Navigate / search

The Engines of War by Christian Wolmar

engines of war

Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.

Intelektuāls jautājums LXXXV jeb nedaudz pašaudīsimies

IMG_0644

Šonedēļ apskatīsim uzdevumu ar letālu iznākumu. Tātad trīs cilvēki, sauksim viņus Arčibalds, Bonifācijs un Leprekūcijs ir sastrīdējušies un nolemj taisnību noskaidrot duelējoties. Duelēšanās notiek sekojoši, pirmais šauj Arčibalds, tad šauj Bonifācijs un pats pēdējais šauj Leprekūcijs. Tā tas turpinās līdz dzīvs ir palicis tikai viens. Katrā šaušanas raundā dueļa dalībnieks drīkst izšaut tikai vienu reizi. Papildus ir zināms, ka Arčibalds ir pašvaks šāvējs un viņa izredzes nolaist no kātiem kādu no pretiniekiem ir tikai 1/3, Bonifācijs šauj nedaudz labāk viņš var nolaist no kātiem pretinieku ar varbūtību 2/3, Bet Leprekūcijs, kā šauj, tā pretinieks krīt.

Kāda stratēģija Arčibaldam ir jāizvēlas, lai palielinātu savas izredzes izdzīvot?

False Economy by Alan Beattie

False economy

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, grāmata veltīta ekonomikas problēmu apskatīšanai. Sarakstīta vienkāršā valodā, bagātīgi ilustrēta ar gadījumiem „iz dzīves”, kas ļauj saprast problēmas būtību arī vienkāršam lasītājam. Sākumā grāmatu izvēlējos tikai tādēļ, ka domāju, ka šis darbs būs līdzīgs jau par kultu kļuvušajai „Freakonomics”, bet realitāte izrādījās daudz labāka. Protams, nav īsti korekti salīdzināt klasisko makroekonomiku ar neoklasiskās mikroekonomikas pielietojumu, te runa ir par lasīšanas interesantumu.

Tātad grāmata sastāv no deviņām nodaļām, kas katra apskata kādu noteiktu makroekonomikas aspektu un pie reizes atbild uz kādu interesantu jautājumu. Aspekti ir sekojoši:

Valsts attīstības stratēģijas izvēle. Atbild uz jautājumu, kādēļ Argentīna zaudēja attīstībā ASV? Patiesībā jau visai klasisks situācijas apraksts, kas skaidri ilustrē dažādu faktoru ietekmi uz valstu attīstību. Kapitāla koncentrācija, protekcionisms, monetārā un fiskālā politika.

Pilsētas. Nodaļa veltīta urbanizācijai un tās modernajām izpausmēm. Sākas ar Senās Romas attīstību un beidzas ar Ķīnas megapolēm. Izrādās, ka pilsētām ir dažādi rašanās motīvi, sākot no plānveida izveides, beidzot ar spontāniem graustu rajoniem Āfrikā.

Dabas resursi. Klasiskais jautājums, kādēļ naftas un dimantu atradnes valstīm sagādā vairāk problēmas nekā nes labumu? Nodaļa parāda, ka šis apgalvojums uz visām valstīm neattiecas. Problēmas pamatbūtība izskaidrota diezgan pamatīgi. Galvenie punkti, korupcija un pārējo industriju pēkšņā nekonkurētspēja.

Reliģija. Kādēļ islāma valstis nekļūst bagātas? Patiesībā jau valsts ekonomiskajai attīstībai ar reliģiju nav nekāda sakara, un arī nekādas kolerācijas šai jomā nav pierādītas. Problēmas ir pašos cilvēkos un sabiedrībā.

Politika un attīstība. Kādēļ asparāgi nāk no Peru? Veltīta iekšējā tirgus protekcionismam, lauksaimnieku lobijam un tam, kā maza saujiņa ar uzņēmīgiem cilvēkiem spēj kropļot globālo tirdzniecību un brīvu preču kustību. Labs piemērs – ASV kokvilnas audzētāji.

Loģistika. Kādēļ Āfrikā neaudzē kokaīnu? Neliels ieskats tirdzniecības vēsturē, kā veidojušies tirdzniecības ceļi, kā izmainījušies transporta veidi, kā radies standarta preču konteiners un kādēļ valstī, kur nav sakārtota loģistika nav izdevīgi audzēt koku un ražot kokaīnu.

Korupcija. Apskata korupcijas problēmas un mēģina atbildēt uz jautājumu, kādēļ dažas korumpētas valstis attīstās, bet dažas ne. Indonēzijas un Tanzānijas piemērs. Jo augstāk organizēta korupcija, jo valstij lielākas izredzes attīstīties, investori zina, ja maksāsi – dabūsi, un uzskata to tikai par papildus nodokli. Bet, ja jāmaksā visiem, kā Indijā bez garantijām tas attīstību bremzē.

Attīstības ceļa izvēle. Kāpēc pandas ir nekam nederīgas? Salīdzina dažādus ekonomikas attīstības modeļus. Ķīnas centralizētais kapitālisms un Krievijas demokrātijas mēģinājumi. Protams, ASV pāri visam.

Kopumā grāmata laba. Dod daudz vielas pārdomām, izmaina arī skatupunktu uz dažiem jautājumiem. Manā gadījumā reliģija un attīstība. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus nedaudz interesē tas, kas notiek mums apkārt.

Das Krokodil VI jeb no Gambijas uz Gambiju

29. decembris

Šodien komanda bāzēšanās vietu nav mainījusi – Torreguadiaro (ja pareizi saklausīju). Šodien aizbraukuši ekskursijā uz Gibraltāru. Pērtiķus redzējuši neesot, bet toties uzpildīta degviela pa 0.60 EUR litrā. Audi, kā gadījies kā ne, bijusi tukša bāka. Papildus izklaidi nodrošinājusi kāda sauskravas kuģa glābšanas darbu vērošana, tas pret Eiropas stūri pārlauzts uz pusēm. Priekšgals vēl esot turējies uz ūdens, bet komandtiltiņš (aizmugurējā daļa) jau esot peldējusi ar ķīli uz augšu.

Laiks esot reti draņķīgs, līst nopietni. Dažām komandu mašīnām esot piestiprināti nokrišņu daudzuma mērīšanas trauciņi, tad tām stāvot zem jumta esot uzrādīti 3 milimetri (laikam jumts caurs).

Krokodilam problēmas neesot, gultnis kā grab, tā grab, ne labāk, ne sliktāk. Citas komandas gan nodarbojoties ar remonta un/vai uzlabošanas darbiem. Latviešu žiguļu komandas laiku īsinājuši regulējot vārstus. „Laba” esot kādas britu komandas medicīnas ambulances mašīna ar visiem trafaretiem un bākugunīm. Neesot tikai apskates un apdrošināšanas, Edijs izteica šaubas par to tikšanu uz Āfriku. Ambulances komanda šodien esot mainījusi mašīnas sajūgu. Britu komanda, kas brauc ar Land Rover mašīnīti, šodien esot līmējuši robu ātrumkārbā ar šķidro metālu. Esot arī viens Peugeout, kas pārlādēts līdz stāvoklim, ka pakaļa velkas pa zemi. Esot arī divas Honda Prelude, kuras jau oriģinālā esot pazemas, par to spējām šķērsot tuksnesi Edijs izsaka šaubas.

Te nu jāpastāsta divas iespējamās stratēģijas. Pirmā -mesties iekšā tuksnesī un braukt pa organizētāju izstrādāto maršrutu, tā tas tiks darīts ar Das Krokodil un žiguļiem. Otrā – slapstīties pa daudz maz sakarīgiem ceļiem, kā to plāno veikt dažas citas komandas. Patlaban esot savākušās ap 13 komandām ar rītdienas prāmi pāri celšoties 16.

Rīt celšanās notiks 4:00, tad 5:00 tiks aizbraukts uz pārceltuvi un 6:00 notiks pati braukšana uz Āfriku. Rītdienas galapunkts ir Marakeša, kurā tad arī tiks sagaidīts Jaunais gads. Šodien Dukes of Kurlans esot testējuši arī vietējos dzērienu alu un vīnu. Grēks jau arī nenotestēt vīnu, kurš 11 collas stiprs maksā tikai 0.40 EUR.

Intelektuāls jautājums L jeb pamētājam bumbu

Futuroscope 2

Šoreiz jautājums būs ļoti sarežģīts un, iespējams, nenobriedušākiem prātiem tas liksies neatrisināms. Jautājums ir saistīts ar spēļu teoriju un optimālās stratēģijas atrašanu.

Iedomāsimies triviālu beisbola spēli (vieglākā daļa, jāiedomājas ir tikai viens vīrs ar beisbola nūju rokā (Sitējs) un viņam pretī vīrs ar bumbu rokā (Metējs). Metējs var izvēlēties mest bumbu pa divām trajektorijām –taisnu līniju (Taisnā) vai parabolisku (Paraboliskā).

Ja Sitējs ir sagatavojies Taisnajai bumbai un Metējs met Taisno, tad varbūtība atsist bumbu ir 50%.

Ja Sitējs ir sagatavojies Taisnajai bumbai un Metējs met Parabolisko, tad varbūtība atsist bumbu ir 10%.

Ja Sitējs ir sagatavojies Paraboliskajai bumbai un Metējs met Taisno, tad varbūtība atsist bumbu ir 20%.

Ja Sitējs ir sagatavojies Paraboliskajai bumbai un Metējs met Parabolisko, tad varbūtība atsist bumbu ir 40%.

Sitējs dabū punktu, ja bumbu atsit, pretējā gadījumā punktu dabū Metējs. Kādai ir jābūt Metēja un Sitēja optimālajai stratēģijai, lai minimizētu otra iespējas uzvarēt?

Kā jau spēļu teorijā pieņemts, spēle notiek bezgalīgi daudz reižu.

Inelektuāls jautājums XXIX jeb ganuzēns un velns

Pavisam vienkāršs uzdevums, izvēlēts rūpīgi, lai jau tā siltajā laikā nevienam nepārkarstu smadzenes.

Tu nomirsti un nonāc ellē (tā nu sanāk). Velns tev piedāvā iespēju tikt uz debesīm. Lai tur nonāktu tev tikai jāuzvar velns, sekojošā spēlē.

Jūs sēžat pie ideāli apļa galda. Tev ir bezgalīgs skaits divlatnieku un velnam ir bezgalīgs skaits divlatnieku. Jūs abi pēc kārtas liekat uz galda vienu divlatnieku, tā, lai ar tiem pēc iespējas pilnīgāk noklātu visu galdu. Divlatniekus liek tikai vienā kārtā un tie nedrīkst pārklāties. Pirmais, kuram vairs nav kur likt savu divlatnieku, zaudē.

Velns vēlas sākt pirmais, tomēr tu, ļoti gudrs cilvēks, pieprasi godu iet pirmajam sev. Tā kā tu esi ļoti gudrs, kāda ir stratēģija, lai pirmajam sākot tu uzvarētu?

ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА by Виталий Зыков

Biju domājis, ka šī grāmata būs triloģijas pēdējā, bet kļūdījos. Izskatās, ka šī būs vismaz tetraloģija un pēdējā grāmata nemaz vēl nav sarakstīta. Pirmā un otrā grāmata jau ir izlasīta.

Jarika piedzīvojumi Torna pasaulē turpinās. Puisis ir uzmetis iepriekšējo darba devēju Zelodas karaļvalsti un devies pelnīt maizi kā algotnis. Autors pamazām stāstu iegriež standarta fantasy žanra rāmjos, galvenais varonis savāc nelielu komandu, kas, kopā strādājot, var paveikt brīnuma lietas. Tā nu viņi klaiņo pa pasauli, aizskardami daudzu un dažādu grupējumu intereses.

Jarikam parādās viena jauna īpašība – nežēlība. Pašam gan viņam mērķis vēl nav nekāds, bet visus, kas viņam uzbrauc, tos iznes koka uzvalkos. Netiek aizmirsta arī maģija. Jariks tajā ir kļuvis speciālists, tāpat kā Oļegs, tas gan stažējas pie rūķiem.

Kopumā, lai jau arī stāsta trešā grāmata, jāuzslavē autora spēja izvairīties no problēmu globalizācijas. Standarta pasākums ir pirmajā grāmatā – risinām ciema problēmas, otrajā pasaules, trešajā multiversa. Paldies autoram, te problemātikas eskalācija nav tik krasa un varonim netiek piešķirts vezums ar superspējām, lai tiktu galā ar superproblēmām. Problēmas ir, bet ne visas spēj atrisināt.

Nedaudz pārsteidz galvenā varoņa pataloģiskā agresivitāte, kādēļ autors izvēlējies šo ceļu nesaprotu, elfus viņš vienkārši neieredz – tas saprotams, bet labprāt arī uzmet citus, pie tam reizēm bez pamata. Lai arī grāmatā joprojām risinās ap piecām sižeta līnijām, tomēr biju jau pieradis pie „lēkāšanas” un tas vairs mani nesatrauca. Vispadevušākās man šķiet Jarika un Nekromanta Čismara līnijas, visgarlaicīgākies stāsti par Nastjas „dižajām” galma intrigām.

Kopumā šai grāmatai droši lieku 8 no 10 ballēm. Un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu. Cik gan ievācu informāciju, tas nav vēl pat sākts rakstīt un iespējams, ka jāgaida būs kāds gads vismaz. Protams, šādas ilgas dzemdības nedaudz kaitina, jo bezmaz jāveido dažādu autoru nepabeigto grāmatu ciklu saraksts.

Bilde no izdevniecības Armada.

НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА by Виталий Зыков

Šī ir grāmatu sērijas Torna pasaules sērijas otrā grāmata, pirmo apskatīju jau agrāk.

Jarika piedzīvojumi turpinās – lai labāk iekļautos vietējā sabiedrībā viņš pieņem vārdu K’irsans un iestājas Zelodas impērijas armijā. Tādā kā franču leģiona analogā. Sāk kā parasts kareivis un grāmatas beigās jau kļuvis par leitnantu. Protams, ka grāmatas notikumi neataino mierīgu dienesta karjeru.

Zelodas karaļvalstī sākas varas maiņa, vecais karalis ir spiests bēguļot ar sava leģiona atliekām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, valdošajai dinastijai reiz piederējis artefakts Zelodas āmurs, tāds kā maģijas koncentrators, un to atrodot karalis var varu atgūt. Protams, ka āmurs tiek atrasts, un kurš tajā visā palīdzēja varat minēt paši.Grāmatā autorsta garus un plašus aprakstus Zelodas un Torna pasaules politiskajai situācijai, ievieš jaunas koncepcija nākotnes notikumu attīstībai, sāk parādīties dažādi artefakti.

Arī Jariks beidzot ir pametis savu pasīvo statusu. Armijā samācījies kauties, drakona asinis ir nākušas par labu, tagad ienaidniekus galē kaudzēm. Ar maģijas izmantošanu viņš neforsē, lai neatklātu savu incognito. Protams, par autora aprakstītajiem taktikas un stratēģijas spriedumiem var padiskutēt, bet labi tā jau tomēr ir fantasy grāmata nevis Klauzevica darbs. Jarikam gan joprojām nav nekādi nākotnes nodomi, viņam nav pat ilgtermiņa kvesta, kas šādās grāmatās ir obligāts. Viņam ir dažādi mistiski ienaidnieki, par kuriem lasītājs uzzina pavisam nedaudz, parādās jauni spēki, bet nu nekādi nevar saprast, uz kuru pusi tas viss velk. To jau drīzāk jāvērtē pozitīvi, jo parasti šis žanrs grēko ar sižeta līniju, taisnu kā lineāls.

Neskatoties uz visu augstāk minēto sižetā ir reāla darbībai arī tikai darbības pēc, taču tā aizrauj. Reizēm sanikno daudzās sižeta līnijas, tās ir veselas četras. Taču autora pasaules burvība nav zudusi lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no izdevniecības Armada.

King’s Bounty: The Legend

Šī ir spēle, kas iemeta mani laika bedrē. Sākās viss diezgan vienkārši, ceturdien palasījies sapratu, ka šis pasākums izklausās daudzsološi. Vakarā devos mājup no darba un Elkor veikalā spēli nopirku. Aiznesu mājās, uzinstalēju, palaist neizdevās. Iedzēru minerālūdeni, liku sasparoties savām datorzināšanām un pamainīju ini failā dažus uzstatījumus – aizgāja. Aizgāju arī es uz laika bedri.

Spēle jau patiesībā ir varenā eposa Heroes klons. Tā kā savu Heroes spēlēšanas karjeru sāku līdz ar datoru iemaņu apguvi, tad zināju jau ko sagaidīt. Galvenais varonis visur dodas ar zirgu, gan pazemē, gan šahtā, gan uz kuģa, gan pilī un iespējams, ka arī uz tualeti. Galvenais varonis nekad neguļ viņš vienmēr kaut kur auļo un vicina zobenu. Galvenais varonis no nekā nebaidās viņam ir vienalga cik spēcīgs ir pretinieks, dod tik izkauties.Spēles flora un fauna ir agresīva. Nezinu kā ar viņiem sadzīvo vietējo ciematu iedzīvotāji, bet galvenajam varonim iesākumā ir jāslapstās uz nebēdu, lai paliktu dzīvs. Viss kas kartē kustās saucas “vražeskij otrjad”. Tas mani nebaidīja un sāku vietējās floras un faunas metodisku iznīcināšanu. Princips vienkāršs – uzbrūc vājākajiem un bēdz no stiprākajiem. Pieaugot varoņa līmenim spēku balanss izmainās un skat, tu jau esi spējīgs nogalēt rāpojošu mušķērāju no kura esi bēguļojis jau trīs stundas. Un tad tu viņam liec samaksāt par visu!

Spēles ideja ir vienkārša tu Grinvortas karaļa uzdevumā veic dažādus kvestus, krāj savu autoritāti un apgūsti burvestības. Autoritāte tev palīdz palielināt armijas izmērus, kvesti dod tev pieredzi un naudu. Priecē, ka zirga gājiens nav ierobežots un vari jādelēt pa pasauli uz nebēdu cik lien. Protams augot varoņa līmenim palielinās arī uzdevumu grūtība 5 čūsku vietā jau jākauj 150 un katra jaunā kartes lokācija kļūst ar stipriem monstriem bagātāka.

Tomēr ir dažas lietas, iespējams jaunievedumi, kas mani ļoti iepriecināja:
Pirmais kā jau minēju, zirgs, kas dienas laikā spēj veikt vairāk par 4 lauciņiem;
Otrais, gājienu stratēģija tikai cīņu laikā;
Trešais, tev vairs nav jānodarbojas ar piļu iekarošanu, apgreidošanu, karaspēks, tagad ir pieejams katram, kam ir nauda;
Ceturtais, kastīte ar īpašajiem monstriem, kas palīdz tikt ar problēmām galā vieglāk.

Grafika ir vienkārši izcila, pasaku valstība izskatās kā pasaku valstība. Bildes superīgas, monstri jauki sazīmēti. Tā kā spēli veidojuši Krievzemes speciālisti, tad arī humors ir jauks un savdabīgs. Arī kvesti tiek ieturēti tādā pašā garā, jāmeklē pazudušas princeses, jāiztīra rūķu 44. laboratorija, kurā iemitinājies milzu zirneklis. Daļa gan ir standarta, aiznes to tam, atnes to tam, bet tā jau ir žanra globāla problēma.

Kopumā par spēli varu teikt ir vērts pamēģināt, taču jāuzmanās tiem, kam nav daudz brīvā laika, jo šī spēle ir īsta laika bedre. Dodu 9 no 10 ballēm. Spēles mājas lapa.

Settlers VI

Bērnībā esi gribējis kļūt par kolhoza priekšsēdētāju? Vadīt mežistrādi vai šahtu? Tad šī spēle ir domāta tev. Tā ir domāta pat vidēja līmeņa vadītājam, kā arī cilvēkiem, kas paši neko nevada, bet tomēr gribas vadīt.

Kā cilvēks, kas Settlers bija spēlējis pirms vismaz 10 gadiem, tad tie vēl saucās Settlers II, gaidīju ka izmaiņas būs dramatiskas. Gaidīju un sagaidīju. Ja Settlers II spēles galvenā nodarbe bija gaidīšana, kad vīreļi beidzot no diviem akmeņiem un trīs dēļiem uzcels mežcirtēja māju, lai pēc tam saprastu, ka cirvji ir beigušie un pusstundu gaidīšana ir bijusi velta. Vai arī absolūti nesaprotamā karavīru kaujas sistēma. Bet lai nu paliek Settlers II bija atstājis uz mani tik graujošu iespaidu, ka mentāli spēlēt nākamo Settlers sēriju biju nobriedis tikai pēc 10 gadiem.

Tad nu arī sāku spēlēt Setlers VI. Patlaban esmu iesācis kampaņu, taču domāju, ka spēlējis esmu pietiekami, lai spētu padalīties iespaidos.

Settleri nav slinki viņi strādā galvu nepacēluši. Tagad mājas būvējas 10 reizes ātrāk un ir uzlabojamas. Uzlabošana arī notiek ātri un spēlēšana ir daudz dinamiskāka. Ir saīsināti arī ražošanas cikli. Jā bija Mežcirtējs -> Gateris -> Dēlis, tad tagad jau nogāzts koks ir derīgs būvniecībai. Taču ja agrāk bija Cūka -> Āda un Gaļa -> Vamzis un Desa, ja pareizi atceros), tad tagad ir tikai Stirna -> Desa, Stirna -> Ādas jaka, Stirna -> Ziepes. Kā sakot katrā procesā lops tiek izmantots pilnībā. Arī maizi cep pa taisno no graudiem iztiekot bez miltiem un ieročus gatavo pa taisno no dzelzs rūdas apejot visādus metāla kausētājus utt. Tā paskatoties no malas liekas jocīgi kā tā – viss buķelis aiziet ziepēm, taču no spēlēšanas viedokļa ir labāk, ka kolhozā ēd graudumaizi un desa ir ar ādu. Settleri šādu paiku ēd un maksā par to naudu, tātad man par to nav vērts uztraukties.

Protams kolhozā ir ne tikai ES kolhoza priekšsēdētājs, bet arī mans vietnieks, kas uz zirga drasē pa apdzīvoto vietu, kaudams vilkus, izvērzdams genocīdu pret bandītiem un dibinot tirdzniecības sakarus ar blakus kolhoziem. Puika protams veido arī savu karjeru. Lai uzrāptos pa karjeras kāpnēm, ir jāapgreido pāris ēkas, jāsaražo dažas ādas vestes vai ziepes gabaliņi un skat jau ticis barona kārtā.

Mainās arī gadalaiki. Ja nebūsi savācis graudus tā, lai pietiktu ziemā maizes, iespējams dažam labam Settleram var nākties aiziet pie dieviem, bargajā ziemā. Bet ja iekrājumi ir tad satraukumam nav pamata un bērzu pumpuri nevienam jāēd nebūs.

Nedaudz par kvestiem jeb uzdevumiem. Uzdevumi protams ir kā mājieni ar mietu. Tā arī pasaka izdari to un to, nopērc vilnu no lejaskolhoza un pārdod džemperus pārupes kolhozam. Procesa rezultātā tu džemperus piegādā, bet no pretējā kolhoza sūtīto zeltu, tavu zeltu, nozog bandīti. Bandīti vispār nav izvēlīgi, ja būs neapsargāti rati ņems visu, gan kokus, gan akmeņus. Pēc tam izkaujot bandītu ciemu, nozagtā manta netika atgūta.

Karošanā nozīmīgas lietas ir špickas (lāpas), cik nu man ir nācies saskarties. Iekaroju bandītu ciematu un davai, klikšķinu uzbrukt ēkai. Kareivji man bļauj: „Nav lāpu nekas nesanāk”.Sadabūju lāpas ciems nodega rūkdams.

Arī rūpes par populāciju ir interesantas, jārīko daudz maz regulāri baznīcas apmeklējumi un festivāli, lai palielinātu jauno ģimeņu skaitu. Festivāls gan maksā zelta naudu, kur nauda tiek notērēta nesapratu, laikam krāsaino bantīšu licējiem spēlē ir monopola stāvoklis, jo ēdināšana un dzirdināšana nenotiek. Otra ideja ir, ka Settleri viens otru tā ienīst, ka lai dabūtu šamos uz pasākumu iesākumā ir jādod viņiem nauda. Vēl ar sievietēm saistīta lieta – viņas tiek zagtas un zog viņas vikingi. Piebrauc kuģis ar tādiem izlec krastā un ja priekšā nav mūris tad sievas salasa kuģī un čau.

Lai vai kā man spēle likās visnotaļ interesanta, lai gribētos spēlēt vēl. Spēlējot to man radās sajūta, ka tā manā tuvumā rada nelielu melno caurumu, kas ar savu gravitāciju ietekmē manu laiktelpu. Tas ir palēnina manu laiku, bet paātrina apkārtējo. Dodu 9 no 10 ballēm.