Sanāca kaut kā iekāriens izlasīt kādu ceļojumu grāmatu, paņēmu un novilku demo versiju šai grāmatai, izlasījis sadaļu par Ēģipti nospriedu, ka gribās vēl un nopirku visu grāmatu. Grāmatas autors aprakstā savu piedalīšanos Sky 1 kanāla šovā ar tādu pašu nosaukumu. viņš ir parasts cilvēks, kuram nemaz nepatīk ceļot, bet kurš ir piekritis šajā šovā piedalīties. Ceļojumi notiek uz Septiņiem pasaules brīnumiem, pēc kādiem principiem izvēlēti šie brīnumi tikuši izvēlēti, man īsti nebija skaidrs. Lai vai kā, autors apmeklēja Gizas piramīdas, Lielo Ķīnas mūri, Jēzus statuju Brazīlijā, Chichen Itza, Tadžmahalu, Petru un Maču Piču.
Sākumā grāmatas lasīšana tiešām bija interesanta, varbūt tas tādēļ, ka vienīgā no grāmatā piesauktajām vietām, kurā arī es pats esmu bijis, ir Ēģipte. Autora novērojumi par šo valsti diezgan labi saskanēja ar manējiem, izņemot vietu, kur notika nicīga izteikšanās par arheoloģijas muzejiem. Tomēr ar laiku autora pesimisms un mūžīgā dīkšana par to, cik labi ir mājās, sāk nedaudz piegriezties. Autors sāk izklausīties nevis pēc ceļotāja, lai ar piespiedu kārtā, bet gan pēc meganūģa, kuram nekur tā īsti arī nav labi. Iespējams, ka savu lomu te ir spēlējis fakts, ka ceļojuma plāns tiek izplānots bez autora piekrišanas un viņām šova labad ir jānodarbojas ar dažādām dīvainām lietām, jānakšņo kopmītnēs, jāēd dīvaini vietējie ēdieni un jāklausa producenti. Tomēr, neskatoties uz visu to, tā arī nespēju saprast, kādēļ šis cilvēks skaitās Sky 1 kompānijas assets.
Grāmatai ir arī viens milzīgs pluss autors nekaunās apskatīt tualetes valstīs, kuras viņš apmeklē. Standarta ceļojuma aprakstā tualešu tēma parasti netiek apskatīta nemaz. Autori pārvietojas kā tādi bezmiesīgi radījumi ar dziļām vēstures un vietējo paražu zināšanām, bauda vietējos ēdienu, bet uz tualetēm neiet nekad. Šim cilvēkam tualetes nav sveša tēma un viņš tās apmeklē visai bieži, šie iespaidi tiešām ir vērtīgi. Bija ar ko salīdzināt savus iespaidus. Man gan tie nav tik eksotiski, un dzīvākie vairāk saistās ar padomju laiku autoostu tualetēm nevis ar ceļojumos redzēto. Lai gan Ēģiptē pabiju tualetē, kur speciāls cilvēks rāda tev, kur atrodas tualetes papīrs cerībā uz dzeramnaudu. Tātad tualešu tēma te tiek apskatīta padziļināti, bonusā īss apraksts, kā no saliekamā atpūtas krēsla izgatavot pārnēsājamu džungļu tualeti.
Grāmata kopumā tāda viduvēja, kad pāriet sākuma prieks par autora dīvainībām un visa kritizēšanu, tad pazūd arī visa interese par viņa ceļojumiem. grāmatai lieku 7 no 10 ballēm no kurām divas balles plusā dabūtas tieši par tualešu kultūras aprakstu.
Tā kā grāmatas autore man jau ir pazīstama ar saviem darbiem, kas veltīti līķiem, spokiem un seksam, tad grāmatu iepriekš pasūtīju līdz ko uzzināju par tās iznākšanu.
Standarta grāmatas mums parasti vēsta par kosmonautiem/astronautiem/taikonautiem, varoņiem, cilvēkiem, kas visu savu mūžu gatavojušies, lai nokļūtu kosmosā, nestu savas valsts vārdu pasaulē un vienkārši parādītu kaimiņiem, ka mēs esam krutāki. Tomēr šīs standarta grāmatas mums bieži vien aizmirst pavēstīt sadzīvisko kosmiskā lidojuma pusi.
Grāmata vairāk apskata tieši kosmisko lidojumu sadzīvisko pusi nevis kosmisko lidojumu nozīmi cilvēces vēsturē un raķešdzinēja evolūciju no V-1 līdz mūsdienu agregātiem. Par šo tēmu jau ir sarakstītas pietiekami daudz citu grāmatu. Nav jau tā, ka par kosmonautu ikdienu būtu klusēts, šad tad kāds eksastronauts uzraksta savu biogrāfiju, kāds kosmosa tūrists padalās savos iespaidos, galīgs informācijas vakuums jau nav.
Autore apskata vienkāršu cilvēku interesējošus jautājumus. Ja divi vīri dzīvo vairākas nedēļas kopā telpā, kas nav lielāka par vieglās mašīnas salonu bez tualetes, kā tas ir? Kādas vispār kosmiskajos aparātos ir tualetes un iespēja aiziet pačurāt? Vai tā ir taisnība, ka kosmiskajās stacijās šad tad izceļas pa kautiņam? Kā tas ir iziet atklātā kosmosā? Vai sekss bezsvara stāvoklī ir iespējams? Autore cenšas sniegt atbildi uz šiem un vēl daudziem citiem jautājumiem. Jāatzīst diezgan detalizēti un no pirmavotiem – pašiem kosmonautiem un astronautiem.
Te gan jāatzīst, ka krievu/padomju kosmonauti ir daudz runīgāki par šīm tēmām. Viņi labprāt dalās savos piedzīvojumos un metodēs, kā dabūt augšā kosmosā kaut ko stiprāku par tēju. Labprāt apspriež psiholoģiskās problēmas, kas rodas komandai ilgstoši uzturoties kosmosā. Izcils bija stāsts par to kā reiz krievu kosmonauti noēduši kādam bioloģiskam eksperimentam paredzētos sīpolus, jo, redz, kā tad ēdīs pliku rupjmaizi. Amerikāņu astronauti gan ir daudz cimperlīgāki, tie vienmēr mēģina izvairīties no atbildēm, kas neskar tiešos misija mērķus, lai gan pensionāri ir runājami.
Interesanta ir arī nodaļa, kas veltīta dzīvniekiem kosmosā, izrādās PSRS sūtījuši kosmosā kuces tikai tādēļ, ka suņiem čurājot būtu jāpaceļ kāja. Izrādās, ka ASV ir populāra leģenda, ka viņu mērkaķīši (ASV izvēlētie dzīvnieki) esot bijuši tik cītīgi onānisti, ka viņu rokas esot bijušas jāpiesien pie krēsla. Tā gan izrādās tikai leģenda. Tomēr patiesība ir tā, ka ASV piecdesmitajos gados izstrādājot tehnoloģijas drošības siksnām, kas noturētu astronautus savās vietās, izmēģinājumos izmantoti nevis manekeni, bet dzīvi cilvēki.
Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, autore nav pazaudējusi savu spēju interesanti un sakarīgi apskatīt tematu. Problēmas viņai un viņas redaktoram gan sagādā krievu valoda. Piemēram, sastrēgums – krieviski nez kādēļ nosaukts „stopka”, līdz ar to radot nesapratni kā vārdu „probka” amerikānis var sajaukt ar „popka”. Iesaku izlasīt visiem. Te ir atrodams viņas podkāsts, kas veltīts šai grāmatai.
Šorīt kā jau tas bija paredzēts, ceļamies jau pussešos, lai dotos brokastīs. Nokāpšanai no kuģa paredzēts sākties septiņos. Ejot brokastīs uzkāpjam uz skatu klāja, no kurienes tālumā var redzēt pašu Aleksandrijas ostu. Iebraukšana ostā gan ir tāda dīvaina, blakus galvenajam (iespējams) kuģu ceļam mētājas pusnogrimuši kuģu vraki, zinot stāstus par arābu uzņēmību, brīnos, ka tie te nav nosperti lūžņos.
Aizmirsu piebilst, iepriekšējā dienā mēs dabūjām atpakaļ savas pases ar tajās iespiestām Ēģiptes vīzām, tad tagad, kad dodamies uz ekskursijām, bez parastās reģistrācijas mums vēl tiek pārbaudīta vīzu esamība. Šodienas ekskursija mums ir kopā ar vāciešiem, tas priecē, jo vācu valodu saprotu tīri labi. Ekskursijā paredzēts apmeklēt Gizas piramīdas, Sfinksu, pabraukāt ar džipu pa tuksnesi, izjādelēties ar kamieli, apmeklēt Mereruka kapavietu un Zosera piramīdu (viss šis prieks maksā 144 eiras no sejas), pati ekskursija ilgs 13 stundas.
Par tirgotāju apsēstajiem kruīza kuģiem savulaik bija nācies dzirdēt diezgan daudz dažādu interesantu pastāstu, tāpat arī par viņu mākslu pārdot, tādēļ līdzi ņemu tikai skaidru naudu un, lai vājuma mirklī nenopirktu totālus mēslus, kurus man nemaz lāgā nav, kur likt, ierobežoju savu budžetu ar 40 eirām. Izkāpjot no kuģa nedaudz pārstiedz svelme, kas te jau ir pašā rīta agrumā. Sāku jau apšaubīt savu ideju neņemt līdzi cepuri. Pirmais, ko redzu, sperot kāju uz Āfrikas zemes (šajā kontinentā vēl nebija nācies pabūt), ir tūristu autobusu stāvvieta, no kuras mūs šķir vārtiņi, kurus apsargā vīri ar AKM-40 automātiem un neviena tirgotāja.
Tirgotāji parādās tūlīt aiz vārtiņiem. Tev uzreiz tiek piedāvāts iegādāties reālu arābu galvassegu, papirusa glezniņu un kaftanu. Ignorēšana ir visērtākais veids no viņiem tikt vaļā. Tiekam līdz savam autobusam, tas ir ar kondicionieri, tualeti un gidi.
Gide mums pavēsta, ka līdz piramīdām brauciens aizņems veselas 3 stundas, ja kāds grib nopirkt dzeramos to varot izdarīt pie šofera, kurš ir gatavs par vienu eiro šķirties no Coca-cola bundžiņas vai no divām ūdens pudelēm. Viņa mums ceļojuma laikā pastāstīs par Senās Ēģiptes kultūru un paražām (paražas arī tagadējās). Un brauciens uz piramīdām var sākties.
Pirmais, kas iekrīt acīs braucot cauri Aleksandrijai, ir netīrība un žiguļi. Ja galvenās ielas ir kaut cik sakoptas, tad iemetot aci sānielā visbiežākais skats ir noplukušas daudzstāvu mājas un atkritumu kaudzes uz ielas. Savas mašīnas vietējie mīl, žigulīši rīta pusē brauc nopulēti, ka spīd. Dažam labam stāvvietā ir uzmests virsū pārsegs, laikam, lai mājas iedzīvotājiem iznesot atkritumus (izmetot tos pa logu) tie neapskādētu mašīnu. Pa pašu Aleksandriju diez ko daudz nebraucam un pēc kāda laika esam uz šosejas, kas mūs vedīs uz Gizu.
Ceļš, kas ilga trīs stundas viennozīmīgi bija viens no interesantākajiem manā mūžā. Nekad vēl nebiju bijis arābu valstī un kontrasti, kas slīdēja garām autobusa logam bija nepārspējami. Ēzelīšu transports te ir populārs, tie tiek izmantoti gan kā mopēds, gan arī kā kravas vilkšanas rīks. Cilvēki mierīgi sēž uz šosejas malas un izskatās neiespringst par garām braucošajām mašīnām. Vietējās satiksmes autobusiem kondicionieri kompensē atvērti logi un durvis. Ceļa malā pie reti noplukušas būdeles var mierīgi greznoties spīdīgs kolas automāts.
Kā laukos augušam, īpašu uzmanību piesaistīja lopu ganos vešanas tehnoloģijas. Mazi kazlēni tiek nesti uz pleciem, tam es piekrītu kā racionālam veidam, jo tos lopus ar striķi kaut kur aizvilkt ir „nāve priekš acīm” liellopi tāpat kā Latvijā šņoris ap ragiem un uz priekšu. Aitas tiek dzītas barā. Atšķirības ar Latviju praktiski nekādas. Ja jāved uz tālākām ganībā vai „mūžīgiem medību laukiem”, tad radību sapako pikapa kuzovā un transportē tā.
Paši ēģiptieši savu satiksmi uzskata par astoto pasaules brīnumu, un te nu viņiem ir taisnība, brauc kā pagadās, pavorotus nerāda, avāriju gan redzējam tikai vienu. Ceļa malas gan brēktin brēc pēc cūkmena , bet pieņemu, ja Latvijā ceļa malās zāles vietā būtu smiltis, skats būtu tikai nedaudz knapāks. Ceļa malas ainava brīžiem ir visai dīvaina, pamestas puspabeigtas ēkas, nogāztas laternas un reklāmu stabi (pie tam blakus bieži stāv pilnīgi jauns). Puspabeigti mūri, kas daļēji apjož nekurieni. Sajūta tāda it kā te būtu noticis atomkarš, katrā ziņā ir, ko redzēt.
Arī gidi te nav ar pliku roku ņemami. Pēc herioglifiskās rakstības pamatu apstāstīšanas, visiem autobusa braucējiem tiek piedāvāts pašiem pasūtīt savu vārdu ierakstītu zeltā ar herioglifiem, pieejami gan piekariņi, gan gredzeni, vakarā iebrauksim vienā veikalā un tur pasūtītāju jau gaidīs gatava prece. Papildus iepējams pasūtīt kokvilnas kreklu ar savu vārdu, šo iespēju Maija izmanto.
Beidzot esam tikuši arī līdz Gizai, kurā dzīvojot veseli 2 miljoni iedzīvotāji. Ja godīgi, iedzīvotāji mani neinteresē, mani interesē piramīdas. Piramīdas bija galvenais iemesls, kāpēc mēs izvēlējāmies tieši šo kruīzu nevis citu, jau no bērna kājas man bija tāds neliels sapnis, reiz aizbraukt apskatīties kādas tās piramīdas īsti ir. Autobuss apstājas Heopsa piramīdas piekājē un viss varu doties skatīties. Izkāpjot no autobusa jūtams karstums, nopietnāks nekā Latvijā – 42 grādi ēnā, bet tīri labi paciešams. Gide jau mūs ir brīdinājusi, kartiņas maksā 10 vienu eiro, gar kamieļiem, ja nav vēlmes maksāt un jādelēt riņķī neslamstīties, beduīnus un viņu kamieļus nefotografēt (tie pēdējā laikā esot aptrakuši un varot pat noplēst 15 eiro par bildi).
Tad nu ar Maiju klaiņojam gar piramīdām, mums uzreiz mēģina iesmērēt kartiņas izliekos, ka nesaprotu par ko ir runa. Kaut ko bļauj kamieļu īpašnieki, paklausām padomu un tos cītīgi ignorējam. Ar neslēptu interesi skatos kamieļu kauju starp policistu un beduīnu, tas laikam pārāk piesējies tūristiem.
Pašas piramīdas atstāj mani nedaudz vīlušos, biju gaidījis kaut ko monumentālāku, grandiozāku. Jā, viņas ir 4000 gadus vecas, un lielākā ir 140 metru augsta, bet tas augstums kaut kā pazūd, papildus tev visu laiku ir jāignorē uzbāzīgie arābi, ka pašām piramīdām atliek maz kas pāri. Nenoliegšu šie ir iespaidīgākie akmens krāvumi, kādus man jebkad ir nācies un nāksies redzēt, bet kaut kā no filmām biju iedomājies viņas lielākas. Bet pa gabalu piramīdas tiešām izskatās ekselenti. Te vajadzētu garu dzejisku aprakstu, bet labāk šādas lietas tomēr ir apskatīt pašam ar savām acīm.
Arī policisti nav sliktāki diņģētāji kā beduīni, viens piedāvā palīdzēt mums safočēties. Skaidra lieta, ka būs jāpiķo un grūti jau arī atteikt cilvēkam, kam pāri plecam pārmests automāts. Puisis pafotografē tad piramīdas ēnā parāda savu veikumu, bildes ir ok, samaksāju šim divus eiro. Protams , tūdaļ klāt kaut kāds vīrelis zilā kreklā (nez kāpēc galvā nāca vārds seržantelis), kas uzskata ka arī viņam kaut kas pienākas. Paskatos uz seržanteli kā uz idiotu un dodamies tālāk.
Beduīniem ar kamieļiem ir interesantas bildē iekļūšanas metodes, redzot kādu cītīgi fotografējām, šis var izauļot starp tevi un objektu ar kamieli. Vai vienkārši nagla grozīties tavas kameras priekšā, tomer tā kā arī viņiem nauda ir jāpelna un nevar katram tūristam veltīt daudz laika, tad ja tev pietiek pacietības viņam nepievērst uzmanību minūti, viņi parasti pārslēdzas uz citiem potenciālajiem klientiem. Arābi nez kādēļ mūs ar Maiju uzskata par kanādiešiem vai frančiem, vismaz mēģinot uzminēt valsti no kurienes nākam, šīs versijas ir vienas no pirmajām. Iztērējuši noliktās četrdesmit minūtes dodamies atpakaļ apskatīt Sfinksu.
Sfinksa jau nemaz nav tālu, no piramīdām to var redzēt ar neapbruņotu aci, ar kājām iet neļauj, jābrauc ar autobusu. No mūsu grupas neviens nolaupīts nav un visi braucam uz Sfinksu. Piebraucam, izkāpjam ārā un atkal es viļos, arī Sfinksa ir mazāka nekā biju domājis. Kamieļu braucēji, te klāt netiek, jo tempļa komplekss ir iežogots, arī tirgotāji ir tikai tie, kas savas vietas ir nopirkuši, reāli liela Sfinksu izvēle, tāda pati kā Centrālās stacijas suvenīru bodē. Tā kā man nav nekādas vēlmes iepirkt mēslus, dodamies uz pašu Sfinksu. Šis nu ir īsts tūrisma objekts, nākas izstāvēt diezgan lielu rindu līdz tiec tuvāks sfinksai. No šejienes arī piramīdas izskatās daudz iespaidīgāk un nopietnāk. Pašu Sfinksu tāpat kā piramīdas laika zobs, franču lielgabalisti un arābu marodieri ir pamatīgi apskādējuši. Arī te mana iedomu Sfinksa bija vismaz divas reizes lielāka par reālo. Nosecinu, ka man ir gigantomānija un izklaidējos pētot piramīdas no tālienes un Sfinksu no tuvuma.
Tā nu ir pienācis pusdienlaiks un visiem jādodas pusdienās. Lai uz kuģa nebūtu dizentēŗijas vai holeras uzliesmojums pusdienot, mēs tiekam vesti uz Saqqara Country club. Lai tur nokļūtu, nākas braukt cauri Gizai. Gizai cauri tek kanāls, kura ūdens nāk no pašas Nīlas. Pēc ūdenī peldošajām atkritumu kaudzēm var redzēt, ka ūdens ir nācis labu gabalu. Cilvēki kanālu izmanto gan kā izgāztuvi, gan kā ūdens ņemšanas vietu. Laiku pa laikam ir redzami sūkņi – viņu nozīmi ekonomikā tā arī nespēju atšifrēt.
Pie iebrauktuves pusdienu vietā sanāk neliels aplauziens. Barjera, kas ierobežo piekļuvi, ir aizlauzta un mūsu autobuss nesabuktējot jumtu tur iekšā iebraukt nevar. Seko visai skaļa bļaustīšanās starp autobusa šoferi un vietējo personālu, kas barjeru apkalpo, bet džekiem nerūp, vienkārši nerūp, kaut kādas tur autobusa šofera problēmas. Nākas vien mums tūristiņiem kāpt ārā no autobusa un uz viesnīcu slāt ar kājām. Ieraugot tūristus sarosās vietējais ansamblis dīvainos tautastērpos. Vīru trio grabina sitaminstrumentus, grozās un cer ka par šādu perfomanci viņiem atmetīs naudu. Vācieši un angliski runājošie ir reti skopi, viņi pat nepievērš tiem uzmanību.
Ēdamais bija tā neko, iespējams, ka tāpēc ka jau pagājušas sešas stundas no pēdējās ēdienreizes, vienīgais, kas man negaršoja ir baklažāni, pārējo visu noprovēju un atzinu par labu esam. Maize šķita reti labas, sevišķi kopā ar mērci. Pasteidzoties notikumiem priekšā, man ir aizdomas, ka tieši šīs dzīres man izraisīja pamatīgu caureju, ar kuru varonīgi cīnījos vairākas dienas pēc Ēģiptes apmeklējuma. Paēduši paēduši tiekam salādēti atpakaļ autobusā un vesti uz Mererukas kapavietu.
Piebraucot pie kapa mums gide paziņo, ka fočēt tur aizliegts un fotoaparātus līdz labāk neņemt. Neņemu ar, jo fotografēšana man jau ir nedaudz pieriebusies. Ja kāds domā, kas pie velna ir Mareruka? Tad paskaidroju, tas ir puisis, kas attēlots slavenajā cilnī par tēmu ēģiptiešu faraons brauc medībās papirusu biezoknī. Tā ir atrodama gandrīz katrā senās vēstures grāmatā. Pašas kapenes lepojas ar visai labi saglabātiem ciļņiem un uz dažām vietām pat turas oriģinālais krāsojums, lai gan izskatās, ka ilgi vairs neturēsies, jo visi uzskata to par pienākumu aptaustīt.
Pašās kapenēs bez gida stāstītā, kas pēc laika apnīk, un ciļņiem ir arī kapeņu uzraugs. Arābs, kas visu laku vaktē, ka tikai kāds nepiespiežas pie sienas. Fotografēšanas aizliegums laikam tomēr nav spēkā, jo Itāļi bildē uz nebēdu, gids būs aizmirsis pateikt, ka nedrīkst. Vienīgais labums ir vēsums, ja neesi cilvēks, kuram ir svarīgi teikt es te biju, vai arī kuru interesē ēģiptoloģija, tad šo vietu var droši skipot. Tad mūsu gide salamājas ar spāņu gidu par tēmu, kurš te kuram traucē, arābu valoda izskatās ir laba tieši, lai lamātos. Nesaprotu ne vārda. Ejot ārā kapeņu uzraugs bičo naudu, sak re kā es te visu labi uzraudzīju, mani tas neaizkustina.
Nākamais pieturas punkts ir Zosera kāpņveida piramīda. Domā, ka tieši šī piramīda ir vēlāko piramīdu prototips. Piramīda izskatās tiešām interesanta. Man patīk, ka vienā malā vēl ir sastatnes, laikam nav vēl pabeiguši būvēt. Fotogrāfēju uz nebēdu, viens arābs piedāvājas nofočēties godājamajam kanādietim kopā, arī viņu izliekos viņu neredzam tāpat kā atklātnīšu un cepuru pārdevējus. Šajā dienas brīdī mani kaitināja fakts, ka vietējie tevi uzskata par staigājošu bankomātu, kuram par visu ir pienākums maksāt. Pētu tālumā esošo „līko” piramīdu (kāda faraona neveiksmīgs projekts), blakus atvelkas vietējais tūristu policijas pārstāvis un saka – redz kāds te labs skats uz līko piramīdu un stiepj rociņu. Iesākumā apstulbstu no šitādas nekaunības. Biju jau domājis, ka pie visa jau esmu pieradis. Pagriežos un eju prom, puika kādu laiku velkas nopakaļus saukdams „bakšiš, bakšis” un atšujas. Tad eju atpakaļ un turpinu savus novērojumus, seko Gizas piramīdu pētīšana un blandīšanās pa Zosera piramīdas priekšā esošo laukumu. Tagad jau piramīdas man sāk iepatikties, sevišķi, kad ir redzētas pāris sagruvušas.
Laiks doties uz autobusu, pie izejas atkal ubagojošie uzraugi, kreļļu tirgoņi, īstā papirusa izplatītāji un cita „sušera”. Man viss jau kļuvis vienaldzīgs. Atpakaļceļā atkal pusstundu braucam cauri Gizai, riņķī ir vieni vienīgi Papirusu muzeji un tepiķu institūti. Spellings uzrakstos ir kāds nu pagadās, vismaz izklaide. Atgriežamies Saqqara Country Club, barjera ir nozāģēta mūs sagaida vizināšanās ar džipiem un izjāde ar kamieļiem.
Teiksim tā vizināšanās ar džipiem asas izjūtas neizraisa, tā pabraukā pa tuksnesi nekas ekstrēms. Mašīna kā mašīna, šoferis arī naudu nemēģina izspiest, kas pārsteidz. Mani arī pārsteidz, ka līdz Zosera piramīdai pa tuksnesi ceļš aizņem vien 5 minūtes. Kādas divdesmit minūtes vizināti tiekam aizvesti uz vietējo beduīnu lokācijas punktu, kur atrodas mūsu kamieļi.
Izkāpjam no mašīnas, sēžamies virsū kamieļiem un dodamies iejādē. Kā jau es to vienmēr esmu zinājis, kamielis ir smirdīgs lopiņš, šeit visu pasliktina visai netīrie sedli, bet tā laikam vietējā eksotika. Paša braukšana tā neko, mūsu kamieļu pavadā vedējs flegmatisks jauns cilvēks, kas šķiet lāgā nerunā pat angliski. Izjādes laikā mums visu laiku seko pāris džipi, laikam garantē mūsu drošību. Sasnieguši apkārtgriešanās punktu tiekam nofotografēti. Tālumā var redzēt lielās Gizas piramīdas, tās pētu cītīgi un dodamies atpakaļ uz Saqqara Club. Pa ceļam ir iespēja apskatīt viena izkomplektēta kamieļa kaulus . Prasu vedējam kā sauc manu kamieli, viņš padomā pāris minūtes un apgalvo ka Moses (tā izrunāja), lāgā tomēr neticu dēļ ilgās aiztures.
Gide mums stāstīja, kamieļu vedējiem divi eiro no sejas un viss, šie protams prasīs vairāk, bet ja negrib nedodiet. Tā nu galapunktā nonākuši, kamieļi tiek noparkoti, manējais pēkšņi sadomā gāzties uz sāniem. Nezinu varbūt vietējiem tas tāds triks, lai no piespiestā muļķa tūrista nokāstu vēl kādu naudiņu vai citādi. Es vienkārši no komieļa fiksi nolecu zemē un tad, lai šis tur vārtās, cik lien. Puisim samaksāju nominālo dzeramnaudu un dodos prom. Šaimais mani panāk un jautā vai man gadījumā neesot banknotes. dusmīgs nodomāju: „Nabagam laikam kapeikas biksēm kabatas plēš”, saku, ka nav gan un ar Maiju dodamies uz autobusu.
Maijai vispār veicās, viņai neviens nemēģināja izspiest naudu, tā vismaz man šķita. Viņu vienīgais fascinēja, ka dižajā Lauku klubā sieviešu tualetē stāvot arābs, kas rādot, kur atrodas tualetes papīrs. Tā dienas obligātā daļa ir beigusies, atlicis vien papirusa institūts, kur mums parāda kā izgatavo papirusu un piedāvā iepirkt papirusa bildītes. Man un Maijai tādi krāmi liekas bezjēdzīgi, dodamies savākt pasūtīto kreklu, iepirku suvenīros nelielu krūzīti (tā starp citu tagad mētājas plauktā nevienam nevajadzīga). Mani pārsteidza vietējā cenu politika, kā jau tūristiem domātā bodē te nekādas kaulēšanās nebija visur uzlīmētas cenas Ēģiptes mārciņās, norēķināties vari kādā valūtā vien vēlies, vienīgais kursu nosaka pārdevējs brīvā formā. Protams, ka pārmaksāju, bet tā kā summa bija zem desmit eirām, tad mani tas nesatrauca. Un galvenais, kad veic pirkumu, tev pārdevējam jāpasaka, kurš gids tevi šai veikalā atveda, laikam tā viņi pelna bonusus.
Tālāk seko ceļš atpakaļ, satumst, bet ēģiptiešu šoferi parasti gaismas iekšā neslēdz, taupa līdz pēdējam. Iebraucot Aleksandrijā esmu visai noguris, pulkstenis gan ir tikai ap septiņiem vakarā. Ainavu izskaistina smuki izgaismotas naftas ieguves vietas un naftas pārstrādes rūpnīcas. Atpakaļceļā braucam cauri ostas nabadzīgo rajonam, bērneļi izskatās reti noskranduši, bet tomēr tādi dzīvespriecīgi.
Kāpjot uz kuģa secinu, ka diez vai kādreiz uz šejieni vēl braukšu. Noteikti padzīvojot pāris nedēļas un pierodot pie vietējās mentalitātes viss liktos normāli, tomēr pirmajā dienā arābu uzbāzīgums rada nelielu šoku.
Uz kuģa pa taisno dodamies vakariņās un apsriežam redzēto ar mūsu oficiantu Minguel, šis esot bijis tikai uz pilsētas centru, bet arī viņu taksisti esot mēģinājuši apšmaukt, par braucienu no ostas līdz centram prasot 20 eiro, atlicis vien šim meklēt taksistu, kas draudzējas ar galvu. Minguels palūdz parādīt šodien safočēto, ar esot gribējis braukt uz piramīdām, bet diemžēl šoreiz neesot sanācis.
Pēc vakariņām nedaudz atpūšamies un dodamies uz klasiskās mūzikas koncertu. Izpildījuma kvalitāte tiešām pārsteidz. Tad gan liekamies gulēt rīt jau kuģis mūs būs aizvedis uz Kipru.
No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.
Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.
Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.
Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.
Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.
Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.
Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.
Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.
Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.
Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.
Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.
Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.
Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.
Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.
Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.
Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.
Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.
Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.
Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.
Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.
Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.
Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.
Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.
Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.
Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.
Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.
Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.
Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.
Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.
Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.
Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.
