Navigate / search

Izbrauciens uz Bretaņu Pirmā Diena

23. jūnijs (Rīga – Parīze – San Malo)

Rīts sākas agri, jo septiņos jau jābūt lidmašīnā uz Parīzi. Ap pieciem jau esam pabrokastojuši un dodamies uz lidostu. Šodien priekšā gara diena, kā jau katra ceļojuma sākumā. Tikšana līdz lidmašīnai problēmas nerada, esam ieradušies ar rezervi, un tas man ļauj atrast laiku savai ikrīta Diablo Immortal sesijai.

Lidmašīna šoreiz kā par brīnumu ir Air Baltic, par rokas bagāžu neviens nepiesienas. Ceļojam ļoti viegli, katram līdzi viena mugursoma, teorētiski vajadzētu pietikt, jo tā lielā mantu vilkšana līdzi nekad nav rezultējusies ar acīmredzamu ieguvumu. Šarla de Gola lidostā, šķiet, pēdējo reiz biju divdesmit pirmā gada sākumā, kad visus interesēja, vai tev ir noteikta aplikācija un kaut kāds sertifikāts. Šoreiz nekas no tā vairs nav atlicis – izkāp un ej.

Mums ir plāns tikt uz pašu Parīzi, kā transporta līdzekli izvēlamies vilcienu.  Kā pieredzējis Jūrmala-Rīga maršruta braucējs, es jūtos tam gatavs. No sākuma mums ir jānopērk biļetes, tās pārdod automātos. Pieprasījums liels, un ir izveidojusies rinda. To, šķiet, menedžē kāds dzelzceļa darbinieks. Biļešu automātu ir izgudrojis kāds ļaunais ģēnijs. Gan jau ka simto reizi pērkot biļeti viss ir skaidrs kā dienā, šeit ar’ tiekam līdz maksāšanai, bet karti neņem pretī. Pārlecam uz citu automātu, tur tā pati vaina, un tikai pie trešā atklājam, ka šis ir tāds, kur karšu terminālim strādā ekrāns un viss kļūst vienkārši.

Aizsperamies uz dzelzceļa staciju, turpat pa trepēm stāvu zemāk. Tur stāv vilciens. Uz vilciena perona novietotie ekrāni skaidrā franču mēlē vēsta iekšā nekāpt, vilciens brauks uz depo. Cilvēki kāpj iekšā un beigās es nolemju, ka nebūsim jau nekādi muļķi un kāpsim arī mēs. Ej tu sazin’, kādas te ir paražas un visam rakstītajam jau nevar ticēt. Šis bija tas gadījums, kad rakstītajam vajadzēja ticēt. Esam tā labi ieriktējušies, kad vagonam cauri sāk jozt vilciena darbinieks un dzīt visus ārā. Tā nu simtiem pasažieru gariem ģīmjiem raušas ārā un pāriet uz perona otru pusi.

Beidzot atbrauc vilciens un var kāpt iekšā. Teikšu, kā ir, vilcienā pilnīga Jūrmalas vilciena vasaras atmosfēra. Nekas neventilējas, visi nosvīduši un saspiesti kā siļķes mucā. Par laimi es pie šādām lietām esmu pieradis, un līdz stacijai Denfert-Rochereau aizbraucam bez problēmām. Nu labi, soma bija jātur klēpī.

Tur izkāpjam ārā un mēģinām tikt cauri automātiskajiem vārtiem. Kaut kādu iemeslu dēļ mūsu biļetes tiek atgrieztas atpakaļ, vārtus neatverot. Izmēģinu visas trīs iespējas, bez rezultātiem. Man apnīk un vienkārši apeju viņiem apkārt. Beidzot varam baudīt Parīzes kultūru.

Pirmais apskates objekts būs Parīzes katakombas. Bērnu dienās, kad lasīju dažādas piedzīvojumu grāmatas, tās tur figurēja. Tagad ir iespēja viņās tikt iekšā. Te gan ir problēma, ka ar mugursomām iekšā nelaidīs, jo katakombu darbiniekiem ir slinkums čekot, vai kāds atkal nenes ārā kādu liela kaulu vai galvaskausu. Maija ir atradusi, ka mugursomas varot atstāt kaut kādos mugursomu atstāšanas punktos – Bounce. No sākuma nevaram atrast to punktu, beigās tas atrodas kafejnīcā. Tad izrādās, ka vajag izveidot profilu un apmaksāt un tikai tad var nodot, uz vietas piķi neņem. Nočakarējos ar to kādas piecas minūtes. Bārmenis saka, ka viņš ir gatavs pa piečuku pieskatīt. Bet nu tādam es par piečuku tukšu rimi maisiņu neatstātu pieskatīt, kur nu vēl savu mugursomu ar apenēm un zeķēm! Beigās viss izdodas un ejam uz katakombām.

Tā kā esam 10 minūtes pa ātru, mums piedāvā iet prom un nākt laikā. Nolemjam apskatīties tuvīnos parkus. Jāatzīst, ka parku kultūra viņiem te ir līmenī, ja salīdzina ar Latviju. Apmeklējam vien vienu un mazu, bet te ir gan uz soliem guļoši dīkdieņi, gan uz skulptūras sēdošs pliks vīrietis, kas kaut ko skaļi stāsta savam iedomu draugam/-iem (neesmu tik stiprs franču mēlē). Tip top!

Protams, kad ierodamies pie Katakombām, tur jau ir pārdesmit cilvēku rinda, kas nav klausījuši iekšā laidējam un stāvējuši pie ieejas. Uzrādām biļetes un speramies iekšā. Tiek piedāvāta iespēja ņemt audiogidu, bet es atsakos, jo kurš gan nezina Parīzes Katakombu stāstu?! Četrpadsmitajā gadsimtā, kad cītīgi būvēja Parīzi, tika daudz akmeņu izvilkts no Parīzes apakšas. Gāja laiks, cilvēki par to aizmirsa (šaubos par šo daļu). Līdz beidzot astoņpadsmitajā gadsimtā sāka iebrukt mājas. Visums tukšumu nemīl un nolēma reorganizēt kapus sabāžot kaulus katakombās.

Lai tiktu līdz apskatāmajai daļai, no sākuma pa spirālveida kāpnēm nākas kāpt lejā un tad pa garu eju doties pie pašiem kauliem. Tie, kuriem ir audogidi, laiku pa laikam apstājas un kaut ko klausās, mēs tik slājam tālāk, līdz tiekam līdz kauliem. Tik daudz kaulus es līdz šim biju redzējis tikai kaulu miltu veidolā, bet te kāds rūpīgs cilvēks tos smuki sazortējis. Stilba kauli sakrauti kā malka strēķī. Strēķis vietām izdekorēts ar galvaskausiem. Viss negabarīts sasviests aizmugurē, lai nebojā skatu.

Vienā vietā krāvējs bijis romantiski noskaņots un no galvaskausiem izlicis sirsniņu. Pēc kādām piecpadsmit minūtēm gan tā skatīšanās uz kauliem ir piegriezusies un saproti, ka nekur sāņus nenolīdīsi, jo visur priekšā dzelzs durvis. Ja paspīdina ar lukturi, tad var redzēt, ka arī tur pilns ar kauliem. Ejam uz izeju, pie tās mums pārbauda rokassomas, jo var gadīties, ka esam nočiepuši kādu pirksta falangu.

Tā kā līdz vilcienam uz St Malo vēl labs laiks, nospriežam iekost tai pašā kafejnīcā, kur tiek glabātas mūsu somas. Maija paņem salātus, es – picu. Klāt piedzeru svaigi spiestu koka kolu. Pavēroju vietējo paradumus, uzpīpot pie galda te joprojām ir ok. Tāpat kā velokurjeriem laiku pa laikam pieskriet pie letes un izraut vienu mazo, lai vieglāks miniens. Ēšanas laikā nospriežam nebūt nūģiem un doties uz Montparansas staciju ar kājām. Ja kāds nezina, tad tā ir viena no Parīzes lielajām TGV (ātrvilcienu) stacijām, no kurienes var aizbraukt jebkur, kur iet vilciens.

Pa ceļam iesperamies kapsētā Cimetière du Montparnasse, bet tā kā no pazīstamajiem neviens te nav pierakts, tad vienkārši izejam tai cauri. Montparnasas staciju atrodam bez problēmām, Maija man izstāsta, ka stacija atrodas pretī Montparnasas tornim un tad jau līdz turienei aiziet nav nekāda māksla.

Stacijā nedaudz uzgaidām mūsu vilcienu, iepērku uzdzeramos saldos dzērienus, izrādās, ka Schweppes Agrumes karstā laikā dikti labi iet iekšā un to dzeršu pie katras iespējas. Apmeklēju vietējo maksas tualeti, maksas automāts nestrādā, bet ir darbinieks, kas pieņem naudu. Te vēl nav modernā franču tualete, kur sievietes un vīrieši netiek atdalīti.

Uz vilcienu baigā rinda, cik var noprast biļetes šai nedēļas nogalē esot izpirktas, ka brīvu vietu nav. Mums problēmas sagādā vagona atrašana. Mums ir astoņpadsmitais vagons un tas jau atrodas puskilometru ārpus stacijas. Un, ja no sākuma vagonu numuri priecīgi mirdz ekrānos, tad uz astes galu nākas skaitīt līdzi uz pirkstiem, jo ekrānos ne velna neredz. Beigās atrodam mūsu vagonu un ieņemam vietas. Mani gan moka nemiers un izmantojot matemātiku secinu, ka esam iekāpuši nepareizajā un šis ir divdesmitais, atskaitām divus vagonus un atkal ieņemam vietas, nu jau pareizās.

Nekad mūžā vēl neesmu vēl braucis ar TGV, bija tā vērts! Divarpus stundu laikā esam jau San Malo vairāk kā 400 km no Parīzes.  Šī nu būs mūsu bāze šonedēļ. Hotelis mums ir pāris kilometru no stacijas. Vispār man šī vieta patīk no pirmā acu uzmetiena. Tāda kā ar mūri apjozta viduslaiku pilsēta (jā, zinu kara laikā nobumboja līdz ar zemi un viss ir uzcelts no jauna) jūras krastā. No sākuma gan nav nekas interesanta, nedaudz pilsētas, tad ostas ēkas, vietām puvušu zivju smaka. Ieraugu panorāmas riteni un saku, ka mums vajadzētu izbraukt. Ja godīgi, patiesībā man vajadzētu iet uz tualeti, jo vismaz litrs Agrumes dzēriena jau ir izfiltrēti.

Maija piekrīt, nopērkam biļeti un sākam braucienu. Ir divu veidu panorāmas riteņi, viens kur laiž ārā pēc apļa, otrs – brauc kamēr apnīk. Šis ir no otrajiem, sēdi savā caurspīdīgajā kapsulā un brauc tik uz riņķi. Bet mēs jau to nezinām un tādēļ pirmā pabraukšana garām zemei šķiet neliels pārpratums. Otrais liek domāt, ka par mums aizmirsuši. Trešais jau rada apātiju, bet tad mums garām braucot uzsauc, vēl trīs reizes un var izbaudīt skatu. Skats ir San Malo 10 no 10, jahtu osta un ostas teritorija, jūra, bet bija tā vērts.

Nu gan vairs nestiepjam gumiju un dodamies uz hoteli. Tam ir tāds smalks nosaukums Maison Vauban. Recepcijā samaksājam par nākotnes brokastīm, saņemam istabas atslēgas un pievēršamies pašam svarīgākajam. Viesnīcas saimnieks uz kartes mums atzīmē restorānus, kuros ir vērts ēst un kuriem iet ar līkumu. Nedaudz atvelkam elpu un dodamies pilsētas izpētē. Es paspēju apmeklēt galda spēļu veikalu, tikai paskatīties. Un ir klāt vakars, varam doties ēst.

Sākumā aizejam uz vienu rekomendēto vietu, bet tā izskatās ir slēgta un jau pasen. Tad nu lēnām ejam līdz pašiem ieejas vārtiem un nospriežam neskatoties uz visiem tiem, pie vārtiem būs dārgāk, jo tur maksā par vietu, piemetamies vienā no tiem. Sen nebiju tā pa Jāņiem ēdis langustus un garneles. Visam pa virsu uzstrebju zivju zupu un izdzeru puslitru sidra.

Tad veicam nelielu pastaigu pa mūriem, apejam pa tiem pilsētai riņķī. Vairāk lai iepazītos ar ģeogrāfiju, apskatām vietu, kur rīt kāpsim uz kuģīša. Molu nolemjam izlaist, tāpat kā fortu salas. Vienkārši apejam visam apkārt, ieejam vietējā pārtikas bodē, nopērkam uzkodas un dzērienus rītdienas pārgājienam un dodamies mājās.

Neliela blandīšanās pa Franciju IX

Pamodos neizgulējies, tas kondicionētājs tikšķēja visu nakti. Ejam ēst “mazās pusdienas”, nekā izcila – izvēle minimāla, jāpārtiek ar to, kas ir. Kruasāni uz skaita, spiežu uz vārītām olām. Paēduši nolemjam šodien sadalīties divās grupās un katrs blandīties, kur sirds vēlas.

Mēs ar Maiju iesākumā aizdodamies uz Bastīlijas laukumu, nekā īpaša stabs šosejas vidū ar spārnotu radījumu galā. Nākošais mūsu gājiena punkts ir Triumfa arka, bet tā kā tieši šodien Parīzē ir sākusies lielā izpārdošanas sezona, tad iešana uz priekšu mums nemaz tik raiti neiet. Pa ceļam var novērot arī bomžu dienas gaitu, pareizāk sakot ap pulksten desmitiem viņi vēl guļ savos guļammaisos uz ietvēm.

Luvras rajonā mani mēģina apšmaukt, banāli ar zemē nomestu gredzenu. Eju mierīgi pa ielu un kaut ko runāju ar Maiju, te pēkšņi pretī nākošā sieviete, manā acu priekšā no zemes paceļ gredzenu, kurš tur pirms tam nebija. Nezinu, beibe varbūt iesācēja, varbūt ārzemnieki pie viņiem nav tik prasīgi. Tālāk seko dalīšanās priekā ar garāmgājējiem, tas ir mums. Tiek parādīts diezgan masīvs zelta paskata gredzens. Man tiek parādīta, it kā prove, un gredzens tiek piedāvāts man. Redz, man jau šis nav vajadzīgs, bet tev gan laime uzsmaidīs, varbūt ar savu mīļoto apprecēsies, laba zīme karoče. Es šai rādu uz rokas, ka man jau ir gredzens un viss esmu jau precēts. Šamā nesaprot, izrādās, ka frančiem laulības gredzenus nēsā uz otras rokas. Bet, ja dod, tad ņemu ar viņas gredzenu un likšu kabatā, pēc svara parasts bleķis. Protams, ka uzreiz tiek prasīta naudiņa kafijai, sak, ja jau es tik laba, atradu atdevu, izmaksā kafiju. Atdevu sievietei gredzenu atpakaļ novēlēju labu dienu un devos tālāk.

Luvru no rīta nolemju izlaist un pa Tiljērijas dārziem dodos uz Triumfa arkas pusi tālāk. Pa ceļam iepērku papildus atmiņas karti fotoaparātam, un nu varu šo to arī nofotografēt. Protams ,nākas šķērsot slavenos Elizejas laukus, kas gan nekādi lauki īsti nav. Tāds parciņš gar ielas malu, šoreiz pat norobežots, laikam kādi lieli vīri garām taisījās braukt. Pie pašas Triumfa arkas ir daudz tūristu un, protams, arī daudz ubagošanas profesijas pārstāvju, ir lapiņas par bērniem, kas jābaro, bēgļiem no Bosnijas, pilns komplekts tā sakot.

Triumfa arka uzcelta par godu Napoleona uzvarām. Šajā pasākumā tiek dota iespēja uzkāpt augšā. Augšā ļauj tikt tikai ar biļeti kā jau visur attīstītajās valstīs. Kāpiens ir tā neko, bet no rīta jau vajag kaulus izkustināt. Augšā atrodas neliels muzejs, kas veltīts arkas celtniecībai. Pakāpjot nedaudz augstāk esam pašas arkas virsotnē.

No virsotnes var redzēt visu Parīzi no augšas, Eifeli gan vēl joprojām no apakšas. Vispār jau vieta smuka, arka apļa vidū un ceļi kā stari aiziet visos virzienos. Kustību regulē policisti, jo luksoforu tur nav. Pa augšu noslaistos kādas piecpadsmit minūtes, skatīties jau ir jauki, bet ar laiku apnīk.

Arī nākamā mūsu pieturvieta ir Arka, šī atrodas rajonā, ko sauc La Defense. Mūsdienīgs komerciālais centrs, debesskrāpji un liela moderna arka. Uz turieni gan braucam ar metro, pietiek mocīt kājas.

Šajā arkā augšā jākāpj nav, iespējams, ka trepes tur ir. Augšup ved stiklaplastā veidots lifts, kurš ja nebūtu ar iepriekšējo braucēju deguniem nospeķots, garantētu jauku skatu ceļoties augšup. Nevienu pie pogām nemaz nelaiž, tam ir speciāli cilvēki. Augšā braukšana nemaz tik baisa neliekas (mani ar šo bija iepriekš baidījuši), jo grīda nemaz caurspīdīga nebija.

Pašā arkā iekšā atrodas datormuzejs, nu neteikšu, ka priekš manis tur bija kaut kas jauns. Ātri izskrēju cauri un devos uz pašu virsotni. Teiksim tā, Parīze no augšas, tikai no citas arkas. Joprojām izskatās smuki. Šeit pavadām kādas piecpadsmit minūtes un dodamies lejā. Lejā braucam ar to pašu liftu ar kuru augšā. Tikuši ārā, nolemjam aiziet iekost.

Maķītī iekšā netikt, jo visiem ofisiem ir pusdienas laiks. Beigu beigās nolemjam par labu mazai picērijai, kurā tad nopērkam picas šķēlīti un dodamies ēst. Visi ļaudis kā ēdamgaldu izmato arkas kāpnes uz kurām tad sasēžas kā zvirbuļi uz vadiem un ēd ko nu kurais uzskata par pusdienām. Pavirša situācijas novērtēšana liecina, ka McDonaldam te ir laba dzīve. Pēc pusdienām nedaudz pablandāmies pa La Defense galveno laukumu un dodamies tālāk.

Tālāk – tas nozīmē uz Monmartru. Tas ir vispirms pakalns Parīzē un tulkojumā nozīmē Marsa kalns. Uz tā ir bazilika, kas uzbūvēta pagājušā gadsimta sākumā. Kā jau tas notiek visur pasaulē, uz kalna virsotni var tikt kāpjot. Kāpšana nav grūta, bet ir viens traucēklis. Nēģerēni šeit nodarbojas ar tiešo mārketingu. Pārdod krāsainus striķus, garām šai brīnišķīgai iespējai netiek laists neviens tūrists. Man izdodas šamos atšūt ar ‘not interested’ izteicienu.

Šeit man arī radās atklāsme. Šo to no vēstures zinu, kādreiz vergu tirgotāji vergus Āfrikā iepirka pa krāsainām lupatiņām, stikla krellēm, dzelzs cirvīšiem utt. Man kļūst skaidrs, ka viņu pēcteči ir nodibinājuši slepenu organizāciju, kuras uzdevums ir, tādā vai šādā veidā visus šos krāmus pārdot baltajiem cilvēkiem atpakaļ. Tādējādi mēs maksājam par savu priekšteču grēkiem.

Pie bazilikas ar ubagošanu nodarbojas musulmaniska paskata sievietes, neizskatās, ka būtu bada cietējas visdrīzāk jau ka parasts bizness. Pati bazilika tā neko, nestandarta ar kupolu. Iekšpusē ir pat speciāls onkulītis, kas meitiešus ar plikiem pleciem un īsiem šortiem dzen ārā. Visu laiku saka, lai tur mutes, ja nē izdzīs ārā. Mēle niez paprasīt un kā tad Jēzus teiktais “Tā arī Es jums saku: lūdziet, tad jums taps dots, meklējiet, tad jūs atradīsit, klauvējiet, tad jums taps atvērts.”(Lūkas 11-9). Bet nu svešā klosterī ar saviem likumiem nelien. Papētījis stendu veltītu baznīcas būvniecībai, devos ārā. Baznīcu apmeklējumi, kaut kā vairs neliekas saistoši, šajā ceļojumā tie ir jau laikam par daudz.

No baznīciņas dodamies uz gleznotāju kvartālu, kaut kādus gleznotājus redzējām, bet izskatās, ka kvartāla zelta laiki iespējams ir aiz kalniem. Otra iespēja ir, ka neba visiem no viņiem apstākļi ir tik spiedīgi, ka uz ielas jāzīmē. Te arī ieraugu latviešu ģimenīti, kas kaut ko cītīgi pēta kartē. Bakstu Maijai un saku redz kur latvieši, šī prasa: “Kā tu zini?”. Elementāri, kurš gan cits nesīs padusē iespiestu grāmatiņu, kurai uz vāka rakstīts ‘ceļvedis’.

Kāpjam iekšā metro un dodamais uz Luvru. Luvrā Maija jau ir bijusi agrāk un te mūsu ceļi šķiras – varu iet viens pats. Pēcpusdienā rinda ir ievērojama, nākas nedaudz pagaidīt. Viena amerikāniete mēģina ieskopēt trīs biļetes par kases cenu, jo esot pārdomājusi un neiešot. Es gan vēlāk joku atkodu, muzejā dažiem biļetes pārbauda, ar pilteni saskribelē, dažiem nē. Man nepārbaudīja un arī es teorētiski savu biļeti pie ieejas varētu uzsist gaisā.

Pirms iekšā tikšanas soma jāizlaiž cauri rengtenaparātam. Man priekšā rindā kaut kāda itāļu ģimenīte. Tāds pusaugu puišelis, kas visu laiku urbina degunu un dīdās, reāli izbesīja. Izgājis kontroli dodos pie kasēm, nopērku biļeti, paņemu karti un dodos iekšā baudīt mākslu.

Iesākumā nejauši ieklīstu pagrabstāvā un nespēju atrasti izeju uz mākslas galerijām. Sāka jau šķist neko sev Luvru apmeklējis, visu laiku gar pamatiem noblandījies. Kaut kādas trepes atrodas un esmu izstāžu zālēs.

Pasākumu par mākslas baudīšanu saukt nevar, iedomājies centrāltirgu, kurā cūkas gaļu pēkšņi pārdotu par 50 santīmiem kilogramā. Tūristi vienkārši drausmīgs bars, visi jož uz trīs galvenajiem apskates punktiem. Nīkes uzvaras dievietes statuja, Milosas Venēra un Mona Lisa glezniņa. Izskatās, ka 90% no cilvēkiem, šeit ir tikai lai nofotografētu šos trīs objektus. Vismaz puse uz gleznām neskatās, viņi skatās savās kartēs, lai atrastu ātrāko ceļu uz nākošo “must see” objektu. Daļa fočē katru gleznu, laikam saimniecībā noderīga lieta. Nē, nu nav jau tā ka es neko nefotografēju, bet nu ne jau katru, bet tikai to kas pašam patīkas. Tā nu lēnu garu klīstu pa muzeja zālēm. Neizbēgami nonāku arī Monas Lisas zālē. Zāle ir piebāzta pilna ar cilvēkiem, kas šamo grib redzēt. Izmantojot savu līšanas taktiku pēc minūtes esmu jau pirmajās rindās. Taktika ir pavisam vienkārša mauc tik uz priekšu un atvainojies, ja kādu nedaudz pagrūd. Glezna jāatzīmē man likās nekas īpašs, arī acis pēc tam uz mājām līdzi nenāca un nesekoja.

Tad lēnu garu izstaigāju grieķu amforu zāli, tur vispār biju vienīgais apmeklētājs, ēģiptoloģijas nodaļā ir kādi pieci apmeklētāji. Pat holandiešu vecmeistarus skatās labi ja desmit cilvēki, bet šie vismaz izskatās, ka zina ko skatīties. Es arī tēloju speciālistu un pētu gleznas ar gudru ģīmi.

Pēc divām stundām esmu pamatīgi noguris un dodos ārā, visu neapskatīju, bet uz to arī nepretendēju. Uzzvanu Maijai, noskaidroju viņas atrašanās vietu un sarunājam satikties. Viens otru atradām bez problēmām un nolēmām aiziet paēst.

Arī šajā ielamalas kafejnīcā oficianta atmiņa izrādījās ne īpaši laba un kartupeļus ar cīsiņiem nācās prasīt vēlreiz. Toties izlaku puslitru auksta Panache dzērienu, garšo kā alus ar limonādi, skaitās bezalkoholiskais, bet kaut kāda viena colla jau būs. Paēduši padzēruši nospriežam, ka šodienai pietiek un, lai arī pulkstens ir tikai seši, dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Pa ceļam kā vienmēr sanāk Lionas stacija, kurā varam apskatīt TGV ātrvilcienus – nu ļoti jauki izskatās. Bija pat ideja ar tiem kaut kur aizbraukt, bet palika žēl naudas biļetei. Novēroju arī interesantu fenomenu, sēž bomzis pie āra puķu poda un nedaudz kņūbē. Pēkšņi viņam kabatā sāk zvanīt mobilais telefons. Džeks pamostas, parunā un sāk mērķtiecīgi, kaut kur doties.

Viesnīcā skatos BBC ziņas un vakarā futbolu, ēdu čipsus un dzeru sulu. Man ir vienalga, ka Parīze naktī iespējams izskatās smuki, man patiesībā ceļojums jau ir piegriezies. Liekos gulēt un esmu tā noguris, ka man nespēj traucēt ne plastmasas spilvens, ne klikšķošais kondicionētājs.