Šo grāmatu jau reiz biju lasījis jau tālajā 1989. gadā, kad man bija tikai 11 gadi. Protams, šajā laikā tālākais mans ceļojums bija bijis līdz Siguldai un no M.Tvena dižā garadarba neko citu kā tālu neredzētu zemju aprakstus nespēju izvilkt. Tagad esmu nedaudz paaudzies un arī apmeklējis lielāko daļu no M.Tvena apmeklētajām zemēm. Man ir izveidojies savs priekšstats par šīm vietām un nolēmu salīdzināt tos ar M.Tvena 1867. gada priekšstatiem.

Šai grāmatai sarakstītās recenzijas droši vien ir tūkstošiem, no kurām dažas ir pat vairāk kā simts gadus vecas. Grāmata apraksta M.Tvena skatījumu uz savu 1867. gada ceļojumu ar tā laika kruīza kuģi “Quaker City” pa vecās Eiropas valstīm un Svēto zemi. Autora apmeklēto valstu sarakstu neuzskaitīšu, bet tas ir nopietns.

Kā jau M.Tvena grāmatām tas ierasts, stāsts ir visai ironisks, cauri spīd jaunā amerikāņa iedomība par savas valsts industriālo varenību un Eiropas stagnāciju. Vietās, kur aprakstīti arābi, viedoklis robežojas ar rasismu. Patīkama ir arī autora ironija par tā laika ceļojumu rakstniekiem, kas caurām dienām atšaudās no beduīniem un viņu dzejiskajiem dabas skatu, un tālo zemju iedzīvotāju aprakstiem. Kas mani visvairāk pārsteidza, bija autora pieminētais ceļvežu klāsts, gidi un svētvietu komercializācija, tiešām nebiju domājis, ka tajā laikā tūrisma industrija jau ir bijusi tik attīstīta.

Pārsteidza arī tā laika kāre uz suvenīriem, tad cilvēki tā vietā, lai nofotografētos, nopirktu atklātnīti vai magnētiņu, bija spiesti drupināt vai atskaldīt kādu gabaliņu no tūrisma objekta līdzņemšanai. Nav nekāds brīnums, ka līdz mūsdienām tie ir nonākuši visai bēdīgā stāvoklī. Ceļojuma daļa pa Libānu, Sīriju un Izraēlu uzskatu par visizdevušākos grāmatas sadaļu, tajā ir gan neslēpta ironija par Sv. Helēnu, kas atradusi visas vērā ņemamās kristiešu svētvietas un relikvijas, gan tumsā noslēptais īstā krusta gabals, kuru ar koku var pabakstīt, gan gidu lietotā pierādījumu metode man stāstīja, ka šis akmens ir tas un akmens te ir: tātad taisnība. Un kas visinteresantākais, tad ceļotāja galvenais transports bez kuģa, protams, bija ēzelītis vai zirgs.

Kopumā grāmata dod labu ieskatu tā laika Eiropas valstu kultūrā un dzīvē, domāju, ka vietām autors gan pārspīlē ar savām hiperbolām, bet kopumā izklausās ticami. Izlasīju grāmatu un secināju pēc būtības nekas no tā laika nav mainījies. Gidi joprojām vairāk tevi mēģina ievilināt veikalos nevis vēsturiskos objektos, Ēģiptē joprojām nav iespējams apskatīt tūrisma objektu neatgaiņājoties no bakšiša lūdzējiem, Francijā joprojām topā ir svēto relikvijas un īstā krusta gabali. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm un iesaku lasīt oriģinālvalodā. Tiem, kas ar angļu valodu nav tādos draugos ir alternatīva latviešu mēlē (Tvens Marks Vientieši ārzemēs, jeb, Jauno svētceļnieku gaitas1989. – 589 lpp. – ISBN 5-405-00155-4).