Navigate / search

I Shall Wear Midnight by Terry Pratchett

I Shall Wear Midnight by Terry Pratchett

Kārtējā Diskzemes grāmata, šķiet kāda 30+ grāmata, kuru es jau esmu izlasījis par šo pasauli. Grāmatas autors jau vairākus gadus slimo ar Alcheimera slimību un loģiski, ka katra nākamā grāmata viņam rodas ar grūtībām. Šo grāmatu viņš ir nodiktējis, jo pašam ar rakstīšanu vairs lāgā nevedas.

Tātad šī ir ceturtā grāmata, kas veltīta raganas Tiffany piedzīvojumiem. Ja iepriekšējos viņa cīnījās pret elfiem, Hiver un pašu Ziemas iemiesojumu, tad tagad viņas pretinieks ir daudz netveramāks, tāds kā visa raganiskā pretinieks, sen miruša inkvizitora dvēsele, kas nespēj rast mieru, kamēr vēl kāda ragana staigā pa Diska virsu. Viņš mājo kādā paralēlā pasaulē un laiku pa laikam atgriežas, lai cīnītos pret raganām, aptumšojot ļaužu prātus un iznīcinot raganas. Viņa vārds ir Cunning Man, viņš jau daudzas reizes ir patriekts no Diska, bet vienmēr atrod viedu kā atgriezties.

Tiffany savā novadā ir kļuvusi par pilntiesīgu raganu, nodarbojas ar lauztu kāju ārstēšanu, vecu cilvēku apkopšanu un citām raganām svarīgām lietām. Ir tikai viena problēma – nomirst vecais Barons un ar jauno nemaz nav tik viegli sadzīvot. Tam visam pa vidu maisās vēl Jaunā barona Jaunā līgava un Cunning Man. Protams, ka viņai ir lielie izpalīgi Nac Mac Feegles, kas izrādās prot ne tikai salauzt lietas, bet arī salikt viņas atpakaļ.

Grāmata tiek pozicionēta kā tīņiem domāta, tam nu es negribētu piekrist, jo sākums ir reti nežēlīgs, lai gan, ja tīnis katru vakaru skatās raidījumu „Degpunktā”, tad diezin viņš te kaut ko vēl nedzirdētu par cilvēku ļaunumu izlasīs. Autors mēģina pastāstīt mums savu domu, kādēļ cilvēki, kas dzīvo mums blakām, reizēm kļūst pavisam citādi neiecietīgi, ļauni un kādēļ ļaužu bars rīkojas kā bars. Kāpēc cilvēki vajā tos, kas ir nedaudz citādāki nekā viņi paši. Skaidra lieta arī par to, cik grūti mūsdienu raganai ir izdzīvot pilsētā.

Interesanti, ka grāmatā parādās arī tēls no Diskzemes pašiem pirmsākumiem, meitene, kas vēlējās kļūt par burvi. Mēs uzzinājām tikai to, ka viņu uzņēma burvju Akadēmijā, tomēr par to , kas notika tālāk, mūs neviens neinformēja. Tad lūk šajā grāmatā mēs to uzzinām.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Sākums tāds dīvains, izskatās, ka autors nav īsti izštukojis, uz kuru pusi stāstu virzīt un lasās kā pa celmiem. Tomēr pēdējās divās trešdaļās viss ir okei. Cerams, ka Pratchett paspēs uzrakstīt vēl kādu grāmatu.

The Man Who Loved Books Too Much: The True Story of a Thief, a Detective, and a World of Literary Obsession by Allison Hoover Bartlett

ManWhoLovesBooks_JKTF.indd

Man reizēm šķiet, ka manu izlasāmo grāmatu apjomu nekā citādi kā par apmātību saukt nevar. Tādēļ, ieraudzījis grāmatu par cilvēkiem, kurus grāmatas var novest līdz noziegumam, to tūdaļ arī nopirku. Tā sakot, lai nākotnē zinātu no kā izvairīties.

Grāmatā mums tiek pastāstīts par interesantu subkultūru – grāmatu kolekcionāriem. Šogad man vispār veicas ar grāmatām, kas apraksta dažādas subkultūras, ir bijis gan par tauriņu , gan par meteorītu kolekcionāriem. Tā, ka ir ar ko salīdzināt.

Autorei ir izdevies atrast divus reālus cilvēkus, kas atrodas dažādās ierakumu pusēs. Viens ir antikvāru un ne tikai grāmatu pārdevējs Ken Sanders , kas vaļasbrīžos nodarbojas ar informācijas apkopošanu par nozagtajām grāmatām, zagšanas metodēm un brīdina savus kolēģus. Otrā pusē it John Gilkey, cilvēks, kura apsēstība ar grāmatām ir tik liela, ka tā dēļ viņš ir gatavs zagt, krāpties un sēdēt cietumā. Visi šie notikumi norit grāmatu kolekcionāru vidē, kuru cilvēkam no malas ne vienmēr ir iespējams izprast. Tad nu mums tiek stāstīts stāsts gan par „grāmatu detektīvu”, gan par kolekcionāru zagli. Autore ir veltījusi daudz laiku intervējot šos cilvēkus un mēģinot izprast viņu aizrautību ar grāmatām. Tirgotāja aizrautība, pēc viņa vārdiem ir vēlme atrasties starp grāmatām. Zaglis apgalvo, ka zog grāmatas aiz mīlestības pret tām. Patiesībā viss ir daudz komplicētāk, viņam retas grāmatas saistās ar stāvokli sabiedrībā. Viņa krāpšanās metodes ir elementāras – viltoti čeki, zagti kredītkaršu numuri, nekā ekstraordināra – parasts sīks blēdis. Tikai viņa guvums gada laikā bieži vien ir grāmatas ~100’000 USD vērtībā.

Papildus varam iegūt diezgan plašu informāciju par dažādiem reto grāmatu gadatirgiem, kolekcionāru modes tendencēm, neliels ieskats cenās un interneta lomu zagto grāmatu tirgū. Tā sakot neliels ceļvedis, ja vēlies sakolekcionēt teiksim 100 visu laiku labāko angļu mīlas stāstu pirmizdevumus. Kopumā grāmatu, kā jau īsts grāmatu tārps, vērtēju ar 10 no 10 ballēm.

Izlasīju grāmatu tā teikti vienā paņēmienā un sapratu, ka man apsēstība ar grāmatām nedraud, vismaz ne tādā kontekstā. Mani īpaši nekad nav uztraucis vai grāmata, kuru es lasu ir no pirmā metiena, mani arī pārāk neinteresē tās ārējais profils, retums vai vecums. Mani galvenokārt interesē tas, kas tur ir iekšā. Protams, kolekcionēšanas prieks man nav svešs. Šad tad pieķeru sevi pie domas, ka nebūtu slikti iepirkt Terry Pratchett grāmatas hardcover no vienas sērijas, lai smukāk izskatītos. Kādus desmit gadus esmu arī kolekcionējis izdevniecības Armada ФАНТАСТИЧЕСКИЙ БОЕВИК sēriju. Tomēr ticis līdz sērijas 600 grāmatai, nolēmu mest šo lietu pie malas un atbrīvoju savu grāmatu plauktu manuprāt jēdzīgākām grāmatām.

Grāmatas mājas lapa.

Unseen Academicals by Terry Pratchett

Unseen academicals

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju! Jaunākā Terry Pratchett grāmata, kas veltīta Diskzemes sērijai. Senajā pilsētā Ankh-Morpork futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. Šī spēle vienmēr ir piesaistījusi līdzjutējus, gadījuma skatītājus un karsto uzkodu tirgotājus. Šad tad skatītājiem izdodas redzēt bumbu, reizēm pat tiek gūti vārti. Bumba var būt jebkas – lupatās ievīstīts koka gabals, skārda bundža vai spēlētāja galva (ja vārti tiek gūti ar galvu, tad tos ieskaita galvas bijušajam īpašniekam). Viss jau šajā senajā tradīcijā būtu jauki, ja vien Ankh-Morpork tirāns nebūtu šo spēli neoficiāli aizliedzis. Tomēr kā jau jebkurā modernā sabiedrībā, komandu spēlēm ir liela piekrišana. Pat tirāns ir spiests mainīt savas domas un pacelt futbolu jaunā līmenī. Tātad futbols atdzimst tikai ar jauniem noteikumiem, bumbu nedrīkst aiztikt ar rokām, nekādu nažu, slepkavību laukumā un nekādas maģijas. Un par jaunā futbola idejas nesējiem ir izvēlēti Unseen University burvji. Skaidra lieta, ka ne visi ar šādu notikumu pavērsienu ir apmierināti.

Šī grāmata, iespējams, būs pēdējā Diskzemes ciklā. Terry Pratchett kā zināms slimo ar Alcheimera slimību, kura progresē diezgan ātri, un diez vai mums ir cerības sagaidīt nākamo grāmatu par Diskzemi. Lai nu kā, grāmata ir izlasīšanas vērta, autors sev raksturīgo humoru nav zaudējis un viņa joki joprojām nav saucami par pliekaniem. Kā vienīgo atšķirību no citām grāmatām var minēt tikai to, ka Nāve šeit parādās tikai reizi otršķirīgā epizodē.

Grāmata ir veltīta tādam kultūras fenomenam kā sports, līdzjutēji un komandu spēles. Kā jau visās grāmatās, kurās minēta Ank-Morpork, tiek apskatīta dažādu rasu līdzāspastāvēšanas problēma. Tādēļ var droši teikt, ka, lai arī sastopam dažus jau pazīstamus tēlus, galvenais uzsvars tiek likts uz jaunajiem tēliem – goblinu vārdā Nutt, puisi, kuram patīk futbols Trev un Unseen University Nakts virtuves darbiniece Glenda. Goblins tiek izmantots kā centrālais tēls rasu sadraudzībai un ne tikai tam. Trev ir leģendāra futbolista dēls, kas apsolījis mātei nespēlēt. Glenda tiek izmantota kā prototips tiem cilvēkiem, kas aizspriedumu un vecāku „gudrību” ietekmēti, labprāt redz statisku apkārtni un paredzamu dzīvi. Nu un protams visus viņus vieno futbols, Glenda ir līdzjutēja, Trev vēlētos spēlēt futbolu un Nutt ir ģeniāls taktiķis.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patīkami redzēt, kā Ankh-Morpork pilsēta un tās iedzīvotāji ir attīstījušies, nekas no iepriekšējām cikla grāmatām netiek aizmirsts. Dažādi sīkumi, kas tiek pieminēti garāmejot ļauj atsaukt atmiņā iepriekšējo grāmatu sižetu. Iespējams, ka, lai grāmatu saprastu labāk būtu vēlam izlasīt arī pārējās 30+ sērijas grāmatas.

American Gods by Neil Gaiman

americangods1

Izrādās, ka viņi joprojām dzīvo starp mums. Izskatās pēc parastiem cilvēkiem, varbūt ar dažām dīvainībām, bet nezinātājs neatšķirs. Kas ir viņi? Aizmirstie dievi – tie, kuriem cilvēki reiz ir ticējuši, savās galvās atveduši uz Ameriku, bet aizmirsuši atstājot tos vienus. Amerika nav laba vieta dieviem. Dievi ātri iegūst, bet tikpat ātri zaudē savus pielūdzējus. Dievi tāpat kā Amerikas iedzīvotāji visi ir atnācēji. Arī jaunie dievi (Media, lidmašīna, kredītkarte uc.) pēkšņi ir saskatījuši draudus vecajos nīkuļojošos dievos – drīz sāksies vētra jeb dievu karš.

Grāmatas centrālais tēls nebūt nav dievs, viņš ir parasts tikko no ASV cietuma iznācis cilvēks, kuram vienīgā dīvainā iezīme ir vārds Shadow. No cietuma viņš ir atbrīvots nedaudz pirms laika gan par labu uzvedību, gan sakarā ar sievas nāvi. Pa ceļam uz mājām Shadow lidmašīnā sastop būtni vārdā Wednesday, kas piedāvā pieņemt viņu darbā. Darbs viegls, neviens nav jānogalina, jāstrādā par šoferi – asistentu un Wednesday nāves gadījumā viņš jāvāķē (šķiet, ka tā latviski varētu tulkoties hold a vigil). Tā nu tas viss sākas. Grāmatas galvenie tēli lielākoties ir skandināvu, ēģiptiešu un slāvu dievības, kuras tad arī veido veco dievu opozīcijas mugurkaulu.

Grāmatas jaukā lieta ir tā, ka autors neko no lasītāja neslēpj. Ja esi erudīts mitoloģijā un vārdu spēļu cienītājs, tad grāmatas sižeta virzību atkodīsi jau pašā sākumā. Man, piemēram, pašā sākumā izdevās atkost, ka Wednesday patiesībā ir Odins, jo kādreiz trešdiena bija Odina diena. Bet, ja arī neesi, tad nav ko uztraukties, grāmatas beigās viss atklāsies. Daļa no grāmatas mums arī atklāj autora pārdomas par amerikāņu kultūru un ticību, nevis oficiāli deklarēto, bet patieso. Protams, neiztiek bez autora spriedumiem par dzīvību un nāvi, cilvēciskām vērtībām, ticību utt.

Grāmatas stāstījuma gaita rada iespaidu, ka tā ir sastādīta no vairākiem īstajiem stāstiņiem, bet arī šie stāstiņi sižeta gaitai ir vajadzīgi. Arī centrālie tēli nostrādāti tīri labi, paliek atmiņā. Sižeta notikumi vietām ir visai negaidīti, taču nav tā, ka viss notiktu brīnumainu sakritību rezultātā, visam apakšā ir plāns un nav tādas vietas, kuru lasot tu domātu, redz kā nabaga autors aizrakstījies un tik stulbi dabūjis glābt situāciju.

Kopumā grāmatiņu vērtēju kā izcilu, man viņa bija pašā laikā un bija patiess prieks to lasīt. Lieku 10 no 10 ballēm, nopietnāka par Terry Pratchett Diskzemes cikla grāmatiņām, bet savu daļu humora arī šeit var atrast. Iesaku izlasīt visiem, kas var pieņemt dievu vārdu valkāšanu literāros darbos. No kristiešu mitoloģijas grāmatā piedalās tikai Lieldienas, Jēzus pieminēts garāmejot, bet ar skaudību.

Nation by Terry Pratchett

Nation

Šī ir jaunākā no autora grāmatām. Skaidra lieta, ka nevarēju viņu nenopirkt un neizlasīt. Šī gan nav nekādi saistīta ar Diskzemes ciklu, viņa ir pati par sevi.

Tālā okeāna salā dzīvoja iezemietis vārdā Mau, viņam bija pienākusi diena, kad no puikas viņš pārvērtīsies par vīrieti. Pārbaudījums jau bija izturēts un Mau atlika vien atgriezties mājās pie Tautas, lai atzīmētu savu pāriešanu vīra kārtā ar ceremoniju. Tauta ir varena, jo viņas sala ir no retajām, kas stāv uz klints. Diemžēl mājupceļa laikā cunami vilnis nogalina visus saliņas iedzīvotājus un Mau ir palicis viens. Nu ne gluži viens, cunami laikā salā ir avarējis kuģis „Sweet Judy”, uz kura vienīgā dzīva palikusī būtne ir Dafne, ja neskaita papagaili. Viens cilvēks ir cilvēks, bet divi jau ir Tauta. Uz salas pamazām sarodas tādi paši cietušie kā Mau, kuri ir dzirdējuši par Tautas varenību, un ir pārsteigti uzzinot, ka no tautas pāri ir palicis tikai Mau.

Grāmatu var lasīt vienkārši kā tādu Stīvensona piedzīvojumu romānu, bet tai ir arī daudz dziļāka jēga. Mau mēģina sev atbildēt uz jautājumu, kas tad ir Tauta? Vai rodoties jaunai Tautai ir jāpieturas pie vecām paražām (jādzied uzlecošai saulei, jādod alus senču gariem utt.)? Kas ir dievi? Visa Tautas kultūra ir zudusi vai mēģināt to atjaunot vai tomēr sākt visu pa jaunam? Kādēļ viņi (dievi) pameta Tautu nelaimē? Vai viņam ir jābūt tiem pateicīgam? Uz reliģisko aspektu autors ir uzspiedis diezgan nopietni, ne tik filozofiski kā „Small Gods”, bet tomēr nopietni.

Diezgan interesanti aprakstīta arī kultūras sadursme starp okeāna salu iedzīvotājiem un civilizētās pasaules iemītniekiem, kas tiek saukti par „trouserman”. Trouserman – jo viņi baidās no kailām kājām un tādēļ valkā bikses, lai par tām nebūtu jādomā. Protams, ir aprakstītas arī citas balto cilvēku īpatnības, svešie dievi, noderīgi instrumenti un metāls, kurš viņu acīs ir bezvērtīgs.

Nav aizmirsta arī paralēlo visumu teorija, ka eksistē visumi, kas realizē katru iespējamo notikumu attīstības scenāriju. Arī Mau pasaule eksistē tādā paralēlā visumā, daļa notikumi ir līdzīgi mūsu vēsturei, bet daļa ir unikāli.

Kopumā grāmata nav tik piesātināta ar humoru kā citi viņa darbi un iesākumā nopietnība pat nedaudz sabaida, bet par sliktu tas nav nācis. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, atgrieza nedaudz Džeka Londona un R.Stīvensona laikos.

Good Omens by Neil Gaiman and Terry Pratchett

goodomens

Tā stunda ir situsi, vēl tikai nedēļa un pienāks pasaules gals. Par to gan patlaban zina tikai Debesu kancelejā, Elles birokrāti un, protams, tie kas ir lasījuši „The Nice and Accurate Prophecies of Agnes Nutter, Witch”. Uz zemes ir parādījies Antikrists – 11 gadus vecs puisēns, uz viņu gan Debesis, gan Elle liek lielas cerības, jo stāv rakstīts, ka līdz ar Antikrista atnākšanu, pār zemi jās četri Jātnieki, kuru vārdi ir Karš, Bads, Iekarotājs un Nāve. Eņģeļiem un Dēmoniem beidzot tiks dota iespēja pierādīt, ka tieši viņi ir vislabākie. Vienīgie, kurus šāda notikumu gaita neapmierina, ir dēmons Crowley (zināms arī kā čūska, kas kārdināja Ievu) un eņģelis Aziraphale (bijušais paradīzes vārtu sargātājs). Šie personāži ir bijuši kopā ar cilvēci jau no pašiem tās pirmsākumiem un ir savā veidā to iemīlējuši.

Šis nu ir viens garadarbs, kas nav saistīts ar DIskzemi, tādēļ piegāju ar zināmu skepsi, kas izpaudās pusgadu marinējot nelasītu grāmatu plauktā. Īsumā sakot grāmata ir laba satīra, par Elles, Paradīzes un Apokalipses tēmu. Dzīvē tiek izvilktas visas iespaidīgās klišejas, kas vien ir sastopamas – pravietojumi, kas 100% piepildās, labie eņģeļi un sliktie dēmoni, kas ieved cilvēkus pazudināšanā, TV pravieši un visam pa virsu „stāv rakstīts koncepcija”.

„It was then that Marvin got religion. Not the quiet, personal kind, that involves doing good deeds and living a better life; not even the kind that involves putting on a suit and ringing people’s doorbells; but the kind that involves having your own TV network and getting people to send you money.”

Tomēr, paskatoties dziļāk , ir redzams, ka autors mums vēlas pateikt, ka, lai uz zemes būtu labais un ļaunais, nekādi eņģeļi un dēmoni nav nepieciešami. Cilvēks viens pats ar to ļoti labi tiek galā. Pat dēmoni atzīst, ka neviens dēmons tūkstots gados neaizdomāsies līdz tādiem briesmu darbiem, kādus cilvēks spēj sadarīt slikta garastāvokļa iespaidā.

Armagedons cilvēkus nemaz neinteresē, tā ir vairāk Debesu un Elles iekšējā lieta. Gan eņģeļi gan dēmoni to redz kā labu iespēju pamatīgi izkauties un noskaidrot, kurš tad visumā ir visstiprākais. Ja Zemei tā rezultātā jāiet bojā, tad tas nevar būt par traucēkli, jo stāv taču rakstīts, ka tā tam jānotiek (neticat? Palasiet Jāņa Atklāsmes grāmatu, Bībelē pēdējā). Tas viss norāda, ka arī dievišķās radības ir naskas uz pravietojuma izpildīšanu nemaz nepadomājot, vai man tas ir vajadzīgs. Antikrists Ādams gan šajā jomā izrādās īsts cilvēks.

Grāmata pēc sava vēstījuma man ļoti atgādināja mūsdienīgas M.Tvena „Vēstules no Zemes” . Protams, „īsteni ticīgam” cilvēkam, šī grāmata liksies zaimu un melu pilna, tādēļ labāk nepērciet, sadedziniet uzreiz krāsnī 10 dolārus. Pārējiem iesaku, pats lieku 10 no 10 ballēm.

Small Gods by Terry Pratchett

small gods

Kārtējā Diskzemes sērijas grāmatiņa un diemžēl jāatzīst arī pēdējā, kuru vēl nebiju izlasījis.

„Small Gods” ir viena no nopietnākajām šīs sērijas grāmatām, un savā ziņā ir atšķirīga no pārējā Diskzemes cikla. Omnia ir teokrātiska valsts, kuru pilnībā pārvalda priesteri. Kā jau kārtīgai teokrātiskai valstij pienākas, tā nes savu ticību visai pasaulei. Zeme ir apaļa un griežas ap sauli, ķeceriem, kas tic Diskam uz bruņurupuča muguras, pasaulē nav vietas.

Šīs grāmatas galvenie tēli ir māceklis Brutha (cilvēks ar fenomenālu atmiņu), Vorbis (kvizīcijas galvenais pārstāvis) un Om – Omnijas galvenais un vienīgais dievs, kas nez kāpēc ir nokļuvis vienacaina bruņurupuča formā. Kā jau kārtīgā grāmatā par praviešiem, lielākā darbības daļa norisinās tuksnesī. Katrs no šiem personāžiem vēlas sasniegt savus mērķus. Vorbis iegūt varu Diskzemē un izplatīt Om reliģiju, Om atgūt savu agrāko varenību, vienīgi Bruth vienkārši patiesi tic savam dievam.

Arī pats grāmatas nosaukums „Small Gods” nes sevī divējādu nozīmi. Viena acīmredzamākā ir Om, dievs, kurš palicis tikai ar vienu pielūdzēju un ir tieši pieskaitāms mazajiem dieviem. Otra, ne tik tieša, ir Om baznīcas priesteri, kuri ticību dievam ir aizstājuši ar ticību baznīcas institūcijai, baušļiem un priesteriem un tagad viedo paši savu realitāti iznīcinot visu, kas ir pretrunā viņiem. Om priesteriem dievs vairs nav vajadzīgs, tas būtu pārāk neparedzams, labāk ir noteikti likumi un ticība dieva kalpiem. Jo, ja Om to nevēlētos, viņš taču šādu lietu nepieļautu, vai ne?

Om mēģina izprast kā viņš no varena vērša, kas samin neticīgos ir kļuvis par parastu bruņrupuci, dievam ir vajadzīgi ticīgie, bez tiem viņš ir tāds pats kā triljoniem citu mazo dievu, tāds kuriem neviens netic.

Lai rastu atbildes uz šiem jautājumiem viņš un Brutha dodas līdzi Vorbis iekarotāju armijai uz Ephebe, kas ir filosofu pilsēta. Ephebia ir Seno Atēnu prototips, pareizāk sakot Atēnu, kādu mēs to iedomājamies, pilsēta pilna ar filosofiem, kas pliki skraida apkārt bļaudami: „Eureka!!!”. Ephebe dzīvo arī slavenā darba „The Turtle Moves” autors Didactilos. Šis darbs ir Omnias ķeceru pamatgrāmata un jaunās ticības simbols.

Šī grāmata ir reliģijas kritika, taču viņa ļauj saprast, ar ko atšķiras ticība dievam no likumu ievērošanas, bailēm no elles un rituālu ievērošanas. Grāmata ir viena no labākajām visā sērijā 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem.

Belief shifts. People start out believing in the god and
end up believing in the structure.”
“I don’t understand,” said Brutha.
“Let me put it another way,” said the tortoise. “I am your God, right?”
“Yes.”
“And you’ll obey me.”
“Yes.”
“Good. Now take a rock and go and kill Vorbis.”
Brutha didn’t move.
“I’m sure you heard me,” said Om.
“But he’ll . . . he’s . . . the Quisition would-”
“Now you know what I mean,” said the tortoise. “You’re more afraid of him than you are of me, now.
Abraxas says here: `Around the Godde there forms a Shelle of prayers and Ceremonies and Buildings and Priestes and Authority, until at Last the Godde Dies. Ande this maye notte be noticed.'”

The Amazing Maurice and His Educated Rodents by Terry Pratchett

Amazing Maurice

Diskzemē jau kuro reizi tiek veikta, iespējams, viena no visu laiku veiksmīgākajām krāpšanas shēmām. Mazu pilsētiņu pēkšņi apsēž žurkas – viņas ir visur, bojā pārtiku un neiekrīt slazdos. Pilsētnieki pēc kāda laika ir gatavi uz visu, lai tikai tiktu no viņām vaļā. Un tad pēkšņi parādās puisītis ar stabulīti un kaķi, kas par nelielu samaksu ir gatavi atbrīvot pilsētiņu no žurkām. Nedaudz tiek spēlēta stabule, žurkas seko puisēnam un pazūd. Pilsētiņu iedzīvotāji būtu visai izbrīnīti uzzinot, ka parasti mežā nopelnītā nauda tiek sadalīta starp kaķi, puisēnu un žurkām un, ka shēmas autors ir neviens cits kā Šl.. kaķis vārdā Maurice. Darbība norisinās pilsētiņā Bad Blinz, visi ir vienojušies, tas notiek pēdējo reizi.

Žurka, lai arī prot runāt, lasīt un rakstīt cilvēku acīs ir tikai žurka un, ja grib izdzīvot ir jāpazīst gan lamatas, gan indes. Žurku kolektīvais sapnis ir sala uz kuras dzīvotu tikai žurkas un kur tās spētu veidot savu civilizāciju. Kaķa Maurice motīvi nav īsti skaidri viņam patīk nauda daudz naudas, bet par savām vecumdienām, pensiju, kā viņš to pats sauc, skaidrības nav. Puisēnam savukārt viss ir vienalga, viņam galvenais, lai ļauj spēlēt mūziku. Tomēr Bad Blinz nav tā pilsēta, kurā shēma nostrādās pēc standarta scenārija, tajā mīt ļaunums, liels ļaunums, par kuru neviens pat nenojauš.

Šī ir labākā parodija par „Pied Piper” pasaku, kādu var iedomāties. Vienkārši skauž, ka man bērnu dienās šīs grāmatas vēl nebija pieejamas. Un ja kāds domā, ka šī ir bērnu grāmata, tad tā īstenībā nav. Protams, varam izlasīt to kā parastu bērnu grāmatu, tomēr viņa nav tikai bērnu grāmata. Priekš bērnu grāmatas tajā ir nedaudz par daudz nežēlības un dzīves skarbuma. Grāmatā vietām īsti nevar atšķirt, kur ir vairāk cilvēcības: cilvēkos vai žurkās.

Patikās žurku vārdi, kas skan labi Dangerous Beans, Sardines, Toxic, Darktan, Big Savings, ko lai dara viņas tak sākumā dzīvoja atkritumu kaudzē un ir skaidrs, ka žurku vārdi ir izlasīti no konservu bundžām. Gan žurku filozofiskās sistēmas pamatgrāmata „Mr. Bunnsey has an Adventure”.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm iesaku izlasīt,vai vismaz noklausīties kā audiogrāmatu. Izrādās, ka šī grāmata ir pieejama arī latviski – Terijs Prečets „Brīnumainā Morisa dēkas” (ISBN 9984369021). Žurku vārdi gan reizēm ir tulkoti citādi nekā oriģināli Darktan kļuvis par Tumšo Rumu, bet tas jau nekas.

Wintersmith by Terry Pratchett

wintersmith patchett

Grāmatas darbība risinās pāris gadus pēc „Hat full of Sky” notikumiem. Tiffany tagad jau ir 13 gadi un viņa joprojām ir praksē pie pieredzējušām raganām, lai pārņemtu to pieredzi. Diskzemē ir pierasts Vasarai aizejot un Ziemai atnākot speciāli atlasītām profesionāļu grupām dejot „Black Morris Dance”. Tiffany tīri nejauši gadās padejot nevietā un viss – viņa jau ir kļuvusi par Vasaras antropomorfo personifikāciju, kas staigā ziemas laikā pa zemes virsu. Par ko ir ļoti izbrīnīts Wintersmith (ja vien dabas spēks par kaut ko ir spējīgs brīnīties), kas ir Ziemas antropomorfā personifikācija. Izbrīns pāraug interesē un uz sniegpārslām sāk parādīties Tiffany portreti, jūrās peld Tiffany līdzīgi aisbergi un galvenais Wintersmit uzdod sev jautājumu, kāpēc man vispār vasarā jādodas prom. Viss sāk virzīties uz jauna Ledus laikmeta pusi un tikai Tiffany var izstrēbt putru, ko pati savārījusi.

Šī grāmata ir trešā no sērijas, kas veltīta mazajai raganiņai Tiffany un, kā jau visi Terija Pratčeta darbi, ir ļoti aizraujoša. Izlasīju vienā piegājienā, lai arī sen vairs neesmu grāmatas mērķauditorija. Grāmatā ir sastopami pazīstamie tēli, Granny Weatherwax, Nanny Ogg un protams Nac Mac Feegle, kuri nebaidās ne no kā uz šīs pasaules, ja nu vienīgi no paskaidrojumiem un lasīšanas. Viņi visur ir paspējuši savārīt ziepes – pat Ellē, tur viņus neviens nevēlas pat redzēt, tomēr sirdī viņi ir labi.

Labākais jaunais tēls viennozīmīgi ir Horace – zilais siers, kas nejauši atdzīvojies, mīl ēst visu, kas atrodams tuvumā. Grāmatas sižeta attīstības gaitā viņš kļūst par vienu no Nac Mac Feegle tautiņas draugiem, jo pēc būtības ir tāds pats kā viņi.

Šajā grāmatā, kā jau visās Pratčeta pusaudžu novelēs, cauri vijas arī tēma par stāstījumu (narrative), kas tu vēlies būt savā dzīvēs stāstā – galvenais personāžs vai tikai trešā plāna aktieris citu dzīvēs? Tas kurš rada stāstu, vai tas kurš tajā dzīvo? Arī Wintersmith uzdod jautājumu – kas ir cilvēks? Tomēr atbildi nesaprot, viņam šķiet, ka cilvēks ir tikai tas no kā viņš sastāv – nedaudz dzelzs, kālija, ūdens utt.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, vienkārši ļoti laba grāmata. Un ja esi Diskzemes grāmatu cienītājs, šī nu noteikti nav no tām, kas jāatstāj neizlasīta.

A Hat Full of Sky by Terry Pratchett

A Hat Full Of Sky

Tiffany tagad jau ir 11 gadi un ir pienācis laiks doties uz burvju skolu. Labi, raganām nemaz nav skolu, viņas veic apmācību kādas pieredzējušas raganas uzraudzībā. Ja jau viss noritētu gludi, tad noteikti autors nemaz necenstos rakstīt grāmatu. Diskzemes pasaulē ir parādījies radījums Hiver (Spiets), kas mīl parazitēt kāda cilvēka smadzenēs, izmantojot tās savām vajadzībām. Tā nu izrādās, ka vienas no piemērotākajām smadzenēm pieder tieši Tiffany. Uzzināt kā tas viss beidzās var tikai izlasot grāmatu pašam.

Autors turpina savu noveļu sēriju, kas domāta pusaudžiem. Joprojām ir sastopama patīkama ironija, par tēmu, kas patiesībā ir bērni un kāds ir viņu domāšanas stils. Tiek parādīts arī, ka topošās raganas patiesībā ir tādi paši bērni un pusaudži kā pārējie, katrs ar savām vājībām un īpatnībām.

Atšķirībā no Harija Pottera stāstu sērijas, šeit visa darbība notiek daudz jautrākā gaisotnē. Grāmatu varoņu problēmas ar katru grāmatu nekļūst arvien milzīgākas un globālākas. Jā, tās ir nopietnas, bet tās nebūt neietekmētu visas pasaules likteni. Šīs problēmas lielākoties ir personīgas, arī galvenais problēmu vaininieks ir lielākoties pati Tiffany. Un protams Nac Mac Feegle tautiņa ir galvenā jautrības radītāja.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Šī gan nav pārtulkota latviešu valodā, bet vajadzētu.

This toad had once been a lawyer (a human lawyer; toads manage without them) who’d been turned into a toad by a fairy godmother who’d intended to turn him into a frog but had been a bit hazy on the difference. Now he lived in the Feegle mound, where he ate worms and helped them out with the difficult thinking.

‘I’ve told you, Mr Anybody, that just having your name written down is no problem at all,’ he said. ‘There’s nothing illegal about the words “Rob Anybody”. Unless, of course,’ and the toad gave a little legal laugh, ‘it’s meant as an instruction!’

None of the Feegles laughed. They liked their humour to be a bit, well, funnier.

%d bloggers like this: