Sen nebiju lasījis neko populārzinātnisku par putniem, tādēļ šī grāmata bija tieši laikā. Galvenais, ka ne pārāk bieza, jo ko gan biezu var uzrakstīt par gulbi, protams, ja tas nav kāds anatomijas atlass. Grāmata nudien ir par un ap gulbjiem, un lai visas gulbju lietas varētu ietilpināt šajā apjomā, tā ir vairāk orientēta tieši uz Lielbritānijas gulbjiem.

Stāsts par gulbjiem ir strukturēts kā gadalaika mijas cikls, viss sākas pavasarī un beidzas ziemā. Pamatu ielikšanai gan ir ielikta vesela pirmā nodaļa, kas saucas Gulbji. Gadījumā, ja atmetīsi grāmatai ar roku, tad vismaz izlasot pirmo nodaļu, jau varēsi justies kompetents tādos jautājumos kā melnais Gulbis, gulbju īpašumtiesības britu tiesu sistēmā, pāris labas gulbju pagatavošanas receptes un gulbju cenas viduslaiku tirgos.

Šeit jau nav tā, ka būtu tikai interesantas spekulācijas par un ap gulbju tēmu, kā piemēram viduslaikos gudri prāti aprēķinājuši, ka gulbis dzīvo ne vairāk ne mazāk kā 829 gadus. Kas ir loģiski, jo gulbis dzīvo trīsreiz ilgāk par zosi un tā trīsreiz ilgāk par cilvēku. Par to, kā kroga nosaukums Swan with two Necks patiesībā nenozīmē divkaklu gulbi, bet gan kādreiz esošu gulbju iezīmēšanas metodi, iegriežot viņam piederības zīmi knābī. Necks ir domāts Nicks. Daudz lapaspušu ir veltītas gulbju grūtajai dzīvei.

Visgrūtākais ir perēšanas laiks, tad cilvēki mīl zagt gulbju olas, tad gulbji sēž ligzdās un viņiem uzbrūk suņi. Ja parasti šādos gadījumos gulbis suni noslīcinātu, tad šeit viņš ir uz sauszemes. Varu iedomāties, kā pēc gadiem piecsimt, balstoties uz šo grāmatu, tiks runāts par konkrētu suņu uzbrukumu gulbim, kas citādi paliktu neviena neatminēts. Arī mazajam gulbēnam dzīve nav viegla, viņu var apēst jebkas, lai ar šis jau sver 220 gramus piedzimstot. Viņus ēd līdakas, dažādi ūdens kažokzvēri un arī viņi paši ir diezgan pārgalvīgi. Bet, ja izdzīvo pāris pirmos gadus, tad gulbis ir praktiski nemirstīgs vēl desmit gadus.

Daudz un dažādi ir apskatīta arī gulbju nozīme literatūrā un mākslā. Sākot no Zeva un Ledas sakara un beidzot ar Gulbju ezeru. Lai nebūtu bildes vien, tad autors bagātīgi aizraujas ar dzejas citēšanu, man šis mākslas veids nekad nav aizrāvis, tāpēc varu pateikt tikai to, ka tie te bija, bet lasījis neesmu.

Ja labi piestrādā, tad gulbi var arī pieradināt, un es te nerunāju par tādu pieradināšanu, kur gulbis pazvana zvaniņu un tu viņam iznes graudus. Bet par tādu, kur gulbis ar tevi ir tā sadraudzējies, ka velkas tev līdzi līdz pašai nāvei 40 gadus. Par tiem 40 gadiem zinātnieki strīdas, bet gadījumi, kad gulbis kļūst par cilvēka lieldraugu, nemaz nav tik reti. Daži kļūst par lieldraugu aŗī automašīnai ar siltu motora pārsegu.

Tiek aizskartas arī aktuāls temats – gulbju skaitam, kā jau lielākajai daļa no sugām, ir tendence samazināties. Galvenais vaininieks šim procesam izrādās ir skrotis un makšķerauklu svina atsvari. Tā lielākā daļa iet bojā no svina pārdozēšanas.

Kopumā laba maza grāmatiņa par gulbjiem – 8 no 10 ballēm. Ir pietiekoši izklaidējoša un, lai ar’ vietām ir pagarlaicīga, tā pa īstam no lasīšanas lasītāju neatturēs. Es izlasīju divos piegājienos, tiesa ar mēneša atstarpi starp piegājieniem.