Šo “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijas grāmatu es jau bērnībā esmu lasījis, par to liecina grāmatas diezgan palietotais paskats. Taču neko par viņu nespēju atminēties, pilnīgi neko. Nolēmu, ka ir pienācis laiks atmiņas uzprišināt un sākt pārlasīt autora darbus. Viņam šajā sērijā ir veseli trīs.

Miloslavs Stingls nav parasts tūrists, viņš ir zinātnieks un savulaik skaitījās nopietns Okeānijas etnogrāfijas pētnieks. Tas viņam deva iespēja apmeklēt daudzas Klusā okeāna salu valstis laika posmā, kad tās tikko bija atbrīvojušās no koloniju statusa, bet vēl nebija paguvušas kļūt par rietumnieku atpūtnieku iecienītiem galamērķiem. Grāmatas anotācija mums sola – Saistošas žurnālistiskas izklāsta manieres savienojums ar zinātnisko dziļumu, mēģinājums analizēt novēroto ir viena no galvenajām grāmatas pozitīvajām īpašībām. Daudzas grāmatas lappuses ir humora piesātinātas.

Autors jau no paša grāmatas sākuma neknapinās un aizved lasītājus uz Lieldienu salām. Viņa laikos maksimālā salas apmeklētāja ekstra bija zirga īre un telts vieta. Toties par apskates objektiem nekas nebija jāmaksā. Sākums mani mazliet sabaidīja, autors dikti spieda uz aprakstiem, gāju no turienes uz turieni. Likās, ka sekos nebeidzami krūmu un vulkānisko bedru apraksti, taču ar laiku pieradu un nesatraucos. Bija interesanti lasīt par autora pārliecību, ka ar Lieldienu salas iedzīvotāju izcelsmi viss ir skaidrs, viņš pārstāsta leģendas, kas izskaidro salinieku pārcelšanos uz salu. Apgalvo, ka Rongorongo raksts ir atšifrēts (tur viņš samelojās) un pievēršas garaušu un īsaušu cīņām. Ja tu, cilvēks, dzīvo uz salas, kur vienīgais gaļas avots ir vista, tad izveidojas dīvaini kulinārijas paradumi. Piemēram, noslaktēt pārdesmit kaimiņus, kurus pa klusām apēst. Taču kaimiņiem ir radinieki, kuriem ir pavisam cits uzskats par divkājaino haizivju (apēdamais cilvēks) funkciju sabiedrībā, un sākas naids. Tā nu viņi tur pamazām viens otru ēduši, līdz atbrauca vergu tirgotāji un daļu savāca, ievazāja vietējiem nezināmas slimības, tādējādi sala aizgāja postā.

Tādā pašā garā autors turpina ceļot pa Tongu, Samoa, Jaunzēlandi un Taiti. Te nu uzskaitīšu tikai pašu interesantāko. Radās priekšstats, ka uz salām dodas vieni vienīgi pedofili. Slavenais mākslinieks Gogēns, līdz ko tika pie naudas, tā uzreiz Taiti iemainīja šujmašīnu pret četrpadsmitgadīgu sievu. Līdz ko sieva apbērnojās, tā jāmeklē cita. Slavenie Bounty dumpinieki ar nesmādēja šo nodarbi. Autors to skaidro ar kultūras īpatnībām un tā. Nemaz nezināju, ka ateja Jaunzēlandes maoriem bija svēta vieta, kuram tad nav! Tonga jau tajos laikos saprata, ka bizness ir pastmarkās un tūrismā. Bija interesanti arī salinieku valodas aspekti – tajā kā mainās ķermeņa daļas apzīmējums (sevišķi dzimumorgānu) atkarībā no sociālo stāvokli.

Rakstīšanas stils likās pasauss un brīžos, kad autors aizrautīgi sāka piesaukt ģeogrāfisko vietu nosaukumus, smadzenes nedaudz atslēdzās, un bija grūti piespiesties lasīt tālāk. Visu laiku ir jāatceras, ka grāmata sarakstīta daudzas desmitgades atpakaļ un autora skatījums uz leģendām nebūt vairs nav tas svaigākais. Tādēļ lasīt nācās uzmanīgi, lai savā galvā nejauši neiedzītu kādu nepatiesu informācijas drumstalu. Tā arī nesapratu, kādēļ viņš skaitās nopietns etnogrāfs, ja lielākoties pārstāsta vietējo teikas, bez nopietnas interpretācijas un vispārēji apraksta kultūrvēsturiskos pieminekļus. Nemaz nerunāšu par tādu etnogrāfam nepiedienīgu izrīkošanos, kā ar nazi paurķēties vietējo alu kultūrslānī, neko nedokumentējot un pienācīgi neaprakstot.

Kopumā lieku 7 no 10 ballēm. Ja ļoti interesē salu tautu vēsture un nebaida nedaudz garlaicīgs tās izklāsts septiņdesmito gadu manierē, tad droši lasiet. Bonusā būs bildes ar pusplikām ieziemietēm un tam laikam negaidīti tiešiem tautu kopošanās paradumu aprakstiem.