Šīs grāmatas lasīšana man padomā bija jau labu laiku. Bet nekādi nevarēju saņemties, taču, kad šogad saķēru gripu, tad laiks atradās. Cilvēki runā, ka tieši šī grāmata iespējams skaitās kā labs agrīno grimdark fantāzijas apakšžanra piemērs, kuru vismaz reizi dzīvē vajadzētu izlasīt.

Melnā Kompānija (Black Company) ir nopietns algotņu karaspēks. Viņi nav parastie, kuri apmetīs kažoku pie pirmās iespējas. Viņiem ir savs kodekss un līguma nosacījumi. Kamēr vien algotājs ievēro līgumu, viņš var būt drošs ka viņa algotņi viņu nenodos. Vīri paņems naudu un izdarīs kas jādara. Melnajos iestāties nav grūti, taču izstāties var tikai vienā veidā ar kājām pa priekšu. Šiem algotņiem jau arī nemaz nav citas vietas kur doties – Melnā Kompānija ir viņu mājas. Stāsts sākas Berilā (Beryl) pilsētā, kurā sācies dumpis. Vietējie atvēruši vecas kapenes un izlaiduši tur ieslodzīto briesmoni, un pašreizējais Melno darbadevējs tiem piedāvā uzdevumu, kas neatbilst līgumam. Tā Melnie nonāk Lēdijas maizē.

Šis omnibuss ietver pirmās trīs Melnās Kompānijas sērijas grāmatas The Black Company, Shadows Linger un The White Rose. Melnās Kompānijas piedzīvoto daudzu gadu garumā mums vēsta Kompānijas hronists, kāds Croaker. Croaker nepretendē uz to, lai sadalītu pasauli labajos un ļaunajos. Viņš ir parasts algotņu karaspēka oficieris, kas dara to ko komandieri pavēl, neuzdodot jautājumus un neapspriežot pavēles. Ja ciems ir jānodedzina un tā iedzīvotāji jāapkauj, tas tiks izdarīts. Melnie nav arī galīgi traki, pārspēku respektēs un pavēlēs atradīs iemeslu, lai saglabātu pēc iespējas vairāk savu kaujas spēju. Cilvēki te mainās bieži, un Melnās Kompānijas vēsturē ir gadījušies brīži, kad pāri palikuši tikai daži simti. Taču Kompānija vienmēr ir izdzīvojusi, vismaz līdz šim brīdim. Pateicoties pragmatismam un atmetot jebkādas goda sajūtas un pienākuma apziņas.

Šajā pasaulē es nudien nevēlētos dzīvot, kā vēsta leģendas reizi desmittūkstoš paaudzē te piedzimst ļaunais Dominators, kura uzdevums ir iegrūst visu pasauli tumsā. Kā reiz pirms pārsimts gadiem tāds Dominators bija uzradies, taču viņas pretspēks Baltā Roze spēja viņu ieslodzīt pazemē, uzstādīt aizsardzību un cilvēki aizmirsa. Megaļauno neaizmirsa tikai pārlieku ziņkārīgi burvji, kuri nejauši atbrīvoja daļu no Dominatora svītas. Tagad viņi ir pasaules valdnieki un Lēdija nemaz nesteidzas atbrīvot savu bijušo pavēlnieku. Viņa pati sevi uzskata par mazāko ļaunumu un tīri labi jūtas valdnieces lomā. Kari šajā pasaulē ilgst jau simtiem gadu ar mainīgām sekmēm, dzīve te ir īsa un brutāla. Pasaule ir labi nostrādāta gan ekonomiski, gan politiski. Netiek aizmirsts par armijas loģistiku, un vēstures kripatas, ar kurām piebārstīts teksts, rada reālas pasaules iespaidu.

Pirms lasīt šo grāmatu ir jāsagatavojas, ka te notikumi neilgs nedēļu vai mēnesi. Melnās Kompānijas un Lēdijas kampaņa ilgs gadu desmitus. Vietām autors daudziem gadiem pārlēks pāri un atspoguļos tikai spilgtākos un sižetam nepieciešamākos noteikumus. Tas ļauj saglabāt sižeta viengabalainumu, tai pat laikā neliekot lasītājam lasīt pārgājienu un manevru aprakstus. Galvenie varoņi gan saglabājas nemainīgi. Croaker ir pietiekami neaizstājams, lai viņam neatrastos vietu pirmajās rindās, viņš ir ne tikai hronists, bet arī mediķis. Tādēļ tas izskaidro viņa salīdzinoši ilgo dzīvi. Par sliktu nenāk arī tas, ka viņš ir Lēdijas favorīts. Šajā favorītismā gan mīnusu ir vairāk nekā plusu, un Croaker pats par to nav īsti sajūsmā. Vēl ir Kapteinis, Kompānijas komandieris, mierīgs un nosvērts, zina ļoti daudz, bet lieki muti nevirina. Īpašu kolorītu piedod divi kompānijas burvji Vienacis un Goblins. Tie cīnās ne tikai ar ienaidnieku, bet arī paši ar sevi. Un kā tad būtu bez Raven, slepkavnieka ar mīkstu sirdi, kuram ir pašam savas idejas kā izmainīt pasauli.

Lieku 9 no 10 ballēm, man patika. Šajā grāmatā atradās viss, ko vien var sagaidīt no grimdark fantāzijas – episki kauju apraksti, seni noslēpumi un artefakti, cilvēku muļķība, last stand, brutāla pasaule, labo varoņu trūkums un zināma antivaroņu pievilcība.