Navigate / search

Piedzīvojumu stāsti by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Piedzīvojumu stāsti

Turpinu lasīt vareno “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sēriju, šoreiz nebija grūti izvēlēties nākamo grāmatu. Ar cienījamo autoru darbiem es jau esmu iepazinies daudz grāmatu garumā. Puišiem patīk rakstīt alternatīvās vēstures žanrā, viņi labu stāstu ar faktiem nemaitā un dara visu, lai stiprinātu darbaļaužu uzskatus par laimības zemi, kurā viņi dzīvo.

Šī grāmata ir stāstu krājums, kas sevī ietver stāstus: Biedrs mauzeris; “Tobago” maina kursu un Dzīvoklis bez numura. Par pirmajiem diviem es jau esmu uzrakstījis savas pārdomas un atlicis ir tikai Dzīvoklis bez numura, kuram tad arī tiks veltīts šis apskats. Visi šie trīs stāsti aptver Latvijas vēsturi laika posmā no cara laikiem līdz vāciešu okupācijas beigām. Visu triloģiju raksturo autoru atainotā darbaļaužu cīņa par labāku pasauli, kapitālistu iznīcināšanu un vienīgās pareizās – komunistiskās partijas slavinājums.

Rit 1942. gads; fašistiskā Vācija nodevīgi iebrukusi draudzīgajā Padomju Savienībā un okupējusi daļu no tās teritorijas, tai skaitā arī Rīgu. Rīgā Gestapo plosās uz nebēdu, pa dienu ķer ļaudis un pa naktīm viņus šauj nost. Gestapo priekšniekam Haraldam Raup-Dīmensam nav nekas pret valsts ienaidnieku ieslodzīšanu un mēģinājumiem izspiest no tiem informāciju. Taču ir kāda problēma, kura viņam neliek mieru – Žanis. Šis padomju aģents ir nenotverams, šķiet, ka viņš ir saistīts ar pagrīdes tipogrāfiju, kas laiku pa laikam nodrukā skrejlapas ar režīmu nomelnojošiem tekstiem un aicinājumiem darba ļaudis nepadoties. Nelīdz ne vietējie aizsargu okšķeri, nedz notverto komunistu pratināšanas.

Pats Žanis īstajā vārdā Jānis Daugavietis pagrīdnieku lomu uzņēmās pats. Jā, viņu tam izvirzīja partija, atkāpjoties uz aizmuguri. Jānis palika, lai cīnītos, lai atbalstītu tos, kas nepaspēja aizmukt un sagatavotu augsni padomju varas neizbēgamajai atnākšanai. Viņš ir vientuļais vilks, kas komunistiskos ideālus tur augstāk par parastajām cilvēku vājībām. Viņam daudzus gadus izdodas veiksmīgi izvairīties no fašistu lamatām. Jā, reizēm tādēļ ir nācies upurēt daudzus biedrus, bet lielā lieta ir svarīgāka par atsevišķu cilvēku dzīvībām. Īstam komunistam no nāves jau nav jābaidās, jo viņa darbi dzīvos mūžīgi biedru atmiņās.

Kopumā grāmata ir izcils pagrīdnieku dzīves atainojums, vismaz tāds, kas pēc visiem punktiem atbilst partijas līnijai. Pagrīdes tipogrāfija, kas ar sentēvu metodēm izgatavo uz cīņu mudinošas skrejlapas. Asinskārīgi gestapovieši, kuri vairāk kā divus gadus cenšas atklāt iespiedējus. Fašistu roklaižas, Ķīši un viņam līdzīgie nedasistie buržuji, kuri cīnās pret strādnieku tautu.

Par Rīgas ieņemšanu autors gan bija izvēlējies izmantot oficiālo Padomju propagandas versiju, lai dramatizētu situāciju. Tādēļ nododot visu darba sarakstīšanas pamatuzdevumu, čakarēt lasītājam smadzenes veidot oficiālu leģendu tā zemapziņā. Bonusā “neuzbāzīgi” varam uzzināt to, ka angļi un amerikāņi nemaz pret Hitleru negrib cīnīties un ir uz vienu roku pret PSRS, bet viņu darba tauta tos rūpniekiem un valstsvīriem par nepatiku ir piespiedusi karā iesaistīties.

Visam šim rasolam var ar mierīgu sirdi likt 2 no 10 ballēm. Lasīt ieteiktu tiem, kurus interesē padomjlaiku propaganda, tā lielā dzēšgumija, ar kuras palīdzību reālo vēsturi aizstāja ar izdomātu analogu.

Biedrs mauzeris by Gunārs Cīrulis, Anatols Imermanis

Biedrs Mauzeris

Beidzot atkal pieķēros “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi.” sērijai. Paskatoties uz grāmatas vāku vien, uzreiz bija redzams, ka autori piedāvās episki piedzīvojumu cara laiku Latvijā. Zinot abu autoru propagandas tradīciju, bija skaidrs arī tas, ka marksisma ļeņinisma idejas te būs pārpārēm. Tā kā grāmata ir plāna, tad daudz nesatraucos, paspēšu izlasīt vēl pirms paliks slikti.

Beļģijā, Lježā, no Rīgas aizbēgušais revolucionārs un terorists ar iesauku Fausts strādā pie jauna paveida elles mašīnas, ja viss paveiksies, tad varēs uzspert gaisā veselu kazaku vienību. Līdzi paņemta arī viņa māsa Dīna (segvārds Grietiņa), tā vēl apgūst revolucionārās pamatidejas. Tepat atrodams arī leģendārais Atamans, viņam biedri uzticējuši sagādāt ieročus. Kapitālistiem jau vienalga, kam uzsist gaisā plinti, ja tikai ir nauda. Darījums tiek noslēgts, jāatrod vien 250’000 tūkstoši rubļu, lai piegāde notiktu. Atamans ar Grietiņu atgriežas Rīgā naudas meklējumos. Pa ceļam viņi atrod negaidītu sabiedroto, kādu žurnālistu Žoržu Šampionu, kurš labprāt pret stāstu palīdzēs ievest nelielu ieroču partiju.

“Kaujas maršs lai rindām pārdun.
Lai triecam liekās runas pie joda.
Klusāk, oratori!
Vārdu
Biedram mauzerim dodam.”

Teikšu, kā ir, mani šajās grāmatās paustās idejas neuzrunāja, domāju, ka mūsdienās no autoriem sanāktu labi ISIS un Al Quaeda ideoloģijas propagandētāji, jo šeit atrodamie varoņi pēc būtības ir tādi paši indivīdi. Viņi uzskata, ka zina kā vislabāk būs sabiedrībai, vienīgā nodarbošanās ir profesionāli revolucionāri, un dara visu, lai provocētu varas pārstāvjus uzbrukt strādniekiem. Veic dažādas provokācijas, tas ir, koncerta laikā uzsper gaisā pa kārtības sargam, un tas jau nieks, ka bijā iet pāris garāmgājēju vai nevainīgu cilvēku. Revolūcija prasa upurus.

“Kas tas par lielisku biedru, kas neprot pakļaut personiskās tieksmes vispārības interesēm? Kamēr tavs Atamans nebūs izlauzies līdz šai vienkāršai atziņai, no viņa vairāk ļaunuma, nekā labuma!”

Nezinu, savulaik, iespējams, šī grāmata lika aizdomāties par varonīgajiem revolucionāriem, kas nežēlodami nedz savu, nedz citu dzīvības cīnījās par vispārības interesēm, tā teikt, modināja strādnieku un zemnieku cīņas garu pret apspiedējiem. Taču patiesībā jau šajos procesos nevienam atsevišķam indivīdam nav liela nozīme. Tie parādās vēlāk, kad vēstures rakstītājiem vajag izveidot vienotu naratīvu, kurš tad vienkāršā notikumu ķēdē atainotu sarežģītu procesi. Tas tad ir laiks, kad parādās varoņi. Tas nekas, ka visu izdara pelēkās masas un par varoņiem sevi pasludina tie, kas izraujas pie varas.

Šeit autors mēģina glorificēt cīņas veidu, kas mūsdienās ir klasificējams kā tīrs terorisms, kurā noteikta grupa nodefinējusi vispārības intereses aizrautīgi par tām cīnās. Viņi dienas pavada konspiratīvajos dzīvokļos, vakaros rīko reidus publiskos pasākumos. Uzskata, ka visi viņu idejas atbalsta un pēc revolūcijas viņi dzīvos ideālā pasaulē. Naudu iegūst ar ekspropriāciju, taču ir godīgi apzagtajam vienmēr atstāt kvīti. Nav taču nekādi anarhisti. Pēc viņu pašu uzskatiem viņi dzīvo pilnīgi distopiskā pasaulē, kuru neviens slikts darbs vairs nevar padarīt vēl ļaunāku. Tādēļ jāņem rokā stroķis un jāiet šaut varas pārstāvji.

Autoru uzdevums ir bijis arī parādīt to, kā Latvijas iedzīvotāji jau no piektā gada ir bijuši aktīvi prokomunisti un tādēļ nonākšana PSRS tautu saimē nav nedz nejaušība, nedz ārēji uzspiesta. Tā likumsakarīgi izriet jau no notikumiem cara laikos, kad marksisms pilsētās un laukos ir zēlis un plaucis. Centušies jau ir cik jaudas, notikumi nudien ir spraigi kā mazbudžeta B kategorijas trillerī, ir pat revolucionāro mīlestību iepinuši, bet tik un tā revolucionāri izskatās kā ar ideju apsēsti fanātiķi.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, laba kā PSRS laiku propagandas piemērs, kad zem spraiga sižeta tika slēpta valdošā ideoloģija un tika pārrakstīta vēsture lasītāja galvā. Ieteiktu lasīt, lai atrautos no tādiem nopietniem darbiem kā “Ielu cīņu taktika”. Fonā noteikti vajag klausīties Majakovska dzeju.

S. by J.J. Abrams, Doug Dorst

S

Šī ir no tām grāmatām, kuras aprakstu ieraugot žurnālā, man uzreiz bija skaidrs, to man vajag tūlīt. Vajag man viņu papīra formātā, un nekādā gadījumā kā iPad aplikāciju. Te sanāca nedaudz noņemties, izrādās, grāmatas pirmais izdevums jau bija izpārdots un abebooks atrastais pārdevējs mani uzmeta, naudu iekasēja un pēc trīs nedēļām atgrieza, jo nebija iespējams izpildīt pasūtījumu. Galu galā amazon.co.uk parādījās informācija, ka grāmatai tiks izdots papildizdevums, un pasūtīju tur. Lai arī kā nebūtu, grāmata manos nagos nonāca – četrdesmit mārciņas un pusotru mēnesi vēlāk.

Jauna sieviete nejauši atrod aizmirstu grāmatu. Tās iepriekšējais lasītājs ir cītīgi izlicis savas pārdomas uz grāmatas lapu malām. Viņa komentētāja domas papildina ar savām un grāmatu noliek atpakaļ. Tā sākas dīvaina sarakste grāmatā starp Dženiferu un Ēriku.
Grāmata “Ship of Theseus” stāsta par kādu dīvainu kuģi, kuru apkalpo vēl dīvaināka komanda. Galvenais varonis ir zaudējis atmiņu par iepriekšējo dzīvi, taču ar to, ko viņš ir pieredzējis pēc atmiņas zuduma pietiek, lai pieņemtu lēmumu.

Šī ir pēdējā novele, kurus sarakstījis noslēpumains autors V.M.Starka. Viņa darbi ir plaši zināmi, bet nekas nav zināms par to autoru. Starka ir revolucionārs, kuru labprāt atrastu daudzas korporācijas un valdības. Viņš tiek turēts aizdomās par slepkavībām un terorisma aktiem, tomēr neviens nezina, kas viņš ir patiesībā. Viens cilvēks vai autoru grupa?

image

Lasītājs grāmatā nav viens, bez viņa grāmatu lasa arī Ēriks un Dženifera. No viņiem ir iespējams uzzināt domas par grāmatā un viņu dzīvēs notiekošo. Un redzēt, kā lēnām lasītāji iepinas lietā, kura ir ne tikai noslēpumaina, bet arī bīstama. Starka jau neinteresē literatūrzinātniekus vien.

image

Prieks par grāmatu sākas jau tās saņemšanas brīdī. Beidzot arī grāmatu lasītāji var aprakstīt grāmatas izpakošanas procesu. Grāmatai par noformējumu uzreiz dodu miljons punktus no desmit. Sākumā viss ir iepakots smukā melnā vāciņā ar uzrakstu S. Tad tu atplēs uzlīmīti un no kastītes izņem jau pavisam citu grāmatu ar nosaukumu “Ship of Theseus”. Grāmata izskatās kā no bibliotēkas nākusi. Viņa ir mākslīgi novecināta, lapas ir nodzeltējušas, vāks nedaudz apbružāts uz muguriņas bibliotēkas uzlīme. Iekšā vākos saspiesti zīmodziņi, kad grāmata paņemta lasīšanai un atgriezta. Un, protams, blakus tekstam sarakstītās citu lasītāju anotācijas. Bet viss jau nebeidzas tikai ar anotācijām, grāmatā ir saliktas iekšā piezīmju lapiņas, avīžu kserokopijas, vēstules, atklātnītes un pat kāds mistisks šifrēšanas disks. Tas viss kopā rada iespaidu, ka tu tiešām esi atradis sveša cilvēka mīļāko grāmatu.

image

Arī pati grāmata pēc satura neliek vilties. S. stāsts ir aizraujošs, un, iespējams, tieši šeit ir iešifrēta Starka patiesā identitāte. Varonis sāk no nulles, un viņa personības attīstību varam novērot tieši. Kā no cilvēka bez atmiņas un pagātnes S. kļūst par revolucionāru, slepkavu un teroristu. Par biznesa aklumu pret cilvēku ciešanām un naudas varu pār cilvēkiem. Jau šī stāsta dēļ vien ir vērts grāmatu izlasīt. Lasītāju komentāri ir paralēla grāmata, viņi te risina ne tikai savas attiecības, bet mēģina atminēt to, kas ir Starka. Atšķirībā no manis, viņi ir lasījuši arī pārējos Starkas darbus, viņu pasaulē šim autoram ir veltīti daudzi raksti un konspirāciju teorijas. Lasītājam no malas ir jāiztiek ar šīm pamestajām zināšanu drumstalām, lai kaut nedaudz censtos līdzdarboties šajā pētniecības procesā. Un tad vēl ir grāmatas tulkotājas Filomenas vēstījums Starkam, autoram, kuru viņa ir mīlējusi lielu sava mūža daļu. Viņas vēlme pavēstīt autora, kurš tad ir nodevis viņa identitāti, un kas ir noticis patiesībā. Tas viss ir nošifrēts zemsvītras piezīmēs. Lai lasītājam būtu vieglāk savienot visus grāmatas pasaules gabaliņus kopā, te palīgā nāk grāmatā ieliktās pastkartes, vēstules un uz salvetes uzzīmēta karte.

Pats lasīšanas process ir diezgan nogurdinošs, esmu paradis uzreiz izlasīt visu, kas rakstīts lapaspusē un tad doties tālāk. Ja ar pamattekstu problēmas nav, tad ar komentāriem gan ir grūtāk. Jo vienā lapaspusē var atrasties dažādos laikos ierakstīti komentāri un var gadīties, ka tu vēl nemaz īsti nesaproti kontekstu. Tad tu nedaudz pašķir uz priekšu vai atpakaļ un tiec skaidrībā (vai arī netiec), kā tāds kuģis, kur vējš pūš, tur arī kuģo. Sākumā bija grūti ielasīties, bet ar laiku lieta aizgāja.

Vispār iesaku izlasīt visiem, kuriem ir interese arī par grāmatu, kas nav sarakstīta tīri pēc tradicionālas modes un ir gatavi veltīt laiku tam, lai atrastu tekstā slēptās nozīmes. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. No tām, kuras man tik drīz neaizmirsīsies, un ļoti iespējams, ka pēc kāda laika pārlasīšu, lai atrastu to, ko esmu palaidis garām. Lasīšana sagādāja patiesu prieku.

P.S. J.J. Abrams ir tas pats cilvēks, kas pielicis savu roku pie Lost seriāla. Tēseja kuģis ir apzīmējums paradoksam par to, kāda lieta ir uzskatāma par oriģinālu un, kas ir kopija. Tā ka grāmatas nosaukums nav vienkārši smukumam izvēlēts. Ar mītu par Tēseju gan nekādas dziļas paralēles nespēju saskatīt, tās kas bija varētu pielāgot vēl pusei no mītiem. Un man nelikās, ka grāmatā būtu jau iepriekš paredzējusi tās komentētāju dzīves, jo tās atsauksmes un asociācijas pret viņu dzīvi ir ļoti nedefinētas.

P.S.S. Būtu superīgi, ja kāda no Latvijas izdevniecībām izdotu šo grāmatu latviski. Šeit gan daudz izšķirtu tulkojums, un tam būtu jābūt perfektam.

Reamde by Neal Stephenson

Reamde

Šī autora darbus līdz šim man vēl nebija nācies lasīt. Labi, vienu grāmatu iesāku lasīt, bet tālāk par trīs lapaspusēm netiku, nomainījās prioritātes. Tā nu iztiku ar citu lasītāju iespaidiem, autors tiek slavēts kā ļoti erudīts rakstnieks ar matemātisku domāšanu. Viņa darbi esot pārdomāti un sniedz baudījumu gan cilvēkiem, kas rubī matemātiku, gan arī tiem, kas tālāk par naudas skaitīšanu nav tikuši.

Tad nu ķēros pie autora jaunākā darba, kas pieskaitāms pie trilleriem. Grāmatas notikumi sākas ASV, kur bagāta miljardiera radinieci Zulu un viņas piedzīvotāju Pīteru nolaupa krievu mafija. Iemesls ir pavisam triviāls, Pīters nedaudz nodarbojas ar zagtu kredītkaršu informācijas tirgošanu, bet šoreiz ar informāciju nejauši tiek nodots datorvīruss, kas nokriptē visu datora informāciju un piedāvā to atgūt, aiznesot 1000 zelta gabalus trollim Reamde. Trollis dzīvo spēļu pasaulē T’rain, kas ir kaut kas līdzīgs WoW, un to onlainā spēlē bezmaz visi Zemes iedzīvotāji. Tā nu Zulai nākas doties uz Ķīnu, lai atrastu troļļa reālo īpašnieku, jo Ivanovam nepatīk būt piečakarētam, ceļo viņa kā ķīlniece, krievu algotņu pavadībā.

Vienu var teikt droši – grāmata ir sarakstīta ļoti labi, autors māk noturēt lasītāja uzmanību. Visu laiku kāds kādam dzenas pakaļ, un līķu sliede aiz galvenajiem grāmatas varoņiem ir patiešām pamatīga. Kamēr tu, cilvēks, lasi un dzīvo līdzi notikumiem, tas viss šķiet ļoti jauki un interesanti. Nav nekādas mistērijas, Zula ir nolaupīta un grib izglābties, Sokolovs bijušais specnazs grib tikt ārā no putras, kuru savārījis viņa saimnieks. Motīvi galvenajiem varoņiem ir vienkārši, sasniegt savu mērķi un palikt dzīviem. Tā kā darbā ir daudz šaudīšanās, pakaļdzīšanās un spiegu, tad autors daudz nav aizrāvies ar varoņu tēlu izkopšanu, mēs par tiem uzzinām pāris agrākās dzīves epizodes, ģimenes stāvokli, dzimumu un vārdu.

Bet par to visu tu attopies tikai pabeidzis lasīt grāmatu. Kad pēc tam tu to sāc nedaudz paanalizēt, tad rodas jautājums, vai tikai autors nav smagi iesmējis par trilleriem vispār vai arī tiešām viņš raksta tik švaki.

Grāmata ir bieza – ap tūkstoš lapaspusēm, bet ap vidu rodas iespaids, ka tūlīt viss beigsies, dzīvi palikušie dosies mājās un dzīvos laimīgi. Šajā vietā autors noteikti ir pārskaitījis sarakstīto lapu apjomu un nācis pie secinājuma, ka jāuzdrukā vēl kas, jo viņa standarta grāmata vienmēr ir bijusi ap tūkstoš lapaspusēm. Tiek ieviesti jauni spēlētāji, un viss sākas no sākuma. Lieki piebilst, ka te klavieres no krūmiem tiek stumtas ārā katrā ceļa līkumā un lasītājam atsit visu vēlmi domāt kaut ko uz priekšu, jo jebkurā brīdī parādīsies jauns spēlētājs, kas pavērsīs sižeta līniju (tos uz kuriem šauj tagad) citā virzienā.

Kopumā grāmatu vērtēju kā viduvēju. Jā, lasīt viņu ir tīrais prieks. Interesanti pastāstīts kā veidojies T’Rain online datorspēles projekts, kā ar to tiek atmazgāta nauda. Bet action daļa gan ir visai klišejiska un ģenerē milzīgas līķu kaudzes Ķīnā, Filipīnās, Kanādā un ASV. Labi, beigās jau Zula saņēma psihologa konsultāciju. Kopā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Global Catastrophic Risks by Martin J. Rees (Author), Nick Bostrom (Editor), Milan Cirkovic (Editor)

Global catastrophic risks

Ikdienā diezgan bieži nākas sastapties ar interesantām ziņām. Ar apbrīnojamu regularitāti tiek publicēts, ka pēc pārdesmit gadiem ar varbūtību 1:52’000 Zemē ieskries asteroīds iznīcinot visu dzīvo vai Visums, iespējams, ir pilns ar miniatūriem melnajiem caurumiem, vai Saule drīz (pēc 5 miljardiem gadu) kļūs par sarkano gigantu un aprīs zemi, vai Globālās sasilšanas sekas mūs iznīcinās, vai kārtējais supervulkāna izvirdums kavējas jau 50’000 gadus, vai mākslīgais intelekts būs cilvēkam naidīgs (Matrix tak visi redzējāt), vai CERN ar savu hadronu paātrinātāju atbrīvos vakuuma enerģiju. Nerunājot par teroristiem, nanotehnoloģijām un biotehnoloģijām. Cilvēks ir interesants kukainis, viņš pēc savas dabas nespēj izvērtēt riskus objektīvi. Viņa smadzenes papriekš uztver iespējamos zaudējumus un tikai tad varbūtības. Tā kā šajā jomā esmu diezgan parasts cilvēks un arī man reizēm patīk spekulēt ar dažādiem Armagedona scenārijiem, sākot ar Bībeles klasisko un beidzot ar supernovas sprādzienu Saules sistēmas apkaimē, tad es vienkārši nevarēju noturēties nenopircis šo grāmatu.

Grāmata pēc savas būtības ir eseju krājums, kas apskata visus augstāk minētos cilvēces bojāejas scenārijus un ne tikai tos. Grāmata ir rakstīta kā nopietns zinātnisks darbs, katru no esejām ir sarakstījis speciālists. Kā jau tādiem darbiem pienākas, iesākumā viss tiek skaidri definēts, noteikti rāmji ko un kā apskatīs, un tikai tad sāk apskatīt iespējamos cilvēces gala vaininiekus.

Otrā nodaļa lasītāju iesilda ar standarta katastrofām, kas notiks pēc miljardiem gadu, laikam lai nesatraucas (Saules sistēmas bojāeja, paātrināta visuma izplešanās, sadursme ar Andromēdas galaktiku, zvaigžņu evolūcijas apstāšanās un melno caurumu laikmets).

Tālāk, laikam lai atbiedētu lasītāju, pavisam tiek runāts par cilvēku kā sugas izzušanu evolūcijas procesā, lai šo eseju saprastu pilnībā lasītājam būtu vēlams būt ģenētiķim pēc amata.

Ceturtā nodaļa veltīta dažādām apokaliptisko ideju sludinātāju grupām, tās ir tikai trīs. Tādas, kas uzskata, ka pēdējās dienas jau ir bijušas, pēdējās cilvēces dienas ir tagad un pēdējās dienas vēl būs, bet drīz.

Piektā nodaļa mums pastāsta kā cilvēks novērtējot riskus, kas nav ikdienišķi, visu parasti salaiž dēlī, jo ir par slinku, lai analizētu katru situāciju, ekstrapolēt ir vieglāk, plus aizspriedumi, plus random skaitlis izsakot lietas cipariski.

Sestā nodaļa veltīta globālajām katastrofām no antropā skata punkta. Labākā sadaļa ir spriedumi par Fermi paradoksu „Kur viņi ir?”(ja eksistē augsti attīstīts civilizācijas, kādēļ mēs neuztveram viņu signālus, varbūt civilizācija nekad nepaspēj attīstīties tik tālu, lai sāktu Visuma apguvi?), to ir vērts izlasīt.

Septītā un astotā nodaļa domāta īstiem matemātiķiem un aktuāriem jeb „System based risk analysis” un „Catastrophes and insurance”, es viņas vienkārši pāršķirstīju.

Devītā nodaļa veltīta sabiedrībai un tam, kā tās uztver katastrofas. Jautājumi, cik jūs būtu gatavi maksāt papildus nodokli, lai glābtu, iespējams, 100’000 cilvēku dzīvības?

Desmitā nodaļa interesanta, esmu Discovery veselu čupu ar filmām par šo problēmu redzējis – supervulkāni. Apskatīti iepriekšējo supervulkānu izvirdumi, to sekas, noteikts iespējamais biežums un paspekulēts, kas notiktu ar cilvēci, ja teiksim Yellowstone dabas parks pēkšņi uzietu gaisā.

Vienpadsmitā nodaļa veltīta asteroīdu un komētu briesmām. Nekā jauna pateikts netiek, šo tēmu jau saprot pat pirmklasnieki, vienīgi nedaudz piezemētāk ar vidējiem forumu speciālistiem un ar statistiku pamatotāk.

Divpadsmitā nodaļa veltīta Saules izvirdumiem (Ja skatāmies uz filmu „Knowing”, tad saliekot visu formulās (tās tur ir), redzam, ka nekas traks nenotiktu, ja nu vienīgais Eurosportu vairs pa saķiku neredzētu). Kosmiskie stari no supernovas gan varētu iznīcināt visu civilizāciju mierīgi. Labs arguments šī riska pretiniekiem ir – „tas nekas, ka nav pagātnes novērojumu, jo notikuma iestāšanās gadījumā dzīvu novērotāju nepaliktu”.

Trīspadsmitā nodaļa veltīta Globālajai sasilšanai. Apskatītie iespējamie sasilšanas cēloņi un teorijas, pamācoši.

Četrpadsmitā nodaļa veltīta modīgam tematam – epidēmijām un pandēmijām. Nodaļu lasīju tieši, kad BBC paziņoja par cūku gripas risku. Labs ieskats vēsturē – tuberkuloze, mēris, sifiliss, malārija, holēra, nedaudz par HIV un gripu. Un dažādi scenāriji par iespējamām nākotnes superslimībām. Sapratu, ka uztraukumam nav pamata, kad jaunā supergripa parādīsies, vienīgā cerība ir, ka tā ātrāk izbeigsies dēļ savas efektivitātes nekā spēs izplatīties.

Piecpadsmitā nodaļa veltīta AI (Artificial intelligence) – būs tas naidīgs cilvēkam vai nebūs. Tāds filozofisks aprakstiņš, kas norāda, ka cilvēkiem draudzīgums vai naidīgums tomēr būs pašiem jāuzprogrammē. Jautājums, kas ir naidīgs, kas ir apziņa, kas ir intelekts un inteliģence utt. Vērts palasīt.

Sešpadsmitā nodaļa veltīta dažādām mūsdienu tehnoloģijām jeb riskam, ka tikai neuzeksperimentējam paši savu galu. Te nu ir hadronu akselerators, pašreplicējošies roboti un Fermi paradokss.

Septiņpadsmitā nodaļa sociālais sabrukums, šis nu ir tas cilvēces bojāejas veids, kuru mīl zinātniskās fantastikas autori – anarhija pēc kodolkara utt.

Astoņpadsmitā nodaļa veltīta iespējamam kodolkaram, kodolziemai, pašreizējam kodolarsenālam un ko darīt, lai vienudien sevi paši neuzspertu gaisā.

Deviņpadsmitā nodaļa veltīta kodolterorismam, sasaucas ar iepriekšējo paragrāfu, bet terorisms jau cilvēcei pašai draudus nerada.

Divdesmitā nodaļa veltīta biotehnoloģijām – sintezēti vīrusi, patogēni, vakcīnu izstrāde pašu radītajām slimībām un kā tās kontrolēt, jo, ja būs iespēja kādam uzveidot slimību, kas potenciāli izpļaus visu cilvēci, kā šo iespēju ierobežot.

Divdesmit pirmā nodaļa mums stāsta par nanotehnoloģiju briesmām, kā apturēt nanorobotiņus no pasaules iznīcināšanas, kādi ir iespējamie ieroču veidi balstīti uz nanorobotiem utt. Interesanta lasāmviela.

Divdesmit otrā nodaļa veltīta totalitārismam, tas laikam tur iekļauts politkorektuma dēļ, vai lai nebūtu acīte – nezinu.

Grāmatai kopumā dodu 10 no 10 ballēm bez vārda runas. Domājams, ka tā nepaliks tikai kā vienreiz izlasīta un nolikta plauktā. Kad atkal kāds sāks vaimanāt par gripas pandēmiju, asteroīdiem – zemes iznīcinātājiem vai CERN projektiem, izvilkšu ārā un palasīšos par tēmu, lai atsvaidzinātu zināšanas.

Grāmatas mājas lapa.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Turnig back the clock

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

The Pornography of Power: How Defense Hawks Hijacked 9/11 and Weakened America by Robert Scheer

the pornography of power

Kārtējā no izdevniecības Twelve izdotajām grāmatām, šī jau ir trešā. Kā jau var saprast pēc nosaukuma, šīs grāmatas galvenais temats ir ASV militāri industriālā kompleksa ietekme uz ASV aizsardzības politiku. Autors šajā grāmatā mēģina rast atbildi, kādēļ ASV lielāko daļu no sava valsts budžeta velta militārā bruņojuma palielināšanai.

Autora atbilde ir pavisam vienkārša, tas ir tādēļ, ka ASV Aizsardzības ministrijā strādā bijušie Boeing, Lockheed Martin un citu ieroču ražojošo kompāniju bijušie vadošie darbinieki. Tas noved pie situācijas, kad Pentagons pasūta ieročus, kas viņam būtībā nav un nekad nebūs vajadzīgi, kā piemērs tika minēts skandāls ar Boeing C-17 kravas lidmašīnām, kas būtībā bija neefektīvākas par vecajām C-5, taču tas nevienam netraucēja parakstīt līgumus par 45 miljardiem USD.

Otra autora problēma ir politiķu vēlme tapt ievēlētiem atkal, un tas savukārt viņiem liek pievērsties saviem vēlētājiem. Ko darīt, ja tavā štatā valsts pasūtījumu samazinājuma rezultātā drīzumā darbu zaudēs 11 000 cilvēku, skaidra lieta – nodrošināt šo pasūtījumu. Tā kā nauda nāk no nodokļu maksātāju kabatas, tad nevienu neuztrauc, ka šis pasūtījums ir 75 miljardu dolāru vērts, lai uzbūvētu dažas zemūdenes. Šādu piemēru ir diezgan daudz.

Tiek uzdots arī jautājums, kādēļ ASV, kas cīnās pret teroristiem, kuriem nav pat pašiem savas valsts, ir tādā apjomā jāpalielina apbruņojums, ja jau pie esošā bruņojuma līmeņa viņa ir pilnībā nodrošinājusi savu dominanci visas pasaules gaisa telpā un jūras ceļu kontroli? Kā zemūdene var palīdzēt cīņā ar teroristiem? Kāda ir jēga karam Irākā?

Patiesība ir banāla – peļņa, dažādu cilvēku intereses un spēlēšana uz vidusmēra amerikāņa bailēm no terorisma. Šīs bailes savukārt viņiem ir iepotējusi pašu valdība. Grāmatā ir sastopami dažādi kongresmeņu citāti, kas labi ilustrē esošo situāciju ASV. ASV ir pazudis ienaidnieks – PSRS ir pazudusi, Ķīna būtībā finansē ASV bruņošanos (viņai pieder visvairāk ASV valsts parādzīmju), Irākā nekādi masu iznīcināšanas ieroči atrasti netika, atlikusi vien Ziemeļkoreja un Irāna.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, labs lasāmais, dod labu ieskatu ieroču rūpnieku un ASV savstarpējo darījumu aizkulisēs.