Pirms sākat lasīt šo atsauksmi, es jūs brīdinu, esmu Lorensa rakstīto darbu fans, un tādēļ mana jūsmošana ir jāuztver kritiski. Kad ieraudzīju šo grāmatu amazon veikalā, es daudz nedomāju un pirku vien nost. Kā gan es varētu paiet garām Salauztās impērijas stāstiem?

Šajā stāstu krājumā ir apkopoti desmit stāsti, kas saistīti ar Salauzto impēriju. Jorgs savu mērķi nesasniedza viens pats, viņam bija palīgi ceļa brāļi. Tieši pateicoties šīm brāļiem Jorgs daļēji kļuva par to, kas viņš ir. Taču ko mēs zinām par šiem brāļiem? Par viņu gaitām saistībā ar Jorgu mēs zinām praktiski visu, bet kas viņi bija, pirms kļuva par lielceļa laupītājiem, kas bija tas, kas viņus noveda līdz lielceļam, vai kādēļ viņi to izvēlējās kā savu dzīvesveidu, par to nemaz tik daudz lasītājs nav informēts. Tādēļ talkā nāks šis stāstu krājums, kas parādīs dažus no Jorga brāļiem ne tikai triloģijas galvenā varoņa kontekstā.

Šie stāsti ir kā jauks triloģijas papildinājums, kas bez Jorga brāļu personību izpētes pievēršas arī pasaules padziļinātai izpētei. Šeit ir sastopami daudzi aizgājušo laiku artefakti, daži nekaitīgi, daži nāvējoši. Par dažiem kā stāstā “Select mode” autors ir pasmējies, parādot civilizācijas pagrimumu un tumsonību. Par citiem kā “Sleeping Beauty” mēģina paanalizēt nomaļā bunkurā izolēta mākslīgā intelekta rīcību.

Ja man būtu jāizvēlas labākie stāsti šajā krājumā, tie būtu “Sleeping Beauty” par kādu Jorga ne tik zināmu piedzīvojumu un “The Nature of the Beast” par brāli Rike, ne par to, kādēļ viņš ir tāds, kāds viņš ir, bet par to kā tika izlemts viņa liktenis. Taču tas nenozīmē, ka pārējie stāsti ir zemē metami, katrs no viņiem izgaismo kāda Jorga brāļa pagātnes aspektu. Piemēram, Makins, kas cilvēkam ar visnotaļ labu statusu sabiedrībā lika nolaisties līdz lielceļam, un kas viņš bija pagātnē. Visam pie vainas ir atriebība, lai ar bija par ko. Vai, piemēram, brālis Kents ar savu stāstu “Bad seed”, par to, kā viņš izrāvās no ieraduma valgiem un pievērsās savam dzīves aicinājumam. Netiek aizmirsts pat Jorga mazais brālis, un ja šo stāstu izlasītu pirms triloģijas, viss lasītprieks būtu samaitāts. Pietiks vien ar to, ja zināsi, ka pat Jorgs baidījās no sava mazā brāļa, kurš nekad nevienam nepiedeva, un kuram jau bērnībā bija skaidra nākotne.

Grāmatas galvenais mīnuss ir, ka to nevar iešķiebt lasīšanai cilvēkiem, kas nav lasījuši princim Jorgam veltīto triloģiju. Visi stāsti satur nopietnus maitekļus, kas pastāstīs to, kā viss beidzās. Ja lasītājs neko nezina par Salauzto impēriju, tad viņam var rasties grūtības novērtēt pasauli, kurā noris darbība. Nav jau tā, ka galīgi nav vērts lasīt, tomēr tad ir jāizšķiras par pirmās triloģijas samaitekļošanu un palaidīsi lielāko daļu no stāsta jēgas gar ausīm.

Lieku 9 no 10 ballēm, ja jau esi izlasījis gan Jorga triloģiju, gan Džalana triloģijas pirmās divas grāmatas un ļoti vēlies atkal uz mirkli iemest aci Salauztās impērijas pasaulē, tad droši ņem ciet un lasi, nenožēlosi! Man personīgi šī grāmata ļaus ar cieņu sagaidīt The Wheel of Osheim iznākšanu.

Nu ir pienācis tas brīdis, kad izlasītas visas The Broken Empire sērijas grāmatas. Jāpateicas autoram, ka viņš ir spējis sarakstīt tik aizraujošu sēriju, ka es to izlasīju mēneša laikā. Ar trīs grāmatu sērijām man tā gadās reti. Parasti izlasu pirmo, varbūt vēl otro, bet trešo labākajā gadījumā pēc gada.

Jorga ceļš uz Imperatora troni nav bijis viegls, un vēl jau nemaz īsti nevar zināt, kā tas beigsies. Mirušais karalis sāk vākt kopā savus spēkus, lai iekarotu visu pasauli. Jorgs kopā ar pārējiem no Simts dodas uz Kongresu ar mērķi tapt ievēlētam. Lai to sasniegtu, viņam ir padomā pāris plāni, un lielākā daļa no tiem ietver citiem troņa pretendentiem letālu iznākumu. Šajā salauztajā pasaulē ne visi spēlētāji ir cilvēki, un daļa no viņiem pat nav mirušie. Visas cilvēces liktenis tiek likts uz spēles.

Sākšu ar pašu labāko, grāmatas autors tā ciena savus lasītājus, ka Jorga sižeta līniju izbeidz līdz ar triloģijas noslēgumu. Viņš, kā pats apgalvo, ir nošāvis savu naudas govi un vismaz pagaidām to nenožēlo. Reti kad gadās sastapt rakstnieku ar šādu spēju, parasti jau viņi grib ēst un neparko nevēlas atteikties no sava iemīļotā un sevi pierādījuša varoņa, pat pēc desmit grāmatām ar ne. Te gan iepilināšu nelielu darvas pilienu, no Salauztās impērijas pasaules autors tomēr vēl nav gatavs šķirties.

Jorgs šajā grāmatā izmainās, viņš vairs nav tikai impulsīvs slepkavnieks, tagad viņš ir arī plānotājs. Tas nekas, ka plāni lielākoties rodas impulsīvi. Viņi strādā. Šajā jomā var tikai uzteikt Jorga laterārās domāšanas spējas. Viņš vienmēr spēs atrast netradicionālu risinājumu, kas radīs maksimāli lielu līķu kaudzi realizācijas gaitā. Viņam nav tieksme uz dēmoniskiem smiekliem, nogalēšanai vienkārši tāpat vien. Patiesībā, kamēr viņu liek mierā un nepagadās pa naža dūrienam arī viņš liek cilvēkus mierā. Tāpat viņam nav vēlme finālos veikt garas un filozofiskas apceres par savu un pasaules dabu. Viņš vairāk ir rīcības cilvēks un zina, cik svarīgi ir izmantot katru mirkli. Līdz ar dēla piedzimšanu viņam sāk rūpēt, ja ne pārējie cilvēki, tad dēls noteikti. Tas rada dažas korekcijas viņa plānā, un pasaule vairs nemaz nav tik vienkārša kā pirms tam. Taču pāris cilvēcīguma iezīmju iegūšana Jorgam nemaz nenāk pa sliktu, jo cik gan gadus var par savas dzīves mērķi uzstādīt atriebību.

Šajā grāmatā lasītājs beidzot uzzina par pasauli pietiekami daudz, lai spētu izdarīt pats savus secinājumus. Kultūrai ejot bojā palikušais mantojums ir daudz lielāks nekā varētu domāt. Mašīnas un mākslīgie intelekti zemes dzīlēs turpina savu darbu. Cilvēki ir tikai putekļi viņu plānos. Mākslīgajiem intelektiem ir divas konkurējošas stratēģijas, kuras tiecas maksimizēt viņu darbības ilgumu. Viena ir noslaucīt cilvēkus no zemes virsmas. Otra ir radīt no cilvēkiem labu apkalpojošo personālu. Pasaules konstanšu izmainīšana nenāk mašīnām par labu, jo katra reize, kad kāds izmanto maģiju sapludina kopā reālo un nereālo. Šīs frakcijas jau gadsimtiem ilgi mēģina ieviest savas stratēģijas dzīvē, resursi ir pietiekamā daudzumā. Taču katrs, kurš mēģinājis tikt galā ar žurkām, skudrām vai tarakāniem, zinās, cik grūti ir efektīvi iznīcināt visu populāciju.

Kopumā visu triloģiju atzīstu par ļoti spēcīgu. Tāds patiess antivaroņa ceļš uz troni. Ceļš nav viegls, bet arī Jorgs nav ļauns tikai ļaunuma pēc vien. Arī patiesi labus cilvēkus šai pasaulē būs grūti atrast. Tādi saskarē ar realitāti vai nu izmainās, vai izbeidzas. Postapokaliptiskajās pasaulēs nudien vienīgais, uz ko cilvēki var cerēt ir uz labāku rītdienu un to, ka mirušie vienmēr paliks miruši. No grāmatām visvājākā ir pirmā, tās laikā autors vēl pieslīpēja savu rakstīt prasmi, taču ar katru nākamo stils un meistarība uzlabojas. Ir redzams, ka pēdējā grāmatā autors ir izlēmis kā viss beigsies un neko nedara, lai lieki vilktu sižetu garumā. Lieku grāmatai 10 no 10 ballēm. Noteikti turpināšu lasīt šī autora darbus.

Nesen izlasīju The Broken Empire cikla pirmo grāmatu, un viņa man iepatikās. Nevarēju teikt, ka biju stāvā sajūsmā, bet labi uzrakstīts darbs. Tādēļ arī otrās grāmatas lasīšana netika ilgi atlikta. Kārtējā brīdī, kad atkal „nebija ko lasīt”, ķēros vien klāt Jorga turpmākajiem piedzīvojumiem.

Jorg Ancrath piecpadsmit gadu vecumā paveica to, ko bija solījis – atrieba savu māti, iznīcināja savu galveno ienaidnieku un kļuva par karali. Taču tikai kļūstot par karali, viņš saprata – nav liela māksla iecelt sevi karaļa tronī, ir jāspēj tajā arī noturēties. Un, ja tavs mērķis ir kļūt par Imperatoru, tad nevar atļauties sēdēt rokas klēpī salicis. Pasaulē netrūkst cilvēku ar ambīcijām, un ne vienmēr viņi pielieto godīgas metodes. Jorgam priekšā stāv cīņa, kurā viņam ir jāmēģina nosargāt sava karaļvalsts un, kas zina, iespējams, izdosies iznīcināt arī savus tuvākos sāncenšus.

Otrā sērijas grāmata nenovirzās no pieņemtajiem „varoņa ceļa” standartiem. Jorgs cīnās par savu vietu zem saules un pamazām sitas uz augšu. Otrā grāmata kalpo kā pārejas posms starp veco un jauno Jorgu. Grāmatas gaitā pa vienam nebūtībā aiziet Jorga ceļabiedri Brāļi. Brāļi reiz bija viņa bandas kodols, taču laikam ritot viņu paliek aizvien mazāk, dzīve un piedzīvojumi atsijā stiprākos. Tagad viņam vairāk jāpaļaujas uz tādām lietā, kā regulārais karaspēks un sabiedrotie. Jorgam tas nenākas viegli uzticēties citiem, taču viņa mērķtiecība palīdz tikt pāri šīm stratēģiskajā izmaiņām.

Ja iepriekšējā grāmatā Jorgs bija mazs aukstasinīgs rīkļurāvējs, kurš bija ieciklējies tikai uz vienu mērķi, tad šeit nācās konstatēt, ka Jorgs ir izmainījies. Tagad viņam piemīt stratēģiska domāšana, viņš vairs nav gatavs mesties virsū ar nazi pirmajam pretimnācējam (vispār jau ir gan, bet prot savākties). Viņš plāno vairākus gājienus uz priekšu, viņš arī apzinās, ka plāns ir vērtīgs tikai tik ilgi, kamēr to zina tikai viņš. Un pasaulē, kurā eksistē radījumi, kuri spēj ieskatīties citu sapņos, nosargāšana nemaz nav tik vienkārša lieta. Vispār jau pirmajā grāmatas pusē sāka šķist, ka Jorgs vairs nav tas, neviens netiek nogalēts, priesteri paliek dzīvi un ciemi nenodedzināti. Lai galīgu neizmaitātu lasītprieku, pateikšu, galvenais ir pacietība, ar laiku viss būs.

Priecē, ka autors tomēr ir nolēmis piešķirt kaut cik cilvēciskas iezīmes. Viņam sāk rūpēt citi biedri (piemēram, Gogs), viņam parādās šādas tādas vājības. Protams, Katerīna ir viņa vislielākā vājība, un zinot to, cik autors ir nešpetns pret saviem varoņiem, domāju, ka viņa ar laiku būs arī Jorga lielākā ienaidniece. Manuprāt, tas ir prātīgi darīts, jo pievārēt veselas trīs grāmatas ar terminatoram līdzīgu radījumu galvenajā lomā būtu bijis diezgan grūti.

Karļa Jorga galvenais pretinieks cīņā par Imperatora kroni Prince of Arrow ir ļoti laba izvēle. Prince of Arrow jebkurā citā fantāzijas ciklā būtu tas labais varonis, kurš apvienotu visas tautas un ieviestu mieru savā valstī. Taču šī nav tā grāmata, kura labajam obligāti jāuzvar, te uzvarēs apsviedīgākais un reālai dzīvei pietuvinātākais.

Pasaule lēnām atklāj savus noslēpumus, lasītājs var uzzināt par to, kā tas nākas, ka pēkšņi mūsu realitātē ir spējis ielauzties pārdabiskais. Par to, kas īstenībā notika dienā, kad uzmirdzēja Tūkstoš saules. Šo to uzzinām arī par būtnēm, kas nolēmušas izmantot pasauli par savu spēļu laukumu. Un parādās jauns spēks Dead King, kuram ir lieli plāni saistībā ar pasaules iekarošanu.

Stāstījuma maniere saglabāta tāda paša kā pirmajā grāmatā. Darbība notiek tagadnē ar biežām atkāpēm atpakaļ pagātnes notikumos. Šoreiz tie ir Jorga piedzīvojumi tūlīt pēc kļūšanas par karali. Tagadne savukārt ir cīņa pret Prince of Arrow. Autors meistarīgi ir savijis pagātni un tagadni tā, lai lasītājam neko nepateiktu priekšā jau pirms laika. Bonusā ir Katerīnas dienasgrāmatas fragmenti, kurā Jorga darbi tie aprakstīti no viņas skata punkta.

Salīdzinot ar pirmo sērijas grāmatu autors ir pieslīpējis savu meistarību, stāstījums norit loģiski un nekāda laimīga sagadīšanās vairs nav nepieciešama, lai saglābtu sižeta līniju. Lieku 9 no 10 ballēm. Izcila melnā fantāzija. Ja neuztrauc vardarbība, nežēlība un asinis, tad noteikti iesaku izlasīt.

Par šīs grāmatu sērijas izlasīšanu es tiku domājis jau sen. Cikla otro grāmatu pat nopirku papīra formātā gada sākumā. Kā jau vienmēr nāca citas grāmatas, un līdz lasīšanai nemaz nenonācu. Tā gadās. Taču ap Jauno gadu man uznāca vēlēšanās izdarīt darbus, kurus esmu ilgi atlicis. Nez kādēļ šī grāmata pamanījās aizlīst priekšā visām pārējām.

Ir jau pagājuši vairāk kā tūkstoš gadu kopš cilvēce izbeidzās ar Tūkstoš Sauļu dienu. Par to laiku ir palikušas leģendas, mutācijas un pēkšņas nāves. Arī robeža starp dzīvajiem un mirušajiem tika padarīta vēl plānāka. Valstis un valdības ir kritušas, ir izveidojusies feodālā iekārta, kurā daudzi hercogi, grāfi un karaļi to vien vēlas kā tikt par valdnieku. Jorgs nomināli skaitās karaļa dēls, taču tā vietā, lai sēdētu blakus tronim un gaidītu savu kārtu, viņš vazājas apkārt pa pasauli kopā ar rīkļu rāvēju bandu. Neskatoties uz to, ka viņš ir vēl tikai pusaudzis, Jorgs ir pamanījies kļūt par bandas vadoni. Viņu vada, vismaz viņam tā šķiet, mērķis atriebt savas mātes un sava brāļa nāvi. Viņa paša tēvs, kurš pie tam ir karalis, nemaz nevēlas atriebties, jo viņam redz politika ir svarīgāka. Taču nez kādēļ atriebība ievelkas, un īsti pēc tādas neizskatās, galvenais vaininieks grāfs Renars kā sēž savā pilī, tā sēž.

Es šo grāmatu ierindotu starp tipiskajiem karaļa ceļa stāstiem. Jā, šeit galvenais varonis ir antivaronis, viņš nebūt nav labs pret pasauli, neglauda visiem galvas un necīnās par taisnīgumu un patiesību. Jorgu interesē tikai viņš pats, un labāk ir ja neviens viņam nerunās pretī. Ar nazi kaklā vispār varētu būt problēmas ar runāšanu. Tikt līdz karaļa tronim Jorgam diezgan daudz palīdz veiksme. Veiksme vispār šajā stāstā ir noteicošais faktors, tā pārtumpos jebkādu varoņa izaugsmes iespēju. Varoni ceļmalā nesabrauks rāceņiem piekrauti rati, jo viņam paveiksies. Un nevienam ar šo lietu nav tik labi kā Jorgam.

Tā kā šis ir autora agrīnais darbs, tad viņš ir īsts meistars ierakstīt sevi stūrī , kur situāciju var glābt tikai ar steigu no krūmiem izstumtas klavieres. Tas diemžēl maitā diezgan labo stāstu un visnotaļ labi izveidotos varoņu un antivaroņu portretus. Tagad sekos maitekļi. Ir grūti noticēt grāmatā lasītajam, ja jau no paša grāmatas sākuma zinām, ka pasaulē eksistē spēlētāji, kuriem cilvēki ir tikai figūras spēles laukumā. Tas, protams,var daļēji izskaidrot Jorga veiksmi, bet neatbild uz jautājumu, kādēļ tieši viņš ir tapis izredzēts un ieguvis spēlētāju uzmanību.

Postapokaliptiskā pasaule autoram ir izdevusies diezgan interesanta. Tā ir laba distopija ar daudziem pagātnes artefaktiem. Šie artefakti var būt gan ķīmisko ieroču glabātuves, gan kodollādiņi. Par kodollādiņu detonēšanu karsējot un kaujasspējām pēc tūkstoš gadiem gan man ir zināmas iebildes, taču ko var zināt no tām nākotnes tehnoloģijām. Tas, ka autors spiež uz nežēlīgu un asiņainu ainu aprakstiem, mūsdienās nav nekas neparasts. Šķiet, ka šī tendence ir iedzīvojusies fantāzijas žanrā un tiek uzskatīta par normālu lietu. Tā sakot, neviena kauja nav iedomājama bez sūdiem, asinīm, laupīšanām, izvarošanām un pirkstu nogriešanām. Autors vienkārši cenšas iedzīvināt asiņainos viduslaikus. Cilvēkiem tas tagad ir topā un, jo melnāk un detalizētāk aprakstīs, jo labāk to novērtēs lasītājs. Tad nu ikdienišķā nežēlība ir lieta, pie kuras lasot šo grāmatu jāpierod vai vienkārši jāatstāj nelasīta.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Cilvēki runā, ka ar katru nākošo grāmatu The Broken Empire cikls kļūstot aizvien labāks, un man patiesi ir ticība šiem apgalvojumam. Šī atsevišķi ir laba grāmata, sižets aizrauj un lasās labi. Taču kā jau augstāk minēju, ir pāris trūkumi.