Navigate / search

Sand: The Never-Ending Story by Michael Welland

sand

Grāmatiņu nopirku jau visai sen. Tad man bija ienākusi galvā ideja, ka vajadzētu izlasīt grāmatas par pasaules pamatķieģelīšiem. Tā nu iegādājos grāmatas par skābekli, ūdeni un smiltīm. Lieki piebilst, ka tā arī nevienu no tām neizlasīju. Tomēr nesen pienāca brīdis, kad kārtējo reizi pacēlās jautājums, ko lasīt? Tagad esmu advancēts, un īsa bibliotēkas uzskaite tiek vesta androīda programmiņā Bookworm, kas ļauj man iepazīties ne tikai ar savas bibliotēkas grāmatām, bet arī izlasīt citu cilvēku domas par tām. Sand bija ieguvis ļoti labas atsauksmes, autors esot asprātīgs, kāds bija smējies desmit reizes un ticis tikai līdz padsmitajām lapaspusēm. Skaidrs, ka tik jauks gabals nu nav tas, kuram būtu jāstāv uz plaukta nelasītam.

Grāmata, kā jau to varam noprast pēc nosaukuma, ir par smiltīm. Varētu domāt, ka nekā nopietna jau par smiltīm uzrakstīt nevar. Tas tak ir parasts silīcija oksīds vai retos gadījumos, kāds eksotiskāks materiāls, kalcija karbonāts vai cukurs. Izrādās, ka var gan, ir tikai jāapskata tās no visiem aspektiem. Viens no interesantākajiem aspektiem nenoliedzami ir beramvielu dinamika gan uzglabājot kaudzēs, gan erozijā. Nemaz nezināju, ka labības silosi reizēm spontāni sagrūst. Pie vainas ir tas apstāklis, kā dažādas beramlietas sadala spiedienu kaudzē. Izrādās, ka smiltis nevis visas draudzīgi spiež uz tilpnes apakšu, kā to darītu šķidrums, bet izveido dažādas arkas ne sliktāk kā katedrālē un spiediens šeit izdalās uz pāris punktiem.

Diezgan liela grāmatas daļa tiek veltīta smilšu aprites ciklam, tas ir kā smilšu graudiņš erozijas rezultātā atdalās no klints un tad ar upi plūst uz okeānu. Tiek apskatītas dažnedažādas lietas, kas ar smilšu graudiņu var notikties. Daudz interesanta tiek pastāstīts arī par krasta eroziju un smilšu aprites bilanci. Te nu mēs varam uzzināt, kā veidojas pludmales, pie kā var novest krasta nostiprināšana, un kāpēc pazūdošas zemes platības ir normāla parādība.

Vēl tiek apskatīti dažādi organismi, kuri par savu dzīves vietu ir izvēlējušies smiltis, viņu izdzīvošanas stratēģija un pārtikas avoti. Nodaļa tiek veltīta arī tuksnešiem un dažādiem kāpu veidiem. Kāpu dinamika arī ir visai interesanta lieta, gadās, ka tuksnesis aprok kādu pilsētiņu, bet nekas – pēc pārdesmit gadiem, kad kāpa ir pārgājusi pāri, tad tā atkal ir apdzīvojama.

Kopumā tiešām lasāma grāmata. Varbūt es neesmu tik viegli sasmīdināms un visas grāmatas lasīšanas procesā tā arī neatradu nevienu joku, kas būtu smieklu vērts. Tomēr nemaz nenožēloju, ka izlasīju grāmatu par specifisku tematu kā smiltis. Tagad vismaz zinu, kādēļ, ejot gar jūras krastu, aiz manis smiltīs paliek baltas pēdas. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

Das Krokodil XV jeb no Gambijas uz Gambiju

9. janvāris.

Tieciet vai nē, bet Edijs ir sveiks un vesels tāpat kā visa pārējā Dukes of Kurland komanda. Šodien sasniegta Mauritānijas galvaspilsēta Nuakčota.

Nedaudz par iepriekšējām dienām.

6. janvārī vakars pavadīts Mauritānijas otrajā lielākajā pilsētā Nuadibu. Edijaprāt, tas esot riktīgs ūķis. Mašīnas pa ielu braukājot bez numuriem, arī policijas nekādas neesot. Vakariņošana notikusi ķīniešu ēstūzī, Edijam palicis slikti un nācies nedaudz pavemt, laikam būs šim vecu suņa gaļu iebarojuši.

7. janvārī braukuši pa tuksnesi un arī nakšņojuši turpat tuksnesī – teltī. Braukšana esot bijusi „pa skaisto” .

8. janvārī, ja pareizi saprotu, Edijs braukalējot pa kāpām ir aizmirsis, ka Das Krokodil neprot lidot un pēc laba lēciena, tautas valodā sakot „nošķīlis priekšu”. Mašīna gan ripojot, buferis apskādēts, panna gan vēl apakšā turoties. Lanžeroni uzlocīti uz augšu, arī durvis veroties knapāk. Bet tuksnesis ir pievārēts. Nakts visticamāk arī aizvadīta tuksnesī, bet tas ir mans pieņēmums.

Rītdienas plāns ir tikt līdz Senegālai un tur jau sakari atkal darbosies, tad arī uz pēcpusdienu šeit būs vairāk infas. Arī pārējām latviešu komandām viss esot kārtībā.

Un, protams, neaizmirstiet lasīt arī pašu Dukes of Kurland komanda mājas lapu, viņiem tur jauns plašāks stāsts par ceļu no Spānijas līdz Mauritānijai.

Das Krokodil XII jeb no Gambijas uz Gambiju

4. janvāris

Vakar ap 24:00 pēc mūsu laika tika sasniegts kempings Laayoun pilsētā (latvju atlantos Ajūna). Nedaudz esot iedzerts un visi devušies gulēt.

Šodienas brauciens joprojām ved Das Krokodil pa Rietumsahāru. Vakara galamērķis Dakhla (latvju atlantos Dahla). Plānotais ceļa gabals 560 kilometri. Laayoun kempings esot atradies pie sālsezera, netālu neliels ūdenskritumiņš, skats pa pirmo. Naktīs esot skaistas zvaigznes un dzestrs vējiņš. No rīta un naktī temperatūra +15.

Veikti arī nelieli remonta darbiņi – nomainīta ģeneratora siksna un uzlieta eļļa.

17:00 pēc mūsu laika, braukt atlicis vēl ~300 kilometri. Visa diena pavadīta braucot gar okeāna krastu, Edijs to sauc par stāvkrastu. Visapkārt esot tikai akmeņains tuksnesis. Šodien esot redzētas visas komandas, pat britu ambulance. Vienam no britu Land Rover esot nobirusi ātrumkārba.

Tagad Rietumsahārā ik pa gabaliņam esot policistu posteņi, kuros tiekot pārbaudīti dokumenti. Policistiem jādod iepriekš sagatavotas lapas ar informāciju, par to kas esi, ko dari un kāpēc te atrodies un mašīnas dati. Vienā postenī kā suvenīrs esot paprasīta pildspalva un vienā smēķus. Fotografējot kamieļus, gans arī pieprasījis cigaretes, iedevuši veselu paku.

Rīt gaidāma brīvdiena, kad tiek sagaidīti visi un pārrunāst pa kurieni kurš brauks. Un tad tālākais ceļš uz Mauritāniju pa tuksnesi. Daudzas komandas Mauritānijā brauks pa šoseju, latviešu komandas nolēmušas braukt pa tuksnesi.

Papildināts 21:00

Krokodils iebrauc Dahlas kempingā, to no abām pusēm apskalo okeāns, nedaudz vējains, bet pa smuko. Rīt te tikšot pavadīta visa diena. Degviela Reitumsahārā maksā 6 MAD (Marokas Dirhami).

Das Krokodil XI jeb no Gambijas uz Gambiju


Skatīt lielāku karti

3. janvāris

Nakts pavadīta teltī. Šodienas plānā ir 700 kilometru garš pārbrauciens uz Laayoun pilsētu, kas jau atrodas Rietumsahārā. Ceļš visai vienmuļš nelieli akmeņaini kalni, tālumā redzams tuksnesis. Vietējos ciematos policisti pārbaudot tikai vietējo mašīnas, tūristiem pajautājot, ko dara, kur brauc un brīvi. Policisti salīdzinot ar citiem pamatiedzīvotājiem izskatoties kā zefīri uz kartupeļu lauka, tīrās formās, paši sakopti. Militāristi savukārt braukalējot ar tankiem un konvojos. Bet vietējie izskatoties visai dzīvespriecīgi.

Ap 17:00 bija jau gandrīz sasniegta Tan-Tan pilsēta, kas ir aptuveni puse no ceļa. Okeāna malā arī paēduši pie 30-metrīga stāvkrasta un turpinājuši ceļu tālāk uz Laayoun.

20:00 Brauciens gar okeāna malu aptuveni 200 kilometru, daba esot ļoti smuka. Komanda no ASV dabūjusi maksāt 400 vietējās naudiņas par ātruma pārsniegšanu. Noķerti gan esot uz ceļa tuksneša vidū. Paši braucot ar ātrumu ap 100 km/h, bet tuvu apdzīvotām vietām, kur daudz policijas posteņu nometot uz lēnāku. Das krokodil turoties, nekādi jauni niķi ārā nelien. Vāciešu un spāņu komandas vakar ar parastajiem vāģiem esot braukušas pa ceļiem, kas vairāk domāti džipiem. Britu ambulance gan šodien vēl neesot manīta.

Intelektuāls jautājums XVI

Arī vecs loģiskais uzdevums, bet tā kā iejaukta nauda, tad joprojām aktuāls.

Lai izlemtu kuram no diviem dēliem pienāktos mantojums, kāds arābu šeihs sarīko kamieļu sacensības. Sacensību galamērķis ir attāla tuksneša pilsēta. Mantojumu dabūs tas, kura kamielis nonāks tur pēdējais. Bračkas pāris dienas pavazājušies pa tuksnesi, nolemj doties pie kāda gudra vīra pēc padoma. Iznākuši no gudrā vīra telts, abi lec uz kamieļiem un ar pilnu ātrumu steidzas uz attālo pilsētu.

Kādu padomu sniedza gudrais vīrs?

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XII

2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)

Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.

Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.

Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.

Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.

Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.

Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.

Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.

Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.

Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.

Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.

Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.

Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.

Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.

Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.

Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.

Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.

Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!

Un tapa vakars un tapa rīts – devītā diena.

Turpinājums sekos …