Navigate / search

ВЛАДЫКА САРДУОРА by Виталий Зыков

Vladika Sarduora

Torna pasaules ciklam iznākusi jau ceturtā grāmata, un, pasteidzoties notikumiem priekšā, varu pateikt, ka šī nebūt nav pēdējā. Pirmā „Безымянный раб”, otrā „НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА” un trešā „ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА” jau apskatītas agrāk.

Jariks, tagad gan nesot vārdu Kaifats, ir nolēmis mest savai bezmērķīgajai klaiņošanai pa pasauli mieru un sākt īstenot savu megaplānu – iekarot visu Torna pasauli. Sākums gan ir visai grūts, jo bez viņa paša palīgos ir tikai pāris cilvēki. Tādēļ iesākumam mūsu varonis nolemj sagrābt nelielu valstiņu – Saudoru. Karaļa vara šajā valstī ir nomināla, un neapmierināto ar pastāvošo iekārtu daudz. Tā nu Jariks ķeras vērsim pie ragiem, pakļauj sev vietējos kriminālos elementus un sāk savu ceļu uz troni.

Grāmatas galvenā sižeta līnija klasificējama kā „no nekā par karali paša spēkiem”. Skaidrs arī, ka šāda tēma ir apzelēta simtiem reižu un jebkurš cilvēks, kas izlasījis vismaz desmit fantasy žanra darbus ar to jau būs saskāries. Šajā ziņā arī šī grāmata ar īpašu novitāti neizceļas. Varonis „ļoti apdāvināts” mags, kas ir nopietni nolēmis iekarot visu pasauli. Viņam ir stratēģiskais redzējums šī mērķa sasniegšanai un pietiek prāta risināt taktiskas problēmas. Kā plusu var piesaukt to, ka varonim nekas nedodas viegli un šo to nākas ziedot, un pāris pozīcijas izlaist no kontroles.

Atšķirībā no iepriekšējām grāmatām, notikumi sāk risināties jestrāk, tādēļ autors ir uz laiku nostopējis sekundārās sižeta līnijas un pievērsies tikai Jarikam un Oļegam, pārējie izskatās nedaudz tiek atstumti malā. Žēl tikai, ka mērķa izaugšanai līdz globālam līmenim, arī risināmās problēmas kļūst globālas. Sākot ar personīgo ienaidnieku pūķa skeleta veidā (pārstāv multiversa galvenos ļaunos spēkus), politiskām intrigām ar magu Impēriju un sadarbība ar Tumšo elfu karaļvalsti. Tas viss liek nākošajās grāmatās sagaidīt Jarika spēku eksponenciālu pieaugumu, pēdējo cīņu starp labajiem un ļaunajiem, kas nesīs mieru pasaulē.

Zikovs kā rakstnieks mani nepievīla, un grāmatiņu bija vērts izlasīt. Laba izklaidējoša literatūra, nedaudz spriedzes, neliels prieks, ka galvenais varonis pametis bomžošanu un sācis cīnīties par vietu zem saules un nebēguļo. Nedaudz sarūgtina sižeta ieiešana „standarta” fantasy sliedēs. Bet ko lai dara visu jau nevar gribēt. Grāmatai dodu 7 no 10 ballēm. Lasīt iesaku tiem, kas pievārējuši iepriekšējās.

ПОД ЗНАМЕНЕМ ПРОРОЧЕСТВА by Виталий Зыков

Biju domājis, ka šī grāmata būs triloģijas pēdējā, bet kļūdījos. Izskatās, ka šī būs vismaz tetraloģija un pēdējā grāmata nemaz vēl nav sarakstīta. Pirmā un otrā grāmata jau ir izlasīta.

Jarika piedzīvojumi Torna pasaulē turpinās. Puisis ir uzmetis iepriekšējo darba devēju Zelodas karaļvalsti un devies pelnīt maizi kā algotnis. Autors pamazām stāstu iegriež standarta fantasy žanra rāmjos, galvenais varonis savāc nelielu komandu, kas, kopā strādājot, var paveikt brīnuma lietas. Tā nu viņi klaiņo pa pasauli, aizskardami daudzu un dažādu grupējumu intereses.

Jarikam parādās viena jauna īpašība – nežēlība. Pašam gan viņam mērķis vēl nav nekāds, bet visus, kas viņam uzbrauc, tos iznes koka uzvalkos. Netiek aizmirsta arī maģija. Jariks tajā ir kļuvis speciālists, tāpat kā Oļegs, tas gan stažējas pie rūķiem.

Kopumā, lai jau arī stāsta trešā grāmata, jāuzslavē autora spēja izvairīties no problēmu globalizācijas. Standarta pasākums ir pirmajā grāmatā – risinām ciema problēmas, otrajā pasaules, trešajā multiversa. Paldies autoram, te problemātikas eskalācija nav tik krasa un varonim netiek piešķirts vezums ar superspējām, lai tiktu galā ar superproblēmām. Problēmas ir, bet ne visas spēj atrisināt.

Nedaudz pārsteidz galvenā varoņa pataloģiskā agresivitāte, kādēļ autors izvēlējies šo ceļu nesaprotu, elfus viņš vienkārši neieredz – tas saprotams, bet labprāt arī uzmet citus, pie tam reizēm bez pamata. Lai arī grāmatā joprojām risinās ap piecām sižeta līnijām, tomēr biju jau pieradis pie „lēkāšanas” un tas vairs mani nesatrauca. Vispadevušākās man šķiet Jarika un Nekromanta Čismara līnijas, visgarlaicīgākies stāsti par Nastjas „dižajām” galma intrigām.

Kopumā šai grāmatai droši lieku 8 no 10 ballēm. Un ar nepacietību gaidīšu turpinājumu. Cik gan ievācu informāciju, tas nav vēl pat sākts rakstīt un iespējams, ka jāgaida būs kāds gads vismaz. Protams, šādas ilgas dzemdības nedaudz kaitina, jo bezmaz jāveido dažādu autoru nepabeigto grāmatu ciklu saraksts.

Bilde no izdevniecības Armada.

НАЕМНИК ЕГО ВЕЛИЧЕСТВА by Виталий Зыков

Šī ir grāmatu sērijas Torna pasaules sērijas otrā grāmata, pirmo apskatīju jau agrāk.

Jarika piedzīvojumi turpinās – lai labāk iekļautos vietējā sabiedrībā viņš pieņem vārdu K’irsans un iestājas Zelodas impērijas armijā. Tādā kā franču leģiona analogā. Sāk kā parasts kareivis un grāmatas beigās jau kļuvis par leitnantu. Protams, ka grāmatas notikumi neataino mierīgu dienesta karjeru.

Zelodas karaļvalstī sākas varas maiņa, vecais karalis ir spiests bēguļot ar sava leģiona atliekām. Tomēr viss vēl nav zaudēts, valdošajai dinastijai reiz piederējis artefakts Zelodas āmurs, tāds kā maģijas koncentrators, un to atrodot karalis var varu atgūt. Protams, ka āmurs tiek atrasts, un kurš tajā visā palīdzēja varat minēt paši.Grāmatā autorsta garus un plašus aprakstus Zelodas un Torna pasaules politiskajai situācijai, ievieš jaunas koncepcija nākotnes notikumu attīstībai, sāk parādīties dažādi artefakti.

Arī Jariks beidzot ir pametis savu pasīvo statusu. Armijā samācījies kauties, drakona asinis ir nākušas par labu, tagad ienaidniekus galē kaudzēm. Ar maģijas izmantošanu viņš neforsē, lai neatklātu savu incognito. Protams, par autora aprakstītajiem taktikas un stratēģijas spriedumiem var padiskutēt, bet labi tā jau tomēr ir fantasy grāmata nevis Klauzevica darbs. Jarikam gan joprojām nav nekādi nākotnes nodomi, viņam nav pat ilgtermiņa kvesta, kas šādās grāmatās ir obligāts. Viņam ir dažādi mistiski ienaidnieki, par kuriem lasītājs uzzina pavisam nedaudz, parādās jauni spēki, bet nu nekādi nevar saprast, uz kuru pusi tas viss velk. To jau drīzāk jāvērtē pozitīvi, jo parasti šis žanrs grēko ar sižeta līniju, taisnu kā lineāls.

Neskatoties uz visu augstāk minēto sižetā ir reāla darbībai arī tikai darbības pēc, taču tā aizrauj. Reizēm sanikno daudzās sižeta līnijas, tās ir veselas četras. Taču autora pasaules burvība nav zudusi lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no izdevniecības Armada.

Безымянный раб by Виталий Зыков

Šī ir rakstnieka pati pirmā grāmata. Ilgus gadus bijusi lasāma internetā par brīvu līdz tai savus skatus pievērsuši izdevēji. Un tā ir Torna pasaules sērijas pirmā grāmata.

Viss sākas vienkārši – galveno varoni Jaroslavu no nelielas krievu pilsētiņas nozog pūķis kopā ar mikroautobusu un visiem tā pasažieriem. Šis pūķis vārdā Rošags izrādās citas pasaules iemītnieks, viņus izzadzis, lai veiktu rituālu savas dzīves pagarināšanai. Protams, ka Jaroslavam (tālāk viņu grāmatā sauc Jariks) tāds iznākums nepatīk un interesantu sakritību rezultātā pūķis beigts un pieci dzīvi palikušie mikroautobusa pasažieri dzīvi.

Bez Jarika Torna pasaulē nonācis Oļegs, Nastja un vēl divas blondīnes, kas grāmatā parādās epizodiski. Jariks no pūķa pārmanto superspējas un virzoties pie cilvēkiem noklīst no pārējā grupējuma. Oļegu un pārējo grupu „izglābj” Nolda salas magi. Oļegs sāk maga karjeru, Nastja mācās kultūru, bet Jariks blandās pa džungļiem un mācās maģiju, cīnoties ar dzīvniekiem un stažējoties izmirušās ķirzakcilvēku cilts pilsētā. Mācās tik labi, ka man jau ap 50 lapaspusi šķita, kur nu vēl tālāk – augstāk tikai dievi. Tomēr viņa labās dienas beidzās un Jariku ar viltību stepju klejotāju magi noķēra un paverdzināja.

Grāmatas autors ir izveidojis vienkārši izcilu fantasy pasauli, tajā ir gan daudz valstu, tautu un tradīciju. Iepriecināja uz vākiem uzzīmētās kartes, kas palīdz orientēties notikumos. Lielākā daļa no ballēm pienāksies tieši pasaulei, kurā norisinās darbība, tā ir pietiekoši neklišejiska, lai būtu interesanta. Tā man nedaudz atgādina Pehova Siālu un, ja autors jau pirmajā grāmatā spēj ko tādu izdomāt, tas ir daudzsološi.

Arī autora varoņi ir izstrādāti un pie tam sabalansēti, šad tad viņi pie sevis kaļ plānus, atceras notikumus no sava redzes punkta vēro un piedalās notikumos.

Tomēr galveno varoni autors nemīl – Jarikam tiek uzgrūstas visas pasaules nelaimes. No sākuma optimistisko un dzīvespriecīgo varoni iegrūž verdzībā. Nonācis verdzībā, Jariks manā skatījumā kļūst par bomžu filozofijas piekritēju – kur straume nesīs, tur arī peldēšu. Kā saimnieks Dargs liks, tā darīsim. Artefakts, ar kuru tiek nomāktas Jarika maga spējas, ir stiprs, bet salaužams, Jariks to atklāj jau pirmajās nebrīves dienās. Un kā Jūs domājat viņš cenšas tikt no tā vaļā? Nekā – viņš laiž gurķi un ar to nodarbojas tikai epizodiski, tikai beigās, kad sāk svilt pēdas, tad pacenšas. Tas viss mani nedaudz piebesī. Nedaudz mulsina arī varoņa iesauka Jariks, zinot krievu valodas īpatnības un sākumā pieliekot H un patskani sanāk lamuvārds (to ir pamanījuši daži krievu recenzenti).

Oļegs, savukārt topošais mags, kad tiek norīkots Jarika ķeršanā uzvedas kā īsts nepateicīgs maita, sak, kāpēc šis mūk un viņam pa mežu pakaļ jāvelkas. Lai kā arī nebūtu varoņi un sižets pievelk un aizrauj, ir diezgan daudz darbības vietām ir pretrunas, bet ja uz to piever acis labs lasāmgabals: lieku 8 no 10 ballēm.

Bilde no Armada.

Un ja kādu interesē grāmatas autora blogs.

Citu blogu domas par šo grāmatu.