The Bazaar of Bad Dreams by Stephen King

Stīvens Kingam kā biezu grāmatu autoram nav nekādas vainas, taču, manuprāt, viņa īstais talants parādās stāstos. Tur viņš paspēj visu izveidot tēlu, ieskicēt apkārtni un pasniegt pavisam savdabīgu skatījumu uz pasauli vai notikumu. Tādēļ es cenšos, un līdz šim man ir sanācis izlasīt katru šī autora stāstu krājumu. Es arī neskrienu vilcienam pa priekšu un nemeklēju autora stāstus to iznākšanas brīdī, bet paciešos līdz tie tiek apkopoti krājumā.

Pavisam šeit atrodami veseli divdesmit stāsti. Savā kvalitātē tie ir no pavisam sadzīviskiem stāstiem līdz pavisam šausmīgiem šausmu stāstiem. Autors lasītāju brīdina, ka dažiem no šiem stāstiem ir zobi, un pēc to izlasīšanas rētas var palikt uz visu mūžu, tāpēc ļoti uzmanīgi.

Mile 81 – biju jau lasījis agrāk un par šo īso grāmatiņu ir atrodama atsauksme manā blogā. Tipisks Kinga gabals, par dažām īpašām vietām un lietām, kuras atrodamas reizē nomaļā vietā un tai pat laikā visu acu priekšā. Tur var notikt visneiedomājamākās lietas, bet ir jābūt īpaši uzmanīgam. Tās ir kā purva akači ievelk sevī un nelaiž vairs vaļā. 7 no 10 ballēm.

Premium Harmony – reizēm cilvēkam pietiek ieskriet veikalā pēc rotaļu bumbas, lai izmainītos visa viņa dzīvi. Šis ir no tiem stāstiem, kurus es saucu par sadzīves stāstiem. Te īsti nav nekādu šausmu, parasta ikdiena, kas pasaulē notiek daudzas reizes dienās. Šī stāsta varonim lielā dzīves loterija ir izvilkusi šādu lozi. No vienas puses zaudējums, no otras puses ieguvums. Ak, jā, Premium Harmony ir lētas cigaretes. 6 no 10 ballēm, no autora biju gaidījis nedaudz lielāku vērienu.

Batman and Robin Have an Altercation – arī šis ir sadzīves stāsts. Dēls katru nedēļu pusdienās ved savu ar Alcheimera slimību sirgstošo tēvu. Viņiem dzīvēs ir gājis visādi, vecais lēnām zaudē saikni ar realitāti, taču šis brauciens atšķiras, tēvs negaidīti atceras kādus Helovīnus, kuros kopā ar dēlu kā Betmens un Robins gājuši pie kaimiņiem. Vēl jo vairāk izrādās, ka vecajā vītā Betmena gars nemaz nav miris. 8 no 10 ballēm.

The Dune – šis ir īstais Kinga stāsts, vecs kongresmenis jau gadiem apmeklē kādu kāpu, šī kāpa ir kaut kas īpašs. Lēnā garā mums tiek pavēstīts viss par vīra dzīvi, un tas, ko viņš redzējis, kā arī tas, kādēļ kāpa viņu pievelk. Ticiet man, ja jums kaut kur būtu noslēpta šāda kāpa, arī jūs kļūtu nedaudz šausmīgā veidā atkarīgi no tās. Tviteris tam ir pierādījums, ka cilvēka daba ir tieši tāda. 10 no 10 ballēm.

Bad Little Kid – arī šis ir īsts autora meistarstiķis. Kā būtu, ja būtu bērns, kurš jau pēc savas dabas ir ļauns. Šāds mazais smurgulis darīs visu, lai sagādātu citiem ciešanas un, ja vajadzēs, arī nāvi. Mazā rižika ar propellercepuri tēls ir vienkārši perfekts, tāpat kā uz nāvi notiesātā skolotāja tēls. Vai tas, ko autors mums vēsta, ir patiesība vai tikai trakā murgi, mēs nekad neuzzināsim, un tas ir pats labākais. 10 no 10 ballēm.

A Death – tāds pabaiss stāsts par kādu slepkavu, īsti nevar saprast, vai šis cilvēks ir vainīga vai nav, taču vietējo iedzīvotāju verdikts ir skaidrs – jāpakar. Labs beigu pavērsiens. 8 no 10 ballēm.

The Bone Church – poēma par pavisam vecu un jau sen nedzirdētu lietu ziloņu kapsētu! Īsts piedzīvojums, mistika un vājprāts. Varbūt vienkārši izdomājums, džungļos jau notiek dīvainas lietas. Viena no retajām poēmām, ka man ne tikai patika, bet kuru arī sapratu. 9 no 10 ballēm.

Morality – dzīvot bezgrēcīgi nav nekāds joks, visi, kas lasījuši biezo melno grāmatu, zina – grēka alga ir nāve. Taču stāsta varonei tiek piedāvāts pagrēkot un kļūt bagātai, viņas dzīve pilnībā izmainās. It kā sadzīves gabals, tomēr ir atrodams šis tas šausmīgs, mēs jau paši nemaz īsti reizēm nezinām, kas mūsos patiesībā iekšā slēpjas. Un reizēm ir jābūt dikti uzmanīgam, lai savu alternatīvo Es neizlaistu tautās. 8 no 10 ballēm.

Afterlife – cilvēks nomirst, bet kas ar viņu notiek pēc tam? Kingam ir interesanta vīzija par pēcnāves dzīvi. Šādu ideju man līdz šim nebija nācies lasīt, gan jau, ka nav unikāla, bet izlasīšanas vērta. 9 no 10 ballēm.

Ur – stāsts par rozā Kindle, paralēlajiem Visumiem un Torni. Atzīšos, es nudien gribēt sev tādu lasīkli kā grāmatas varonim. Esmu jau apskatījis blogā. 8 no 10 ballēm.

Herman Wouk Is Still Alive – un atkal sadzīves gabals, par tiem, kas dzīvei redz jēgu vēl dziļā vecumā un tādiem, kuriem šķiet, ka dzīves beigas ir pienākušas jau nesasniedzot trīsdesmit. Uzrakstīts jau meistarīgi, un ir šausmu elements (tie kas nevar piedot bērnu nogalināšanu, tiem stāsts nepatiks) 9 no 10 ballēm.

Under the Weather – klasisks stāsts par vēlmi norobežoties no patiesības, ja cilvēks labi grib, viņš var apmuļķot ne tikai citus, bet arī sevi. Nedaudz pabaiss un neracionāls, bet cilvēkiem ja aizbrauc jumts gadās visādi. 9 no 10 ballēm.

Blockade Billy – sākumā domāju nemaz šo stāstu nelasīt, jo neko nejēdzu no beisbola, taču autors mani ievadvārdos pārliecināja, nevajag baidīties no tā, ko nesaprot, tas ir tikai fons. Billijs ir īsts beisbola superzvaigzne, un nemaz nevar saprast, kādēļ šausmu stāstu izlase iekļauts šis stāsts. Jā, Kings labi raksta par beisbolu, pat ja lasītājs no tā neko nesaprot. Ir vērts izlasīt līdz beigām. 9 no 10 ballēm.

Mister Yummy – pansionāts, kura iemītnieki lēnā garā gaida savu Nāvi. Kad cilvēkam pienāk viņa pēdējā stundiņa, viņš šo parādību nudien nepalaidīs garām. Smuki jau uzrakstīts, taču no tiem stāstiem, kas ātri aizmirsīsies. 7 no 10 ballēm.

Tommy – poēma, bet man nepatika. 5 no 10 ballēm.

The Little Green God of Agony – šis atkal ir tipisks Kinga stāsts. Par ceļu uz izveseļošanos no pacienta un viņa fizeoterapeites viedokļa. Vienam šķiet, ka šis dara visu iespējamo, bet otrai, ka pacients ir vārgulis un sliņķis. Labi, ka vismaz miljardieris. Taču varbūt taisnība nav nedz vienam, nedz otram. 10 no 10 ballēm.

That Bus Is Another World – stāsts patiks visiem tiem, kuri reizēm vilcienā sēž un blenž uz citiem pasažieriem (vai arī uz cilvēkiem, kas atrodas blakus braucošajā mašīnā) domājot par to, kādas ir viņu dzīves. 9 no 10 ballēm

Obits – labākais stāsts visā grāmatā. Kā tas būtu, ja tu uzraksti par kādu nekrologu dzīvam esot un viņš nomirst. Dzeltenās preses žurnālistam tā ir īsta ādere, bet arī nopietna atbildība. Viņš var uzrakstīt nāves spriedumu vienalga kādam cilvēkam, bet ko ar šādām spējām iesākt reālā dzīvē? 10 no 10 ballēm.

Drunken Fireworks – šis ir humoristisks un ironisks stāsts par kaimiņiem. Kaimiņi dzīvo mierīgi līdz kādā Pateicības dienā nesākas sacensība, kuram ir labāka uguņošana. Iespaidīgi atklāj cilvēku dabu. 9 no 10 ballēm.

Summer Thunder – distopisks postapokaliptisks stāsts. Ne visi pārdzīvoja pirmo kodoltriecienu, taču arī tie, kuri izdzīvoja, ir nolemti. Radiāciju ar aci neredzēsi un par saslimšanu uzzināsi tikai tad, kad sāksi vemt asinis. Aiziet no šādas pasaules var dažādos veidos. 10 no 10 ballēm.

8 no 10 ballēm, ja esi Kinga daiļrades cienītājs, tad uz lasīšanu nebūs jāmudina. Taču, ja arī neesi, tad droši ķeries klāt, ne visi stāsti būs ideāli un aizraujoši, taču priekš katra gaumes te pa kādam atradīsies, un kas zina, iespējams, arī nobīsies.

Revival by Stephen King

Man gāja grūti saņemties sākt lasīt šo grāmatu, tam bija daži manis paša iedomāti iemesli. Pirmais un mazsvarīgākais – pēc Stīvena Kinga pēdējo divu darbu izlasīšanas Joyland un Mr. Mercedes man radās priekšstats, ka Kings vairs nav tas, kas agrāk. Otra daudz nopietnāka atruna bija tā, ka man bija nedaudz bailes viņu šķirt vaļā, jo Kings ir liels meistars atrast cilvēkos vājās vietas, ierosināt viņu iztēli un pamatīgi sabiedēt. Lai pārvarētu šaubas, man pagāja vesela nedēļa, taču nu grāmata ir izlasīta.

Mazā Jaunanglijas ciematiņā pusgadsimtu atpakaļ dzīvoja kāda laimīga ģimene, tētis – benzīna stacijas īpašnieks, mamma – mājsaimniece, trīs dēli un viena meita. Kādu dienu mazais Džeimijs rotaļājoties pamana, ka pār viņu pārslīd ēna. Ēnas īpašnieks ir jaunais pilsētiņas mācītājs Čārlzs Džeikobs. Džeikobs ar savu sievu pilnīgi pārvērš mazās pilsētiņas baznīcā iešanas paradumus, visiem patīk gan mācītājs, gan viņa sieva. Taču, kad Džeikobu ģimenē notiek traģēdija un jaukais mācītājs nolād Dievu no kanceles, viņš tiek patriekts no pilsētiņas uz visiem laikiem. Pēc pārdesmit gadiem Džeimija un Čārlza ceļi atkal krustojas, Džiemijs no viduvēja muzikanta ir kļuvis par nopietnu heroīna lietotāju bez jebkādām nākotnes cerībām. Bijušais mācītājs Džeikobs strādā atrakciju parkā. Te arī Džeimijam tiek izteikts piedāvājums, no kura viņš nespēj atteikties, un viņa saite ar bērnības mācītāju kļūst pavisam cieša.

“Something. Happened. Something happened. Oh Mother, something happened. Something, something.”

Pirmais, kas notiek ar lasītāju būs nespēja nolikt grāmatu malā. Un ar to vajag rēķināties. Otra lieta, kas notiek, ir tas, ka lasītājs gribot negribot uzzinās daudzas vārda revival nozīmes. Trešā lieta, kas tad īsti notika?

Izlasot šo grāmatu man nācās secināt, ka Kings nebūt nav izšāvis visu pulveri, un šis darbs nenoliedzami viņam ir izdevies ļoti labs. Skaidra lieta, ka galvenais varonis Džeimijs, caur kura acīm mēs skatāmies uz pasauli, līdz grāmatas beigām kļūst par mūsu senu paziņu. Tādas lietas Kinga darbos ir pašas par sevi saprotamas. Tāpat ir saprotams, ka ļaunums ir apslēpts mūsos katrā, kas šad tad iznāk uz āru, bet reizēm tur arī paliek. Un arī to autors māk no saviem varoņiem izvilināt tā, ka maz neliekas. Vide, protams, ir mazpilsēta, kur gan citur. Arī te viņš liek lasītājiem iemīlēt savus varoņus un tad kā tādiem sīpoliem ņems nost pa kārtai vien, lai atklātu to patieso būtību.

Šīs grāmatas centrālais jautājums ir par to, kas notiek pēc nāves. Vai mūs sagaida paradīze, elle vai nekas? Vai ir iespēja paraudzīties uz viņpasauli? Ko mums iespējams dotu šādas zināšanas. Izbijušais mācītājs Džeikobs ir apsēsts ar ideju par viņpasauli, viņam ir pamatots iemesls, bet kas ir pats galvenais viņam ir arī instrumenti. Viņa hobijs, kļūst par apsēstību un rezultāti neliek ilgi sevi gaidīt.

Džeimijs visā lietā iepinas it kā nejauši, bet kas to lai zina, varbūt viņam ir tāds liktenis visu mūžu atrasties Čārlza ēnā. Lasot grāmatu var atrast daudzas atsauces uz šausmu stāstu vecmeistaru darbiem, taču tās ir neuzbāzīgas un nekādas īpašās priekšzināšanas nav vajadzīgas.

Vienīgais ko varētu pārmest autoram ir grāmatas beigu daļa. Tajā autors pilnībā paļaujas uz savu lasītāju fantāziju. Ne visiem šāda autora uzticēšanās varētu patikt.

Tas, kas notiek “patiesībā” ir prātam neaptverami, un nav brīnums, ka to uzzinot cilvēks var zaudēt prātu. Domāju, ka lasītājam prāta zaudēšana nedraud, bet pāris murgainus sapņus atlikušajā dzīvē šī grāmata var sagādāt. Vispār jau ir grūti runāt par šo grāmatu neizmaitājot visu lasīšanas prieku pārējiem. Bet vienu gan varu pateikt ir vērts. Un, ja esi Lovecraft daiļrades cienītājs, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela, jo viņa Mitosam te ir liela loma. Lieku 10 no 10 ballēm, tas nekas, ka te nav atsauces uz Torni.

Mr. Mercedes (Bill Hodges Trilogy #1) by Stephen King

Nu jau veselus četrus mēnešus nebiju lasījis neko no Stīvena Kinga darbiem. Šo grāmatu biju nopircis jau pirms diviem mēnešiem, bija grūti izvēlēties – ņemt cietajos vākos vai tomēr lasīt uz Kindles. Beigu beigās elektroniskā grāmata uzvarēja, taču uz izlasīšanu viņai bija jāgaida diezgan ilgi. Lai ar esmu Kinga daiļrades fanbojs, man ir grūti saņemties lasīt viņa grāmatas. Un tam pie vainas ir Kinga rakstnieka talants, viņš māk uzspiest cilvēkam uz jūtām, atrast vietu, kur lasītājs ir visvieglāk ievainojams un izmantot to tā, ka maz neliekas. Ja man nebūtu tik auksta sirds, tad domāju, ka dažas grāmatas lasot es varētu pat nobirdināt kādu asaru.

Kādā mazā ASV pilsētiņā agrā rītausmas stundā bezdarbnieku rindā ietriecas Mersedes automobilis. Astoņi tiek nogalināti un piecpadsmit sakropļoti. Mersedess un tā vadītājs aizbrauc prom, it kā nekas nebūtu noticis. Mersedesu vēlāk atrod, bet slepkava jau ir gabalā. Stāsts turpinās divus mēnešus vēlāk. Lietas izmeklētājs Bill Hodges ir aizgājis pensijā un mēģina aprast ar vecumdienām. Kādu rītu viņš atrod savā pastkastē vēstuli, kuras autors apgalvo, ka tieši viņš ir Mr. Mercedes un, ka viņam padomā ir vēl citi noziegumi. Un tikai Billam ir iespējams viņu apturēt.

Kings acīmredzot ir nolēmis ievingrināt roku parasta trillera rakstīšanā. Darbība norit divās paralēlās sižeta līnijās – no Bila Hodges un Brady Hartfield skatupunktiem. Bradijs ir tas pats Mr. Mercedes, autors to nemaz neslēpj, un lasītājam uzreiz tiek paziņots vaininieks. Bils savukārt nemaz nenojauš, kurš ir jātur aizdomās. Tad nu lasītājam atliek vien novērot, kā sižeta līnijas laiku pa laikam šķērso viena otru, lai finišā saplūstu vienā. Šo grāmata ir no tām, kuras nevar nolikt malā, kamēr neesi izlasījis līdz galam, sižets ir spraigs, un autors prot meistarīgi kāpināt sasprindzinājumu. Tā kā trilleru cienītājiem šī grāmata varētu patikt.

Savukārt man, kā Kinga daiļrades cienītājam, grāmatā pietrūka paša Kinga. Te nav nekādu noslēpumu un mistēriju, viss ir skaidrs uzreiz. Nav ne Crimson King, vai vismaz kāda Randall Flagg avatara. Izskatās, ka šīs grāmatas pasaule nemaz neatrodas Tumšā torņa ēnā! Vienīgais, kas liecināja par Kinga pasauli, bija pāris atsauces uz grāmatām Christine un It. Man tas bija daudz par maz.

Par grāmatas tēliem, tur nu cepuri nost, Kings ir meistars savu tēlu izstrādāšanā! Detektīvs Bils, kurš pazaudējis dzīvei jēgu. Pensiju vada skatoties televizoru un domājot, vai nevajadzētu nošauties. Vienīgais, kas man nepārliecināja, ir fakts, ka cilvēks, kurš visu mūžu nostrādājis izmeklēšanā, tā vietā, lai jaunu informāciju nodotu saviem kolēģiem, izmeklēšanu sāk uz savu roku. Tas taču ir totāli neprofesionāli! Bet ja to atmetam, tad ļoti labs personāžs, kura dzīvei just līdzi.

Slepkavnieks Bradijs, kuram ir ap trīsdesmit, un kurš dzīvo pie savas mammas. Ar mammu viņam ir īpašas attiecības. Viņš arī grib tikt pamanīts un šo savu vēlmi realizē, kā nu māk. Vai es viņu ienīdu? Skaidra lieta, ka ienīdu! Neskatoties uz visiem viņa pūliņiem iestāstīt man, ka viņam dzīve vienkārši tāda izveidojusies. Taču no brīža, kad viņš ietriecās pūlī un sabrauca cilvēkus, es vēlējos viņu redzēt degam ellē. Kings jau arī, protams, labais, ieskicē lasītājam pāris tēlus, ļauj pie viņiem pierast un nedaudz sākt just viņiem līdzi, un tad Blukts! Un viņu vairs nav! MAITEKLIS! Un tai brīdī, kad viņš nejauši noindēja savu māti, es vienkārši ļauni priecājos. Pirmkārt, tādēļ, ka man jau šķita, ka tā tas viss beigsies. Otrkārt, tā viņam būs mācība par ideju noindēt cita cilvēka suni. Jāpiezīmē gan, ka Bradijam galva strādāja diezgan labi, un kā maniaks viņš sanācis diezgan labs.

Patika kā autors iesmēja par standarta izmeklēšanas seriāliem, mūsdienu televīzijas šoviem un Bībera faniem. Vienīgais, kas man nepatīk autora darbos, ir viņa tendence, likt mirt maziem bērniem, kas ne pie kā nemaz nav vainīgi.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Priekš Kinga viduvējs darbs. Ceru, ka Revival, kas iznāks šomēnes būs jau pavisam citas raudzes darbs.

Joyland by Stephen King

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu man bija ilgas pārdomas. Precīzāk bezmaz vai veselu gadu. Galvenais iemesls bija pataupīt grāmatu vēlākam laika, jo Kings taču ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem! Taču, nonākot situācijā, kad nevarēju izvēlēties, ko lasīt tālāk, man šī grāmata lieti noderēja.

Joyland ir kādas vasaras stāsts. Koledžas students Devin Jones atrod darbu izklaides parkā Joyland. Parks ir vienkāršs atrakciju parks, ne tāds kā Disnejlenda, mazāks un personiskāks. Visi darbinieki šeit ir savstarpēji pazīstami, daudzi no tiem nākuši no ģimenēm, kuras jau paaudzēm strādā atrakciju parkā. tādi kā Devins ir tikai parasti vasaras strādnieki, kas nāk un iet. Tomēr parkā kaut kad sen ir notikusi slepkavība, un runā, ka daži varot redzēt noslepkavotās meitenes spoku.

Grāmata izdota Hard Case Crime sērijā, un, cik noprotu, tas nozīmē detektīvu. Devins, kā jau visu Kinga grāmatu varoņi, ir noslīpēts līdz pēdējam, lasītājam būs ar ko asociēties, salīdzināt savu dzīvi un pasaules uzskatus ar Devinu. Viņš ir tipisks pozitīvais Kinga varonis, varētu teikt, ka pārāk pozitīvs, nu īsts paipuisītis, taču viņam tas sanāk dabiski. Ja vien nebūtu viņa pārdzīvojumu par savu pirmo nelaimīgo mīlestību, tad gandrīz varētu pārmest Kingam biorobota radīšanu.

Vispār jau klasisks Kinga stāts, varoņi interesanti, dzīvi, pat tie, kas tiek pieminēti garāmejot. Dialogi spilgti, un skatījums uz pasauli nedaudz savādāks. Arī standarta elementi te ir visi. Galvenais varonis rakstnieks atceras sen aizgājušus laikus. Par to, kā viens laika sprīdis var izmainīt un noteikt cilvēka turpmāko dzīvi. Pāris ekstrasensu. Nelaimīgs mīlas stāsts. Slepkavnieks, kas pats nezina, ko dara. Prieks, kuram līdzās mājo skumjas. Nekad neuzticies cilvēkiem, kuru uzdevums ir smīdināt publiku. Viss ir tik klasisks un iepriekš paredzams, ka nedaudz uzvedina uz pārdomām, vai tiešām es Kingu esmu lasījis jau pārāk daudz, ka visur redzu tikai atsauksmes uz viņa paša darbiem un sižeta līnijām.

Par to, ka grāmatu pieskaita pie detektīviem, man gan ir iebildumi. Jā, te ir krimiķa elementi. Bet kur redzēts, ka kriminālromānā, slepkavības izmeklēšana notiek pa roku galam. Pats Devins tajā praktiski neiesaistās. Noslēpums tiek atrisināts tik nejauši, ka rodas aizdomas, vai tikai Joyland simbols suns Howie patiesībā nav vecais labais Skubijs Dū! Visu darbu izdara otrā plāna varone, kas stāstā parādās epizodiski. Tātad te nav ko sagaidīt smalkas intrigas un viltīgus detektīvus un vēl viltīgākus noziegumus. Un it kā vēl nepietiktu ar “aizlapu” palīdzību, Kings ievieš papildus spēlētājus ar ekstrasensorām spējām. To uzdevums ir palīdzēt galvenajam varonim nodrošināt, lai labais tiktu atdarīts ar labu.

Kopsavilkumā šo darbu liktu pie viduvējiem Kinga stāstiem. Brīžiem rodas iespaids, ka autors nav lāga zinājis, ko ar stāstu iesākt, beigas sanākušas sasteigtas. Stāsts ir par īsu, lai tajā samauktu kopā jaunieša pasaules uzskata maiņu ar slepkavnieka meklēšanu. Tad nu ir sanācis ne šis ne tas. Lieku 7 no 10 ballēm.

In The Tall Grass by Joe Hill, Stephen King

Šis ir mana mīļākā rakstnieka Stīvena Kinga kopdarbs ar savu dēlu. Tā kā pats Kings ir augstās domās par sava dēla rakstītprasmi, kaut kādā intervijā pat lasīju, ka viņam nemaz nav bail mirt, jo viņa nepabeigtās grāmatas dēls mierīgi varēšot pabeigt. Tad nu nolēmu veltīt nedaudz laiku šai grāmatai, drīzāk jau jāsaka stāstam, kuru viņi abi sarakstījuši.

Stāstā ir knapi četrdesmit lapaspuses, bet tie, kas pazīst Kinga daiļradi, zinās, ka tik mazs lappušu apjoms viņam nav šķērslis lai izveidotu labu stāstu. Arī šis stāsts ir par kādu neparastu lauku, kurā skatoties no šosejas nekā interesanta nemaz nav – tik vien kā ļoti gara zāle. Tas ir līdz brīdim, kamēr tu nepiestāj šosejas malā un neizdzirdi palīdzības saucienus no šī lauka. Tad nu atliek doties palīgā. Tā gadās arī brālim un māsai Kalam un Bekijai.

Grāmatu nopirku arī tādēļ, ka tās anotācija atsaucās uz vienu no Kinga labākajiem īsajiem stāstiem N., apgalvojot, ka arī te ir kaut kas līdzīgs. Diemžēl jāatzīst, ka nav gan. Te lasot nav tās sajūtas, kad tu lasot stāstu lēnām vari sajukt prātā līdz ar pašu stāstītāju. Te stāsts, šķiet, ir vienkārši nokopēts no standarta šausmu filmas, kur lietas nebūt nav tādas kādas tās no malas izskatās. Varoņi ir izstrādāti labi, bet pati stāsta realizācija varētu būt labāka.

Tagad te būs Maitekļi: domāju, ka stāsts par cilvēkiem, kas iekuļas mežā vai laukā un pēc tam netiek no turienes ārā nav nekāds jaunums. Mēs taču katrs esam tādā vietā bijuši. Realitātei vistuvāk tas varētu būt kāds bērnības biešu vai kartupeļu lauks. Tas tev ir jāizravē, un tu apjaut, ka drīzāk te arī nosprāgsi nekā ieraudzīsi vagas galu. Nemaz nerunājot par visa lauka izravēšanu. Visas variācijas par šo tēmu jau bija izstāstītas jau brāļu Grimmu laikos. Tādēļ no šādas standartsituācijas es cerētu sagaidīt vismaz kādu interesantu pienesumu tēmas attīstībā. Šeit nekā tāda nav, lauka vidū ir kāds akmens, kas nelaiž ārā te iekļuvušos un viss lielais noslēpums. Pats stāsts ir banāla skraidīšana pa lauku ar garu zāli un lēna apjaušana, ka ārā tu vairs netiksi. Bet vai tas otrajā dienā jau noved līdz kanibālismam, nezinu gan. Ar to, šķiet, autors bija pārcenties.

Kopā grāmatai lieku 5 no 10 ballēm. Diezgan pašvaks Kinga stāstiņš par diezgan apzelētu tēmu šausmu žanrā. Varat droši nelasīt, lai ar izlasās ātri, nav lielas jēgas šim stāstam tērēt laiku. Tomēr, ja jums pie mājas ir līdzīgs lauks, tad iespējams atradīsiet, šādu tādu pamācību kā pārtikt no sprāgušām vārnām.

Doctor Sleep (The Shining, #2) by Stephen King

Nesen pārlasīju Kinga grāmatu “Mirdzums” un biju patīkami pārsteigts, kad uzzināju, ka autors tieši šogad ir sasparojies un sarakstījis vēl vienu Denijam veltītu grāmatu. Piesaistīja arī grāmatas vāks, perfekti ataino grāmatas būtību. Grāmatu saņēmu tās iznākšanas dienā un gandrīz uzreiz arī ķēros pie lasīšanas.

Denijs Torenns ir izaudzis liels, un ar savu mirdzumu viņam tā arī nav izdevies sadzīvot. Tas nu ir novedis pie alkoholisma, pagaidu darbiem un klīšanas no vienas pilsētiņas uz otru. Tā tas turpinās labu laiku, līdz Denijs iekārtojas darbā pansionātā un kļūst par vecu cilvēku aprūpētāju. Šeit viņam ir visas iespējas likt lietā savu talantu, palīdzot cilvēkiem aiziet. Pansionāta iemītnieki viņu iesauc par Doctor Sleep.

Viss ir mierīgi līdz Denijs iepazīstas ar meitenīti vārdā Abra. Abras mirdzums ir daudz lielāks nekā Denijam, un tieši šī mirdzuma dēļ par viņu interesi izrāda cilvēku grupējums apveltīts ar paranormālām spējām saukts par True Knot. True knot ir pastāvējis jau kopš cilvēces pirmsākumiem, viņi klejo pa pasauli, meklē bērnus ar mirdzumu un ar tā palīdzību pagarina savu dzīvi. Abra viņiem ir ļoti vilinošs medījums.

Var teikt, ka šajā grāmatā ir visi Kingam raksturīgie elementi. Pefekti izveidoti tēli, ir skaidra gan viņu motivācija, gan notikumu loģika. Lasītāju piesaistošs un aizraujošs sižets maza meitenīte, liels onkulis un ļaundaru banda, kuriem bērnu nogalēšana sen neizraisa nekādus sirdsapziņas pārmetumus. Kuram gan nav bijušas aizdomas, ka ar tiem pensionāriem, kas braukā pa pasauli savos kemperos, viss nav tīrs. Tas viss te ir tomēr grāmatai, ir arī daži autoram neraksturīgi trūkumi.

Ļaunie tēli ir tik pieslīpēti, ka viņi vienkārši nespēj pārliecināt par savu ļaunumu. Viņos nejūt to īsto ļaundara dabu. Rosa O’Hara, True Knot vadone, nerada iespaidu, ka cilvēks jau gadu simtiem vadījis savu ļaundaru bandu. Lai ar tiek uzvērta viņas spēja domāt stratēģiski un ilgtermiņā, tas kaut kā vairāk kā tikai sarunās neizpaužas. Otra lieta, autors ir pasācis žēlot savus varoņus, šajā grāmatā, protams, ir saspringti brīži, bet briesmu realitāte nedaudz iepaliek. Trešais, Denija alkoholisms, neteikšu, ka šī lieta stāstam piedod kādu pievienoto vērtību. Tik vien likt lasītājam nopūsties: “Denij, tu nu gan esi nolaidies” un laiku pa laikam padomāt par iedzeršanu. Pēc tam gan beigās izlasīju, ka uz alkoholisma takas Deniju uzlikuši citu ļaužu padomi. Ko lai saka? Autoram nevajag tos citus klausīt.

Visādi citādi izcils darbs, kas nelaiž lasītāju vaļā no pirmās lapaspuses līdz pēdējai. Labākā un skarbākā grāmatas daļa ir Abra pret True Knot, kur visi paranormālie ķēmi tiek sodīti pēc nopelniem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kuri lasījuši “Mirdzumu”, varbūt īsti nebūs piemērots veļu laikam, bet, ja interesē, kas tad beigās notika ar Deniju, tad obligāti.

Mirdzums by Stīvens Kings

Stīvens Kings nu jau vismaz padsmit gadus ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem. No viņa darbiem nelasīti ir palikuši tikai pāris. Viņš arī viens no tiem retajiem autoriem, kura darbu pārlasīšanai es varu atrast laiku. Kad uzzināju, ka „Mirdzums” ir izdots latviešu valodā, tas bija pietiekams motivators izlasīt grāmatu vēlreiz.

Džeks Toranss izbijis skolotājs, izbijis daudzsološs jaunais rakstnieks, meklē darbu, kas ļautu uzturēt ģimeni. Viņam ir bijušas problēmas ar alkoholu, raksturīga nesavaldība, tas nebūt nav nodrošinājis vieglu dzīvi. Tomēr tagad, kad viņš ir dabūjis darbu viesnīcā „Overlook” par ziemas uzraugu, šķiet, visas nelaimes reiz būs beigušās. Viņš varēs pavadīt visu ziemu kopā ar savu piecgadīgo dēlu Deniju un sievu Vendiju. Tomēr viesnīca nav tikai ziemas snaudā iemigusi ēka, tajā mīt kaut kas vairāk. Un Tas nebūt nav labvēlīgi noskaņots.

Šī grāmata ir viena no tām, kura atnesa Kingam atpazīstamību, un te izmantoto sižeta struktūru mēs viņa darbos sastapsim bieži. Nevainīgs sākums ar laimīgu vai gandrīz laimīgu ģimeni. Jā, ir kaut kādas problēmas, bet nekas traks, grūtākajam jau visi ir tikuši garām. Tomēr pasaulē nenotiek tikai labas lietas, un nav tā, ka ar labiem cilvēkiem sliktas lietas iet secen. Ģimene tiek nometināta izolētā vietā tā, ka neviens nevar aizmukt un ļaut cilvēku raksturiem iznākt uz āru.

Denijs ir mazs puišelis, kuram piemīt telepātija un spēja ieskatīties nākotnē. Spējas, ko viesnīcas pavārs Holorans, sauc pa Mirdzumu. Uzzinot par tēva jauno darbu viņam nākotne neizskatās diez ko cerīga. Bet bērns ir bērns, viņu jau neviens neklausīsies un nākas vien doties līdzi. Skats uz notikumiem lielākoties tiek pasniegta no Džeka un Denija skatupunkta. Denijs ir par mazu, lai visu notiekošo pilnībā saprastu, bet to, ka nekas labs tas nav, viņš nojauš. Toties viņš ir ļoti vajadzīgs viesnīcai, jo puisēna mirdzums ļautu tai atdzīvoties pa īstam.

Džeks ir stadijā, kad viņš vairs savu rīcību nespēj objektīvi uztvert. Tā vietā, lai labotos un sevi ierobežotu, viņš arvien vairāk cenšas izskaidrot sev, kādēļ tā darīt ir pareizi. Protama, lieta, ka viesnīca to nekavējas izmantot sev par labu. Tai pat laikā autors diezgan labi atsedz tēva un dēla attiecību raksturu. Džekā ir diezgan daudz tāda, kas ļauj ar sevi identificēties, vismaz daļēji.

Arī viesnīca nav vienkārša māja, viņai ir savi plāni. Šī vietas un cilvēku mijiedarbība ir galvenais, kas piedod grāmatai realitātes sajūtu. Cik mums pašiem nav nācies iekulties kādā pamestā mājā un sajusties neērti, bet kā mēs justos, ja mēs varētu redzēt visus tajā nomirušos cilvēkus? Viesnīcās notiek daudzas lietas, un ļaunums tajā uzkrājas.

Kādēļ man patīk autora grāmatas? Tādēļ, ka šeit sastopamie personāži ir neatšķirami no dzīviem cilvēkiem. Mēs uzzinām visu par viņu motīviem, viņu raksturu izveidojošajiem notikumiem un uzskatiem par dzīvi. Kinga varoņiem ir tendence iespiesties atmiņā un kādus mēnesi tur padzīvot, laiku pa laikam likt par sevi atcerēties un domāt par dažādiem alternatīviem scenārijiem.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Laba grāmata, bet ne pati labākā no Kinga darbiem. Tur nu „Tumšā torņa” ciklam manā prātā nekas blakus nestāv. Viens no iemesliem, kādēļ grāmatu pārlasīju ir tas, ka rudenī mēs varēsim uzzināt, kas notika ar Deniju pēc viesnīcas. Stīvens Kings plāno izdot grāmatu ar nosaukumu „Doctor Sleep”, kurā galvenais varonis būs Denijs.

Kerija by Stīvens Kings

Šķiet, ka no Stīvena Kinga darbiem nelasīti ir palikuši tikai divi – Lizijas stāsts un Melnā māja. Arī Keriju es jau biju lasījis, tiesa gan krievu valodā un pērnā gadsimta beigās. Tomēr, kad uzzināju, ka darbs pārtulkots arī latviešu valodā radās vēlme to izlasīt vēlreiz. Sadarbībā ar Zvaigzni ABC šī grāmata nonāca manos nagos.

Kerija Vaita ir tipiska Stīvena Kinga stāsta galvenā varone. Meitene, kas uzaugusi vidē, kurā lielākā daļa cilvēku viņu ienīst vai izturas vienaldzīgi. Kerijas māte ir reliģioza sektante, un bērns viņai kalpo tikai kā atgādinājums par viņas grēkiem. Arī skolā Kerijai neklājas labāk, viņa ir atstumtā, jo lāgā neiederas nevienā kompānijā. Un nebūtu jau nekā, par ko lāga rakstīt, ja vien Kerijai nepiemistu īpašas spējas.

Keriju varētu ierindot starp tipisku stāstu, kas dramatiskā veidā atspoguļo jauniešu attiecības skolā un ārpus tās, ņemot vērā viņu prioritātes. Prioritātes ir pavisam vienkāršas – būt slavenam savā grupiņā vai vismaz būtu kādā barā. Kerijai tas viss ir liegts, pateicoties savai mātei viņas pasaules uzskatu varētu raksturot kā dīvainu. Toties viņai jau no bērnības piemīt dīvainas spējas, kuras paranormālo fenomenu pētnieki sauktu par telekinēzi, pirokinēzi, materializāciju, rīkstniecību un telepātiju. Līdz šim šīs spējas izpaudušās epizodiski, taču pēc pirmajām mēnešreizēm tās kļūst kontrolējamas. Tieši šīs spējas ir tās, kas ļauj Kerijai atriebties saviem pāridarītājiem, tas ir visai pilsētiņai.

Darbs sarakstīts tipiskā Kinga stilā, atstumtajam galīgi neiet, un tad notiek pavērsiens, kas paceļ viņu saulītē, lai ļautu tam izbaudīt pāris laimes mirkļus un tad atkal nogāzt lejā tumšā bezcerībā. Citos stāstos viņa reizēm ķepurojas atkaļ uz augšu. Šajā nē, te galvenais tēls ir pārāk emocionāli nestabils, lai ar ko tādu samierinātos. Grāmata sarakstīta kā stāstījums no par notiekošo un papildus vēl pievienoti dažādi izvilkumi un citāti no fiktīvām grāmatām un avīzēm, lai piešķirtu stāstam autentiskuma piegaršu. Nezinu kā citiem, bet uz mani tādas lietas strādā, ja tiek piesauktas izdomātas grāmatas vai viltus avīžu raksti, man tas liecina par autora rūpību un pārdomātu darbu.

Ir maz tādu Kinga darbu, kurus es vēl neesmu lasījis, un Kerija noteikti nav manā top desmit sarakstā. Darbs ir labi un pārdomāti uzrakstīts, personāži ir labi izstrādāti un pat tie, kas tikai ieskicēti šķiet dzīvi cilvēki. Tomēr tas Apokaliptiskais iznākums ir nedaudz par šerpu. Arī pats Kings esot bijis izbrīnīts, ka viduvējs stāsts par meiteni ar mēnešreižu problēmām ir tas, kas atnesis viņam slavu un naudu.

Es grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasās jau ātri un sižets arī aizrauj, tomēr kaut kādu līdzjūtība pret galvenajiem varoņiem man tā arī neradās. Varbūt problēmas bija pārāk amerikāniskas un septiņdesmitajiem gadiem pārāk raksturīgas.

Zvēru kapiņi by Stīvens Kings

Nav jau tā, ka Stīvenu Kingu nebūtu lasījis. Patiesībā ir visai maz darbu, kurus es neesmu lasījis. Taču daži no tiem iekrīt to grāmatu kategorijā, kuras ir vērts pārlasīt. Zvēru kapiņus pirmoreiz izlasīju pirms desmit gadiem krievu valodā, tagad nolēmu tos izlasīt latviski. Latviski no Stīvena Kinga darbiem bija nācies lasīt tikai „Nakts Murgus”. Sadarbībā ar Zvaigni ABC tiku pie „Zvēru kapiņiem” grāmatas latviešu valodā un sāku lasīt.

Krīdu ģimene pārceļas uz dzīvi mazā pilsētiņā, kur tētis Lūiss strādās par ārstu universitātes medpunktā, mamma Reičela – par mājsaimnieci un audzinās mazo Geidžu, savukārt meita Ellija ies skolā. Viņiem ir labi kaimiņi – Džads un Norma, kas palīdz viņiem iejusties jaunajos dzīves apstākļos. Kā jau visos Kinga darbos ierasts, sākums ir ļoti jauks un par briesmām, kas šo ģimeni sagaida, liecina tikai pāris priekšnojautas. Viss ir jauki līdz dienai, kad tiek sabraukts Ellijas mīļotais kaķis Čērčs. Džads atklāj Lūisam vienu iespēju, kā notikušo labot un padarīt visu nebijušu, ir jāaiziet tikai nedaudz tālāk par Zvēru kapiņiem.

Šis viennozīmīgi ir viens no labajiem Stīvena Kinga darbiem, te lasītājam ir dota pilnīga fantāzijas brīvība, katrs tiek atstāts ar tām šausmām, kuras viņš pats ir spējis iedomāties. Šī ir grāmata par to, kas liek aizdomāties par to, cik daudz mēs būtu gatavi ziedot , lai padarītu ko nebijušu. Un kādu maksu mēs par to būtu gatavi maksāt. Vai tēvs būtu gatavs atgriezt dzīvē atpakaļ savu bērnu, pat ja viss, kas no viņa paliktu pāri, būtu tikai izskats? Un vai vienreiz pieļaujot kļūdu pietiktu spēks apstāties?

Autors te spēlē uz vienu no spēcīgākajām cilvēka jūtām – uz nāves apzināšanos. Tas viss kopā ar cilvēku vēlmi saglabāt visu tā, kā bija, pie pierastā rada diezgan bīstamu kokteili. Cilvēkus vilina spēja nodarboties ar augšāmcelšanu no mirušajiem un katru reizi cerēt, ka nu jau sanāks. Augšāmceltie gan nepavisam vairs nav tie, kas viņi bija dzīvē. Viņi ir kļuvuši kā gaļas gabali bez dvēseles, toties viņos ir iemājojis kas ļauns.

Grāmata izlasījās vienā piegājienā no vāka līdz vākam. Tā kā grāmatu lasīju jau otro reizi, tad bija sākumā liela vēlme izlasīt tikai līdz tai vietai, kur viss vēl ir kārtībā un tālāk nemaz nelasīt. Bet kaut kā sevi pārvarēju un izlasīju Krīdu ģimenes nelaimīgo stāstu līdz beigām. Beigas ir ļoti labas, patiks visiem lasītājiem.

Vēl es novēroju sevī to, ka es nevēlējos ticēt Lūisa stāstam. Man šķita, ka viņš blēdās, un tādas vecās indiāņu kapsētas nemaz nav bijis. Vienkārši dakterim aizbraucis širmis, bet viņš cenšas pārliecināt lasītāju par sava stāsta patiesumu. Bet tas nemazināja autora spēju atsegt nāves pieņemšanas problemātiku.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Tas pēc Stīvena Kinga atsevišķās skalas, nenosauktu par vislabāko darbu, bet ir vērts lasīt.

A Face in the Crowd by Stephen King, Stewart O’Nan

Kindle viennozīmīgi ir ļaunums, vismaz reizēm. Vai gan citādi es būtu nolocījis veselus piecus dolārus par vienu Kinga stāstu, ja vien tas nebūtu uzreiz pieejams. Pēc pusgada tas noteikti iznāks stāstu krājumā, kurš maksās desmit dolārus. Lai vai kā, jaunāko Kinga stāstu iepirku un izlasīju.

Dīns Evers, pensijā aizgājis loģistikas speciālists un lielas firmas īpašnieks, ir palicis viens. Viņš pēc būtības vairs vada laiku līdz savai nāvei. Viņa sieva ir nesen nomirusi, dēls aizdevies savā dzīvē, un viņš ir palicis viens. Ēst gatavošana viņam lāgā nevedas, draugi palikuši maz, un ar tiem viņš satiekas reti. Vienīgā daudzmaz jēdzīgā izklaide, kas viņam palikusi, ir beisbola skatīšanās. Tā nu viņš vada laiku pie televizora skatoties spēles, viss būtu labi, ja vien viņš reiz skatītāju pūlī neieraudzītu cilvēku, kas sen miris, savu bērnu dienu zobārstu.

Stāsts nav tikai par mirušajiem televizorā, tas ir par kāda cilvēka dzīvi, katrs šis mirušais atsauc Dīnam atmiņā pagātnes notikumus un mēs uzzinām, ka viņš nemaz nav bijis tāds paraugpilsonis, kāds iesākumā viņš šķiet, nekā īpaši slikta, bet ar daudziem šikiem grēciņiem, kurus viņš slēpis pat pats no sevis. Bet no mirušajiem jau neko nenoslēpsi, sevišķi, ja pats esi piedalījies dažu viņu aiziešanā.

Grāmatiņa ir visai īsa, vien nieka četrdesmit lapaspuses. Bet stāsts, neskatoties uz līdzautoru, ir Kinga labākajā līmenī. Īsi un konkrēti – mēs tiekam ierauti svešā dzīvē, apskatām citu sīkās negantības. Kas gan varētu būt vēl interesantāks ziņkārīgam cilvēkam? Izlasījuši stāstu mēs tiekam labi izklaidēti, uzzinām šo to par pēcnāves pasaules peripetijām, un tas viss bez šausmām un baidīšanas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, ja neesi baisais Kinga fans, tad gan ieteiktu nedaudz paciesties un pagaidīt, kad grāmata iznāks kādā stāstu krājumā.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …