Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju V

Rīts sākas agrāk nekā biju plānojis. Tā kā dzīvojam pagrabstāvā, tad vienīgā ventilācijas iespēja ir loga atvēršana, ir jau, protams, arī kondicionētājs, bet tas jau gaisā skābekļa apjomu nepalielina. Pirms gāju gulēt, biju atstājis logu atvērtu. Naktī sākas pērkona negaiss un pamostos no trokšņa, kuru rada logu šturmējošs kaķis. Šim laikam pažobele bija pieriebusies un nolēmis nākt ciemos. Maija pieņem kardinālu lēmumu un logu aiztaisa.

No rīta dodamies brokastīs, brokastis tādas vidējas – paēst var, bet josta jāatlaiž nav. Tālākie mūsu ceļi ved uz Tours. Noparkojamies netālu no pilsētas centra un dodamies pastaigā. Aija un Maija dodas pastaigā pa veikaliem, mēs ar Atvaru iečekot tiltus un upi.

Tā jau Tūra smuka pilsētiņa, upe, smuki tilti, bet ko tur īsti apskatīt, tā arī nesapratu. Tad nu pavadījām laiku izejot nelielu līkumiņu gar upi un, protams, nodarbojāmies ar ūdens straumes pētīšanu. Tad nu kādu stundu pablandījušies atgriežamies atpakaļ pie starta punkta. Pa ceļam ievēroju, ka frančiem patīk nokārtoties vietās, kas dod iespēju uzčurāt uz sienu, neviena nemanītam. Kā es to zinu? Sanāca iet garām bibliotēkai pa trepēm, kas ved gar upes malu un tur šamie bija pacentušies.

Mūsu nākošais galapunkts ir Chenonceau pils. Pa ceļam Ivars sāk rādīt dažādus trikus, liek uzbraukt uz neliela lauku ceļa, kas iet paralēli šosejai un braukt tur, tikai tad attopos, ka Ivars joprojām uzskata, ka esam kājāmgājēju režīmā, kam žogi nav šķērslis. Pati Chenonceau pils (izrunā Šenansō), savulaik sākusi savu eksistenci kā muiža, kuru nosvilinājuši 1411. gadā, tad pārbūvēta kā nocietinātas dzirnavas un vēlāk jau uzbūvēta arī pati pils. Pils laiku pa laikam mainījusi saimniekus, līdz nonākusi karaļa īpašumā.

Pirmais, ko apskatām ir sakņu dārzs, vienmēr ir labi zināt kā citās zemēs aug burkāni un kāposti. Tālāk jau soli pa solim tuvojamies arī pašai pilij. Ar ko pils ir tik ievērojama, manuprāt, ar to, ka ir uzbūvēta kā tilts pāri Luāras upei. Izskatās jau diezgan smuki un gaumīgi. Bez mums tā acīmredzot domā vēl kāds pustūkstotis cilvēku. Nocietinātās dzirnavas nemaz pēc dzirnavām neizskatās, bet pati pils izskatās kā pils, tikai tāda maziņa. Toties dārzi apkārt visai lieli un labi kopti.

Pašas pils izpēte daudz laika neaizņem, nekādus audiogaidus neņemam, izložņājam visus stūrus un dodamies pētīt dārzus. Pils, kā jau vienai no top destination pienākas, ir pilna ar ķīniešu paskata tūristiem, kas fotografē kā traki. Arī otrā Luāras krastā caur pili nenokļūt – durvis slēgtas. Dārzā dodos uz labirintu, nekad mūžā tādu dzīvžoga veidojumu vēl neesmu redzējis. Diemžēl labirints ir zems un var redzēt kur jāiet, arī platība nav nekāda lielā.

Labi izstaigājušies nopērkam tur pat pie ieejas pils dārzos sviestmaizes un iekožam, kāpjam iekšā mašīnā un braucam uz pilsētiņu Loches (Loš). Loches pilsētiņas centrs atrodas kalna galā un pēc visiem viduslaiku būvnoteikumiem ir nocietināts. Arī klasisko donžonu, par kuru māca 5. klases vēsturē redzu pirmo reizi. Atrodam mašīnai stāvvietu un kāpjam augšup uz vecpilsētu. Vecpilsēta ir nopietna baznīca, pils un cietoksnis.

Iesākumā apmeklējam baznīcu, iekšpuse tāda askētiska un tornī uzkāpt nevar. Tad nolemju apskatīt pilsētu no augšas, tur gan kaut kāds restorāns bija nolēmis šo pasākumu monopolizēt, paši izbūvējuši terasi ar skatu uz pilsētu un alternatīvajai vietai – pļaviņa aiz baznīcas priekšā pielikuši beņķi. Es tak nebūtu bērnību pārdzīvojis, ja mani spētu visādi beņķi apstādināt, kāpju pāri, apskatu pilsētiņu un eju atpakaļ.

Nākamā ideja man ir apmeklēt blakus esošo pili, nopērku biļeti, saņemu bukletu un dodos iekšā. Pils tādā pusnolaistā stāvoklī, labi, ka vispār jumts virsū. Protams, arī šī kādreiz ir bijusi karaļa rezidence un arī te savulaik ir iegriezusies Žanna d’Arka. Bukletā salasos, ka zem visas pilsētas ir nopietna pazemes eju sistēma, kuru var apmeklēt. Lieki pieminēt, ka pazemes ejas tagad ir tā vieta, kur vēlos nokļūt. Drošības pēc izstaigāju visu pili, nekādas pazemju pazīmes. Tad es atklāju, ka mani ceļabiedri ir pazuduši, dodos viņus meklēt.

Izrādās, ka viņi aizgājuši uz cietoksni, kur arī šos atrodu pētām cietokšņa maketu. Pievienojos pētīšanai, izrādās, ka modelis ir izjaucams, var noņemt sienas un apskatīties kā tur iekšā izskatās. Tālāk seko cietokšņa izpēte vismaz pusotras stundas garumā. Vienā no torņiem atrodas pagrabs, kurā pēc leģendas esot sēdējis pats Milānas hercogs Lodovico Sforza. Iespējamā ieslodzījuma vieta gan satur paziņojumu, ka patiesībā te ir bijušas dzirnavas un, iespējams, hercogs nemaz te nav bijis ieslodzīts. Tad uzkāpjam visaugstākajā tornī, tos sauc par donžoniem un skats uz pilsētiņu ir jau labāks.

Nu ir pienācis laiks pazemes galerijām, tāpēc arī aplauziens sanāk pamatīgs, tā vietā lai ielīstu Diablo cienīgos pagrabos, mūs sagaida uzraksts remonts ieeja slēgta, man parāva dusmu un tādēļ suvenīru bodē nenopirku nevienu bruņinieku figūriņu.

Ejot uz stāvvietu, iepazīstamies arī ar Loches pilsētnieku tirgošanas tradīcijām. Tirdzniecības ieliņa izskatās pēc tādas šauras „latgalītes”. Izskatās, ka ļaudis paņēmuši šo to no mājas, kas lieks, un pārdod. Atrodams viss no grāmatām līdz salauztām rotaļlietām, ja būtu vēlme, noteikti varētu atrast arī kādu Žannas d’Arkas piena zobu.

Nākamā pieturvieta saucas Amboise (Ambuāz), kurā arī ir pils, būvniecības sākums vienpadsmitajā gadsimtā. Slavena ar to, ka šeit pēdējos savus dzīvs gadus vadījis pats Leonardo da Vinči. Kā rī protams te reiz ir dzīvojuši karaļi un arī šeit savulaik bijusi sastopama Žanna d’Arka. Tā kā trīs pilis vienā dienā būtu nedaudz par daudz, iekšā nemaz neejam apskatām tikai no ārienes.

Interesantas ir arī pie pils esošās suvenīru bodes, visam alkoholam bez franču nosaukuma klāt pierakstīts arī dzēriena nosaukums krieviski. Karstums ir tāds, ka spiež pie zemes, nopērkam saldējumu. Tad nedaudz pablandāmies pa pašu pilsētiņu, apskatām pili no upes otras puses un braucam atpakaļ uz Tūru.

Pa ceļam nodarbojamies arī ar iepirkšanos vietējā tirdzniecības centrā. Datortehnikas cenas Francijā ir tieši tādas pašas kā Latvijā, toties drēbes un kurpes gan ir daudz lētākas un tas vēl bija pirms atlaižu sezonas sākuma. Atbraukuši viesnīcā dodamies uz baseinu un plunčājamies tajā gandrīz stundu, līdz futbolam.

Neliela blandīšanās pa Franciju IV

Šodien mums plānā ir atstāt La Rochelle un veikt pārbraucienu uz Tūru (Tours). No rīta brokastīs apēdam, kas vēl ēdams palicies, savācam mantas un dodamies čekoties ārā no viesnīcas. Tur Maija franču valodā veic pārrunas ar viesnīcas administratori. Es no visa dialoga nesapratu pat kopējo jēgu un palaidu garām to vietu, kurā man jādod sava kredītkarte, lai samaksātu. Tā kā man dabūja piebakstīt.

Iesēdušies mašīnā devāmies Poitiers pilsētas virzienā. Šajā pilsētiņā atrodas viens atrakciju parks, vārdā Futuroscope. Latviski – Nākotnes rādītājs. Futuroscope apkārtnē pārbūvēti ceļi un Ivars, tos nezinādams, mūs pieved pie kaut kāda žoga un iesaka griezties pa labi. Mēs atkal redzam, ka ar Ivaru pašu nav diez ko labi, braucam atpakaļ uz ceļa un vadāmies pēc zīmēm.

Kā īsti latvieši esam tur ieradušies jau diezgan paagri. Franču nav daudz, laikam vēl mājās ēd kruasānus ar sieru. Samaksājam apmeklējuma maksu 30 eiro un tagad esam tiesīgi šeit tusēties visu dienu. Parciņš uzbūvēts pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un daļēji joprojām ataino tā laika futūrisma ideja.

Tā kā es šādos pasākumos nekad nebiju bijis, man likās pasākums tā neko. Pirmais, ko ievēro, ir dažāda paskata un ģeometrisku daudzskaldņu formā sabūvēta mājas. Likās – oho, nu tik būs. Nekā jau tāda tur patiesībā nebija. Katra māja sevī ietilpināja kaut kādu atrakciju. Lielākā daļa no atrakcijām ir IMAX kino skatīšanās uz liela ekrāna.

Pirmais pasākums, ko apmeklējam, sola mums atklāt jūras un putnu noslēpumus, patiesībā tā ir 20 minūšu gara IMAX filmiņa, nez kāpēc biju iedomājies, ka tā būs 3D un brīnos kādēļ mums neizsniedz attiecīgas brilles. Pavisam šādu atrakciju ir pāri trīsdesmit.

Nākamais pasākums, kurā iekūlāmies, bija planetārija simulācija, veda ceļojumā pa kosmosa ārēm. Ak jā, piemirsu pateikt viss notiek tīrā franču mēlē, tā kā no teiktā saprotu tikai vārdus saule, zvaigznes, galaktika, precesija un paralakse.

Tad manis ietekmēti visi dodas uz nākotnes dzīvnieku simulāciju. Biju jau par to bukletos vakar saskatījies un domāju, ka tas būs kaut kas mega kruts. Laikam lasot būšu bijis galīgi bērna prātā, protams, interaktīvais ceļojums tā neko, jaunās tehnoloģijas 3D zvēru projekcija, putneļi, kas sēž tev uz plaukstas, bet nav tas, ko gaidīju.

Tālāk sekoja vēl visādi pasākumi, kas saistās ar vārdiem 4D kino, kratās krēsli, pūš acīs ūdeni, mugurkaulam ir ko norauties. Atmiņā iespiedies kāda jauna cilvēka ceļojums uz savām kāzām, viņa galvenais palīgs, koka rūķis ar hroniskām iesnām, kas no ekrāna šķauda tev ģīmī. Nezinu, laikam nebiju noskanojumā, bet frančiem gan šis šķita ļoti labs joks, labi, ka ar tortēm nekur neviens nemētājās.

Ap šo laiku man jau bija nobriedis plāns, par visu varu gribēju aizvilkties uz pasākumu, kur rāda jūras dzelmi 3D. Pa ceļam vēl piedalījies dejās ar robotiem, izskatījas pēc pārbūvēta mehāniskā pacēlāja ar pāris kardāna krustiņiem, kas ļauj cilvēku griezt uz riņķi 360 grādus šad tad atstājot ar galvu uz leju un gandrīz salaužot sev žokli pie asākiem rāvieniem, beidzot esam klāt. Līdz šovam vēl padsmit minūtes.

Un ko tu iedomājies visiem ceļabiedriem pēkšņi sagribas ēst, vot tūlīt un tagad vajag iet paēst. Pat Maija, kura nupat manā acu priekšā noēdusi šokolādes batoniņu apgalvo, ka vēl stundu bez ēšanas viņa vienkārši neizturēšot. Ja godīgi, tad es nedaudz apvainojos, bet ko darīt – ejam ēst.

Protams, ēšana jau ar nebūs tāda, ka metīsies iekšā pirmajā ēstūzī – tie tur ir pāri pa desmit. Atvars izvirza ideju, ka vajag iet uz turieni, kur ēda tie sīkie. Visiem tā liekas laba doma un kādas 20 minūtes meklējam to vietu, tā atrodas parka otrā malā. Ēdnīca tāda paša kā pie mums Padomju Savienības laikos vai parastā korporatīvā tagad. Kaut kādu paiku salasu, paņemu kolu un par diezgan brangu naudu esmu ticis pie pieticīgām pusdienām. Salātus esmu izvēlējies dīvainus un atlieku uz beigām, kartupeļu frī ar zivi gan ir okei. Maija ēd kaut kāda nenosakāma putna kāju sinepju mērcē, zinot, kur putni mīl kasīties, man tie nekad nav garšojuši.

Tagad, kad esam paēduši, neviens nemaz negrasās iet atpakaļ uz 3D jūras šovu. Papriekš mēs paceļamies panorāmas tornī, līdzīga uzparikte baudīta jau Singapūrā, tikai te ir vēsāks, nedaudz zemāks un blakus sevi ar dziesmām neuzmundrina ekskursijā atbraucis strādnieku kolektīvs. Skats jauks uz pašu parku, pārējie 180 grādi no skata domāti tiem, kam patīk pļavas un lielveikali.

Tad Maija ar Aiju iedomājušās, ka jāiet uz atrakciju Vertigo, tā kā augstuma simulācija nu ejam ar. Mani noinstruē franču valodā kā jālieto acīm perpendikulāri novietotais spogulis utt., tad ieraugot manu ģīmi pajautā vai es vismaz saprotu angliski, nemeloju, saku, ka saprotu un esmu spiests noklausīties pamācību vēlreiz. Lai neteiktu neko vairāk, atrakcija reāli sūkā. Nekādas augstuma sajūtas manī tā neradīja. Tad vēl pa ceļam izglābām Atlantīdu un beidzot tikām pie 3D zivīm.

Niršanā jūras dzīlēs, bija tā neko, protams es ar dzīlēm biju sapratis dziļūdens radījums, nācās samierināties ar parastiem koraļļu rifu iedzīvotājiem. Bet nu gribēto biju dabūjis un pēc tam nekas mani aizraut vairs nespēja, pat dresētais sunītis Aibo ne. Vēl kādu laiku pasēdējuši un pablandījušies nolemjam doties uz Tūras pusi. Pa ceļam ieejam suvenīru bodē, godīgi sakot nav ko ķert. Vienīgā ievērības cienīgā lieta bija A3 lapas lieluma kalkulators.

Kāpjam mašīnā un atklājas, ka Ivars nemaz nezina mūsu viesnīcas adresi; ievadam aproksimāciju un dodamies ceļā. Pa ceļam vēl noskaidrojas, ka viesnīca nav pašā Tūrā, bet gan piepilsētā Joue-les-Tours. Tikuši līdz vietai, kur Ivaram vairs ticēt nevar, vadību uzņemos es un aizvedu visus galīgi pretējā virzienā. Tad pār mani nāk apskaidrība, šad tad gadās, atrodu pie IP mūsu viesnīcu un pēc 10 minūtēm esam klāt.

Viesnīcā mūs, bauru pēctečus, nometina pagrabstāvā, kuram tikai neliels lodziņš. Nekas, toties viesnīcā ir baseins. Šovakar gan nevienu tas neinteresē, jo notiek spēle Horvātija pret Turciju, esmu licis uz Horvātiem, pēc spēles varu iet mierīgi gulēt.