6. Jūnijs

No agra rīta mostamies, kā nu kurš lidmašīnā gulējis. Puikas ir nedaudz pikti, bet kopumā līdz kādiem 6 nogulējām. Tad gaidām brokastis, un drīz jau arī laiks nolaisties Maurīcijā. Puslidmašīna izkāpj šajā kūrortā. Kādas 40 minūtes stāvam un tad atkal ripojam uz skrejceļu. Kopumā liekas diezgan līdzena sala, un tālumā arī var redzēt kā viļņi pie rifa šķeļas. Tiklīdz paceļamies, tūliņ jau arī sākas nolaišanās, jo attālums ir tikai 220 km.

Lidostā viss notiek ļoti raiti, bagāža nav pazudusi. Kamēr vīri organizē mašīnas īri, mēs iečekojam labierīcības, nu tik šikas sen nav redzētas. Pati ieeja: abās pusēs siena ar telpaugiem, visi aparāti arī ir pēdējās paaudzes.

Vienojamies, ka zinātāji – Juris ar ģimeni brauks pa priekšu un mēs sekosim. Sākumā ir 2 joslu šoseja, nekādu korķu un ātrums 110 km/h. Pēc 30 km griežam nost no lielās šosejas un šķērsojam salu pa iekšzemes ceļu uz dienvidiem, kur ir mūsu villa. Tad nu sākas serpentīni, pēc tam nedaudz līdzenāks un tad atkal augšā uz pārejas, kas ir 1606m virs jūras līmeņa. Protams, rodas arī pirmais iespaids par salā esošo floru –  viss, ko mēs cītīgi kopjam podiņos, te zied lielos krūmos. Piemēram, tagad ir sezona Ziemassvētku zvaigznēm. Neticami, cik lielas tās var izaugt! Bugenvillijas, protams, arī! Beigās nedaudz noreibuši no daudzajiem pagriezieniem, ierodamies villā.

Māja ir liela, kādas 6 guļamistabas, paliela virtuve kopā ar ēdamistabu. Iekārtojamies, un citi dodas iepirkties, bet mēs ar puikām darbojamies tepat pa māju. Vakariņās ēdam kaut ko līdzīgu gurķim, kas saucas šušu un zivi, kas izzvejota tepat no okeāna un mēdz būt kārtīgas govs lielumā. Pamēģināt vietējos labumus ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem šajā braucienā. Matīss izvēlas gulēt mūsu istabā, un tas nozīmē gulēt redeļu gultā. Tāpat, neiztrūkstoša ikvakara izklaide ir latviešu tautas pasakas, ko beigās jau varam diezgan brīvi citēt. Populārākie tekstiņi ir: atšauties pie koka, tagad es darīšos viens pats.

7. Jūnijs

No rīta ceļamies ap 7.30, un ir nepatīkams pārsteigums – līst lietus, kas šim gadalaikam nav tipiski, un teorētiski var sabojāt plānoto pārgājienu. Tā kā plānotais gājens nav turpat blakus, tad savācam lietusmēteļus un nolemjam riskēt. Pārbrauciens ir diezgan garš, atpakaļ pat to ceļu, kur jau vakar braucām šurp, pāri kalnu pārejai un tad lejā ielejā. Tur nogriežamies no lielā ceļu un pa visnotaļ kvalitatīvu asfaltētu ceļu dodamies iekšā Bebūru mežā. Piestājam uz brīdi pie pamatīgiem džungļiem, kur katru koku ir apsēdis parazītu slānis – sūnas, papardes, liānas utt. Pēc vēl dažiem kilometriem nonākam parkingā, kur sākas taka uz Trou de fer skatu laukumu.

Trou de fer ir kilometru augsts ūdenskritums, kur no skatu laukuma var redzēt 800 metrus. Tā esot īstā Reinjonas sirds. Taka uz šo sirdi ir uztaisīta pamatīgi – koka laipa ar drāšu pinumu virsū, lai gan ceļš vienā virzienā ir aptuveni 4.5 kilometri. Protams, pa vidu gadās arī kādi posmi ar saknēm, bet tie ir mazākumā. Ernests lepni tiek nests somā, Matīss jož pa priekšu un lec, kur vien kāds neliels pakāpiens. Lai gan skaidrs, ka enerģijas rezerves varētu izmantot arī optimālāk, neviens puikam sajūsmu neliedz, un viņš jož visiem pa priekšu. Taka ved pa lietusmežu ar lieliem kokiem, kas apauguši sūnām un visādiem citādiem mošķiem. Pa vidu gadās pa kādai fuksijai un papardei. Jebkurā gadījumā galamērķis bija tā vērts – skats ir iespaidīgs. Visapkārt meži, pamatīgs vertikāls kritums un lejā augstais ūdenskritums. Matīss gan apgalvoja, ka pirmais uzdevums – turpceļš esot bijis daudz interesantāks pa ūdenskritumu. Skatu laukumā tiek apēsti siera grauzdiņi un uzņemtas enerģijas rezerves atpakaļceļam. Tad uznāk mākonis, un tā kā mums iznāk atrasties mākoņa vidū, tad skata vairs nav un laiks doties atpakaļ.

Atpakaļceļš vairs nav tik interesants, jo vairs neejam pa taku, bet meža ceļu. Matīss, protams, ir jānes, jo spēki beigušies.

Pēc tam vēl apmeklējam Plaine des Palmistes pilsētiņu, nedaudz iečekojam baznīcu un Rātsnamu, bet kopumā var uzskatīt, ka pārgājiens ir beidzies. Jādodas pa kalnu pāreju atkal atpakaļ. Tā kā pulkstenis jau ir pieci, tad jātaisa vien vakariņas – Marlin zivs no okeāna un taro, kas ir kaut kas līdzīgs begonijas saknei. Tas ir kartupeļu vietā, un vēl klāt salāti. Saldajā papaija un ananāss. Tie tiek audzēti uz vietas, un garšo lieliski!