Par šo grāmatu pāris fantāzijas grāmatu saitos nācās lasīt dzirdēt labas atsauksmes. Tajos netika taupīti tādi apzīmējumi  – svaigs ūdens malks, vecā labā fantāzija ir atgriezusies un citi tamlīdzīgi saukļi. Arī grāmatas anotācija mani ieinteresēja, un kas nav mazsvarīgi, iepriekš paļaujoties uz šo saitu rekomendācijām es uzzināju un izlasīju labas grāmatas.

Par Citadeles pazemi klīst dažādas baumas. Taču visas šīs leģendas apvieno viens fakts – Citadeles pagrabos ir atrodami pasakaini dārgumi, kurus sen senos laikos ir noslēpuši magi. Vēl ir leģenda par pazemē ieslodzītajiem dieviem, bet tās jau noteikti ir pasakas, lai atbaidītu dārgumu meklētājus. Lords Frith, savas ģimenes pēdējā atvase, vēlas atrast kādu noteiktu Citadeles dārgumu. Viņš savās mājās ir pārcietis spīdzināšanu, un viņu vada vēlme atriebties saviem pāri darītājiem. Wydrin – rudmataina zagle ir gatava iesaistīties jebkādā avantūrā, ja vien samaksa ir samērojama ar risku. Sers Sebastjans reiz bijis bruņinieku ordeņa biedrs, taču nez kādu iemeslu dēļ no tā padzīts, ir gatavs uzņemties jebkādu darbu. Viņi dodas pazemē , lai uz savas ādas pārbaudītu, kuras leģendas ir izdomājumi, un kuras ir patiesība.

Pēc visiem slavinājumiem es biju sacerējies, es pat īsti nezinu uz ko, bet uz kaut ko tādu, kuru izlasot gribētos teikt, jā, tieši tādai ir jābūt fantāzijas grāmatai. Mēs jau visi zinām, kas notiek ar lielām cerībām saskaroties ar realitāti. Realitātē es tiku pie visnotaļ parastas fantāzijas grāmatas, kurā tradicionāli piedalās mags, zaglis un bruņinieks. Varoņi ir visnotaļ nenostrādāti, šādas tādas cilvēku iezīmes viņiem piemīt, tomēr, kad lieta nonāk līdz rīcībai, viņi visi darbojas uz tā brīža emocijām, un par nekādu ilgtermiņa attīstību te nav ne runas. Viņu starpā protams ir kaut kādas jūtas, taču tās ir visnotaļ klišejiskas un teiktu, ka nepārsteidz. Varoņi ir visnotaļ kautrīgi un tur tās pie sevis. Tā nu Ftirth nemaz nenojauš, ka Wydrin vinš šķiet patīkams. Un par Sebastjana preferencēm mēs uzzinām tikai uz grāmatas beigām.

Grāmatas sižets ir vienkārša virzīšanās no kvesta uz kvestu. Sākas ar tipisko pazemes izpēti un, “līmenim” augot, noslēdzas ar cīņu pret dieva aspektu. Nevarētu teikt, ka tas būtu pārpilns ar negaidītiem pavērsieniem. Kopējā ideja nav slikta, bet realizācija ir aptuveni RPG spēles galvenā kvesta līnijas līmenī. Tā pati staigāšana no vienas vietas uz otru, “nejauša” sabiedrotā atrašana, daudz veiksmes un lielas kaujas. Pie kauju aprakstiem autoram gan vajadzētu nedaudz piestrādāt, lai nebūtu tās nemanāmās un plūstošās pārejas no vienas uzbrukuma pozas uz citu. Līdz šim biju domājis, ka ar šo kaiti slimo tikai krievijas fantāzijas rakstnieki, bet acīmredzot tas ir iekļauts katra fantāzijas rakstnieka debitanta repertuārā kā varoņa krutuma izcelšanas parametrs. Tā kā grāmata savulaik publicēta četrās atsevišķās novelēs, tad līdz ar to viss notiekošais salikts kopā rada nelielu saraustītības sajūtu.

Pasaules uzbūvi nevar nosaukt par pārdomātu. Tipiskie tuksneša, meža un pirātu salas foni. Pie tam autors nekautrējas pirātu centrālo salu padarīt arī par starptautisku tirdzniecības vietu. Mani māc šaubas, ka aktīva pirātu darbība nodrošinātu plaukstošu tirgus ekonomiku balstītu uz tirdzniecību pašā pirātu karalistes sirdī. Lorda Fritha ģimene savos mežos noslēpusi milzīgas bagātības, tādas, ka par tām klīst leģendas. Taču faktiski šim lordam pieder viena pils meža vidū un neliela pilsētele turpat netālu. Kādā veidā viņi tikuši pie pasakainajām bagātībām, autors mums nepavēsta ne tieši, ne netieši. Tātad pasaule te vairāk kalpo kā fons, no kuras izlīst pa kādam monstram vai kur uzrasties kādai apdzīvotai vietai.

Maģijas sistēma ir standarta, maģiskais lauks, kas atrodas mag,ā un ir saistīts ar viņu pašu, kontrole notiek ar vārdiem. Jāzina tikai magu alfabēts, un tas jāuzraksta uz audekla strēmeles, to uztin uz ķermeņa un gatavs lietošanai. Vēl ir  dabiskā maģija, bet ar to neko nevar pasākt. Tad vēl ārpus visa tā nez kādēļ vēl stāv dēmoni ar savu maģiju. Tā kaut kādā veidā nemaz nav ieintegrēta kopējā sistēmā un teorētiski sanā,k ka dievs ir švakāks par dēmonu ar no tām izrietošajām sekām, kuras nez kādēļ neseko.

Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Neskatoties uz kritiku ir lasāma. Bet lasīt ieteiktu tikai tiem, kuri fantāzijas stāstus vēl nav daudz lasījuši un vēlas izlasīt kaut ko vidējā līmenī, lai uzreiz neizsmeltu visus labumus. Domāju, ka tādu cilvēku nebūs daudz. Vai es lasīšu sērijas turpinājumus? Nezinu, iespējams, ka nē.