Grāmatiņa ir R.Zlotņikova jaunākais gara darbs. Stāsts ir no Arvendeilas cikla, kas savukārt vēsta mums par to kā cikla varonis Trojs no parasta zaldātiņa pasaku valstība uzkalpojas par pašu imperatoru. Grāmata ir trešā šajā ciklā, bet šķiet ka ne pēdējā.

Trojs ir kļuvis par hercogu savā Arvendeilā – iepriekšējās grāmatās viņš to ieguva savā īpašumā. Kā jau visās šādu ciklu grāmatās, kurās vairāk par divām grāmatām, varonim jārisina aizvien globālākas problēmas, izmantojot arvien krutāku aprīkojumu un vēl lielāku veiksmi. Arī viņa galvenais naidnieks un imperatora troņa kārotājs Egmontērs, kļuvis par īstu magu šo to saputro un izsauc tumsas dievu Ihlagu, kas šim par darbu kāju vietā piebur asti. Protams, ka cilvēku, rūķu un elfu sabiedrības, galvenie naidnieki orki visu to izmanto un dodas karā, pret cilvēkiem.

Neskatoties uz visu taisnvirziena sižetu un klišejām, ar ko šis žanrs ir bagāts, neskatoties uz Zlotņikova kvēlo ideju, ka monarhija ir ideālais valsts pārvades veids, tas viņam raksturīgs visos darbos, rakstnieks burtiski alkst pēc līdera supervadoņa no parasto cilvēku vidus, dodu grāmatai 7 no 10 ballēm. Sākot lasīt ir grūti paņemt pārtraukumu jo sižets aizrauj, dotu vairāk, bet nepatika, ka beigās situāciju izglāba „dievs no mašīnas” atgriezās leģendārais seno laiku imperators Mareloboro (liekas, ka varoņa vārds ņemts no Malboro man), kurš visus atsēdināja un izrādās bija vazājies līdzi Trojam visas trīs grāmatas tēlojot kurlmēmo cīņubiedru.