumi un plusi – vai nu tici autoram uz vārda vai ej ratā.

Arī tādi spēcīgi apgalvojumi kā „mūsdienu filosofija netiek līdzi zinātnei, lai izskaidrotu realitāti” paliek bez dziļākas iztirzāšanas, lai lasītājam pavēstītu, kur tad ir šīs problēmas. Tāpat tiek apskatīti teoloģiski jautājumi par Dieva esamību vai neesamību, īpaši neiedziļinoties, bet virspusēji pārskrienot stiprajam un vājajam antropajam principam. Pēdējā nodaļa „Grand design” izraisīja reālu vilšanos, pusi no nodaļas aizņēma „The game of life” apraksts.

Toties grāmatā ir Glosārijs, kurā tiek diezgan virspusēji izskaidroti fizikas termini un definīcijas. Labākais ir tas, ka daži izskaidrotie vārdi pašā tekstā nemaz nav sastopami, piemēram, neitrīno.

Domāju, ka šoreiz puiši ir pārcentušies ar vienkāršošanu un galu galā nekas prātīgs nav sanācis. Vienu brīdi pat prātā ienāca diezgan ciniska doma, ka Hokings vienkārši pelna naudu jaunam ratiņkrēslam.

Grāmatā esmu vīlies, tas nekas, ka viņa būs dižpārdoklis, jo to tak sarakstījis pats Hokings. Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm savās 200 lapaspusēs tā mums tā arī neko konkrētu nepastāsta. Sadaļa par filosofiju ieteiktu izlasīt kādā filosofijas vēstures grāmatā. Par Visuma piemērotību cilvēkiem un Visuma rašanos es ieteiktu izlasīt Paul Davis „The Goldilocks Enigma: Why Is the Universe Just Right for Life?”, par string teoriju un M teoriju, laba grāmata ir Brian Green „The Elegant Universe: Superstrings, Hidden Dimensions, and the Quest for the Ultimate Theory” un „The Fabric of the Cosmos: Space, Time, and the Texture of Reality”.