Navigate / search

Maphead by Ken Jennings

maphead

Šo grāmatu es iegādājos tīri nejauši, skatoties kas labākais iznācis non-fiction žanrā. Pāris grāmatas bija palikušas līdz šim nepamanītas, šo ieskaitot. Iepirku un izlasīju, man jau patīk grāmatas, kas veltītas dažādām subkultūrām. Šīs grāmatas apskatītā subkultūra ir cilvēki, kuriem patīk kartes.

Ir cilvēki, kuriem patīk pētīt atlasus, iedomāties kā citur ļaudis dzīvo un no pielikumiem uzzināt milzumdaudz noderīgu informāciju. Es tāds biju bērnībā, un man nebija ne jausmas, ka PSRS izdotajos atlantos ar nolūku tika radītas kļūdas. Gadījumam , ja nu Imperiālisti sadomātu bumbot Lielo tēvzemi pēc krievu atlanta, viņiem būtu liela vilšanās. Ir cilvēki, kas krāj kartes. Viņi ir gatavi iztērēt miljonus, lai iegūtu savā īpašumā kādu vecu simts eksemplāros izdotu karti, vai vēl trakāk aiziet uz bibliotēku un izčikāt karti ārā no kādas senas grāmatas. Citiem uz to balstās vesels bizness.

Vēl ir cilvēki, kuri zīmē kartes, ne jau Zemei, bet izdomātām vietām. Fantasy žanrā grāmatai ir pavisam cits svars, ja tajā ir atrodama izdomātās karaļvalsts karte. Tas tad to arī atšķir no parastas pasakas, karte to padara īstu, saprotamu. Nemaz nezināju, ka karti uzzīmēt ir tik grūti, ko tikai tie nabaga karšu meistari neņem par pamatu. Tiek izmantoti rūsas pleķi, izlijuši šķidrumi un beigās sanāk jauka nesamākslota  karaļzeme.

Ir bērni, kuriem dzīves uzdevums ir uzvarēt National Geographics rīkotajā konkursā par labāko ģeogrāfu. Tad nu tie nabagi mācās astoņas stundas ģeogrāfiju un ar to saistītas lietas. Tas viss, lai apgāztu puspatiesību, ka ASV ar ģeogrāfijas zināšanām ir visai švaki. Tur parasti cilvēki nemaz nezinot, kur atrodas valstis, kurām viņi piesaka karu.

Ir cilvēki, kuri mīl braukt rallijos, bet nevis tajos ar mašīnām. Viņi brauc rallijā, kur viss notiek uz iepriekš norunāta atlasa, kur jāzina pareizās atbildes uz jautājumiem, un noteikumi tajos ir pārissimt lapaspušu biezi ar definīcijām. Ir cilvēki, kuriem kartes kalpo kā čeklists, lai apceļotu visas pasaules valstis, lai apmeklētu visas ASV štatu augstākās virsotnes, lai izbrauktu visus ASV ceļus, vai apmeklētu 15’000 dažādus Makdonaldus.

Netiek aizmirst arī mūsdienās populārais geocaching, kurus pēc būtības radīja GPS sistēmas pieejamība civilajiem. Un daļai no dalībniekiem ir radījis pamatīgu atkarību, sevišķi tiem, kas grib dzīvoties pasaules topa augšgalā.  Un vēl ir vesela nodaļa veltīta google maps vēsturei. Izrādās, ka Google ambīcijas ir izveidot karti, kur viens pikselis reprezentētu vienu zemes virsmas centimetru.

Kopumā laba un izklaidējoša lasāmviela. Lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt arī citiem, tiem, kuriem patīk kartes visdažādākajās tās izpausmēs.

Trilobite!: Eyewitness to Evolution by Richard Fortey

Trilobite Eyewitness to Evolution

Par trilobītu esamību biju informēts, tā sakot, no bērna kājas. Kaut kad padsmit gadu vecumā viena no manām mīļākajām grāmatām bija grāmata, kas stāstīja par dzīvības izcelšanos un Zemes rašanos. Nē, tā nebija Bībele. Tad nu šajā grāmatā tika piesaukti arī trilobīti. Viņus jau ir grūti nepiesaukt, ja ņem vērā, ka šīs būtnes dominēja Kembrija, Devona un arī Silūra periodos. Bet speciāli grāmatu par viņiem lasījis gan nebiju. Patiesībā jau ir tikai viena nopietna populārzinātniska grāmata par šo tēmu – šī.

Richard Fortey visu savu mūžu ir veltījis trilobītiem, un skaidra lieta, ka viņš vēlas par saviem mūža lolojumiem pastāstīt arī citiem cilvēkiem. Ikdienā cilvēkam, ja vien viņš nenodarbojas ar fosiliju tirdzniecību vai nestrādā muzejā, iespējas ieraudzīt trilobītu ir minimālas. Tāpēc ir diezgan interesanti palasīties par trilobītu pētnieku subkultūras dižgariem un autsaideriem, blēžiem un izciliem zinātniekiem. Tiek stāstīts arī par pašu fosiliju ieguves procesu (daļēji apstiprinājās manas aizdomas, ka cilvēks ar bagātu iztēli spēj atrast fosiliju arī tur kur tās nemaz nav) .

Vispār jau trilobīts ir visai vienkāršs dzīvnieciņš, kā jau nosaukumā rakstīts sastāv viņš no galvas, rumpja un astes (katrai šai lietai, protams, ir latīniskais nosaukums), protams ir arī kājas, kalcija karbonāta kristāla acis, citiem nav pat to. Tad nu autors mums pastāsta par trilobītu anatomiskajām īpašībām: acu, segmentu un čaulu daudzveidību. Šis tas tiek pastāstīts arī par metodēm, kā šī informācija ir iegūta.

Diezgan nabadzīgi mums tiek pavēstīts par iespējamo trilobītu dzīves veidu, minēts tiek tikai, ka daži ir bijuši plēsēji, daži dubļu filtrētāji. Tāpat diezgan maz informācijas tiek sniegts par pašu trilobīta attīstības procesu. Ir jau it kā apstāstīts kā viņi no nimfām izaug par īstiem okeānu pavēlniekiem, bet, manuprāt, varēja vairāk. Lai gan iespējams, ka tas vairāk jau būtu nezinātniskas spekulācijas.

Reāli kaitināja grāmatas attēli. Teiksim 52. lapaspusē mums sākas Balizoma variolaris apraksts, tas ilgst vairākas lapaspuses. Tu cilvēks esi jau izbesījies mēģinot iztēloties viņam raksturīgo zemenei līdzīgo galvu, necilo asti un 20 ķermeņa segmentiem. Patiesībā tu viņu jau esi uzgūglējis un paskatījis bildes. Un tad autors paziņo attēls atrodams 148. lapaspusē. Tik tiešām attēli te dzīvo savu dzīvi, kas nebūt nav tieši saistīta ar tekstā rakstīto. Iespējams, ka tā ir nodeva akadēmiskajam stilam, nezinu.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, lasāma, bet tāda nedaudz pasausa. Ieteiktu lasīt tikai īstiem paleontoloģijas cienītājiem. Vispār jau žēl, ka šie evolūcijas brīnumi tā arī līdz mūsu dienām neizvilka. Viņu laika biedrs Limulus gan vēl ir sastopams mūsdienās. Jāņem arī vērā, ka grāmata tika izdota jau 1999. gadā un iespējams, ka tagad trilobītu pētnieki ir spēruši lielu soli uz priekšu. Ieskatījos arī interneta fosiliju tirgotavās, trilobīts, kas man patiktu, ir Walliserops trifurcatus, kas maksātu ~2000 USD.

The Man Who Loved Books Too Much: The True Story of a Thief, a Detective, and a World of Literary Obsession by Allison Hoover Bartlett

ManWhoLovesBooks_JKTF.indd

Man reizēm šķiet, ka manu izlasāmo grāmatu apjomu nekā citādi kā par apmātību saukt nevar. Tādēļ, ieraudzījis grāmatu par cilvēkiem, kurus grāmatas var novest līdz noziegumam, to tūdaļ arī nopirku. Tā sakot, lai nākotnē zinātu no kā izvairīties.

Grāmatā mums tiek pastāstīts par interesantu subkultūru – grāmatu kolekcionāriem. Šogad man vispār veicas ar grāmatām, kas apraksta dažādas subkultūras, ir bijis gan par tauriņu , gan par meteorītu kolekcionāriem. Tā, ka ir ar ko salīdzināt.

Autorei ir izdevies atrast divus reālus cilvēkus, kas atrodas dažādās ierakumu pusēs. Viens ir antikvāru un ne tikai grāmatu pārdevējs Ken Sanders , kas vaļasbrīžos nodarbojas ar informācijas apkopošanu par nozagtajām grāmatām, zagšanas metodēm un brīdina savus kolēģus. Otrā pusē it John Gilkey, cilvēks, kura apsēstība ar grāmatām ir tik liela, ka tā dēļ viņš ir gatavs zagt, krāpties un sēdēt cietumā. Visi šie notikumi norit grāmatu kolekcionāru vidē, kuru cilvēkam no malas ne vienmēr ir iespējams izprast. Tad nu mums tiek stāstīts stāsts gan par „grāmatu detektīvu”, gan par kolekcionāru zagli. Autore ir veltījusi daudz laiku intervējot šos cilvēkus un mēģinot izprast viņu aizrautību ar grāmatām. Tirgotāja aizrautība, pēc viņa vārdiem ir vēlme atrasties starp grāmatām. Zaglis apgalvo, ka zog grāmatas aiz mīlestības pret tām. Patiesībā viss ir daudz komplicētāk, viņam retas grāmatas saistās ar stāvokli sabiedrībā. Viņa krāpšanās metodes ir elementāras – viltoti čeki, zagti kredītkaršu numuri, nekā ekstraordināra – parasts sīks blēdis. Tikai viņa guvums gada laikā bieži vien ir grāmatas ~100’000 USD vērtībā.

Papildus varam iegūt diezgan plašu informāciju par dažādiem reto grāmatu gadatirgiem, kolekcionāru modes tendencēm, neliels ieskats cenās un interneta lomu zagto grāmatu tirgū. Tā sakot neliels ceļvedis, ja vēlies sakolekcionēt teiksim 100 visu laiku labāko angļu mīlas stāstu pirmizdevumus. Kopumā grāmatu, kā jau īsts grāmatu tārps, vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Izlasīju grāmatu tā teikti vienā paņēmienā un sapratu, ka man apsēstība ar grāmatām nedraud, vismaz ne tādā kontekstā. Mani īpaši nekad nav uztraucis vai grāmata, kuru es lasu ir no pirmā metiena, mani arī pārāk neinteresē tās ārējais profils, retums vai vecums. Mani galvenokārt interesē tas, kas tur ir iekšā. Protams, kolekcionēšanas prieks man nav svešs. Šad tad pieķeru sevi pie domas, ka nebūtu slikti iepirkt Terry Pratchett grāmatas hardcover no vienas sērijas, lai smukāk izskatītos. Kādus desmit gadus esmu arī kolekcionējis izdevniecības Armada ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК sēriju. Tomēr ticis līdz sērijas 600 grāmatai, nolēmu mest šo lietu pie malas un atbrīvoju savu grāmatu plauktu manuprāt jēdzīgākām grāmatām.

Grāmatas mājas lapa.

The Fallen Sky: An Intimate History of Shooting Stars by Christopher Cokinos

fallen-sky-cover

Grāmatu sev pasūtīju septembra beigās, kad pats sev mēģināju atbildēt uz jautājumu – par kādu zinātnes vai sociālu fenomenu man vēl nav grāmatas grāmatu skapī? Pēc diezgan ilgām pārdomām nospriedu nedaudz palasīties par diezgan retu profesiju – „meteorītu medniekiem”. Šī grāmata tobrīd man šķita pareizā izvēle. Skaidrs, ka grāmatai atnākot pēc nedēļas, manas prioritātes jau bija mainījušās, un grāmatu nogūla plauktā. Tā nu lasīšanai laiks sanāca tikai pēc diviem mēnešiem.

Meteorīti cilvēkus ir fascinējuši jau no cilvēces pirmsākumiem. Tomēr to, kā no viņiem iegūt finansiālu labumu, izdomāja tikai deviņpadsmitajā gadsimtā. Protams, ka tas notika ASV. Tur tad arī vīrs vārdā Ellis Hughes nozaga 15 tonnīgu meteorītu no kaimiņa zemes gabala, lai izstādītu to apskatei. Vārds „nozagt” gan te jāliek pēdiņās, jo meteorīta zagšana noritēja ilgāk par gadu, lēni velkot ar trīšiem uz savu zemes gabalu. Sekoja tiesas darbi, un beigās meteorīts nonāca muzejā, kur to nesen vēlējās attiesāt indiāņi, kas spieda uz šī objekta reliģisko nozīmību.

Vērā ņemams bija arī polārpētnieka Peary Grenlandes meteorīti. Meteorīti, kas eskimosiem daudzus gadsimtus bija kalpojuši kā unikāls dzelzs ieguves avots, tika ielādēts kuģī un aizvests uz ASV. Stāstīts arī par mēģinājumiem lielajos meteorītu krāteros atrast niķeli un dzelzi. Netiek aizmirsts arī meteorītu popularizētājs Harvey Nininger un viņa interesantais dzīves stāsts. Cilvēks mūža beigās bija savācis meteorītu kolekciju, kas svēra vairākas tonnas. Tiek pieminēts arī slavenais Marsa meteorīts ar baktēriju fosilijām. Grāmatas pēdējās nodaļas autors velta mūsdienu „meteorītu dzīslai” antarktiskajiem ledājiem. Tās varētu uzskatīt kā diezgan labu Antarktīdai veltītu ceļojumu aprakstu.

Grāmata sarakstīta tādā dzejiski apgarotā stilā, ka pēc pirmajām pārdesmit lapaspusēm jau nolēmu mest lasīšanu pie malas. Autora personīgie pārspriedumi mani kaut kā neaizrāva. Tāpat mani kaitināja visai biežās atsauces uz autora iepriekšējo dižpārdokli – grāmatu, kas veltīta putniem un putnu vērotājiem. Nākamais kaitinošais temats bija apcerējumi par tematu – „es šķiros no savas sievas, jo man ir cita beibe”. Manuprāt visai neveiksmīgs mēģinājums iepīt savus personīgos pārdzīvojumus meteorītu tematikā. Īsti jau nekādu iespaidu uz grāmatu šī dzīve pirms šķiršanās un pēc neatstāj.

Kopumā grāmata bija lasāma, sevišķi, kad izdodas norobežoties no autora mēģinājumiem iepīt stāstījumā savu personīgo dzīvi. Faktoloģiskais materiāls labi sagatavots, vismaz puse no faktiem man bija jauni, tas gan vairāk saistībā ar vēsturi. Kā galvenais mīnuss minams diezgan vājais mūsdienu „meteoru mednieku” un „meteoru patērētāju” subkultūras apskats. Jā, bija tāda nodaļa, interesanta un īsa. Grāmatai dodu stabilas 7 no 10 ballēm.

The Dangerous World of Butterflies: The Startling Subculture of Criminals, Collectors, and Conservationists by Peter Laufer

Butterflies

Man tauriņi parasti asociējas ar divām lietām. Pirmā – tauriņi ir noderīgi , lai noteiktu, kāda būs vasara. Otrā vairāk ir bērnības trauma, ka laiku pa laikam nācās lasīt nost no kāpostiem kāpostu balteņu kāpurus. Visādi citādi tauriņi ir bijuši visai nemanāmi radījumi. Jā, ir nācies apmeklēt tauriņu dārzu Singapūrā, bet nekādu pastiprinātu interesi par viņiem tas manī neizsauca. Tomēr, ieraugot šo grāmatu, nenoturējos un nopirku.

Autors, cik man zināms, parasti rakstīja nesliktas grāmatas par karu un cietumniekiem, tomēr šoreiz atslodzei viņš nolēmis sarakstīt grāmatu par tauriņiem. Par tauriņiem nevis kā insektiem, bet gan kā par vienu no sabiedrības subkultūras veidotājiem, cilvēkiem, kurus vieno tauriņi, tas var būt gan darbs, gan bizness, zaļā domāšana, mīlestība vai naids, māksla vai zinātne, visas šīs subkultūras izpausmes tiek atainotas šajā grāmatā.

Grāmatas izlasīšana man deva labu ieskatu nozarēm, par kuru vēl nebiju īpaši interesējies. Izrādās, ka tauriņu dārza uzturēšana nemaz nav vienkāršs pasākums, tauriņi mirst diezgan ātri un, lai dabūtu jaunus, tie vai nu jāaudzē pašiem vai jāpērk no tauriņu fermām. Arī mūsdienu kolekcionāri paši vairs pa mežu neskraida, lai saķertu savām kolekcijām tauriņus. Šādi tauriņu kā likums būs nobružātiem spārniem. Īstus A klases eksemplārus iegūst nosaldējot tikko izkūņojušos jauno tauriņu. Retākie un aizsargājamākie eksemplāri melnajā tirgū ir iegādājami pat par $8’500.

Arī tauriņu vērotāji ir iedalāmi divos paveidos, tradicionālie noķer, nogalē un izdur cauri adatu, naturālisti – uzvedās līdzīgi putnu vērotājiem, skatās pa gabalu. Interesanti aprakstītas arī tauriņu mīļotāju iekšējās ķildas, naturālisti izturas nosodoši pret tauriņu fermu īpašniekiem uzskatot tos par mantkārīgiem biznesmeņiem, kas neciena tauriņu brīvību un tiesības uz dzīvi savvaļā. Interesanta ir nodaļa, kas veltīta tauriņu sugas saglabāšanas projekta aprakstam. Izrādās, ka eksistē arī cilvēki, kuriem ir bail no tauriņiem viņu forumu var palasīties šeit, man kā cilvēkam, kas nebaidās no tauriņiem, bija interesanti palasīties viņu piedzīvojumus.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm, aprakstīti interesanti cilvēki, interesanta subkultūra un galvenais, pēc grāmatas izlasīšanas es sāku pamanīt tauriņus. Līdz tam viņi bija kaut kur fonā, bet nepamanāmi, toties tagad es viņus redzu gandrīz visur, vajag tik skatīties, ceru, ka tas ir uz ilgu laiku.