Navigate / search

Slovākija Otrā Diena

19. jūnijs (Jozefova – Tatranska Lomnica)

No rīta iekožam brokastis viesnīcā un dodamies ceļā. Viesnīcas stāvvieta gan ir par maksu, un lai no tās izvairītos, esmu spiests pārdot “velnam” dvēseli un pieteikties viņu lojalitātes programmai. Tā kā plānoju ierasties nākamnedēļ šeit vēlreiz, esmu nolēmis, ka tas ir tā vērts.

Tā kā ir svētdienas rīts, tad satiksme Varšavas piepilsētā ir minimāla un braukšana ir pat patīkama. Tikuši uz lielākas šosejas, iestrēgstam uz pāris kilometriem aiz pāris kazahu fūrēm, kuras arī ir vienīgās fūres, kuras šodien sastopam uz ceļa. Sākotnējais plāns ir braukt līdz Krakovai, pa apvedceļu tai apbraukt riņķī un tad uz robežu. Bet gadījās tā, ka vienā brīdī Ivars (Tomtoma instance) nolēma, ka izvest cauri pašai pilsētai ir baigi labā doma. Es kaut kā šo plānu maiņu nogulēju un attapos pilsētas centrā, kurā nemaz nebiju plānojis nokļūt, vienīgais mierinājums, ka, iespējams, ieekonomējām trīs minūtes. Brauciens uz Slovākijas robežu mani pārliecina, ka nākamsestdien jāperas no Slovākijas ārā cik agri vien var, jo pretīm braucošā plūsma no Zakopanes ir viens vienīgs sastrēgums.

Tatranska Lomnica

Lai vai kā ap pusdiviem jau esam galā un varam apmesties savos apartamentos, kuros mums būs jāpavada gandrīz visa nedēļa. Villa Beatrice ir diezgan smuka un tā mums turpmāk kalpos par bāzi. Kad esam nedaudz iekārtojušies (izpakojuši somas) , mēs ar Maiju nolemjam, ka varētu paspēt līdz vakaram uzrīkot vienu pārgājienu. Puišiem šī ideja neliekas ok un mēs viņus atstājam mājās. Lai nokļūtu uz takas sākumu, mums no sākuma jātiek uz miestu Tatranska Lesna. Varētu braukt ar mašīnu, bet var arī aizbraukt ar vilcienu, kas uz takām bieži vien ir elastīgāka opcija, jo nav jāiet pa to pašu taku atpakaļ. Vilcienu sistēma te ir pavisam vienkārša, kursē tādi mazbānīši ik pa stundai, nopērc biļeti un brauc. Mēs stacijā ierodamies piecas minūtes pirms vilciena atiešanas un pie kases ir mega rinda. Šķiet, ka varēsim dirnēt pusstundu, un tad es ieraugu biļešu automātu, tas gan pieņem tikai monētas, bet nepieciešamo apjomu izdodas sagrabināt un paspējam uz vilcienu.

Studeny potok
Studeny potok

Taciņas sākumā es ar Maiju pakašķējos par iešanas ātrumu, jo tā nu ir sanācis, ka manā uztverē viņa velkas un es viņas –  skrienu. Pa lielam kopā noiet kādu pārgājienu mums nekad nav sanācis. Bet nu pie tā mēs esam pieraduši, mūsu galvenais mērķis ir ūdenskritums. Tad nu dodamies gar Studeny potok (tāda krāčaina upīte ar daudz akmeņiem, no kuriem katrs desmitais mūsu zemē tiktu atzīts pa dižakmeni). Riņķī tāds smuks pamežs un taciņa, kura visu laiku ved kalnā. Iešana patīkama un, ja apnīk, var piestāt pie strauta un skatīties tā tecējumu. Ja paveicas, tad var mēģināt saskatīt galveno ūdenskritumu, tas gan izdodas tikai pēdējā kāpiena posmā. Sākumā man uzbrūk pāris odi, tos apsitis es sāku satraukties, ka šie te būs visas takas garumā. Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri odiem patīk. Par laimi tie, izskatās, ir vienīgie odi visā Slovākijā un vairāk ar tiem saskarties nenāk. Ap strautu esošo mežu ir pārņēmusi kaut kāda sērga, koki tādi apkaltuši nolauztiem galiem, taču ieklausoties nevar dzirdēt deviņzobu mizgraužu zāģīšus, laikam savu darbu tie te jau ir izbeiguši.

Studeny potok

Ūdenskritumam nav ne vainas – viņu var apskatīt no apakšas no speciāli izbūvētas koka platformas, bet var uzlīst arī līdz pašai augšai un apskatīties no augšas. Kad ūdenskritums apskatīts, Maija paziņo, ka mums tagad vajadzētu doties tālāk pa taku līdz Stary Smokovec miestam. Taka gan vairs nav tik interesanta – nonākam līdz Hrebrienok (redzam to pa gabalu) un tad kāpjam lejā uz ciemu. Atrast dzelzceļa staciju nav nemaz tik grūti, galvenais ir iet pa kalnu uz leju un tad jau vislīdzenākajā vietā būs arī vilciens.

Tatri

Tikuši ar vilcienu atpakaļ līdz Tatranska Lomnica, nolemjam aiziet paēst vakariņas. Izvēlamies mājām tuvāko ēstūzi itāļu restorānu. Neteikšu, ka izvēle bija tā labākā. Kartupeļu frī te nebija, kas uzreiz pazemināja tā reitingu bērnu acīs pa divām zvaigznēm. Pica bija ok, man atnestā lazanja bija pārcepta (es pa to laiku pats labāku būtu uztaisījis) un zivju zupa pārsālīta. Es personīgi biju vīlies un nolēmu nekad šeit vairs nenākt.

%d bloggers like this: