Šī grāmata ir turpinājums grāmatai Последняя крепость Земли (šī grāmata tika izlasīta pirms bloga izveidošanas). Brāļi ir pazuduši, sadraudzība vairs nav nepieciešama. Visi Brāļu draugi ir kļuvuši lieki un ienīsti. Vai tiešām citplanētieši Zemei ir bijuši tik vajadzīgi? Vai zemes iedzīvotāji paši sevi iznīcinās jau pirmajos bezbrāļu mēnešos?
Kā jau kārtīgai turpinājuma grāmatai pienākas, tā sākas neilgi pēc iepriekšējās grāmatas beigām. Iepriekšējās grāmatas supercilvēks Grifs ir aizgājis tādā kā pasīva novērotāja lomā, viņam viss ir vienalga. Dzīvo savā pilī Melnās jūras krastā, šad tad humāni neitralizē iebrucējus. Bijušais kārtības nodrošinātājs Iļjins, nodarbojas ar pārkvalificēšanos no brāļu specdienesta darbinieka par karavīru, tomēr izrādās, ka tas viss ir sekundāri.
Arī Zemes galvenie virsuzraugi Vecākais un Jaunākais nodarbojas ar parastu kaitniecību, spēlējot viens pret otru. Pasaulē ir palikušas divas lielvaras Krievija un Eiropas Savienība, ASV tika iznīcināta jau Brāļu iebrukuma sākumā, par to autoram ir neslēpts prieks. .
Autors acīm redzami ir nolēmis stiept sižetu garumā, tiek ieviesti jauni spēlētāji, tomēr viņu parādīšanās neko neizmaina. Es šādus pasākumus uzskatu par tipiskiem naudas pelnīšanas projektiem. Arī pati grāmata ir tāda kā fantastikas lubu literatūra, kuru izlasot priekš sevis nekādas jaunas atziņas neiegūsi. It kā visu laiku kaut kas notiek, darbība risinās, bet paskatoties no malas totāls sviests, neloģiska.
Beigas jau nu bija reti patētiskas, es tiešām ceru, ka šī ir šis sērijas pēdējā grāmata. Sākumā šķita, ka šī būs kaut kas līdzīgs Strugacku „Stalker”, bet nekā. Kopumā grāmatai lieku 6 no 10 ballēm un tikpat visai sērijai.
Parastam cilvēkam uz ielas pajautājot: "Kā nokļūt uz Mēnesi?". Atbilde parasti būs: ar kosmosa kuģi. Dažs varbūt atcerēsies, ka pirmie šo triku ir paveikuši ASV kosmonauti tālajā 1969. gadā. Dažs vēl apgalvos, ka patiesībā tie visi ir meli un neviens tur nemaz nav bijis, jo uz Mēness ēna tā nekrīt.
Pajautājot par latviešu lidošanas un kosmosa ceļojumu pirmsākumiem, atbildes kļūs vēl nekonkrētākās. Dažs varbūt atcerēsies 1785. gadā latvieši mēģināju uzkonstruēt gaisa balonu, labi, ne latvieši, bet Latvijas gaisa telpā. Kāds ar vēl labākām vēstures zināšanām spēs atcerēties kādas muižas kalēju, kas ar paškonstruētiem spārniem lecis lejā no baznīcas torņa dzirnavām vai citiem augstumiem.
Šķiet, nekas Latvijas vēsturē neliecina par iespējām lidot kosmosā paša spēkiem. Vienīgais veids, kā tikt kosmosā, ir nopirkt Rynair lidmašīnas biļeti. Nesatraucieties tā nav, latvieši bija apmeklējuši Mēnesi pirms brāļu Raitu lidmašīnu izgudrošanas.
Nē, tās nebija indiešu teiksmu vimanas ar dzīvsudraba motoriem, nebija arī ēģiptiešu piramīdu uzkrātās enerģijas viltīgs pielietojums. Mani seno latviešu teiku pētījumi apliecina, ka latvieši ir ne tikai apmeklējuši Mēnesi, bet arī to darījuši visai regulāri. Ir pat netiešas liecības, ka latviešu rīcībā bijis kosmiskais lifts. Jā, tas pats, par kura izveidi lauza galvu daudzi pasaules zinātnieki.
Apskatīsim tipiskas latviešu teikas:
"H. Skujiņa Smiltenes pag.
Mātītes gāš uz pirti, sākušas ļarzāt un viena sacīsi: «Eka, skaists mēnesīc spīd gaisā!»
Otra ;pacēlusi brunčus un sacīsi tā: «Mana pakaļa jau labāki spīd.»
Un tai bīš ūdenc nesieni uz plecim. Mēnesis uzrāvis mātīti ar visim nesienim un pliku pakaļu. Tā nu viņu vē(l) šo baltu dienu dabū(n) redzēt mēnesī ar pliku pakalu un ūdenc nesienim uz plecim."
Kā redzam, lai nonāktu uz Mēness ir bijis jāpielieto speciāls kods. Sievietei tas ir bijis plika dibena parādīšana. Pie tam saprotams, ka augšā uzraušana ir bijusi momentāna. Nosacītais signāls ticis izpildīts nekavējoties.
"H. Lindberga Rauna. A. Bērzkalnes krājumā.
Reiz vecos laikos zēns vēlu vakarā nesis no akas ar nesieniem ūdeni. Mēnesis bijis pašlaik uzlēcis, kad zēns ūdeni nesis. Zēns saskaities, ka mēness var tik mierīgi spīdēt un viņam jānes smagie nesieni. Viņš parādījis mēli un tūlīt ar visiem nesieniem ticis uzņemts debesīs."
Šeit redzams tāds pats scenārijs, tomēr vīriešu kārtas pārstāvjiem, lidojumam uz Mēnesi pieticis vien ar mēles parādīšanu. Izskatās, ka nepieciešamais priekšnosacījums ir arī ūdens spaiņi ar nēšiem. Tas liecina, ka ūdens rezerve ir tikusi ņemta līdzi, lai nodrošinātu atlidojošā kosmonauta dzīvības uzturēšanai. Ir zināms, ka elektrolīzē ūdens sadaloties rada ūdeņradi (enerģijas avots) un skābekli (elpošanai, arī enerģijas avots)..
Nākamā ir netieša liecība par kosmisko liftu.
"J. Kalniņš Ozolniekos pie Jelgavas Ikr. 142, ll. LP, VlI, II, 42, lb.
Divas meitas gāja no pirts plikas pēc ūdens; abām bija nestules uz pleciem. Pilns mēnesis spīdējis tik gaiši kā dienā. Viena meita teica uz mēneša: «Mani gurni spožāki, nekā tu! » Dievs nolaida garu lenti, kas jaukās krāsās laistījās. Meitas ņēmās viņu ķert. Tā noķēra, kas nievāja. mēnesi. Lente atkal satinās un uzrāva meitu ar visām nestulēm līdzi. Lente bija pats mēnesis, ko Dievs atritinājis. Vēl šo baltu dienu meitu var redzēt mēnesī ar visām nestulēm."
Redzam, scenārijs analogs. Tiek pateikta frāze par dibena spožumu, ir nēši, ir ūdens spaiņi. Domājams tūlīt uzraus gaisā, bet nekā tiek nolaista lente! Redzam arī, ka šoreiz jau piedalās divas sievietes, viena acīmredzot paliek uz zemes, palīdzot nofiksēt kosmiskā lifta pacēlāja lenti. Tas liecina par nanotehnoloģiju veiksmīgu inkorporāciju ikdienā seno latviešu teritorijā.
Nākamā teika ir parasts radu kašķa apraksts, bet tāds tas ir tikai pirmajā acu uzmetienā.
"V. Ašmane Nītaurē. J. A. Jansona kr.
Dzīvoja vecs tēvs ar trim dēliem. Mirstot tēvs izdalījis dēliem mantu piesacīdams, lai gādā, ka mazākajam dēlam ir siltums un gaisma. Dēli arī tā apsolās, bet kad tēvs nomirst, aplaupa mazāko un nolemj viņu uzvilkt uz mēnesi, jo tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma.
Uz Mēneša mazākajam dēlam klājās ļoti labi. Viņš izaug liels un apprecē Mēneša meitu. Tomēr viņam vairs nepatīk Mēneša dzīve un viņš nobrauc pa auklu zemē. Ar mēnešmeitas palīdzību viņš atdabū no brāļiem arī savu mantojumu un dzīvo laimīgi vēl šo baltdien."
Redzam pārtikušu latviešu ģimeni, kurā nespēj sadalīt tēva mantu. Acīmredzot viņi ir mantojuši arī kosmisko liftu, kas ļauj brīvi veikt kravu pārvadājumus starp Zemi un Mēnesi. Vecākais brālis jaunāko deportē uz Mēnesi. Pievēršam uzmanību, "… tur jau būšot gaisma un cik necik arī siltuma…", domāju, ka te ir acīmredzams pierādījums, ka ceļojumi uz Mēnesi veikti regulāri, jo vecākais brālis, šajā lietā normāli orientējas. Nākamais teikums pierāda arī seno latviešu zināšanas par Mēness samazināto gravitāciju "… Viņš izaug liels…". Beigās seko atpakaļ ceļojums uz Zemi un mantas atgūšana.
Lasītājs tagad noteikti domā, kāds sviests! Es te jau stundu lasu, domāju, bet kur ir par aizlidošanu uz mēnesi saviem spēkiem. Tad nu lūk procedūra ir sekojoša:
1)Sagaidām pilnmēness laiku;
2)Nomazgājamies (dezinficējamies);
3)Paņemam divus ūdens spaiņus (koka nevis ar stīpām, Maksimas plastmasas);
4)Paņemam nēšus, tie ir OBLIGĀTI!
5)Tālāk sievietes rāda dibenu, vīri mēli.
6)Patīkamu laika pavadīšanu uz Mēness.
Ieteiktu uzmanīties, ja gaisā raušanas stacija joprojām funkcionē, tad padomājiet par to, ka uz Mēness nav saglabājusies neviena senlatviešu patstāvīgā bāze. Tātad problēmas būs ar ēdienu, skābekli un tikšanu atpakaļ.
Diemžēl astronomi ir atklājuši, ka patlaban nekāda kosmiskā lifta orbītā starp Zemi un Mēnesi nav, acīmredzot gājis bojā, kādā kārtējā radu kašķī.
Pēc dažādu grāmatiņu izlasīšana, nolēmu nedaudz pievērsties fantastiskā bojevika sērijai. Ilgi nebiju neko no šī žanra lasījis.
Grāmatas galvenais varonis vērdā Šalfejs – pēc savas būtības ir kiborgs, kas radīts vienā no zemes slepenajām laboratorijām. Protams, ka laborotorijā viņš ilgi savas dienas nevada, bet izbēg. Dažādu sakritību rezultātā, puisis nonāk citā visumā, kurā dzīvo elfi, harpijas un valda maģija. Pats varonis diezgan bezprincipiāla būtne, kas bez noteikta mērķa blandās pa pasauli, cenšoties izdzīvot.
Šo grāmatu droši varētu likt kategorijā – “Lielākais gada sviests, ko esmu lasījis”. Grāmatas autors ar oriģinalitāti izceļas tikai vienā vietā, iedodot varonim vārdu. Pārējais viss ir klišeja uz klišejas. (Kiborgs radīts slepenā laboratorijā, galvenais varonis nemirstīgs, varonis neko neatceras no iepriekšējās dzīves, varonim ir vesela kaudze ar superspējām, varonis iesākumā neko nespēj pasākt pret maģiju, varonis laika gaitā savāc komandu ar dzīves pabērniem, ar varoni manipulē nezināmi spēki). Pie tam sižets neizceļas ar monolītumu, izskatās, ka vietām autoram ir pietrūcis izdomas. Tādēļ laiku pa laikam daļa personāžu tiek nogalēti un viss sākas pa jaunam. Izskatās, ka lapas ir pierakstītas tikai apjoma pēc.
Taču to visu vēl varētu pieciest, ja vien autors nesāktu gvelzt stulbības, kas skar fizikas jomu. Šalfeja smadzenēs elektroni aizstāti ar prozitroniem, fotonam ir masa, gravitācijas traktējums ir reti īpatns, kalifornijam tiek piedēvētas superīpašības, nemaz nerunāšu par jauno metālu izgudrojumiem. Sviests, iemests katlā, samaisīts kopā ar rasolu un izklāts uz lapas, rada lielāku zināšanu apjomu, nekā šīs grāmatas izlasīšana. Grāmatai lieku 1 no 10 ballēm.
Tagad atbilde uz jautājumu, kādēļ es vispār tērēju laiku šāda mēsla lasīšanai? Galvenais iemesls bija interese par to cik tālu aizies autors savā stulbumā. Man nav nekas pret “hit and slash” žanru, jeb krieviski sauktās broģilkas. Bet grāmatai nav nekāda sižeta, galvenais varonis ir šizofrēniķis un lasītājam ar to būtu jāsaprot viss, darbība mijas ar gudriem skaidrojumiem (tukšu muldēšanu). Tas viss laikam liecina, ka krievu fantasy rakstnieku vidū ir sākusies krīze, ja jau armada ir bijusi ar mieru publicēt šādu draņķīgu darbu. Bet, kas ir pats interesantākais, grāmatai ir gaidāms turpinājums. Vai es viņu gaidīšu? 100 punkti, ka nē!
Grāmata ir domāta kā kādas konsultāciju firmas ekonomista atzīšanās. Atzīšanos par to kā konsultāciju firmas māna jaunattīstītās valstis prognozējot to attīstību. Nolūks, lai viņu klienti Amerikas uzņēmumi varētu iegūt pēc iespējas lielākus projektus un arī lielāku peļņu. Tad nu autors ņemas stāstīt savus nedarbus Indonēzijā, Saūda Arābijā, Irānā, Panamā, Kolumbijā un Ekvadorā.
Ko es biju sagaidījis no šīs grāmatas:
Shēmas kā Starptautiskais valūtas Fonds, Pasaules Banka “māna” attīstības valstis;
Reālus faktus kā tas vis darbojās, kā prognozes izpildās nākotnē;
Ko es saņēmu:
Radās priekšstats, ka Perkinsa kungs vispār no ekonomikas neko nejēdz;
Aizdomas radīja viņa sarunu atstāsti, kur šamais citēja piemēram sarunu ar Panamas prezidentu, kas notikusi 70 ajos gados, jeb 30 gadus pēc sarunas (diez vai kāds to spēj atcerēties);
Nekādu reālu faktu, tikai ikdienas apraksts, sūkstās par savu enerģētikas prognozi Indonēzijai un par to kā ar nodomu iedzinis valstis parādos. Viņu palasot sanāk, ka valstelēm labāk naudu gaidīt no debesīm.Protams ka lielās starptautiskās korporācijas aplaupa mazattīstītās valstis, bet viņām jau citas opcijas arī nav, tikai populistiski solījumi;
Reāli patika, ka dižā konsultāciju firma MAIN (kā autors to sauca) visi informāciju ņēma no Bostonas publiskās bibliotēkas (vismaz priekšstats tāds radās).
Grāmatai dodu 3 no 10 ballēm (nav vērts tērēt laiku). Nosaukums pretendē uz patiesības stāstīšanu, taču sarakstīta kā novele par vispasaules sazvērestības teoriju, bez faktiem uz tukšām emocijām un apgalvojumiem, no kuriem daži pārbaudot neiztur kritiku.
