Šodien atkal piedzīvojumiem bagāta diena – brauciens pa austrumu piekrasti. Rītu sākam ar braucienu no le Tampon uz St Joseph pa kalnu ceļu. Ļoti interesants, bet salīdzinoši lēns brauciens – mazi miestiņi un pa vidu cukurniedru lauki. Protams, ka neizpaliek līkumaini ceļi. Matīsam tas tā ne visai, bet tā kā vēl ir rīts, tad puika nepiktojas. Ernestam ir rīta guļa, tāpēc viss mierīgi. Pirmā pieturas vieta ir Langevin ūdenskritums, kas ir viens no Reinjonas must see. Ļoti skaists ūdenskritums ar daudzām tērcītēm; no bildēm šķita, ka nav visai augsts, bet dzīvē tiešām deviņstāvu mājas augstumā. Diemžēl nofotografēt ar standarta kameru to ir praktiski neiespējami, jo nav īsti vietas, kur atkāpties, lai visu dabūtu kadrā. Savukārt dažas tērcītes galīgi nesniedz to iespaidu, ko vajadzētu. Apbrīnojam, ka daži cilvēki pat nebaidījās peldēties zem ūdenskrituma. Pēc tam dodamies minipārgājienā pa upīti uz leju. Patiesībā jau ejam pa asfaltētu ceļu, lai atrastu kādu baseiniņu, kur nopeldēties.
Peldvietu gan neatrodam, bet apskatāmies, ko vietējie stāda ģimenes dārzos. Pārsvarā jau banānkokus. Un, kad ķekars sāk gatavoties, tam uzliek zilu maisu virsū. Kāds tam iemesls, tā arī neuzzinām. Bija arī daži ananāsi un citi labumi, kurus mēs īsti nespējām identificēt. Dodamies atpakaļ pa šauro ceļu, kur vienā posmā ir tāds serpentīns, ka pirms katra līkuma jāuztaurē, citādi var kādam uzskriet virsū. Par laimi ceļš nav pārslogots – tikai vietējie un tūristi, kas dodas uz ūdenskritumu.
Nākamais objekts ir Cap Mechant jeb ļaunais rags. Ar auto var piebraukt gandrīz pie pašas jūras, bet turpat atrodama arī ļoti skaista palmu birzs. Mūs jau brīdina par sievieti, kas nāks klāt un brīdinās par to, ka velns ir pārņēmis pasauli, un tiešām – nepaiet ne minūte, ka viņa jau ir klāt. Kaut kā vaļā tiekam, jo nekomunicējam ar viņu.
Bet pozitīvais – jūras viļņi sitas pret klintīm un šļakatas ir pamatīgas. Varētu vērot visu dienu, cik augstu kuram vilnim izdosies uzsist. Matīss reāli sabīstas no okeāna un skrien atpakaļ uz mašīnu. Neko darīt, vectēvs dodas pakaļ. Ernestam atkal ļoti patīk.
Kad viļņu spēles apskatītas, pienāk laiks uztankoties. Piedāvājums ir izmēģināt kreolu virtuvi. Turpat netālu ceļa malā ir ēstuve, kur izvēlamies cūkgaļu ar pupiņām un rīsiem. Teikšu godīgi, nebiju lielā sajūsmā. Laikam garšvielu dēļ. Bet vietējā citronu limonāde Cot gan iepatikās. Limonādi ar tik īsu sastāvdaļu sarakstu gandrīz pilnīgi bez E nav nemaz tik viegli atrast. Kola, protams, arī netika aizmirsta, lai varētu ceļojumu turpināt.
Lai gan es uzskatīju, ka mums vajadzētu doties atpakaļ, lai izvairītos no bērnu histērijām, neviens man netic, ka tādas būs, un pierunā doties tālāk uz austrumiem. Austrumu puse ir tā, kur vulkāns ir īpaši aktīvs un ik pa laikam maina salas reljefu ar jaunu lavas devu. Ceļš iet cauri pavisam svaigiem lavas laukiem, kur knapi kāda papardīte izdīgusi. Tad ir tādi posmi, kas ir senāki, kur jau var redzēt krūmus. Katrā ziņā ceļš pēc katra izvirduma tiek atjaunots. Tā kā sijā lietus un migla, tad ārā no mašīnas nekāpjam. Aiz lavas laukiem piestājam pie baznīcas, kuras durvju priekšā lava brīnumainā kārtā ir apstājusies. Pēc tam kādu stundu pavadām pludmalē ar nosaukumu Anse des Cascades. Par pludmali klasiskā izpratnē to grūti nosaukt, jo visa jūras mala ir klāta ar lieliem akmeņiem, bet turpat pie jūras ir stāvas klintis, no kurienes tek nelieli ūdenskritumiņi. Pa vidu iestādīta palmu birzs, kas kļūst par skriešanas trasi un fotografēšanās vietu uz kādu pusstundu.
Kad liekais tvaiks nolaists, tad dodamies tālāk uz St Anne pilsētu, kas slavena ar savu baznīcu, kur vietējie skolēni apgleznojuši katrs pa vienam ķieģelītim. Klāt arī vakars, un dodamies pa salas vidus ceļu atpakaļ uz mājām. Tas aizņem vēl kādu 1.5 stundu, un mājās nokļūstam ap 19.30, gandrīz visu šo laiku dziedot Ernestam visādas dziesmas. Tautasdziesmas nekad nenāk par skādi atkārtot.
Tieši uz gulētiešanas laiku arī sākas histērijas no pārguruma. Matīss kliedz, ka guļot viņu šūpo, un viņš gulēšot tikai mašīnā. Abi ar vectēvu dodas uz mašīnu iemigt un ar trešo piegājienu puiku izdodas aiznest no mašīnas uz gultu, kur viņš noguļ visu nakti. Domāju, ka tā bija laba mācība tiem, kas neticēja, ka bērnu nedrīkst visu dienu vazāt pa kalnu ceļiem.
No agra rīta mostamies, kā nu kurš lidmašīnā gulējis. Puikas ir nedaudz pikti, bet kopumā līdz kādiem 6 nogulējām. Tad gaidām brokastis, un drīz jau arī laiks nolaisties Maurīcijā. Puslidmašīna izkāpj šajā kūrortā. Kādas 40 minūtes stāvam un tad atkal ripojam uz skrejceļu. Kopumā liekas diezgan līdzena sala, un tālumā arī var redzēt kā viļņi pie rifa šķeļas. Tiklīdz paceļamies, tūliņ jau arī sākas nolaišanās, jo attālums ir tikai 220 km.
Lidostā viss notiek ļoti raiti, bagāža nav pazudusi. Kamēr vīri organizē mašīnas īri, mēs iečekojam labierīcības, nu tik šikas sen nav redzētas. Pati ieeja: abās pusēs siena ar telpaugiem, visi aparāti arī ir pēdējās paaudzes.
Vienojamies, ka zinātāji – Juris ar ģimeni brauks pa priekšu un mēs sekosim. Sākumā ir 2 joslu šoseja, nekādu korķu un ātrums 110 km/h. Pēc 30 km griežam nost no lielās šosejas un šķērsojam salu pa iekšzemes ceļu uz dienvidiem, kur ir mūsu villa. Tad nu sākas serpentīni, pēc tam nedaudz līdzenāks un tad atkal augšā uz pārejas, kas ir 1606m virs jūras līmeņa. Protams, rodas arī pirmais iespaids par salā esošo floru – viss, ko mēs cītīgi kopjam podiņos, te zied lielos krūmos. Piemēram, tagad ir sezona Ziemassvētku zvaigznēm. Neticami, cik lielas tās var izaugt! Bugenvillijas, protams, arī! Beigās nedaudz noreibuši no daudzajiem pagriezieniem, ierodamies villā.
Māja ir liela, kādas 6 guļamistabas, paliela virtuve kopā ar ēdamistabu. Iekārtojamies, un citi dodas iepirkties, bet mēs ar puikām darbojamies tepat pa māju. Vakariņās ēdam kaut ko līdzīgu gurķim, kas saucas šušu un zivi, kas izzvejota tepat no okeāna un mēdz būt kārtīgas govs lielumā. Pamēģināt vietējos labumus ir viens no mūsu galvenajiem mērķiem šajā braucienā. Matīss izvēlas gulēt mūsu istabā, un tas nozīmē gulēt redeļu gultā. Tāpat, neiztrūkstoša ikvakara izklaide ir latviešu tautas pasakas, ko beigās jau varam diezgan brīvi citēt. Populārākie tekstiņi ir: atšauties pie koka, tagad es darīšos viens pats.
7. Jūnijs
No rīta ceļamies ap 7.30, un ir nepatīkams pārsteigums – līst lietus, kas šim gadalaikam nav tipiski, un teorētiski var sabojāt plānoto pārgājienu. Tā kā plānotais gājens nav turpat blakus, tad savācam lietusmēteļus un nolemjam riskēt. Pārbrauciens ir diezgan garš, atpakaļ pat to ceļu, kur jau vakar braucām šurp, pāri kalnu pārejai un tad lejā ielejā. Tur nogriežamies no lielā ceļu un pa visnotaļ kvalitatīvu asfaltētu ceļu dodamies iekšā Bebūru mežā. Piestājam uz brīdi pie pamatīgiem džungļiem, kur katru koku ir apsēdis parazītu slānis – sūnas, papardes, liānas utt. Pēc vēl dažiem kilometriem nonākam parkingā, kur sākas taka uz Trou de fer skatu laukumu.
Trou de fer ir kilometru augsts ūdenskritums, kur no skatu laukuma var redzēt 800 metrus. Tā esot īstā Reinjonas sirds. Taka uz šo sirdi ir uztaisīta pamatīgi – koka laipa ar drāšu pinumu virsū, lai gan ceļš vienā virzienā ir aptuveni 4.5 kilometri. Protams, pa vidu gadās arī kādi posmi ar saknēm, bet tie ir mazākumā. Ernests lepni tiek nests somā, Matīss jož pa priekšu un lec, kur vien kāds neliels pakāpiens. Lai gan skaidrs, ka enerģijas rezerves varētu izmantot arī optimālāk, neviens puikam sajūsmu neliedz, un viņš jož visiem pa priekšu. Taka ved pa lietusmežu ar lieliem kokiem, kas apauguši sūnām un visādiem citādiem mošķiem. Pa vidu gadās pa kādai fuksijai un papardei. Jebkurā gadījumā galamērķis bija tā vērts – skats ir iespaidīgs. Visapkārt meži, pamatīgs vertikāls kritums un lejā augstais ūdenskritums. Matīss gan apgalvoja, ka pirmais uzdevums – turpceļš esot bijis daudz interesantāks pa ūdenskritumu. Skatu laukumā tiek apēsti siera grauzdiņi un uzņemtas enerģijas rezerves atpakaļceļam. Tad uznāk mākonis, un tā kā mums iznāk atrasties mākoņa vidū, tad skata vairs nav un laiks doties atpakaļ.
Atpakaļceļš vairs nav tik interesants, jo vairs neejam pa taku, bet meža ceļu. Matīss, protams, ir jānes, jo spēki beigušies.
Pēc tam vēl apmeklējam Plaine des Palmistes pilsētiņu, nedaudz iečekojam baznīcu un Rātsnamu, bet kopumā var uzskatīt, ka pārgājiens ir beidzies. Jādodas pa kalnu pāreju atkal atpakaļ. Tā kā pulkstenis jau ir pieci, tad jātaisa vien vakariņas – Marlin zivs no okeāna un taro, kas ir kaut kas līdzīgs begonijas saknei. Tas ir kartupeļu vietā, un vēl klāt salāti. Saldajā papaija un ananāss. Tie tiek audzēti uz vietas, un garšo lieliski!
Šodienas plānā mums ir neliels pārgājiens, esam plānojuši izsekot Levada dos Tornos tecējumu. Arī es līdz šim rītam nemaz nezināju, kas tā levada ir par zvēru. Nu labi, uz bildēm bija redzēts un inženiertehniskais apraksts ar izlasīts, bet kā jau ar visām lietām, labāk ir vienreiz ieraudzīt.
No rīta vēl neesam lāga aklimatizējušies vietējam laikam un pamostamies jau pulksten sešos. Tā kā brokastis mums ir tikai astoņos, tad sanāk diezgan pamatīgs laika sprīdis, ko noslaistīt. Es pat paspēju iepazīties ar šodienas plānu, izlemt kādus cukurūdeņus ņemšu līdzi, kādi tiks transfērēti uz nākamo viesnīcu, ko vilkt kājās un kur likt kabatas lukturīti. Uzcepu pat iepriekšēja dienā redzēto aprakstu, noskatos BBC ziņas un dodos brokastīs.
Brokastis par bagātīgām nosaukt laikam nebūtu īsti pareizi. Izskatās, ka viss ir nolikts uz skaita mums ar Maiju. Lielāko daļu visas maizītes, siera šķēlītes ir pāra skaita, bet nekas, paēdām diezgan pamatīgi, un kafiju mums katram atnesa puslitra tasītē. Paēduši izčekojamies un dodamies pārgājienā. Tas plānojas būt deviņpadsmit kilometrus garš un lielāko ceļa daļu vedis tieši gar levadas malu.
Sākums ir pavisam vienkāršs, izejam no viesnīcas apmetam loku ap vietējās baznīcas pakšķi, ceļš uz leju, ignorējam visas zīmes, kas norāda uz levadu, izdodamies cauri Camacha ciematam un, re, kur viņa ir – levada. Levada dabā izskatās pēc metru dziļa un metru plata betonēta grāvja ar ieslīpām malām. Izskatās, ka tagad nav lietus sezona un levadās ar ūdeni ir tā pašvakāk. Uzreiz kļūst arī skaidrs, kādēļ mums ieteica no levadām ūdeni nedzert, šito žampu būtu visai grūti dabūt iekšā. Te ir arī neliels bonuss, levadai pa augšu iet diezgan paresna vietējās santehnikas caurule, kas laiku pa laikam mijas ar savienojumu vietām, kurām ir vismaz trīsdesmit divas skrūves. Papildus sākumā ir arī simt metrus garš tunelis. Te nu mums būtu bijis jāizmanto lukturītis, bet skaidra lieta, kurš tad ies meklēt lukturi kaut kāda nieka tuneļa dēļ, bliežam tik cauri. Izrādās, ka man ar to nakts redzamību nemaz tik brangi nav un pamanos gan izbradāties pa peļķēm, gan nodauzīt roku. Vajāja mani tur redzes halucinācijas.
Tikuši cauri tunelim, nonācām “neskartā dabā”, tas ir, levada kreisajā pusē, maza taciņa un vismaz desmit metru kritums labajā pusē. Vietām, lai turpinātu ceļu ir nepieciešams iet pa levadas betonēto maliņu, kas ir nedaudz šaurāka par botu. Pārliecinājos, ka iekāpt peļķē un tūlīt mēģināt šķērsot takas iztrūkumu pa plastmasas trubu arī nav īsti prāta darbs, tiku cauri ar vieglu izbīli, kad paslīdēja kāja. Patiesībā jau nemaz nav tik slikti, tai dabā to augstumu kaut kā nejūt un pēc desmit minūtēm tevi vairs nesatrauc fakts, ka līdz zemei kritiena gadījumā var būt pat simts metri.
Sākumā soļojam diezgan sparīgi, laiku pa laikam salīdzināmies ar leģendu, lai saprastu vai spēsim iekļauties laikā, kas ir piecas ar pusi stundas. Runājam par šo un to, laiku pa laikam izlienam cauri kādam tunelim un pavērojam kādu ūdenskritumiņu. Ūdenskritumi te ir divi veidi, tādi, kas līst tev uz galvas, kad tu ej pa taciņu, tie parasti ir nelieli un izmirkt dabūjām tikai pie viena un tādi, kurus var dzirdēt pa lielu gabalu un kuru kritums var būt pat pārdesmit metri, tos mēdz redzam no augšas reizēm. Tā kā levada ved gar kalna malu, tad bieži vien pēc stundas gājiena varam redzēt vietu, kuru pirms stundas šķērsojām, praktiski noteiktā augstumā sanāk izstaigāt visas pie kalna pakājē esošo ieleju perimetrus. Skati gan ir ļoti jauki, laiku pa laikam var redzēt okeānu, kas pavīd starp sazaļojošam ielejām. Ir diezgan interesanti tiltiņi, kas ved pāri upītēm, tie paši ūdenskritumi un laiku pa laikam kāda vietējā mazpilsēta.
Kas interesenti, savā maršrutā mēs nesastapām nevienu citu ceļotāju, neviens pats nenāca pretī. Vienīgais, ko pa ceļam sastapām, bija kādas piecas levadu atjaunotāju brigādes. Neskatoties uz to, ka šī skaitās viena no jaunākajām būvēm. Būvēta tikai 1940- tajos gados, tā izskatās diezgan padzīvojusi un vietējie tās atjauno pa posmiem. Brigādē parasti ir kādi pieci strādnieki, viens pie betona maisītāja, divi ved betonu, viens liek veidnes. Skaits var gan var variēties, vietām strādā tikai viens būvnieks. Visi pieklājīgi sveicinās, neviens pat īpaši neslaistās, visi rukā ar melnu muti. Pusdienas laikā gan redzēju superīgu lietu, ieklāj ķerrā jaku un liecies diendusā, mēs vienu tādu nejauši pamodinājām, jāsmejas bija visiem.
Vietējie ciematiņi visi ir ar dakstiņu jumtiem un vecāka gadagājuma cilvēkiem. Vismaz viņi bija tie aktīvie, kurus varēja redzēt rosāmies. Jā, te jaunie kartupeļi jau ir dabūjami, arī te izskatās kāpostus ēd kaut kādi kaitēkļi, jo smirdēja pēc kāpostu balteņu kāpuru izdalījumiem, arī te izravētās nezāles mazdārziņu īpašnieki met pāri žogam un kas pats galvenais, kumelīšu tēja te tiek gatavota industrializēti. No sākuma nevarēju saprast, ko tie ļautiņi sēž zem saules sargiem un lasa tādas dzeltenas puķītes no dobēm. Mana neziņa vilkās pāris kilometrus līdz viena no dobēm atradās blakus levadai un puķītes izrādījās kumelītes
Man vienīgās problēmas sagādā orientēšanās pārgājiena leģendā. Nē, tur kur visu laiku ejam gar levadas malu nav problēmu. Ar Maiju nopietna diskusija radās vienā atpūtas pauzē, man šķita, ka esam pagājuši garām vajadzīgajai vietai, un mums jau sen bija jātinas prom no tās levadas. Maija apgalvoja, ka man nav tiesa un ka es kļūdos. Izrādījās, ka es tomēr kļūdījos un levada vēl turpinājās kādus divus kilometrus. Toties es tiku atalgots ar levadā noslīkušu žurku. Tad nu man gan bija ko Maijai pajautāt, kā ir skalot seju slīkušu žurku ūdenī.
Pati iešana nebija apgrūtinoša, tādi nopietni kāpumi bija tikai pašās gājiena beigās, kad nācās vilkties gar šosejas malu. Bijām arī pamanījušies uz šosejas uzkulties pašā pusdienlaikā, asfalts reāli atstaroja siltumu un ūdens tika patērēts lielos daudzumos. Visus to četrus asfalta kilometrus neredzējām nevienu braucošu mašīnu, nevienu cilvēku, tikai divus kaķus un vienu niknu šuneli. Laikam viņiem būs bijusi tā siesta.
Nonākuši Santo da Serra miestā, ne kā te nav; viena galvenā iela, uz kuras atrodami kādi četri kafūži, pilsētas parks (smuks un apmeklēšanas vērts) un mūsu viesnīca, kas saucas Hotel do Santo. Iečekojamies, fiksi nomazgājamies dušā un nedaudz atpūtinām kājas. Tad dodamies pablandīties pa pilsēteli.
Pirmais pieturas punkts mums ir augstāk minētais pilsētas parks, pats parks tāds kopts ar voljēriem zirdziņiem, pāviem, briedīšiem un pāris ļautiņiem ar motorzāģi, kas retina eikaliptu audzi. Tomēr bez ēnas parkam ir arī papildus bonuss: skats uz Ponta da Sao Lourenco. Tas ir salas rags, un tur mākoņi no salas vienas puses cīnās ar karstumu salas otrā pusē. Smuks skats.
Pilsētā ir veseli divi supermārketi, pie mums tos sauktu vienkārši par bodītēm. To mēs uzzinām no vietējās kafejnīcas strādnieka. Vienam mēs jau esam pagājuši garām un otrs pie tuvākas apskates mūs ar neko neiepriecina. Mums galvenais ir nopirkt ūdeni nākošai dienai un šo to iekožamu. Ar iekožamo gan ir pāris opcijas, to mēs varam nopirkt viesnīcā. Man ir palikusi pāri viena šodienai uzsmērētā mega maize, kas ir reducējams uz vienu latviešu baltmaizes kukuli, nolemju rīt to tomēr apēst nevis mest ārā. Ir taču labi zināms, ka maizi mest ārā nelon un nevar zināt kā dzīvē tas var atspēlēties. Cerēšu tikai, ka tā kā jau īsta cīruļmaize būs ne tikai ēdama, bet arī garšīga.
Pēc pastaigas pa pilsētu atgriežamies viesnīcā. Atkal atpūtinām kājas un dodamies uz baseinu nopeldēties. Baseins ir labs, tikai ar to pārģērbšanos tur bija kā bija. Džakuzi arī mums neizdevās iedarbināt, vadības panelis bija nolokots un nu nekā neizdevās viņu dabūt pie dzīvības, skaidra lieta, ka tāda nieka dēļ ne es, ne Maija nebija gatavi iet uz recepciju. Nopeldējušies vilkāmies atpakaļ uz numuriņu, es nedaudz nosnaudos un bija klāt arī vakariņu laiks. Vakariņas bufetes tipa, rijamais daudz un cik lien, tikai jāpērk dzeramais. Man gan nejauši sanāca atrast funkcionējošu sulas automātu, kuru viesmīlis nolaidības dēļ nebija izslēdzis, tā nu tiku pie sulas, diemžēl par velti tas nebija. Nekas paņēmām vēl papildus vīnu un nopietni paēdām. Izskatās, ka arī brokastis nebūs sliktas.
Tad atkal devāmies nelielā pastaigā uz golfa laukumu, tur uzspēlējām golfu, apmeklējām ari vietējo hipodromu, diemžēl nevienam no mums ar likmēm neveicās un nācās vien doties atpakaļ uz viesnīcu izgulēties jaunai dienai. Rīt mums plānā ir doties pārgājienā no Marocos uz Machino, tas būs tikai nieka sešpadsmit kilometru garš un pa ceļam būs pāris bāri, izskatās daudzsološi. Leģenda vien sastāv no pieciem paragrāfiem un prognozētais laiks četras stundas un četrdesmit minūtes.
No rīta možamies, sacepam olas ar speķi un ieturamies. Naktī gulēšana laba, no sākuma gan traucēja govju zvanu grabēšana, bet ar laiku jau pierod. Pēc iestiprināšanās tiek lemts, uz kurieni doties, un smērētas līdzņemamās sviestmaizes. Iepriekšējā vakarā man prezentēja visus ieplānotos maršrutus, tos tad es ņēmu un sadalīju perspektīvajos un neperspektīvajos. Kā par brīnumu neviens manam dalījumam neiebilda, acīmredzot arī citiem diez ko nevilka doties septiņu kilometru pārgājienā, lai apskatītu vienu koku. Šodienas izvēlētais maršruts ir perspektīvais.
Mūsu pastaigas maršruts sākas pilsētiņā Steibis, un galvenais apskates objekts saucas Buchenegger Wasserfälle. Vispār jau maršruts piedāvā apskatīt septiņus ūdenskritumus. Maršruta garums nieka 6 kilometri. Sakravājam vajadzīgās mantas mašīnā un dodamies prom. Tā kā veicamais attālums ir diezgan liels, tad Matīss drīz vien jau nolemj nedaudz pagulēt. Tad vācieši ir nolēmuši nedaudz paremontēt ceļu un izveidojuši apvedceļu, protams, Ivaram tas liekas neizprotami, un viņš kādas pāris minūtes visus kaitina ar tekstiem „Apgriezties kad iespējams” un beigās tiek izslēgts. Izgāžas arī mans plāns aizbraukt uz Steibis pa maznozīmīgajiem ceļiem. Pēc astoņdesmito gadu kartes sanāca, ka tas ir iespējams, diemžēl realitātē tur ir zīme „ceļa nav”. Tā nu nācās vien ievērot visas apvedceļa norādes un braukt pēc zīmēm.
Nokļuvuši Steibis, tūdaļ saskārāmies ar nākamo problēmu, nevar lāga saprast, kur tad sākas tas dižais maršruts. Norāžu lasīšana nekādu pievienoto vērtību nedod, un Zigfrīds dodas iztaujāt vietējos. Vietējie ar padomu neskopojas, norāda uz stāvvietu, no kuras sākoties mūsu maršruts uz ūdenskritumiem. Mašīnu noparkojam maksas stāvvietā. Man gan ir aizdomas, ka tur varēja arī nemaksāt, jo diez vai tādas mazas pilsētiņas nomalē kāds maz apmaksas faktu pārbauda. Izpakojam Matīsa ceļojumu sēdeklīti, uzriktējam puiku Zigfrīda mugurā, un ceļš var sākties. Tikai neizdodas atrast ceļa sākumu. Tā nu dodamies atpakaļ ar kājām cauri visai pilsētiņai, pēkšņi atrodas arī norādes uz milzu staba ar megapadsmit norādēm un visiem viss kļūst skaidrs.
Ceļa sākums ir visai necils, ejam gar ciemata nomali, pa ceļu, kas norobežots ar ganiņu drātīm. Govis gan neredz. Matīsam ceļojums patīk, džekiņš sēžot savā sēdeklītī, visu laiku kaut ko dungo pie sevis. Tā nu kuļamies pa pļavām un mežiem, laiku pa laikam paveras kāds bergbliks vai alpenbliks. Diena gan ir visai nomākusies un apkārtne izskatās tāda nedaudz padrūma. Arī ceļš pēc kāda laika pārvēršas par salijušu govju taku, un iešana vairs nav tik forša.
Tiekam arī pie pirmā ūdenskrituma, iespējams, ka pa šo laiku esam jau kādiem pāris pagājuši garām tos nepamanot, bet ko lai dara? Ūdenskritums izskatās vairāk pēc krāčainas upeles, tomēr pastāvam un paskatāmies, citādi sanāks, ka pa velti esam nākuši. Paskatāmies un dodamies pa mežu tālāk.
Taka vispār izskatās aizdomīgi vismaz šajā posmā, izskatās, ka bez govīm pa to neviens cits nemaz nav gājis. Pa ceļam ieraugām dīvainu būvi, Zigrfrīds man mēģina iestāstīt, ka tā Vācijā glabā bišu stropus, saliek pa vairākiem vienā būcenī un viss. Nekādu būris no būra vismaz desmit metru attālumā, visi vienā kaudzē un miers.
Beigu beigās, kad man jau pārgājiens bija diezgan apnicis, mēs nonācām pie galvenā ūdenskrituma Buchenegger. Jāatzīst, ka šis nu nelika vilties, īsts ūdenskritums ar ūdeni, kas krīt nevis tek pa akmeņiem. Matīsam arī šī štelle patīk, nolemjam turpat ūdenskrituma pakājē papusdienot un safotografēties. Tā nu pie ūdenskrituma pavadām kādu pusstundu un tikai tad dodamies atpakaļ uz Steibis. Tagad ir mana kārta nest Matīsu, puika jau ir nedaudz piekusis un laiku pa laikam mēģina niķoties, bet salīdzinot ar dienām, kas nāks, tie vēl par īstiem niķiem nemaz nav saucami. Atpakaļ ceļā nekā ievērojama nav, labi, Alpi izskatās smuki no jebkura skatupunkta, bet tā nekas elpu aizgrābjošs gan nebija. Pēc maniem uzskatiem visi pārējie nevis iet, bet velkas, tā nu mēs ar Matīsu nodarbojamies ar atraušanos un gaidīšanu. Viens gan ir pozitīvi: te nav odu, nu nekādu, neviena paša. Līdzīgā Latvijas mežā odi jau sen būtu, ja ne labi paēduši, tad vismaz labi sakoduši, bet te nekā: stāvi bezvējā mežā zem koka un nekā neviena oda.
Atgriezušies pie mašīnas man sagadās misēklis, Matīsa krēsliņš tiek nolikts tik neveiksmīgi, ka puika norauj uz muti. Kā par brīnumu viņš nekādu traci neceļ, toties kad Zigfrīds sadomā dabūt atpakaļ mašīnas atslēgas, tad gan visi dabūjam dzirdēt Matīsa domas par šo faktu.
Nākamais pieturas punkts ir dzelzceļa modelītis, kas atrodas Oberstaufen pilsētiņas nomalē. No sākuma gan šķiet, ka esam iebraukuši sniega tīrītāju remonta boksā. Tomēr nedaudz paraustot durvis izdodas atrast īstās, tās, kurās pārdod biļetes modeļa apskatei. Modelis jāatzīst ir visai liels un diezgan labi izveidots. Nevar salīdzināt ar Mazo Berlīni Berlīnē, bet cienījami priekš tādas mazas pilsētiņas. Kādas pārdesmit minūtes veltām modeļa apskatei, paskatāmies kā braukā vilcieniņi, pavērojam no cilvēku figūriņām izveidotās sadzīves ainiņas. Man jau šķiet, ka vācieši ir traki uz dzelzceļu, nevienā citā valstī neesmu redzējis tādus dzelzceļa modeļus kā Vācijā un Šveicē.
Izštukojam, ka vajadzētu paēst un dodamies uz Oberstaufen centru, pieparkojamies pie baznīcas un dodamies meklēt ēstūzi. Skaidra lieta, ka neviena ēstuve nav pietiekami laba, labās ir slēgtas utt. Matīss aizmieg savos rateļos jau pašā apgaitas sākumā un turpmākajos notikumos aktīvi nepiedalās. Beidzot pēc pusstundas ilgiem meklējumiem, kuru laikā esam izstaigājuši gandrīz visu pilsētiņu, izņemot pašu centru, mums centrā izdodas atrast ēstuvi pārdesmit metru attālumā no mašīnas stāvvietas. Uzēdam zupu un desiņas un nolemjam atgriezties Kühberg. Pa ceļam papildinām pārtikas krājumus, vakaru pavadu dzerot alu un noskatoties Matīsa mēģinājumos apgūt staigāšanas mākslu.
Iepriekšējā vakarā esam noskatījušies laika prognozi un zinām, ka Mürren ciematiņā laiks ir saulains. Pašā Interlākenē gan tāda kā migla, mākoņains, visai nesmuks laiks. Paēdam brokastis, izrakstāmies no viesnīcas un dodamies uz Interlaken Ost staciju. Arī šis rīts nav izņēmums un vilcieniņš uz Lauterbrunnen (latviski sanāktu skaļais avots) atiet rīta agrumā.
Arī šis vilcieniņš, lai tiktu kalnā, ir aprīkots ar zobratiņiem. Interesants ir fakts, ka vilciena sastāvu pusceļā sadala divās daļās, viens aizbrauc uz Lauterbrunnen, otrs uz Grindelwald, tad galvenais ir saprast, kurā vilciena daļā tev jāatrodas.
Vilciens piekāpj pilns ar slēpotājiem un dēļotājiem, tādi kā mēs – bez slēpēm un tikai mugursomām, ir tikai daži. Pats brauciens diezgan interesants, bet kalni jau arī ir interesants apskates objekts. Pašā Lauterbrunnen, vilcienam piestājot, ilgi neuzkavējamies, bet kopā ar visu masu nesamies uz funikulieri, kas mūs cels augšā kalnā. Augstuma izmaiņas diezgan nopietnas – no 795 metriem tu uzbrauc augšā uz 1650 metriem.
Ticis līdz funikulierim, redzu, ka tur jau cilvēki spēlē konservos, saspiedušies vienā kaudzē ar slēpēm un ragaviņām. Pasākumu novērtēju visai kritiski un domāju – varbūt gaidīt nākošo. Funikuliera operators, savukārt, pieturas pie uzskata „no one is left behind” un bez mums funikulierī iespiež vēl kādus desmit cilvēkus. Brauciens diezgan interesants, tā kā stāvu piespiests pie durvīm, tad par redzamību sūdzēties nevar, un, ja aizsvīst stikls, tad vienmēr var skatīties uz koku galiem pa spraugu starp durvīm un grīdu.
Uzbraucot augšā, mūs jau sagaida tramvajiņš, kas ~10 minūšu laikā aizvedīs uz Mürren. Mūsu plāns ir pa gājēju celiņu nākt atpakaļ no turienes uz funikulieri un, ja pietiks spēka, tad doties lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Nekad vēl savā mūža nebija nācies braukt tramvajā gar kalna nogāzes malu un kupenām. Vispār bija interesanti. Tikuši galā kādas 10 minūtes paslaistāmies pa pilsētiņu, ja par tādu var saukt vietu ar 450 patstāvīgajiem iedzīvotājiem, un dodamies atpakaļ.
Atpakaļ ceļš aizņēma aptuveni stundu. Toties pastaiga bija ļoti skaista. Saule vēl lāgā nebija uzlēkusi, un visi sniegi izskatījās tādos auksti zilos toņos. Arī āra temperatūra tāda visai vēsa. Iepriekšējā vakarā nejauši bijām izlasījuši, ka pastaigām kalnos tūristam jāpērk kaut kāda „Sledge and Hiking Pass”, maksājot par to nopietnu kāpostu. Tādas uzpariktes mums nebija un nolēmām paši arī nemeklēt. Tā nu godīgi gājām veselu stundu pa iztīrītām kalnu takām. Baudījām dabasskatus, sagaidījām arī saulītes parādīšanos. Un staigāšana mums iepatikās.
Aizgājām līdz funikulera stacijai, nedaudz atvilkām elpu un nolēmām kāpt lejā līdz pašai Lauterbrunnen. Diemžēl nekas nesanāca, taciņa nebija iztīrīta, bija tikai sniegā iemītas pēdas. Es jau biju apņēmības pilns brist tikai lejā, bet Maija mani atrunāja. Apsolot, ka gan jau vēl būs kur pastaigāties. Tad nu gājām atpakaļ uz staciju un braucām lejā. Lejup braucēju bija visai maz, bez mums vēl tikai trīs cilvēki. Taču augšā tikt gribētāji bija jau kādi 500 cilvēki, kurus, protams, visus vienā piegājienā aizvest nevarēja.
Pilsētiņa joprojām atradās ēnā un tādēļ aukstums bija visai jūtams. Arī galvenā atrakcija – ūdenskritums no klinšu kores, bija nedaudz aizsalis, tā kā 20 minūtes gaidot vilcienu atlika vien mīņāties un ēst šokolādi.
Mūsu nākamais galamērķis ir Grindelwald. Kāpjam iekšā vilcieniņā, braucam atpakaļ uz transfēra staciju, pārsēžamies pareizajā vilcienā un pēc 30 minūtēm esam klāt. Grindelwald ir vēl aukstāks un, tā kā neesmu pārāk biezi saģērbies, sāku pat nedaudz salt. Arī šeit pašā pilsētiņā īsti darīt nav ko. Tādēļ darām to pašu ko citi – dodamies kalnos. Lai tiktu kalnā, atkal ir jāizmanto funikulieris. Bet, tā kā kalnā tikt gribētāji neesam vienīgie, tad nākas aptuveni 20 minūtes stāvēt rindā līdz kasei. Tur mēs dabonam atlaidi un nopērkam turp atpakaļ biļeti līdz First virsotnei. Kāpēc arī atpakaļ, jo nevarējām zināt, kā mums patiks tā kāpšana lejup. Tad vēl 20 minūtes stāvām rindā uz gondolu un beidzot brauciens var sākties. Gondola parasta sešvietīgā.
Pie mums iekāpa vēl daži slēpotāji un, kā jau vācieši, kas domā, ka viņu valodu saprot tikai viņi, sāk apspriest to cilvēku motivāciju, kas maksā piķi, lai tiktu kalnā un neņem līdzi slēpes. Pats brauciens līdz kalna galam ilga aptuveni 10 minūtes. Jo tuvāk virsotnei, jo siltāka saulīte.
Tikuši līdz gala stacijai ievērtējam dabas skatus, pafotografējam un sākam meklēt norādes kā tikt lejā. Kur ir tās izslavētās hiking trail? Tās, izrādās, ir apvienotas ar ragaviņu braucēju trasi. Iesākumā pasākums liekas visai nereāls, bet ar laiku pierod atskatīties vai nenāk ragaviņu braucējs un kāp tik lejā. Par slēpotāju trasēm brīdina ceļazīmes. Tā kā kāpšana lejup ir visai patīkama nodarbe. Vispār jau neesam vienīgie, šur tur kūnojas arī kāds nūjotājs.
Īsumā staigāšana mums iepatikās un nokāpām lejā līdz pašai Grindelwald, īpaši nesteidzoties un pāris reizes nogāžoties, galā tikām divās ar pusi stundās. Vispār jau varējām arī neskriet, jo vilciens tik un tā bija jāgaida pusstundu. Arī kāpjot lejā un nonākot kalnu ēnā, saulīte pazuda. Interesants ir arī Wetterhorn kalns, ap kuru visu laiku grozījās mākoņi, šad tad aizsedzot sauli, reizēm pazūdot.
Protams, no šīs pilsētiņas varēja nokļūt arī uz slaveno Jungfraujoch, bet, tā kā cenas man nelikās pieņemamas (ar visu mūsu atlaidi 70 EUR no sejas), tad pasākumu skipojām. Pilsētiņā pirms prombraukšanas vēl paspējām uzēst hotdogu, pasildīties tūrisma informācijas centrā un ielīst pirmajiem vilcienā, lai dabūtu sēdvietas.
Mūsu naktsmājas atradās Bernē un tādēļ atgriezāmies Interlākenē, pārsēdāmies Bernes vilcienā un ap vakaru jau bijām klāt. Te nu sākās visgrūtākā daļa – Hotel Bern atrašana, aizgājām neceļos uzreiz, pie tam tā ka šķībāk būtu grūti notrāpīt. Bet, toties, tad ieraudzīju pirmo Šveices bomzi, kas pats par sevi ir liels retums (vismaz man 4 dienu laikā šis bija pirmais novērojums). Viesnīca izrādījās ļoti reprezentabla, ka, savās botās ieejot vestibilā, pat nedaudz nokaunējos. Tā kā mums ar Maiju no staigāšanas kājas bija, tā teikt, lupatās, pavakariņojām viesnīcas restorānā, tur arī nosmēķēju viņu alu, alus kā alus, un gājām gulēt.
Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.
Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.
Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.
Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.
Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.
Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.
Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.
Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.
Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.
Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.
Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.
Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.
Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.
Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.
Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.
Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.
Aptuveni 6:40 visi slienamies augšā, meklējam dvielīšus un dodamies uz Katherine thermal pools. Mūsu aprēķins ir izrādījies pareizs! Neviens vācu pensionārs šajā laikā tur nav atrodams un visi termālie ūdeņi pieder tikai mums. Tad nu to arī izmantojam uz pilnu klapi, ūdens gan nedaudz ož pēc sēra, bet ir ok. Plunčājamies pa nopietnam, pats baseins ir sekls, kaut kur pusotrs metrs, ne vairāk. Ūdens temperatūra pāri trīsdesmit grādiem, kas āra gaisam liek šķist vēsam. Pamatīgi izbradājušies un uzmērījuši dziļumus, dodamies uz tālāko galu, kur ir neliels ūdenskritumiņš.
Zem tā tad visi arī palienam un ļaujam, lai krītošais ūdens izmasē mums plecus un muguru. Viens no ceļabiedriem nolēma nekāpt ārā no baseina, lai palīstu zem ūdenskrituma, bet nolaisties pa to lejā. Protams, ka tika apdauzīta kāja. Arī pārējie lienot ārā no baseina neņēma vērā ūdens gaismas laušanas īpatnības un nobrāza ceļgalus mēģinot uzkāpt uz trepēm, lai tiktu ārā.
Izplunčājušies saģērbjamies un dodamies projām. Ceļā uz kempingu redzam tikai dažus cilvēkus, kas dodas uz termālo ūdeņu pusi. Sakravājam mantas, paēdam brokastis, atdodam atslēgas un dodamies uz mūsu nākošo apskates objektu Cutta Cutta Caves, kas atrodas 28 km atālumā no Katherine.
Nosaukums alām cēlies sekojoši. Reiz, sen senos laikos, kāds aborigēns atradis to alu un skrējis stāstīt citiem. Pārējie neticējuši un likuši, lai rāda. Atradējs tad vedis šamos pa to apgabalu un nav varējis alu vairs uzreiz atrast. Līdznācēji šim jautājuši: „Ku ta i? Ku ta i?” un beigās jau „Kuta kuta”. Kad ala atrasta tad tā arī nosaukta.
Nonākuši alās 9:00 pie alām, izrādās, ka vietējais gids vēl nemaz nav ieradies un nācās viņu kādas 10 minūtes pagaidīt. Sagaidījuši gidu un kasieri vienā personā, dodamies alas apkārtnes izpētē. Izpēte ir piespiedu pasākums, jo ala atrodas puskilometru no ieejas. Atkal redzam dažus valabijus joņojam pa parka teritoriju, dīvainus iežus. Kartupeļus šajā zemē iestādīt nevar.
Kad visi sapulcējas pie alas, pa šortkatu ierodas arī gids. Gids noskaidro nacionālo piederību ir beļģi, latvieši un austrālieši. Gids iesaucas forši jo flāmu un latviešu valodas ir tās svešvalodas, ko šamais pārzinot. Izrādās, ka tas ir dežūrjoks. Tad nu dodamies iekšā alā. Nokāpjam kādus desmit metrus zemāk un esam iekšā pašā alā. Mums tek apstāstīta īsumā alas pusmiljardu gadu vēsture. Nekā īpaša, ūdens izskalojis (nav slikta biogrāfija alai). Tad kara laikā izmantota par tusēšanas vietu armijniekiem, vēl tagad var novērot aplauztos Stalaktītus un Stalagmītus. Noskaidrojas arī, ka vietējo valodā Cutta Cutta nozīmē daudz zvaigznes. Nosaukums tāds tādēļ, ka, ja alu apgaismo, tad kaļķa kristāliņi sāk mirdzēt kā mazas zvaigznītes. Tiekam izvadāti pa visu alas garumu, kas izgaismota ar elektrību. Vietām ir visai šauri un izlīst var tikai sāniski. Arī te gids gribēja izspēlēt veco triku ar gaismas izslēgšanu, bet nekas nesanāca, pēkšņi uzradās vietējais elektriķis un sāka remontēt spuldzi.
Pēc stundas alas apskate beidzās un devāmies tālāk uz Tennant Creek jeb rēķinot kilometros, mums vēl bija jāveic 645 kilometri. Tad nu braucam, izklaides ir sarunas, nobraukto valabiju skaitīšana un benzīna rādītāju komentēšana.
Ap pusdienas laiku nobraukuši 274 kilometrus, nospriežam, ka nebūs pa sliktu paēst un arī uztankoties. Tā kā tieši pa ceļam ir Daly Waters ciems, tad griežam iekšā. Ēstūzis ir Daly Water pub, kurā es no sākuma iespītējos un atsakos ēst. Taču mani pielauza un jāatzīst, ka man nebija taisnība. Krodziņš dibināts 1930.gadā un ir piebāzts ar mantām, kuras tūristi tur saveduši no visas pasaules, pie sienām sakārtas dažādu valstu naudaszīmes, karogi, vimpeļi utt. Bet baro tur labi vismaz par saviem Fish and Chips neko sliktu nevaru teikt.
Ieturējušies nolemjam apskatīt slaveno Stuart tree. Ar nedaudz pariņķojot atrodam sen nokaltušu koku uz kura izgriests „S”. To esot paveicis pats lielais Austrālijas pētnieks Misters Stuarts. Jāatzīst, ka šamais ir bijis iniciāļu atstāšanas meistars. S burts ir aptuveni pus kvadrātmetra platībā. Nav nekāds brīnums ka koks nokaltis. Tas tev nav nekāds J+K sirsniņā iegriezts.
Tad atrodam modernu benzīna tanku un dodamies uz Tennant Creek pusi. PA ceļam gadās arī reāla izklaide iebraucam siseņu barā. Siseņu bari nebija vēl tādi, ka aizsedz mākoņus, taču Latvijā tādus redzēt vispār nevar.
Vakarpusē ierodamies Tennant Creek pilsētiņā. Tā ir bijusi plaukstoša zeltraču pilsētele gadsimta vidū, bet tagad izskatās aizmirsta un pamesta. Mums vēl izdodas atrast vietu motelī „Desert Sands” par ļoti sakarīgu cenu un ļoti labā kvalitātē. Pavakariņojam, paskatāmies televizoru, nu jau mums ir parādījušies favorite šovi un ziņu pārraides, un liekamies gulēt.
No rīta pamodos 6:30, tikai no putnu čivināšanas. Tie kakadu laikam nekad neguļ vai arī miegs viņiem nemaz vēl nav izdomāts. Iekožam brokastis, kafiju ar desmaizi un sākam novākt telti. Telts novākšana mums tagad jau iet daudz ātrāk un arī sapakot visu izdodas kompaktāk. Lai nebūtu lieki jāņemas nolemjam telti pakot čemodānā līdz ar guļammaisiem. Kad viss sapakots atstājam kempingu un novietojam mašīnu stāvvietā.
Sākas rīta plāna daļas īstenošana, tas ir Edith fall loop iziešana. Sākas taka ar kāpienu tai pašā vakardienas kalnā līdz augšējam baseinam. Tā kā ceļš ir zināms, tad nekādas problēmas nesagādā. Tad notiek iešana uz augšējo ūdenskrituma baseinu, kas paver visnotaļ iespaidīgu skatu uz zemāk esošo līdzenumu.
Beidzot esam nonākuši pie paša ūdenskrituma. Ūdenskrituma gultne uzskatāmi parāda, kā Edith river izskatās slapjās sezonas laikā. Izskatās, ka no kādas iepriekšējās tūristu skatu platformas ir palikuši tikai daži saliekti metāla gabaliņi. Bet arī sausajā sezonā ūdenskritums izskatās tā neko.
Nedaudz pasēdējuši ēnā un atpūtušies, kāpām augstāk kalnā, uzkāpuši augšā atradām soliņu uz kura pasēdējām un ievērtējām apkārtni. Tālāk jau viss bija vienkārši lejup kāpšana plats ceļš uz kura jau parādījās pirmie vācu tūristi un arī daži austrālieši. Visi nez kāpēc uzdeva jautājumu: “How are you today mate?”. Uz ko atbildēju: „Fine”. Tikuši mašīnā, devāmies uz Katherine pilsētu kas atradās 61 km attālumā.
Katherine, kā jau lielākā daļa NT pilsētu, ir viena liela šoseja, kuru krusto kādas trīs lielākas ielas un viss. Tā kā bijām veikuši no rīta lielus pārgājienus, tika pieņemts lēmums iet uzēst. Uzēdām vietējā karstmaižu centrā saucās laikam Subway. Maizītes bija garšīgas un arī kola nebija smādējama. Atguvuši spēkus devāmies meklēt kempingu. Kempingu atradām un tas atradās tikai ~1 km no slavenajiem Katherine termal pools. Pie tam kempingā mums vēl izdevās dabūt kempinga mājiņu četrām personām ar dušas telpu un tualeti. Uzreiz iekšā gan netikām, jo mājeli vēl tīrīja.
Tad nu devāmies uz Katherine gorge, lai izbrauktu ar kruīzu kuģīti. Katherine gorge atrodas 29 km no Katherine pilsētas. Ceļš ir neierasti daudzveidīgs ar daudz līkumiem un kalniem. Ieradušies Katherine gorge tūrisma centrā uzzinājām, ka kuģīti iespējams dabūt vairs tikai uz vakara kruīzu, kas arī bija labi. Gluži nemanot mani līdzbraucēji bija noklīduši. Tad nu kopā ar savu meiteni devāmies tos meklēt. Atradām šamos sēžam eikaliptu ēnā un spriedelējot par krokodilu blīvumu Katherine upē. Izskaidrojām situāciju, un tad nolēmām uzkāpt Katherine aizas vienā sienā, tur bija tūrisma taka 1.6 km. Bija arī tūrisma taka, kuras veikšana aizņemtu 12 dienas to mēs neizvēlējāmies praktisku apsvērumu dēļ. Kāpiens bija zašibis, kādi 70 metri uz augšu pa trepēm, kas izcirstas klintī. Bet skats no augšas ir tā vērts – redzam gan vareno aizu, protams, tikai pirmo, pavisam tādas ir 13 gabalas, no kurām smukākās esot otrā un piektā. Safočējuši dabas skatus un arī paši apskatījušies nolemjam doties atpakaļ.
Atpakaļ domājam būs citas trepes un varonīgi soļojam pa taku uz priekšu. Atrodam vietējo degvielas krātuvi un ūdenstorni, kraujas malu un taku. Dodamies vien tālāk pa taciņu, bet rodās resna aizdoma, ka blandāmies pa to pašu plato, no kura vēlamies tikt lejā. Un tiešām nepaiet ne divi kilometri, kā ceļš jau sāk iet uz leju un esam nokāpuši, tad vēl kāds kilometrs līdz mašīnai pa 45 grādiem saulē un gatavs.
Tā kā vakara reiss atiet tikai ap 17:00 nolemjam doties atpakaļ uz Katherine pilsētu. Pilsētelē aborigēni ir redzami daudz lielākos apmēros kā Dārvinā. Šamo stāvokļi ir trīs; mērķtiecīga došanās kaut kur pa ielu, tusēšana grupās zālē (iereibušā un neiereibušā stāvoklī, visbiežāk gan pirmajā), sēdēšana pie bodes. Tā kā vietējie mīl iemest pa graķītim, tad bodēs ir uzraksti vienam cilvēkam vienā dienā ne vairāk kā sešas pudeles vīna. Tai pat vakarā pa televizoru redzēju, kā vietējos taisās apbižot pavisam un ieviest sauso likumu. Bet visādi citādi aborigēni par mums nelikās ne zinis. Iepirkuši pārtikas produktus, kolu un maizi, dodamies uz kempingu, kur mājiņā saliekam visas savas mantas un nedaudz atpūšamies.
Atpūtušies ejam meklēt termālos avotus, atrodam kempinga žogā vārtiņus, kuri strādā no 6:00 līdz 20:00 atrodam arī ceļu uz avotiem. Pa ceļam mums piesienās viens sīkais, kas apjautājas vai avotos nemīt krokodili, un, ja mīt, tad kādi. Mēs turpat uz zīmes izlasām, ka mīt gan, bet tie ir freshies un nav ko raustīties. Arī sīkais nomierinās un saka saviem vecākiem: “No worries only freshies”. Bet aizejot līdz avotiem redzam, ka no krokodiliem ne vēsts, bet toties pilns ar vācu tūristiem pensijas vecumā, kas tur silda savus kaulus. Mēs novērtējam situāciju un nolemjam sildīt savus kaulus nākošajā rīta, agri, lai neviena cita nav.
Pienāk laiks lēnām doties uz kuģīša kruīza pusi, pa ceļam nolemjam apmeklēt vietējo vēstures muzeju, taču iebraucot muzejā un redzot tos krāmus, ko uzdod par eksponātiem nolemjam, labāk braukt uz Katherine gorge pa taisno. Tad nu līdz reisam nākas nobumbulēt vēl aptuveni stundu, kuru tad arī pavadām sēžot pie betona galdiņa netālu no piestātnes.
Pienāk atiešanas laiks, bet nekas neatiet, lai uzturētu ažiotāžu, daži cilvēk sāk veidot rindu citi uzķeras un rinda aug. Mums paziņo, ka mūsu kuģis aizkavējies un brauksim ar rezerves. Visi tiek uzlaisti uz kuģīša un pie stūres stājas tantuks, kas paziņo, kur var dabūt ūdeni un kur atrodas tualete. Ceļojums var sākties. Kuģītis pieder pie tā saucamajiem nenogremdējamiem un spēku tam dod divi Suzuki piekaramie motori. Saulīte ar jau pietiekami zemu un klintis sāk iekrāsoties sarkanā krāsā.
Skats ir brīnišķīgs – kuģītis brauc pa upi starp klintīm kas slejas 70 metru augstumā. Gar malu smilšu sērēs var redzēt zīmes – neizkāpt krokodilu dēšanas vietas. Tas vairāk domāts kanoe braucējiem. Pēc kāda laika uz vienas smilšu sēres tiek pamanīts krokodils, kurš izrādās esam freshie. Protams, tūristi šo fotogrāfē līdz nemaņai. Pēc brīža uz citas sēres tiek pamanīti divi bēgoši valabiji. Pēc tam pie krokodiliem pieradusi tauta nomierinās un drīz pienāk arī pirmās aizas beigas.
Lai tiktu uz otro aizu kuģītis tiek pietauvouts piestātnē un jākāto kādi 400 m ar kājām pa pažuvušo upi, jo ir taču sausā sezona. Nokļuvuši līdz otrajai aizai, nedaudz pagaidām grupas vadītāju un iesēdināti jau citā kuģītī dodamies tālāk.
Atkal tiek pamanīti daži saldūdens krokodili, taču pēc tam tiekam vesti pa vissmukāko aizas vietu līdz pašam galam. Vieta tiešām ir smuka divas paralēlas klintis un pa vidu ūdens, kuru visu vēl papildina saulriets. Atpakaļ piebraucot pārejā uz pirmo aizu, nav tantuks nespēj pareizi nolikt laivu, jo traucē zemūdens akmeņi, pret kuriem tiek dauzītas dzenskrūves. Pēc kādiem 5 mēģinājumiem, kuģelis ir piestājis un visi var doties tālāk. Tālāk gan ir kļuvis tumšs un nekas nav redzams. Atgriezušies krastā un atraduši stāvvietā mašīnu, pa ceļam nomaldoties parkā, kur mūs aplaistīja ūdens izsmidzinātāji.
Atpakaļ braucam īpaši piesardzīgi. Visi ir dzirdējuši par suicidālajiem valabijiem un ķenguriem, kas to vien gaida, lai izlektu priekšā neuzmanīgam ceļa braucējam, iznīcinot sev un mašīnu. Tā nu arī mēs čunčiņam uz 90 kmh, līdz mūs apdzen Toyota Landcruiser, kuram iesēžamies astē un nenieka nebaidāmies. Pa ceļam novērojam arī iespaidīgu uguns šovu, deg netālā eikaliptu birzs.
Atgriezušies kempingā iekožam vakariņas, uz pilnu klapi izmantojot tosteri, nomazgājamies un liekamies gulēt. Protams, skatāmies arī televizoru. Ap pulksten 0:00 Latvijas darba kolēģi sāk zvanīt, lai apjautātos, kas un kā. Telefoni tiek izslēgti.
Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.
Atpakaļ pie lietas
No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.
Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.
Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.
Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.
Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.
Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.
Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.
Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.
Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.
Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.
Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.
Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.
Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.
