Navigate / search

The Dreaming Void by Peter F. Hamilton

the dreaming void

Tāltālā nākotnē kaut kur ap 3500. gadu, kad cilvēce ir izrāvusies kosmosā, daļēji kolonizējusi Galaktiku, uzvarējusi pāris starp civilizāciju konfliktos, viens noslēpums ir palicis neatminēts. Galaktikas centrā, kur mūsdienu zinātnieki saskata milzīgu melno caurumu, atrodas kādas senas civilizācija artefakts. To sauc pavisam vienkārši – The Void. Vispār viņš ir ļoti līdzīgs melnajam caurumam, tikai šā objekta izplešanās nav izskaidrojama ar fizikas likumiem. Tā nu daudzas civilizācijas ir veltījušas miljoniem gadu šī fenomena izpētei, bet neko tā arī neizdevās atklāt. Tā tas bija līdz Ingo atnākšanai uz Centuriona staciju, pēc tam viss mainījās, izrādās, ka tikai cilvēki spēj iekļūt Void, bet tikai caur sapņiem.

Grāmata ir kārtējā kosmiskā sāga, kas pasniegta mums vismaz deviņās sižeta līnijās. Te ir gan Troblum izcils fiziķis un Starflayers wars fanātiķis, Aarons cilvēks un aģents, kas pats nezina, kas viņš ir, Aramantia nekustamā īpašuma attīstītāja uz perifēras planētas, pats Dzīvā sapņa patriarhs ar saviem Svētceļojuma plāniem, kāds varonis un noziedznieks, kas izcietis tūkstošgadu sodu un pāris citi personāžs. Tomēr pati galvenā sižeta līnija ir veltīta Edeard, kas patiesībā ir Ingo sapņa galvenais personāžs. Viņa planēta atrodas Void iekšienē, viņš dzīvo feodālā pasaulē, kurā katrs iedzīvotājs ir ekstrasenss, telepātija, telekinēze, iešana cauri sienām, dzīvnieku kontrolēšana ar domu spēku tur ir normāla parādība. Tieši caur Edearda acīm visa Galaktika redz Void iekšieni, un daži īsteni ticīgie par visu varu tur vēlas nokļūt.

Jāatzīst, ka sākumā šīs daudzās sižeta līnijas mani tracināja, sanāk tāda svaidīšanās no vienas vietas uz otru. Tas pirmajās simts lapaspusēs mani gandrīz izprovocēja uz grāmatas nolikšanu malā uz visiem laikiem. Tomēr cilvēks pierod pie visa un ar laiku daudzie personāži vairs nesagādāja problēmas, bet ir jāpaciešas līdz brīdim, kad sāk veidoties kopaina.

Kopumā dziļi izstrādāta fantastikas pasaule, pārpilna ar detaļām un notikumiem. Katrai lietai autors ir pacenties izveidot vēsturi. Tas viss ļauj tekstu uztvert gandrīz kā reālu notikumu aprakstu. Autors arī nesirgst ar bērnišķīgu naivumu. Cilvēks nākotnē joprojām ir palicis tāds pats, neskatoties uz implantiem, iespēju sevi upload datorā un sākt no ķermeņa brīva intelekta dzīvi. Tāpat kāds grib sagrābt varu, nopelnīt daudz, izglābt pasauli vai vienkārši dzīvot.

Cik noprotu šī grāmata ir balstīta uz autora iepriekšējā cikla, Commonwealth saga, skeleta, tikai notikumi noris nedaudz vēlākā cilvēces vēstures posmā. Grāmatai droši var likt 9 no 10 ballēm. Sen nebija lasīts tik labs fantasy un zinātniskās fantastikas sajaukums. Manuprāt, grāmata būtu pietiekami laba arī tad, ja tajā būtu tikai Ingo sapņu apraksts vien.

Мир фантастики 2010. Зона высадки

Zona visadki

Tā kā labu laiku biju pametis novārtā zinātniskās fantastikas žanru, bet tad, ieraudzījis šo grāmatu, nolēmu apskatīties, kādi tad tagad skaitās labākie jaunie stāsti. Jāatzīmē, ka šajā stāstu krājumā iekļautie stāstiņi ir tā vai citādi saistīti ar citplanētiešiem.

Pirmais, kas krīt acīs, ir pazuduši agrāko laiku fantastu mierīgie citplanētieši, kas nes savas zināšanas pa Visumu, mācot jaunās rases un dibinot Starpgalaktiskās kopienas. Šajā stāstu krājumā ar pāris izņēmumiem, ksenofobi ir visi – gan zemes iedzīvotāji, gan paši citplanētieši. Šī ksenofobija variē no stāsta uz stāstu, sākot ar atklātu genocīdu un beidzot ar nelielu pagrūstīšanos.

Arī Zemes iedzīvotāju nākotni nenosauksi par ziedošu. Planēta ir pārapdzīvota, citplanētiešu iekarota, lielo koncernu pārņemta. Vienu vārdu sakot distopija, kur katrs sitas pa dzīvi, kā māk. Arī no citplanētiešu viedokļa Zemes iedzīvotāji nav nekāda dāvana, citi viņu sauc par kosmosa parazītiem, kas jāiznīcina, citur viņi ir resursu sagrābēji, citur vienkārši iekarotāji. Šad tad Zemes iedzīvotāji saskaras ar kādu sērgu, kas atstāta mantojumā no attīstītākām civilizācijām, bet varbūt pašiem.

Šādiem stāstiņiem ir liela priekšrocība, pat ja viņš nav diez ko izdevies, tas ir pārāk īss, lai tev viņš apniktu. Manuprāt, labākie stāstiņi šajā krājumā ir “Пыль” – dīvains vīruss pārņemt tālu zemes koloniju, “Нелегалы” – par nelegālajiem migrantiem kosmosa ērā un viņu piedzīvojumiem kosmosā, “Тест на разумность” – tāds humoristisks stāstiņš par citplanētiešiem bruņrupučiem, kas nez kādēļ mēģina iznīcināt Zemes iedzīvotājus pa tīro, “Нештатная ситуация” – kas notiek, ja kosmosa izlūki nosēžas uz planētas, kurā valda maģija, telepātija un feodālā kopiena, “Каратели Пьяного Поля” – citplanētieši alkoholiķi Krievijā Revolūcijas laikos.

Kopumā grāmatai var droši likt 8 no 10 ballēm. Reāli sliktu stāstu nav, visi ir lasāmi. Pašam grāmata izlasījās ļoti ātri, bija pat žēl, ka stāstiņi beidzas, skaidra lieta, nekādi jaunie Šekliji un Harrisoni te neatradās, bet pieklājīgi uzrakstīts.

Duma Key by Stephen King

duma key

Šo grāmatiņu nopirku kādā Minhenes lidostas grāmatu veikalā. Ideja to nopirkt un izlasīt man jau bija kopš tās iznākšanas brīža, tomēr šķita, ka tā nebūs interesanta. Kaut kā nepatika nosaukums un vāka bilde. Tomēr, sācis lasīt, sapratu, ka esmu kļūdījies.

Būvuzņēmējs Edgar Freemantle cieš negadījumā, tiek traumētas samadzenes, zaudēta roka un pāris mēnešus viņa vienīgās sajūtas ir sāpes un naids. Sieva no viņa izšķiras un Edgar pēc sava psihoterapeita ieteikuma nolemj mainīt savu dzīvesvietu un turpināt rehabilitāciju jaunā vietā. Vieta ir sala Floridā, kas saucas Duma Key. Tur Edgar sāk nodarboties ar gleznošanu. Tur viņš iepazīstas ar izbijušu juristu Wireman un salas īpašnieci Elizabeth Eastlake. Protams, ka uz salas viss nav tāds, kā tas izskatās pirmajā mirklī.

Skatoties tikai pašu sižetu, tad tas nav nekas vairāk kā parasts gotiskais romāns. Nomaļā vietā mīt ļaunums, kura dabu neviens neizprot, un kurš atkal ir pamodies. Skaidra lieta, ļaunums ir jāuzveic parastam cilvēkam. Tomēr S.Kings nebūtu kļuvis par miljonāru, ja viņa darbi būtu tik primitīvi. Manuprāt, viņa darbā galvenais ir tā personāži. Personāži ir izstrādāti līdz pēdējam sīkumam, lasot grāmatu tu saproti viņu motivāciju, zini viņu pagātni un domas, tu viņus pazīsti. Tieši šī tēlu pazīšana ir tas, kas padara grāmatu interesantu. Arī personāži ir tādi parasti cilvēki, kuriem rūp kas notiek apkārt, jā dažiem no viņiem ir „superspējas”, telepātija, spēja ar zīmēšanu ietekmēt notikumus, bet ar šīm lietām netiek pārspīlēts.

Pirmajās divās grāmatas trešdaļās it kā nekā īpašs nenotiek, šis tas mistisks parādās, bet tieši tik daudz cik vajadzīgs, nav nekādu pārspīlējumu, ir vienkārši aizraujošs stāsts. Papildus realitāti piedod arī autora nekautrēšanās nogalināt pa kādam varonim.

Grāmata ir no tām, kuru sācis lasīt ir grūti atrauties, kas patiesībā sagādā problēmas, jo grāmatā ir pāri pa 700 lapaspusēm. Un beigās, kad viss sāk atklāties, tad lasīšanu pārtraukt ir pavisam grūti. Lai arī grāmatas beigas nevarētu saukt par ļoti negaidītām, jo autors visu grāmatiņu ir piebārstījis ar nelielām netiešām norādītēm, viņas nav arī pārāk klišejiskas. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm un iesaku izlasīt visiem, pat tiem kuriem šausmu žanrs nešķiet pievilcīgs.

СПЕЦХРАНИЛИЩЕ by Олег Синицын

SpecHran

Atvaļinātais kapteinis Valērijs, atvaļināts par dzeršanu, iekārtojas darbā par apsargu. Jāapsargā Objekts, kas atrodas maza ciematiņa nomalē un tas ne ar ko īpaši neizceļas. Ja nu vienīgais ar to, ka tajā atrodas dažas NLO detaļas, kuras zinātniekiem interesi neizraisa un viens citplanētieša līķis. Kādu laiku viss ir klusu un mierīgi, bet tad citplanētieši pēkšņi izrāda interesi par objektu. Viņiem ir vajadzīgs viens no tajā esošajiem artefaktiem.

Grāmatu pat īsti par fantastiku nenosauksi, drīzāk par uzmetumu kādai mazbudžeta filmai. Protams ir it kā visi fantastikas elementi NLO, mazie pelēkie cilvēciņi telepāti, superieroči, bet tas arī viss. Zinātniska šī fantastika nav nemaz.

Tomēr lai arī lubu literatūra kaut kādā veidā viņa cilvēku aizrauj, laikam palīdz atslābināties no ikdienas. To es pamanīju šodien pabeidzot lasīt grāmatu pulksten 01:03. Protams, sižets ir taisns kā ar lineālu zīmēts, klišejām pārbagāts. Nedaudz nepatika, ka autors jau ap grāmatas vidu dod norādes kā viss beigsies, kāpēc tas ir vajadzīgs? Varbūt es pārāk cītīgi lasīju.

Galvenais varonis, kapteinis, alkoholiķis, cīnās pret “zaļo pūķi” un nodarbojas ar koka karošu izgatavošanu. Neteiksim, ka viņa tēls būtu ļoti aizraujošs un izstrādāts, autors darījis tikai tik daudz, lai pietiktu sižeta vajadzībām. Tāpat galvenajam varonim piemīt īpašība nedraudzēties ar galvu un rīkoties pēc principa “Puļja dura, štik moloģec”.

Nedaudz izbrīnīja arī grāmatas pēdējās 30 lappuses radās iespaids, ka autors tās vienkārši pierakstījis klāt papildus – apjomam tā sakot.

Atskatoties uz izlasīto, saprotu, ka nekā paliekoša no šīs grāmatas ieguvis neesmu. Esmu lasot diezgan labi pavadījis laiku, bet tas arī viss. Lieku 6 no 10 ballēm, par izklaidi.

Physics of the Impossible by Michio Kaku

Pilnajā nosaukumā: „Physics of the Impossible: A Scientific Exploration into the World of Phasers, Force Fields, Teleportation, and Time Travel” by Michio Kaku

Šī šogad jau ir otrā M.Kaku grāmatu, ko lasu. Pirmā bija „Visions”, kas sarakstīta desmit gadus atpakaļ. Šoreiz biju nedaudz uzmanīgāks un, izvēloties grāmatu, veltīju uzmanību arī tās iznākšanas gadam.

Šī grāmata ir autora mēģinājums aprakstīt cilvēkiem sen interesējošus fenomenus ar fizikas likumiem. Šie fenomeni tiek iedalīti trīs klasēs.

Pirmās klases neiespējamības sevī ietver tehnoloģijas, kuras šodien ir neiespējamas, bet nepārkāpj mums zināmos fizikas likumus. Par tādām autors uzskata – Spēka laukus, Neredzmību, Teleportāciju, Telepātiju, Psihokinēzi, Saprātīgus robotus, NLO, Starpzvaigžņu kosmosa kuģus un Antimatēriju.

Otrās klases neiespējamības ir tehnoloģijas kuras atrodas mūsdienu zināšanu pašā perifērijā, kuras, ja arī ir iespējamas, to realizācija varētu notikt labi, ja pēc tūkstoš gadiem. Par tādām autors uzskata – Ceļošanu ātrāk par gaismu, Laika mašīnu, Paralēlo visumu detektēšana un ceļošana tajos.

Trešās klases neiespējamība ir tehnoloģijas, kuras ir pretrunā ar fizikas likumiem un kuru realizācija prasītu kardinālu fizikas izpratnes maiņu. Tie ir Mūžīgie dzinēji un Nākotnes notikumu zināšana.

Katram no šiem fenomeniem – tehnoloģijām autors velta pārdesmit lapaspuses, parādot no kurienes nāk pati ideja, ja ir veikti kādi pētījumi šajā nozarē, tad īsumā tiek aprakstīti arī to rezultāti, tālāk tiek apskatīti fizikas likumi, uz kuriem balstoties šo tehnoloģiju varētu izveidot, iespējamās sekas un kas no tā sanāktu.

Sen mani neviena grāmata tā nebija aizrāvusi, tie, kas šad tad lasa manu blogu , būs pamanījuši, ka manu lasāmo grāmatu sarakstā, šāda tipa grāmatas ir vairumā. Bet šī ir tāda, kas saliek visu pa plauktiņiem. Tā atbildēja uz manu jautājumu, cik ātra ir gravitācija. Izrādās gravitācija izplatās ar gaismas ātrumu. Uzzināju īpatnēju koncepciju, ka antimatērija patiesībā ir matērija, kas vienkārši virzās atpakaļ laikā, šo lietu es papētīšu dziļāk, visticamāk, ka izlasīšu šai tēmai veltītu darbu.

Jauka lasāmviela ir arī CIP pētījumu apraksts, kuros viņi mēģina atrast cilvēkus ar ekstrasensorām spējām, gudro Hansu –zirgu telepātu, mūžīgo dzinēju bumu agrāk un mūsdienās.

Dažām lietām es autoram īsti nepiekritu, viņa skatījums likās pārāk optimistisks, kaut vai tajos pašos kodolsintēzes reaktoru izstrādes tempos un jautājumos par AI (mākslīgais intelekts). AI jautājumos es tomēr vairāk esmu Penrose, ka nav iespējams izveidot AI uz esošo datoru un skaitļošanas tehnikas bāzes, mēs varam radīt izcilu ekspertsistēmu, bet viņai nebūs apziņas. Grāmatu novērtēju 10 no 10 ballēm un tiešām ieteiktu izlasīt visiem, kurus šie jautājumi interesē. Tā atbildēs uz daudziem jautājumiem par šo tēmu un dos papildus zināšanas aspektos par kuriem līdz šim pat neesi spējis iedomāties.