24. jūnijs

Šodien man padomā ir pabeigt dažas iesāktas, bet nepabeigtas lietas. Izskatās, ka ir pienācis īstais laiks. Pabrokastojam, sasienam pauniņas un lecam iekšā mikriņā. Beidzot uz šo pusi ir atnācis solītais karstuma vilnis un tādēļ mēs dosimies augšā kalnos.

Kā jau ierasts, braucam uz Šamonī, liktos, ja jau tā uz turieni visu laiku brauc, ko tad neņēmāt dzīvesvietu tur? Mēs esam deviņi cilvēki un par saprātīgām naudām tādam baram labu vietu nemaz nav tik viegli atrast, savukārt mazam miestam arī ir savs šarms. Nestāstu no pieredzes, jo ceļojuma plānošanā piedalījos tik vien kā nopirku kartes. Šoreiz Šamonī nemaz nepiestājam, bet dodamies tālāk uz Šveices pusi. Te paliek arvien mežonīgāks apvidus, ciemi kļūst mazāki un kalnos esam uzrāpušies augstāk.

Mūsu pirmā pieturvieta ir Martigny-Croix, no turienes paveras episks skats uz ieleju lejā un Martiņī miestu. Te izkāpjam ārā izstaipīt kājas un pabaudīt skatu. Kamēr baudām skatu, tikmēr skatu laukumā piestāj vēl viena mašīna. Un cilvēki, kas no tās izraušas, runā tīrā latviešu valodā. Es jau būtu paklusējis, bet Kristaps nenoturas un sāk ar viņiem runāt. Sasveicināmies un dodamies tālāk.

Lejā braucot, mikriņam sāk nelāgi smirdēt bremži, kā jau minēju, viņi jau no sākta gala nebija nekādi izcilie, tagad nākas ielejā stāvlaukumā nedaudz padzesēt pirms došanās uz Sanbernāras pāreju. Tālajā 2014. gada 13. jūnijā es te jau biju atbraucis un neizgāju vienu episku taku. Nu es esmu nobriedis kļūdu izlabot, dzīve jau nav diez ko gara un tās lietas, kuras tu atliec uz vēlāku laiku, labāk ir sākt laicīgi pildīt. Šis pārbrauciens man ļautu beidzot atķeksēt šo.

Braukšana atkal ir uz augšu pa serpentīnu. Viss ir smuki un jauki, kalni, siera bodes un citas Šveicei raksturīgas lietas. Šeit ir jāuzmanās, lai nepašauj garām pareizajam pagriezienam un neiebrauc Sanbernāra tunelī. Pāris kilometrus pirms klostera kādā serpentīna līkumā apbraucot velosipēdistu, vietā kur apdzīt aizliegts, izdzirdam busiņa sānā būkšķi. Kā tad – kāds vācu mototūrists nav nocieties un meties apdzīt līkumā. Skaidra lieta, kā mopēdistam piedienīgi, viņš tā vietā, lai piestātu, ņem un aizlaižas. Pēc tam Sanbernāras pārejā viņš no mums visu laiku slapstījās. Busam jau nekādu skādi nodarījis nebija, tik cik sava moča bagāžnieka gumiju bija gar sānu novilcis.

Mēs dodamies pastaigā. Te sanāk kārtējais aplauziens, man noskatītā taka, ir aizsnigusi, sniegs vēl nav nokusis un tādēļ priekšā novilkta lentīte. Te nu bija labie nodomi! Nākamreiz braukšu te augustā.

Tā vietā aizejam gar aizsaluša ezera (Lac du Grand Saint-Bernard) krastu uz skata punktu, lai pavērotu ieleju. Bērni priecājas par sniegu, mums jau šogad Latvijā tas bija tāds pašvaks. Tur nedaudz pakāpalējam, papikojamies un uzrīkojam pikniku. Diemžēl mūsu neveiksmīgajam motobraucējam šis prieks gāja secen, jo ieraudzījis mūs tur, viņš atminējās, ka viņam ir citas skatu vietas padomā. Gad māga pilna, dodamies atpakaļ. Pa ceļam gan sanāk iegriezties suvenīru bodēs un tikt pie dažādiem štruntiem, kuri bērniem ir ļoti vajadzīgi. Ernestam atkal vajag košļenes, zinu jau, ka te nekur nebūs, bet nu nopietni izstaigājam visu miestu košļeņu kvestā. Pārējie pa to laiku aiziet paskatīties svēto kaulus. Mēs košļenes nedabūjuši, viņiem pievienojamies vēlāk. Īstā krusta fragmenti joprojām vietā, baznīcā ar nekas pa gadiem nav mainījies. Ernests tagad no tumsas nebaidās un diezgan kulturāli apmeklējam šo iestādi.

Maija izsaka vēlmi apskatīt suņu muzeju, man nav nekas pretī, bet kā jau iepriekšējo reizi, es pasaku, ka pie tādiem izcenojumiem es tur iekšā neiešu. Nav jau tā, ka es būtu skops, bet nu skatīties suņus mani, lauku bērnu, ir grūti piedabūt.

Domājam, ja jau te esam atkūlušies, tad nav ko bremzēt, aizbrauksim arī uz Aostas ieleju, parādīsim tiem, kas te vēl nav bijuši, kas un kā. Braucam lejā un te vienā līkumā netālu no Saint-Rhemy mēs atminamies par kādu ļoti jauku pastaigu taku. Piestājam un pošamies ekspedīcijā. Šoreiz Ernests neiztur pat pusstundu, kā toreiz, kad bija sīks knēvelis. Viņš jau pirmajos metros, ieraudzījis taurenīti, sāk nelabi bļaut un atsakās kāpt no mikriņa ārā. Man nav ne jausmas, kur šis ir dabūjis fobju no taureņiem, bet nu kādus divus gadus viņam tāda ir.

Nekas, sēžu busiņā kopā ar viņu un gaidām, kad pārējie atgriezīsies no pastaigas. Es bumbulēju laiku tviterī un mēģinu no Ernesta saprast, kas tur īsti ir ar tiem taureņiem. Saprotu, ka baltie ir labi, bet tie ar acīm, ir sliktie.

Takā nekas neesot mainījies, šoreiz gan viņiem bonusā esot priekšā izlēkusi stirna. Braucam tālāk uz Aostu, te vairāk tik tā pa šoseju. Man nākas secināt, ka pa šiem gadiem es esmu aizmirsis daudzas skaistas vietas. Un ne jau tā ka pavisam, bet līdz ko ieraugi kādu miestu vai pilsdrupas, tev uzreiz kāds parauj vaļā atmiņu slūžas. Varbūt ideja šad tad aizbraukt uz jau zināmām vietām nemaz nav tik slikta.

Mūsu nākamais apskates objekts ir Tunnel du Mont-Blanc, inženiertehnikas brīnums, kur par saprātīgu samaksu var izbraukt cauri katrs. Tas ir uz divpadsmit kilometriem, bet ietaupīs mājupceļam pāris stundas, jo kalnam otrā pusē iznāk pie Šamonī. Maija jau plānojot ceļojumu, šo tuneli bija ielikusi obligāti apskatāmo sarakstā un es teiktu, ka varbūt speciāli rauties uz turieni nav vērts, bet ja gadās pa ceļam, tad kādēļ gan ne?