Mrs Bradshaw’s Handbook (Discworld #40.5) by Terry Pratchett

Pirms septiņiem gadiem es sāku lasīt Dikszemes sēriju. Tai laikā es vēl nenojautu, ka šī grāmatu sērija būs vislielākā, kuru es esmu izlasījis. Parasti sērijām ar tik daudz grāmatām ir viens būtisks trūkums – tās laika gaita pārvēršas par viduvējībām, un autors turpina sēriju tikai tādēļ, ka vairs neko citu nemāk, vai vienkārši redz tajās vieglas peļņas avotu. Sak, fanu bāze ir izveidota pietiekama, lai pat galīgam štruntam būtu piekrišana. Taču Prečetam ir izdevies izvairīties no šī iebrauktā ceļa lāsta un, katra Diskzemes grāmata ir atšķirīga no iepriekšējām (labi gadās arī pa švakam darbam), un kopumā sērija virzās uz priekšu labi. Vidēji gadā tiek izdota viena sērijas grāmata uz kartupeļu laiku. Laiku pa laikam tiek izdotas arī sērijas satelītgrāmatas, kas ļauj iejusties īstam lasītājam Diskzemes pasaulē.

Dzelzceļš Diskzemē ir pēdējais modes kliedziens, tas ir pavēris iespējas tirdzniecībai, atdzīvinājis attālus ciematiņus. Ļauj Diskzemes iedzīvotājiem ceļot sava prieka pēc. Izmantojot dzelzceļa pakalpojumus, vari būt drošs, ka tevi neviens neaplaupīs (ja būsi apdrošinājis Zagļu ģildē), un tevi nogādās gala stacijā, lai tur vai kas. Šī grāmata ir kādas labi audzinātas kundzes sarakstīta ceļotāja rokasgrāmata, kuras uzdevums ir pavēstīt visu, kas ceļotājam jāzina, ja tas sataisījies braukt ar Ankh-Morpork & Sto Plains Hygienic Railway.

Ko gan es Diskzemes fans varu pateikt pa Diskzemei veltītu grāmatu? Tā ir laba. Ja man kādreiz nāksies ceļot uz Quirm vai Sto Plains apkārtni, es to noteikti darīšu tikai ar vilcienu. Apmeklēšu ieteiktās ēstuves un tikai pārbaudītas viesnīcas. Zināšu, kurā mazpilsētā ir vērts kāpt ārā un kurā ne. Varbūt Rat-to-Go ieskrietuvē gan neiešu, jo blusaina žurka mīklā mani noteikti neuzrunā. Grāmatā ir arī bagātīgs vietējo baumu un nesenās vēstures avots. Pat vietai ar 45 un 1/2 iedzīvotājiem ir sava vēsture, un to var izlasīt tikai un vienīgi šeit.

Īsumā, ja patīk purvaina piekraste tad jādodas uz Quirm, ja nebeidzami kāpostu lauki, tad Sto Plains ar obligātu Big Cabbage miesta apmeklējumi. Ņemot vētā Sto Plains specializāciju kāpostu audzēšanā, tad grāmata satur milzīgu daudzumu ar kāpostu faktiem. Piemēram, ja vēlaties aplūkot Antipater Slack (pirmā kāposta, kurš spēj pats aizsargāties pret uzbrucējiem selekcionētājs) skulptūru, tad jādodas uz Great Slack miestiņu. Ja nav kompleksu pret vampīriem, starp citu vilcienos drīkst braukt tikai Melnās lentes vampīri (atturībnieki) Igora pavadībā, var apmeklēt Ūbervaldi. Bet ja patīk pastaigas kalnos, tad Ramptop kalni būs laba izvēle. Tikai jāuzmanās nesakurt ugunskuru troļļa mutē.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm Vēl viens sērijas pluss – arī papildgrāmatas ir sarakstītas ar domu, ja kāst no lasītāja naudu, tad vismaz pretī piedāvāt kvalitatīvu grāmatu. Kopumā laba grāmata, kas piedāvā virtuālu iespēju izplānot savu ceļojumu pa Diskzemi, neizejot no mājas.

The Folklore of Discworld (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Jacqueline Simpson

Un atkal grāmata par Diskzemi. Tā ir tik interesanta vieta, ka gandrīz vai varētu pārvākties uz turieni dzīvot. Tomēr, kā mēs zinām no “Science of Discworld” grāmatām, šī lieta nav tik vienkārši izdarāma, un ir daži blakusefekti. Viens no tiem ir sūces radīšana Diskzemes maģiskajā laukā, un tādēļ es taptu atgriezts atpakaļ uz Zemes vai vienkārši pārsviests pāri Diska malai.

Grāmatas autori ir pieķērušies visai fundamentālai lietai, kas caurvij visas Diskzemes grāmatu ciklu. Tā ir folklora. Kā zināms bez folkloras fantāzijas grāmatu neuzrakstīsi, un autoram būs ļoti paveicies, ja lasītājs sapratīs, no kurienes autoram nāk galvā visas šīs idejas. Ja nu gadījumā ir palaista garām kāda nianse, tad šī grāmata to pilnībā izskaidros. Gadās, ka kādā purvā nobučota varde pārvēršas par princi, vai puišelis izvelk no akmens zobenu. To, kā pareizi interpretēt šādus notikumus, mums vienmēr palīdz folklora. Grāmata ir labi strukturēta pa tematiem, kas katrs atklāj kādu no Diskzemes folkloras aspektiem. Te tiek apskatīti dievi, pūķi, rūķi, elfi, vampīri, zobu fejas un varoņi. Vēl vairāk, netiek aizmirsta pat pilsētas iedzīvotāju folklora, kura, cik zināms, īstam folkloristam izraisa patiesu riebumu.

Uzreiz jāpiezīmē, ka grāmatu būtu vēlams lasīt, ja esi izlasījis daudzas Diskzemes grāmatas. Citādi vietām sastapsies ar maitekļiem, vietām nesapratīsi, par ko ir runa, un lasītajam iztrūks konteksta. Jāatzīst, ka izlasot šo grāmatu, es uzzināju daudz ko jaunu par britu salu folkloru. Te gan jāpiezīmē, ka nudien neesmu folklorists, un visas manas zināšanas par šo tēmu ir sagrābstītas no pasakām un mītiem. Varbūt tā pat ir labāk, jo kā saka Prečets –īsts folklorists nekad neprasīs vietējam iedzīvotājam par viņu paražu nozīmi, viņš uzkonstruēs pats savu ne ar ko nepamatotu versiju, kas aizinterpretēs paražas pirmsākumus līdz Neandertāliešiem.

Tā kā grāmatas autoriem ir plašas zināšanas abu pasauļu folklorā, tad ir atrodama arī interesanta salīdzinošā analīze. Piemēram zobu feja, mūsdienu pasaulē tas ir radījums, iespējams, ar spārniem, kas bērna izkritušo piena zobu apmaina pret naudu. Britu salās šī lieta veiksmīgi darbojas ap simts gadiem, un visi ir apmierināti. Diskzemē zobu feja nebūt nenozīmē feju, tas drīzāk ir darba apraksts, par to vari kļūt atsaucoties uz sludinājumu avīzē, un ir vienalga vai esi cilvēks vai rūķis.

Pozitīvais: visa Diskzemes folklora vienā vietā; labi aprakstīta tās sasaiste ar mūsu pasauli, jo galu galā Diskzeme tak ir ironisks mūsu pašu Zemes atspulgs.

Negatīvais: viena un tā pati lieta var tikt atkārtota vairākas reizes; Prečeta daiļrades nezinātājam šī grāmata būs neinteresanta.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem Diskzemes faniem – uzzināsiet šo to jaunu un sapratīsiet, no kādiem mītiem dažām Diskzemes dīvainībām aug kājas vai ragi. Jābrīdina, ka grāmatas izlasīšana var radīt vēlmi atkal pārlasīt Prečeta grāmatas.

The Discworld Almanak: The Year of the Prawn (Discworld Companion Books) by Terry Pratchett, Bernard Pearson

Ar ko gan vēl iesākt gadu, ja ne ar almanaha izlasīšanu. Bērnībā man tā bija daļa no ikgadējās lasāmvielas. Bija visādi Lauksaimniecības kalendāri un Dabas kalendāri, kas stāstīja kā pareizi sēt zirņus un slavināja izcilus selekcionārus. Paaugos, laiki mainījās, un šādi almanahi manā dzīvē sāka zaudēt savu nozīmi. Ja nu reizēm izšķirstīju Zvaigžņotās debess ikgadējo pielikumu, lai saprastu, kas un kā būs redzams pie debesjuma. Šogad saņēmos un nolēmu atsākt almanahu lasīšanu. Un kas gan būtu vēl labāks par Diskzemes almanahu. Un kas par to, ka tas izdots bezmaz vai desmit gadus atpakaļ?

Diskzemē Almanaks ir viena no būtiskām lietām lauksaimnieka dzīvē. Tas tiek izdots katru gadu un kalpo kā atspaids dzīves izpratnē un saimniecības sakārtošanā. Tas ir palīgs visos darbos no krupju stādīšanas līdz siena novākšanai, cūku kaušanā un sievas izvēlē. Tajā pat ir iekļautas atzīmes, kurās vietās jāizdur caurums, lai vieglāk uzkārt uz nagliņas vai cauri izvērt auklu. Kā jau katru gad,u arī šeit ir iekļauts astroloģiskais kalendārs ar visu zvaigznāju skaidrojumiem un aprakstiem. To, kas sagaida katrā zīmē dzimušos. Ja baumas ir patiesas, tad šo prognozi katru gadu piegādā kāds pusaizmirsts astrologu dievs – personīgi. Bonusā katram mēnesim klāt ir pierakstīti iespējamie notikumi. Tie ir ļoti interesanti – zemestrīces, zivju lieti, staigājoši koki. Žēl tikai, ka tas viss notiek tālu no dzimtā ciema. Papildus ir mūžīgā dienasgrāmata, sēņu un kāpostu šķirņu noteicējs.

Grāmatu biju nopircis ļoti sen atpakaļ, tik sen, ka biju jau zaudējis cerību tai vispār pieķerties. Taču uznāca nostalģija pēc Diskzemes, un almanaks bija tieši laikā. Patiesībā nekā daudz tur lasāma nav, toties tas, kas ir, ir interesants. Kur tu vēl vari lasīt iedomātas pasaules Kāpostu biedrības paziņojumus, piespraužu reklāmas un laimi nesošu talismanu reklāmas, kas palīdzēs veiksmīgi aizvadīt nākošo gadu (labi pēdējais, šķiet multiversa fluktuāciju rezultātā, ir atnācis arī uz Latviju). Ne mazāk svarīgi ir lasīt par pareizu Kurmju izdzinēja izvēli un par izmirstošo Tārpu saucēju profesiju. To, kā civilizācija ir nolaidusies tik tālu, ka cūkas galina ar dunci, tā vietā, lai nobeigtu tās ar garlaicīgiem stāstiem. Ja vēlies pa kluso no sievas šķūnītī iedzert, te ir diezgan labi padomi kā to izkārtot.

Astroloģijas sadaļa ir nedaudz garlaicīga, jo zvaigznāju viņiem ir daudz. Lielākā daļa sastāv no vienas vai divām zvaigznēm. Zem daļas no šiem zvaigznājiem ieteikums ir nedzimt, ja tomēr esi piedzimis, tad labāk ar to nelielīties. Kā zinām, Kosmiskais Bruņrupucis visu laiku peld izplatījumā, tādēļ liela daļa no zvaigznājiem ar laiku pazūd. Tas gan padara astroloģiju par dinamisku profesiju, kuras pārstāvjiem nav jāstrādā ar vēl no paleolīta laikiem mantotiem zvaigznājiem.

Pozitīvais: Labākais sēņu noteikšanas katalogs, ko esmu redzējis; Lasot izklaide ir garantēta; Beidzot sapratu kādēļ Diskzemē katram gadam ir savs nosaukums;

Negatīvais: almanaks ir drausmīgi īss, tikai ap simts lapaspusēm.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai īstam Diskzemes cienītājam un ar vismaz pēc desmitās grāmatas. Pārējiem, domāju nebūs ne mazākās saprašanas par ko ir runa.

Raising Steam by Terry Pratchett

Ko nu te var teikt, es esmu atkarīgs no Prečeta Diskzemes. Un tur nu diez vai ko varēs mainīt. Patiesībā esmu tik atkarīgs, ka pirms-Kindles laikos ceļojot pa Austrāliju, man somā bija vismaz četras Prečeta Diskzemes grāmatas. Tāpēc katru gadu, kad ir novākti kartupeļi un biešu lauks ar’ noņemts, es gaidu jauno Diskzemes stāstu. Lai ar autors slimo ar Alcheimera slimību un šad tad runā par eitanāziju, viņa grāmatas joprojām turpina iznākt ar apbrīnojamu regularitāti.

Diskzemei ir pienācis laiks kļūt jaunai, un to nespēs apstādināt nekas uz pasaules. Ir pienācis laiks tvaikam un tvaika katliem. Gadsimtiem ilgi Diskzemes iedzīvotāji ir vērojuši, kā tvaiks paceļ katla vāku. Dažiem kalējiem pat ir ienācis prātā mēģināt šo tvaika spēku iegrožot. Līdz šim tas bija beidzies ar ķermeņa un katla daļu mētāšanos pa tuvāko apkārtni, kuras pēc tam kaimiņi salasīja spainī un apglabāja. Tomēr neviens no viņiem nebija Diks Simnels, kalēja dēls, kurš zina kā izmantot logaritmisko lineālu un kā ar sinusiem un kosinusiem paveikt brīnumainas lietas. Pat tirāns Vetinari saprot, ka šai lietai ir pienācis laiks. Un drīz vien daļai no Diskzemes iedzīvotājiem nebūs aizraujošākas nodarbes, kā ņemt rokās blociņu un stāvēt dzelzceļa malā.

Šī grāmata pieder pie tā saucamā Industriālā cikla un ataino Diskzemes sabiedrības industrializāciju. Pasts jau ir ieviests, strādā arī optiskais telegrāfs, iespiedmašīnas drukā grāmatas un avīzes. Pasaule mainās; vecajam dzīvesveidam šeit vairs nav vietas. Burvestības un maģija tiek atstāta speciālistiem, parastos ļaudis interesē tehnika. Un, kas var būt labāks biznesa inkubatora nodrošinātājs par Karali Hariju? Cilvēks, kurš nešķiro, vai viņa darbinieks ir golems, goblins, rūķis vai trollis. Galvenais, lai viņš labi dara savu darbu. Bet atkritumu bizness, lai ar’ ienesīgs, nenodrošina stāvokli sabiedrībā un Sūdu Karalis Harijs diez ko labi neskan viss. Viņam dzelzceļš ir iespēja radīt ko nebijušu. Vetinari dzelzceļā redz iespēju paplašināt savu politisko ietekmi un padarīt savus pavalstniekus apmierinātākus ar dzīvi. Moist von Lipwig, izbijis blēdis, vienkārši nevar neiesaistīties kārtējā avantūrā un ir gatavs pārstāvēt pilsētas intereses (vismaz piespiedu kārtā). Tikai rūķiem nekas nav labi.

Vispār jau grāmata apskata arī dažādas sabiedrības integrācijas problēmas. Cilvēku inerci un pieķeršanos veciem aizspriedumiem. Segregācijai un kādu rasu pārstāvju uzskatīšanu par nesaprātīgām būtnēm. Stāsts zināmā mērā balstās arī uz britu vēsturi. Savulaik, kad tur bija dzelzceļa bums, notiekošais daudz neatšķīrās no Diskzemes scenārija. Te kā marginālie elementi ir goblini, tikai nesen viņus atzina par tiesīgiem būt cilvēkiem un arī ne visur. Rūķi savukārt ir totāli konservatīvi, vismaz daļa no tiem un ir tāds kā lokālais Kukluksklans. Viņi ir gatavi darīt visu, lai pasaule nemainītos.

Kopumā aizraujošs stāsts, kas lasās ar interesi. Pirms lasīšanas sākšanas būtu ieteicams izlasīt visu industrializācijai veltīto ciklu. Citādi būs grūti saprast, kas tur kurš ir, un tās daudzās references uz iepriekšējiem notikumiem. Tomēr, manuprāt, visa šī industrializācija nokauj Diskzemes sākotnējo šarmu. Maģijas paliek arvien mazāk, briesmoņi palikuši tikai attālākajos nostūros un pieklust pat dievi. Tas viss rada iespaidu, ka Diskzeme lēnām kļūst par tādu kā Lielbritāniju industriālās revolūcijas priekšvakarā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bet uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem labprāt sagaidītu Rincewind cikla turpinājumu.

The Long War by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Par šīs grāmatas iegādi domāju diezgan ilgi. Aptuveni piecas minūtes. Tā nu bija sanācis, ka pirmā šīs sērijas grāmata mani diez ko nepārliecināja. Jā, it kā pie autoriem bija pieskaitīts viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem Pračets, bet viņa rakstīšanas stils tur praktiski nebija jūtams. Tādēļ arī pret šo grāmatu man bija zināma piesardzība.

Grāmatas notikumi – rit piecpadsmit gadus pēc Džošua triumfālās atgriešanās no Zemes 1’000’000. Cilvēce jau ir pieradusi dzīvot apstākļos, kad tai ir pieejami faktiski neierobežoti resursi. Jo iespējamo zemju skaits ir bezgalīgs, un tehnoloģija, lai nokļūtu no vienas paralēlās pasaules otrā ir vienkārša. Autori pēta iespējamos cilvēces attīstības scenārijus.

Skaidra lieta, ka šāda situācija diez ko neapmierina esošās varas pārstāvjus uz mūsu Sākotnējās zemes. Cilvēki pamet savus darbus, lai uzceltu būdu uz kādas paralēlās zemes, pārtiktu no nomedītā un galvenais – nemaksātu nodokļus. Vai vēl trakāk – apvienoties pilsētiņās un deklarēt savu neatkarību. Kas ir pats labākais, šķiet, ka cilvēki vienmēr ir apdzīvojuši tikai mūsu Zemi, un citas Zemes ir brīvas no saprātīgām būtnēm. Vismaz līdz šim tā šķita.

Jaunā pasaules kārtība tiek apskatīta no trīs skatu punktiem. Pirmais ir Džošua, kurš dodas uz Sākotnējo zemi, lai runātu par cilvēku koloniju neatkarību no savām izcelsmes valstīm un pie reizes aizstāvētu troļļu tiesības. Troļļi, izrādās, ir saprātīgi un labprāt uzturas cilvēku tuvumā mācās un palīdz darbos. Tomēr daži cilvēki un valdības tos uzskata par dzīvniekiem. Tiek apskatīts jautājums, kas tad īsti ir saprāts un kādas var būt tā izpausmes.

Otrs skatupunkts ir militārā dirižabļa kapteines. Viņai ir dots uzdevums atgādināt kolonijām par tās valsti ar savu klātbūtni. Viņa klejo no vienas Zemes uz otru, palīdzot risināt lokālas problēmas, nesaskaņas un novēršot netaisnības. Te vairāk tiek apskatīts jautājums, vai ir iespējams saglabāt centralizētu varu simtos koloniju vienlaicīgi. Skaidra lieta, ka ne, šādā situācijā varas struktūrai ir pilnībā jāmainās.

Trešā sižeta līnija ir ceļojums uz Zemi 20’000’000. To organizē ķīnieši, kas nesen ir tikuši vaļā no komunisma un tagad cenšas izmantot visu savu potenciālu jaunu zemju iekarošanā. Katra Zeme viņiem ir projekts, sākot ar upju tecējuma maiņu, līdz Alternatīvo Himalaju nolīdzināšanai. Šis ceļojums man šķita interesantākais no visām grāmatas daļām. Te bija gan saprātīgi bruņrupuči, gan dīvainas zemes sauktas par Džokeriem.

Kopumā gan jāatzīst – visai viduvēja lasāmviela. Pasaules potenciāls ir milzīgs, bet tā realizācija varētu būt labāka. Mani vispār neaizrāva troļļu līnija, nebija pietiekošas argumentācijas Troļļu nozīmei garās Zemes ekosistēmā. Visi viņus ierindo turpat, kur lielos plēsējus Āfrikas savannās. Bet patiesībā viņu skaits ir tik neliels, ka viņu nepietiktu pāris alternatīvajām Zemēm, kur nu miljons. Arī pāris jauno rasu ieviešana Koboldu un Elfu neko dižu grāmatai papildus nepiedod, tik vien kā rīkus lai parādītu mūsu pašu civilizācijas tumšo pušu parādīšanai.

Nezinu, varbūt esmu vienkārši aizspriedumains, un tas traucē man saukt šo darbu par izcilu. Ideja laba, izpildījums vidējs lieku 7 no 10 ballēm.

The Science of Discworld IV: Judgement Day by by Terry Pratchett, Ian Stewart, Jack Cohen

Lai arī par cik lielu Diskzemes grāmatu sērijas fanu es sevi neuzskatītu, šo grāmatu es būtu palaidis garām, ja vien mans emails mani neinformētu par tās iznākšanu. Lieki piebilst, ka grāmata pēc pāris minūtēm jau bija iegādāta un sagatavota lasīšanai.

Diskzemē viss notiek kā vienmēr – burvji veic neattaisnotus eksperimentus, kas var iznīcināt visu pasauli, dažādu reliģiju pārstāvji plēšas par to, kura dievs patiesībā ir radījis pasauli. Kādu dienu eksperimentā ar L-telpu no Apaļās pasaules uz Diskzemi tiek nejauši atteleportēta bibliotekāre. Lai viss būtu vēl nopietnāk, sākas tiesu darbi par to, kuram īsti pieder Apaļā pasaule. Omniešiem, kuri uzskata, ka viņu dievs ir visu radītājs vai burvjiem, kas to radījuši. Zinātniskajā daļā tiek dots vispārējs ieskats ticības rašanās konceptā, un ar ko zinātne atšķiras no reliģiskas ticības. Pēc būtības tiek apskatīti dievi, visums un viss pārējais.

Teikšu kā ir – Prečets vairs nav tas; ja agrāk šajās grāmatās vismaz puse bija par burvju piedzīvojumiem Apaļajā Zemē (mūsu Zemē), tad tagad tās ir knapi pārdesmit lapaspuses. Arī tās ir vairs nav tajā līmenī, kas agrākajās grāmatās. Par to man patiesi sāp sirds, jo esmu liels Prečeta daiļrades cienītājs, un esmu izlasījis praktiski visas viņa grāmatas. Bet nu jāsamierinās ar to, ka Alcheimera slimība nav nekāda pastaiga parkā.

Ian Stewart un Jack Cohen tekstos nav kur piesieties, kā vienmēr izcili labi sarakstīti, brīnišķi piemēri un virspusējs problēmas izklāsts. Autori arī droši norāda uz zinātnes pamatproblēmām un neizpētītajām vietām. Nemaz nenoliedz, ka zinātnieki daudz kļūdās, tomēr šīs kļūdas ir progresa veicinātājas. Var jau teikt, ka standarta kreacionisti pret ateistiem darbs. Es gan domāju, ka to izlasot iegūs abu pušu pārstāvji. Lai gan rūdīts burtiskās Bībeles interpretācijas piekritējs noteikti šo grāmatu uztvers kā Krusta karu pret kristiešiem. Tomēr viņu rakstītais nebija tas, kas pamudināja mani iegādāt šo grāmatu, mani vairāk interesēja Diskzemes daļa.

Kopumā lasīt var, bet es Diskzemes daļu es liktu pie švakākajām, kas šajā sērijā lasīts. Stāsts pats par sevi nekāds, un nezinu vai autors maz pats to ir rakstījis. Pat lords Vetinari nav tāds kā citās grāmatās. Vienu vārdu sakot – viena vienīga vilšanās. Grāmatai lieku 6 no 10 ballēm. Protams, salīdzinājumā ar citiem Prečeta darbiem.

Dodger by Terry Pratchett

Domāju, ka neesmu vienīgais, kas ar nepacietību gaida katru jauno Prečeta grāmatu. Nez kādēļ iesākumā biju iedomājies, ka šī būs jauna grāmata Diskzemes ciklā, bet izrādījās nekā. Grāmata ir veltīta Viktorijas laikmeta Londonai. No vienas puses jauki, ka kautkas cits, no otras žēl, ka nav Diskzeme.

Grāmatas galvenais tēls Dodger (turpmāk Dodžers) ir diezgan nemanāma personība Londonā, viņu it kā visi pazīst, bet, ja ir vēlme būt nemanāmam, viņš tāds var būt. Dzīvo viņš pie kāda ebreja vārdā Solomons, un galvenā nodarbe ir naudas un vērtīgu priekšmetu meklēšana Londonas kanalizācijā. Naudiņa, ja tā nokrīt uz ielas, jau tā vienkārši nepazūd, viņas ieskalo notekās, un tad tās aizķeras dažādās noteku bedrītēs. No šīm vietiņām tad uzņēmīgs jauns cilvēks izlasot vērtslietas var pelnīt iztikšanu. Dodžers visticamāk tā arī nodzīvotu savu mūžu, ja vien kādā lietainā naktī viņš neizglābtu kādu jaunu sievieti, kurai uzbruka divi aizdomīgi vīri. Ar viņas izglābšanu pilnībā izmainās Dodžera dzīve. Viņš iepazīstas ar Čārliju Dikensu un uzsāk pats savu izmeklēšanu, kas pilnīgi negaidot viņu ieved Londonas augstākajās aprindās. Viņš kļūst par varoni un arī par slepkavu mērķi.

Ja kāds ir lasījis Dikensa darbus, kas veltīta maziem ielu bērniem un procesam, kā tie izsitās cilvēkos, tad šī grāmata ir pilnīgi atklāts pakaļdarinājums. Ieturot gan pamācošo toni, gan sarežģītas teikuma konstrukcijas. Ja nu vienīgais valoda tāda prastāka, un mēsli un apenes pieminētas biežāk. Diemžēl izdevies replicēt arī stāsta ritējuma gausumu, kas mani nedaudz tracināja. Ja tā padomā, tad arī paša Dodžera tēls ir ņemts no „Olivera Tvista”, tur gan viņam tik labi neveicās kā šajā stāstā.

Kopumā vispār tāds jauks stāsts par tā laika reālijām, gan par klaidoņiem un klaidonīšiem. Grūto bērnu dzīvi Londonā, gan cilvēkiem, kas viņiem cenšas palīdzēt, gan par tiem, kas cenšas izmantot. Sievietes loma sabiedrībā, preses ietekmi uz sabiedrisko domu un protams, cik labi var nostrādāt viens viltīgs plāns. Tiek piesaukti un iesaistītas daļa no tā laika slavenībām, vēsturiski gan tur sanāk rasols, bet sastopam Dikensu, Pīlu, Henry Mayhew, pat karaliene netiek piemirsta. Un kur nu vēl Solomona smirdīgais suns Onāns. Skaidra lieta, ka viss beidzas laimīgi, vismaz lielākajai personāžu daļai.

Nedaudz garlaicīgs, bet lasāms gabals, domāta cilvēkiem sākot no vienpadsmit gadiem. Man gan gāja ar lielu piespiešanos, nav no tām smejamajām grāmatām, vietām pat diezgan bēdīga. Lieku 8 no 10 ballēm. Laba ja patīk lēna notikumu izbaudīšana, kur visi ļoti daudz runā un novēro.

The Long Earth by Terry Pratchett and Stephen Baxter

Domāju, ka nevienam nav noslēpums, ka esmu Prečeta fans, esmu izlasījis lielāko daļu no viņa darbiem. Šo grāmatu ar iepirku, tiklīdz uzzināju par tās eksistenci. Un izlasīju jau tās iznākšanas dienā.

Tātad cilvēce ir sasniegusi jaunu līmeni. Izrādās, ka tepat blakus eksistē miljardiem paralēlas Zemes, kuras ir līdzīgas mūsējais tikai bez cilvēkiem. Viss, kas ir vajadzīgs, lai turp nokļūtu ir Soļotājs, mājas apstākļos izgatavojams aparāts, kas sastāv no pāris vara vadiem, trīs virzienu slēdža un kartupeļa kā enerģijas avota. To visu smuki iepakojam kastītē, un nav vairs nekādu šķēršļu, lai soļotu pa paralēlajām Zemēm. Noklikšķini slēdzi uz Rietumiem vai Austrumiem, un esi jau paralēlajā pasaulē, ja pret soļošanu ir alerģija, tad nāksies vien nedaudz pavemt, bet pēc pāris minūtēm atkal būsi gatavs ceļojumam. Vienīgais nedrīkst ņemt līdzi neko, kas satur dzelzi. Skaidra lieta, ka uz Zemes neviens nav gatavs šādiem notikumu pavērsieniem, cilvēki pamet darbus un dodas kolonizēt jaunas zemes, kur pilnībā var iztikt izmantojot parasto medīšanas un vākšanas metodi.

Grāmatas galvenais varonis Džošua ir dabisks soļotājs, viņam nemaz aparāts nav vajadzīgs, viņš spēj to izdarīt tāpat un vēl viņam nepatīk, ja uz pasaules bez viņa ir vēl kādi cilvēki. Tā nu viņš ir pasauļu pētnieks vienpatnis, kas laiku pa laikam palīdz kādam nelaimē nokļuvušam cilvēkam, līdz viņš sastop Lobsangu. Lobsangs, datorā reinkarnējusies tibetieša apziņa, kas pēc būtības ir vienas no lielākās Zemes korporācijas neformālais vadītājs. Lobsangs piedāvā Džošua doties ceļojumā uz Zemi 1000 000 un, ja iespējams, vēl tālāk.

Ko lai saka? Ideja, lai arī ne jauna, ir brīnišķīga. Daudzās pasaules uzbur prātam neaptveramas perspektīvas. Lai arī visas viņas ir tā pati mūsu Zeme, tomēr katrai ir šādas tādas atšķirības un, jo tālāk tās ir rindā no mūsu realitātes, jo atšķirīgākas tās ir. Te ir dažādi dzīvnieki, meteorītu iznīcinātas pasaules, pasaules ledus laikmetā, atrodami arī elfi un troļļi. Savdabīgas pussaprātīgas rases, kas arī prot soļot cauri realitātēm. Lielākoties viņiem nav nekādas daļas gar cilvēkiem, bet satiekoties iznākumi var būt dažādi no slaktiņiem līdz mēģinājumiem vienam otru izprast.

Es šo grāmatu sauktu par labas idejas ieskicējumu. Viņā ir daudz detaļu, bet trūkst kaut kāda mērķa un sakarīga sižeta. Sanāk tāds bezgalīgais ceļojums, kur fragmentāri tiek aprakstīts pieredzētais. Tas viss lasīšanu padara tādu vienmuļu un vietām pat neinteresantu. Nav arī Prečetam raksturīgā humora un daudzo atsauču uz mūsdienu reālijām. Stāsts nav slikts, bet neradīja tādu pabeigtības un pārdomātības iespaidu. Laiku pa laikam tiek iestarpināti tādi īsstāstiņi, kas atspoguļo jaunās Zemes dzīves reālijas, tie gan ir noslīpēti un jauki, bet lielākoties absolūti nepiesaistīti sižetam. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, lasīt var, bet, ja nesanāk, var neuztraukties.

Snuff by Terry Pratchett

Kā jau īstens Pratčeta fans, nevarēju vien nopriecāties, ka autoram ir izdevies sarakstīt vēl vienu Diskzemes cikla grāmatu. Skaidra lieta, ka grāmata tika pasūtīta jau pārus mēnešus iepriekš un tikai izlasīta jau tās saņemšanas dienā. Te gan nāktos paskaidrot, ka saņemta viņa tika uz Kindle lasītāja, tas ir, tās izdošanas dienā.

Grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Tā gan laika gaitā ir pārtapusi no nakts kārtības nodrošinātājas līdz pilnvērtīgam kriminālās, ekonomikas un cita veida policijai. Te darbā tiek pieņemti gan rūķi, gan troļļi un pat vilkači. Šo iestādi vada Komandieris Sam Vimes, kurš ir nolēmis doties mazā atvaļinājumā uz saviem lauku īpašumiem. Pareizāk būtu teikt, tiek piespiests doties, jo jāparāda taču dēlam, kā dzīvo cilvēki laukos. Skaidra lieta, ka ne viss ir tik vienkārši kā izskatās sākumā, un arī policists atvaļinājumā tomēr ir policists.

Grāmata mums vēsta par laulības dzīvi, par to kā integrēt goblinus pārējo rasu draudzīgajā saimē, par to kā Diskzemē tiek audzēta tabaka, kas ir ICE un to kā mazi noziegumi noved līdz lieliem. Ja atceramies no Unseen Academicals grāmatas, tad arī tur centrālais tēls bija goblins. Goblinu tēma izskatās autoram ir kļuvusi aktuāla. Te gan jāpiezīmē, ka šie goblini diez ko nelīmējas kopā ar Mr Nutt tēlu pāris grāmatas iepriekš, viņš no cilvēkiem īpaši neatšķīrās. Goblini pilda tādu kā Diskzemes pabērnu lomu, neviens īsti nevar saprast, kas tad ir goblini, saprātīgas būtnes vai tikai gudrāki dzīvnieki. Likumi viņus neaizsargā un pēc būtības ar viņiem var darīt visu, kas vien labpatīk. Un arī paši goblini pie tā ir tik ļoti pieraduši, samierinājušies, ka pat paši tajā nekādu netaisnību vairs nesaskata. Viņiem nav ne revolūcijas, ne vadoņu, viņi vienkārši visu piecieš un pat necer, ka būs labāk.

Esmu izlasījis visas Diskzemes cikla grāmatas, un tā kā šī ir jau trīsdesmit devītā grāmata, tad es diez vai vairs būtu saucams par objektīvu uzskatu paudēju. Grāmatai liktu 9 no 10 ballēm salīdzinot ar citiem autora darbiem. Lai arī autors jau vairākus gadus cīnās ar Alcheimera slimību un pēdējās grāmatas ir diktējis, varbūt tikai izdomājis sižetu, neteiktu, ka tās būtu kļuvušas sliktākas. Atliek vien viņam novēlēt labu veselību un cerēt, ka uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem sagaidīsim Diskzemes sērijas četrdesmito grāmatu.

Strata by Terry Pratchett

Mājās man stāv pāris grāmatas, kas skaitās kā neaizskaramā rezerve. Es zinu, ka viņas man patiks un taupu laikam, kad viss cits būs piegriezies. Šo grāmatu no rezerves izņemt pamudināja informācija, ka Strata esot sarakstīta kā parodija par Niven Ringwold. Tā kā par gredzenpasauli nesen biju lasījis, nolēmu izlasīt arī parodiju.

Cilvēce, kopš indiāņi iekaroja Eiropu, ir gājusi uz priekšu platiem soļiem. Cilvēki ir iekarojuši kosmosu un nodarbojas ar planētu terraformāciju vai vienkārši izgatavo pasaules pēc pasūtījuma. Grāmatas galvenā varone ir terraformēšanas kompānijas Strata viena no vadošajām darbiniecēm. Kompānijai pieder iepriekšējo civilizāciju supermašīna, kas ļauj būvēt planētas. Viņa ir arī grāmatas “Nepārtrauktais Kreacionisms” autore. Grāmatā, balstoties uz faktiem, tiek parādīts, ka jaunākās civilizācijas radušās uz veco kosmosa civilizāciju pīšļiem. Viss ir labi līdz dienai, kad pie viņas ierodas noslēpumains svešinieks, kas piedāvā vēl neredzētas tehnoloģijas apmaiņā pret ceļojumu uz kādu planētu.

Pasākums tiešām ir rakstīts kā Gredzenpasaules parodija, arī te komanda tiek nokomplektēta no trīs dažādu civilizāciju pārstāvjiem, kosmosa kuģis avarē un ceļotāji saskaras ar brīnumainām lietām. Viņu galamērķis izrādās plakana pasaule ar debesu sfērām, pūķiem, maģiskiem paklājiem un visām lietām, kuras uz zemes var sastapt tikai pasakās. Izskatās, ka te netiek aizmirst neviena zinātniskās fantastikas standartsituācija. Varoņi ir gudri, attapīgi, ar aborigēniem viņi saprotas ļoti labi, viņiem vienmēr veicas.

Kopumā tipisks Pračeta darbs, neliela ironija, labi izstrādāti personāži un tiešām negaidītas beigas. Vismaz cik tālu tas attiecas uz visumu izcelšanos. Tāda laba ironija par Okama asmeni. Grāmatai es lieku 8 no 10 ballēm. Ir tāds jautrs izklaidējošs gabals, tieši tas, ko cilvēkam vajadzētu lasīt lidmašīnā garākā pārlidojumā. Palīdz atraut no domas, kad būs nākamā ēdināšanas reize, varbūt aiziet uz tualeti.

1 2 3 … 6 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …