Šo triloģiju man blogeru Ziemasvētkos iedāvināja Baltais runcis. Jāatzīmē, viņš šogad bija vienīgais, kas neskopojās un uzdāvināja veselu grāmatu sēriju. Par šīs sērijas lasīšanu biju domājis arī agrāk, vienubrīd pat biju gatavs viņas nopirkt. Taču ibook vietnē par šīm grāmatām prasīja tādu naudu, ka varētu padomāt, ka tās ir nevis nesen izdotas grāmatas, bet oriģinālo Mozus baušļu akmens plāksnes. Pērnā gadā Depo papūlējās un izdeva grāmatas par demokrātiskām cenām, un tur es viņas arī nopirku. Nopirku gada sākumā, taču izlasīt sanāca tikai tagad. Sāka mocīt sirdsapziņa, cilvēki sadāvināja lasāmo, bet es vēl visu nemaz neesmu izlasījis.

Ar Jāņa Lejiņa romānu “Zīmogs sarkanā vaskā” Latvijas lasītājam tiek piedāvāts ļoti interesants darbs, kurā drosmīgi lauztas vairākas klišejas par Baltijas senvēsturi. Nav taisnība, ka no vēstures nevar mācīties. Paraugoties uz pagātni citādi, mēs taču mainām arī uzskatus par savu vērtību sistēmu, kas bieži vien maina arī mūsu domāšanu un rīcību.

Nolēmu izlasīt visas trīs  – Brāļi, Zobens un Rūnas un tikai tad rakstīt savas pārdomas pār tām. Grāmatas tomēr ir ļoti cieši saistītas savā starpā, lai būtu jēga izdalīt tās atsevišķi. Visu grāmatu notikumu centrā ir Tālavas valsts un tās ķēniņš Tālivaldis. Autors, strādājot pie grāmatas, ir pamatīgi izpētījis tā laika vēstures liecības un sniedzis tām savu interpretāciju. Šo grāmatu nudien neieteiktu uztvert kā vēsturisku patiesību. Vislabākais ir izlasīt grāmatas priekšvārdus, komentārus un pēcvārdus, lai saprastu, kur jāizdara attiecīgās korekcijas. Lai gan cilvēka smadzenes ir dīvaini iekārtotas, un arī man zinot, ka daļa ir fikcija, fakti neizbēgami sajauksies ar autora izdomājumu. Un tam par labu nāk arī tas, ka man dikti patīk autora latviešu senatnes interpretācija.

Grāmata ir sarakstīta pēc visiem alternatīvās senatnes (pastalnieku) žanra standartiem. Aptvertais laika sprīdis ir pārejas posms, kad beidzas viens no tautas Zelta laikmetiem, un viss rūpīgi koptais tiek iznīcināts, taču tiek dots apsolījums jaunam Zelta laikmetam, kas rādīs, ka Tālivalža un viņa ļaužu upuri nebūs velti. Latvija tiek parādīta nevis kā pusmežoņu apdzīvota mežaina zeme, bet gan kā teritorija, kurā atrodas daudzi valstiski veidojumi, ķēniņi kuri vajadzības gadījumā var sadot pa muti jebkuram naidniekam. Tādējādi apliecinot, ka ne jau par velti Baltijas teritoriju pakļaušanai bija jāizsludina krusta karš, kuru ar naudu balstīja tirgotāji, lai mūsdienu valodā runājot dabūtu labākus muitas tarifus. No otras puses Romas katoļu baznīcu dikti gribēja apsteigt Pareizticīgie ar Naugārdi priekšgalā, pasaule vēl nebija sadalīta pavisam un dalīt vari kā vēlies, bet ja sadalītais izrādīs pretestību netiks nevienam. Autoram pienāks uzslava, ka viņš uz visu baltu teritoriju pakļaušanu skatās globāli no Vatikāna līdz Konstantinopolei, ņemot vērā ekonomiku un tā laika tehnoloģijas.

Neiztiek jau arī bez misticisma. Laika vīrs ir tas, kas faktiski zina visus notikumus daudzus gadus uz priekšu, viņam Tālavas krišana jau ir noticis fakts. Taču viņi dzīvo nedaudz citā dimensijā, viņus vairāk satrauc senās zinības un to saglabāšana nevis pasaulīgās lietas. Laiki ir mainījušies daudzas reizes un viņi vienmēr ir atraduši veidu kā nodot tās tālāk. Autors viņus neizmanto kā superspēku, kas dotu vāciem pa zobiem un izglābtu Tālavu, šie vīri stingri pieturas pie savas funkcijas skatīties, lai valdnieki spriestu taisnu tiesu un ievērotu likumus. Tādēļ Pērkona vīri neslaktē visus pa labi un pa kreisi kā speciālo uzdevumu vienībai pienāktos, to gan nevar teikt par Neredzamajiem brāļiem.  Nu vēl jau ir Putnu cilts, tāda kā akmens laikmeta palieka, kurus joprojām nesatrauc pasaules notikumi, viņi vienmēr atradīs kur paslēpties, mežu ir daudz un ja kļūs pavisam slikti, varēs atgriezties savā pirmdzimtenē.

Lasot grāmatu var redzēt kā autors nespēj izvēlēties starp tēlu attīstību un notikumu aprakstu. Tēlu ir tik daudz, visi ir tik nozīmīgi, taču notikumi šajā laika periodā ar’ nebija mazāk. Autors acīmredzot izvēlējies nedaudz upurēt tēlus, lai iekļauties trīs grāmatu apjomā. Lejiņam pozitīvi, ka viņš neslimo ar grafomāniju, un viņam triloģija ir sanākusi kodolīga, nevis kā dažam labam iestiepta uz astoņām grāmatām, jo redz smalki jāapraksta katrs brauciens uz tirgu. Tādēļ tēli bija tādi “nelīdzeni”. Saprotu jau – gribējies parādīt visa puses visu motivāciju un plānus. Lielākoties gan viss ir „tip top”, bet vietām varoņa būtību pārņem viņa nestā ideja un rodas nesaskaņa starp tēlu iepriekš un konkrētā situācijā.

Grūti ir uzrakstīt grāmatu par notikumiem, kurus visi lielākoties zinām, ir grūti lasīt par Tālivalža cīņu zinot, ka viņam nemaz nav izredžu, ka viss kas mantots no tēvu tēviem dažu paaudžu laikā pazudīs kā nebijis un paliks vien pasakas un leģendas. Lieku 9 no 10 darbiem. Kāpēc ne desmit? Tādēļ ka to es pataupīšu kādam nākošajam autora lielajam darbam.