Books on Fire by Lucien X. Polastron

Skaidra lieta, ka grāmatai ar šādu nosaukumu es vienkārši nevarēju paiet garām. Tur jau nu man būtu trakam jāpaliek, lai nenopirktu grāmatu par grāmatu dedzināšanu. Gan grāmatas saturs, gan anotācija solīja man izcilu lasāmvielu.

Jebkurai bibliotēkai reiz pienāk gals. Tā tas ir bijis jau daudzus gadu tūkstošus. Bibliotēkas tiek nodibinātas, tajās tiek savākti tūkstošiem grāmatu un manuskriptu. Bet viņām visām ir viens liktenis, lai kad un kur tās nebūtu. Viņas visas beigās nodeg. Tā var būt ļaunprātīga, nejauša vai politiski motivēta. Neviena pasaules uzskatu maiņa nenotiek bez grāmatu dedzināšanas, tādi nu mēs, cilvēki, esam, iznīcinot grāmatas mēs domājam, ka iznīcinām zināšanas vai arī savus ienaidniekus. Sadedzinot grāmatas mēs, domājams, atbrīvojam kultūru no sārņiem un varam iedomāti sašķirot pareizo un nepareizo. Šis fenomens ir mūsu civilizācijas vēstures tumšā puse, un grāmatas autors piedāvā mums tajā ielūkoties.

Ko cilvēki parasti atceras, kad viņiem pajautā par senajām bibliotēkām (man gan neviens nekad par tām nav jautājis) – standartā mēs zinām, ka Aleksandrijā reiz nosvilināta pamatīga bibliotēka, varbūt var atminēties, ka pēc moru padzīšanas no Spānijas notika pamatīga bibliotēku revidēšana. Kāds varbūt atminēsies inku un acteku iznīcināto literatūru. Nu un varbūt vēl 1988. gadā nodegušo zinātniskās akadēmijas bibliotēku. Bet tā ir tikai maza mikroskopiska daļa no tā, kas ir noticis patiesībā. Bibliotēku galvenie ienaidnieki ir uguns, ūdens, zagļi un nāve. Tā kā šīs lietas mums netrūkst, tad viņas ir vienkārši nolemtas iznīcībai.

Grāmatas autors nenoliedzami zina daudz par nodegušām bibliotēkām, bet diemžēl viņa stāstījuma maniere varētu būt pievilcīga tikai rūdītam vēsturniekam. Milzīga faktu gūzma, kas sakārtota pēc ģeogrāfiskās lokācijas. Nedaudz tiek ievērota arī notikumi laikā, bet bieži vien notiek pamatīga lēkāšana pa periodiem. Tomēr viss šis faktoloģiskais materiāls ir pasniegts tik sausi, ka ir neiespējami šo grāmatu lasīt bez nopietna riska žāvājoties izmežģīt žokli. Negribas jau tā teikt, bet šī grāmata man šonedēļ trīs vakarus palīdzēja ātri iemigt. Viss ir perfekti, visam pieminētajam ir klāt oriģinālie avoti, un no anekdotiskajiem gadījumiem, kas ir reāla falsifikācija, minams vien kādam franču karalim piedēvēta dedzināšanas.

Lasot grāmatu brīžiem gribas bļaut – muļķi nevāciet vienkopus simts tūkstoš grāmatas, jums tūdaļ visa biblene nosvils, un pasaules kultūrvēsturiskais mantojums paliks nabadzīgāks. Nebiju aizdomājies, bet mūsdienās bibliotēku grāmatas arī tiek ravētas, šķirotas vērtīgās no nevērtīgākajām. Es labi zinu šo procesu, jo ar savu personīgo bibliotēku esmu tā izdarījies pāris reizes. Galvenie iemesli ir digitalizācija un vietas trūkums. Lielajām bibliotēkām ir tāda pati kaite, tomēr viņām sekas ir lielākas. Pasaulē bieži gadās, kad kāda biblene noskanējusi visus savus krājumus pa kluso izmet ārā savus septiņpadsmitā gadsimta grāmatu krājumus. Labākā stratēģija ir nodot makulatūrā, jo ja sāc izpārdot, to kādi grāmatmīļi uzož un nosūdz. Tad sanāk slikta publicitāte. Tad cilvēki, kuri bibliotēkai uzdāvinājuši savas personīgās bibliotēkas apvainojas, ja antikvariātā uziet savas grāmatas.

Lasot par jauno mūsdienu Aleksandrijas bibliotēku, uzzināju, ka tā izmaksājusi nieka 200’000’000 EUR, nez cik ir mūsu Gaismas pils reālās izmaksas un vai arī tā nebūs tikai čaula, kuras pamatfonds glabāsies noliktavas telpās?

Grāmata interesanta paliek tikai uz beigām, kur parādās autora attieksme, un lasīšana pēdējā trešdaļa ir patiesi aizraujoša. Lieku 7 no 10 ballēm. Iespējams, ka pārlieku sausajam izklāstam pie vainas ir neveiksmīgs tulkojums no franču uz angļu valodu, iespējams tādēļ, ka man nepatīk lasīt sarakstus, kas uzdoti par tekstu. Ja esi liels bibliotēku mīļotājs, un patīk grāmatas, tad var izlasīt. Un galvenais – atcerieties – viņas visas agrāk vai vēlāk nodeg.

Dzimis, lai izdzīvotu by Bērs Grills

Izdzīvošanas rokasgrāmatas, iespējams, ir viens no manis vismazāk lasītājiem žanriem. Tas nebūt nav tāpēc, ka es būtu izcils izdzīvošanas speciālists, bet vairāk tādēļ, ka man ātri apnīk lasīt gudrības par to, kā pareizi izveidot žagaru būdu. Tomēr ieraugot, ka iznākusi Bēra Grilla grāmata “Dzimis, lai izdzīvotu“, nolēmu nedaudz pievērsties šai tēmai. Vairāk tādēļ, lai saprastu, kādās situācijās man labāk nenokļūt. Grāmatu dabūju no izdevniecības Zvaigzne ABC un sāku lasīt.

Mūsdienu civilizācija cilvēkus ir izlaidusi līdz pēdējam. Cilvēkam nonākot sev nepierastā situācijā, viņš lielākoties iet bojā savas muļķības dēļ. Daži to pat pamanās to izdarīt pie ūdens un pārtikas pārpilnības. Ar nepierasto situāciju te jāsaprot nonākšanu viens pret viens ar dabu. Autors uzskata, ka, ja vien cilvēkam ir dzīvot griba, tad viņš var izdzīvot praktiski jebkur. Ja ne izdzīvot, tad vismaz paildzināt savu eksistenci līdz brīdim, kad ierodas glābēji. Grāmatā tiek apskatīts būtiskākais, kas jāzina par kalniem, džungļiem, tuksnešiem, jūru un ledājiem. Katrā no šīm nodaļām tiek apskatīta ūdens iegūšana, pārtikas atrašana, mājokļa iekārtošana, kā pareizi kurināt ugunskuru, indīgie dzīvnieki un augi un dažādi citi knifi, kas palīdzēs maksimāli paildzināt dzīvi. Katras nodaļas beigās ir galvenie secinājumi, kas autoraprāt lasītājam būtu jāspēj noskaitīt no galvas nakts vidū. Bonusā lasītājam ir pieejamas daudzas skaistas fotogrāfijas, kas labi ilustrē mežonīgus dabas apstākļus un daudz shematisku zīmējumu gan primitīva destilatora izgatavošanai, gan mezglu siešanas demonstrācijas.

Izlasot grāmatu, sapratu, ka visizdzīvotākspējīgākais es esmu bijis desmit līdz piecpadsmit gadu vecumā. Šajā laikā man vienmēr līdzi bija špičkas, sausais spirts, žilka ar āķiem un, protams, kabatas nazis. Ja gāju uz mežu, varēju paķert līdzi arī cirvi katram gadījumam. Ja tam visam klāt piemestu polietilēna maisiņu un izpletņa audumu, tad man būtu bijis viss nepieciešamais, lai ne tikai izdzīvotu jebkuros klimatiskos apstākļos, bet arī vēl nodrošinātu pieņemšanos svarā. Tagad man diemžēl nekā no tā vairs kabatās neatrast, un līdz ar to izdzīvošanai būtu jāpieliek ar turpat nokritušā lidmašīnā atrastajām mantām.

Otrs secinājums ir, ka man vislabāk būtu nedoties uz arktisko un antarktisko kliatisko joslu, tur izredzes izdzīvot man ir pavisam mazas. Paša sviedrus dziedzeri mani piebeigtu. Par Austrālijas tuksnešiem gan ir radies pavisam cits priekšstats, ir nedaudz karsts, bet, kamēr ir dzeramais, iztikt var. Toties viņu purvos gan negribētu nonākt, jo tie krokodili tur ir ka biezs, pats esmu redzējis.

Trešais secinājums, mūsu mērenā klimata joslā izdzīvot ir tik vienkārši, ka autors nav pat redzējis lielu jēgu apskatīt to atsevišķi, lai gan uguns iegūšanas un zaru būdas uzcelšanas prasmes mums lieti noderēs. Nemaz nezināju, ka vilkvāļu saknes ir ēdamas bez vārīšanas, tas nozīmē, ka Latvijā ēdamais ir praktiski uz katra soļa. Par pienenēm gan biju informēts. Katru pavasari Šveicē tās tiek pasniegtas kā salāti, pieneņu sakņu kafiju gan nav nācies dzert.

Un dažas interesantas lietas – no ziloņu mēsliem var iegūt dzeramo ūdeni, tuksnesī galvassegas mitrināšanai netērējiet ūdeni, bet izmantojiet urīnu, ja esat atsaldējuši kājas, tad labāk tās nemaz neatsildīt, bet doties līdz galam, jo pēc atsildīšanas viņas derēs tikai amputācijai. Sēnes labāk ir neēst vispār.

Patīkami, ka autors lasītājam silti iesaka neaprobežoties tikai ar teorētiskās zināšanām, bet trenēties gan iegūt uguni, gan celt žagaru būdas un tumsā siet mezglus. Ja pienāks brīdis, kad nāksies nodarboties ar izdzīvošanu, jums nebūs nekāda stresa no neziņas un nemācēšanas.

Jāpiezīmē, ka man ar izdzīvošanu nekad nav nācies nodarboties. Es visu laiku esmu atradies stingri kontrolētā vidē, un trakākais, kas ar mani ir noticis, ir iekrišana trīsdesmit grādu salā āliņģī netālu no mājām. Pat mežā nekad neesmu pavadījis vairāk kā desmit stundas no vietas.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Skaisti ilustrēta, daudz patiešām vērtīgu padomu, un tiek izskaidrotas pat šķietami pašsaprotamas lietas. Tomēr ,ja nebūs vēlmes izdzīvot, tad nekādas zināšanas nespēs palīdzēt. Grāmatu droši var lasīt ikviens, kuram patīk pavadīt brīvo laiku mežos un kalnos.

The Devil and Sherlock Holmes: Tales of Murder, Madness, and Obsession by David Grann

Par autoru vārdā David Grann pirmo reizi uzzināju pasūtot viņa grāmatu „The Lost City of Z”, to gan līdz šim vēl neesmu izlasījis. Šī grāmata gan ir pavisam cits stāsts, jau atšķirot zināju, ka grāmatu izlasīšu uzreiz.

Grāmatas galvenais vadmotīvs būtu izsakāms ar A. Kona Doila vārdiem:

„Life is infinitely stranger than anything which the mind of man could invent”

Tātad grāmata mums piedāvā vienpadsmit stāstiņus no dzīves, kuri pēc būtības ir tik dīvaini, ka liekas izdomāti. Jāsaka gan uzreiz, ne visi no viņiem klasificējas šajā neticamo stāstu žanrā. Autors šajā grāmatā ir apkopojis viņaprāt interesantākos stāstus, kurus viņš sarakstījis un publicējis savā žurnālista karjerā.

Tā nu mēs cilvēki, kas no 2000. gada līdz šodienai regulāri nelasām „The New Yorker”, varam uzzināt dažus interesantus gadījumus:

par Šerloka Holmsa fanu, kurš izdara pašnāvību tā, lai tā izskatītos pēc slepkavības;

par kādu vīru Teksasā, kurš nelaimīgas apstākļu sakritības dēļ tiek sodīts ar nāvi;

par cilvēku hameleonu Frederic Bourdin;

par kādu poļu rakstnieku, kurš, iespējams, paša izdarītu slepkavību apraksta savā grāmatā;

par 9/11 ugunsdzēsēju, kurš nekādi nevar atcerēties torņu sabrukšanu;

par milzu kalmāra meklētājiem un iespējamām noķeršanas metodēm;

par Ņujorkas problēmām ar dzeramo ūdeni;

par vīru, kurš visu mūžu nodarbojies ar banku aplaupīšanām un inerces dēļ aplaupa banku jau sirmā vecumā;

par The Brand jeb iespējams ASV visnežēlīgāko bandu;

par kādu bijušo Haiti diktatoru, kas spiests tirgot nekustamos īpašumus ASV.

Tā kā katrs stāstiņš aizņem ap 30 lapaspusēm, tad neviens no viņiem nepaspēj apnikt lasīšanas gaitā. Izņēmums varbūt bija stāsts veltīts beisbolam, nezinot beisbola nianses, man tas šķita garlaicīgs un neinteresants. Visinteresantākais šķita cilvēks hameleons, cilvēks ar grūtu bērnību, kas laiku pa laikam uzdodas par pazudušu pusaudzi un nonāk bērnu namā vai tā rietumu analogā. Viņš nav pedofils, viņš vienkārši vēlas līdzjūtību, un ir ļoti labs aktieris. Arī stāsts par veco vīru banku aplaupītāju bija labs, tas savā dzīvē bēdzis no cietumiem tik daudzas reizes, izmantojot tādus paņēmienus, kas „Prison Break” seriālam liek izskatīties pēc bērnu spēles. The Brand savukārt pārsteidz ar tādu nežēlību, ka šķiet norakstīta no kādas trešās kategorijas bojevika par cietuma dzīvi.

Grāmatu vērtēju ar 9 no 10 ballēm. Nebūtu 9/11 un beisbola stāsta liktu visus 10. Iesaku izlasīt visiem tiem, kurus interesē dažādi neticami stāstiņi „no dzīves”.

Intelektuāls jautājums LXI jeb dedzinām atkal

Arī šis uzdevums mums palīdzēs attīstīt laterālo domāšanu. Iesākumā es gribēju vienkārši uzprasīt, kādēļ kanalizācijas vāki gandrīz vienmēr ir apaļi, bet tad nolēmu uzdot šo uzdevumu.

Kāds cilvēks notiesāts uz nāvi. Viņam tiek dota izvēle starp trīs istabām. Viena istaba ir pārbūvēta par krāsni, kura darbojas (deg uguns). Otrajā ir šāvēju brigāde, gatavi nošaut katru, kas ienāk iekšā. Trešā ir pilna ar lauvām, kas nav ēdušas trīs gadus. Kura istaba viņam ir visdrošākā?

Pieņemsim, ka cilvēkam nav līdzi nekādu speclīdzekļu, un izvēles veikšanai viņam ir dota viena stunda.

Intelektuāls jautājums XXIII jeb dedzinām

Šis uzdevums būs nedaudz sarežģītāks nekā iepriekšējais, bet tikai nedaudz.

Kāds vīrs atrodas istabā no kuras izkļūt var tikai caur divām durvīm. Vienas ved uz istabu, kuras sienas izgatavotas no palielināmā stikla un katru, kas ieiet istabā sadedzina saules stari. Otrā istabā atrodas pūķis, kas sadedzina visus, kas tajā ienāk. Kā vīram izbēgt no šī slazda?

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu XXII

2007. gada 14. jūlijs (Annaburroo -> Batchelor)

Pamodos ap diviem naktī no klusiem solīšiem, kas tipināja pa istabas grīdu. Sajūtas nebija no patīkamākajām, kamēr neatcerējos, ka tā taču žurka. Izskatījās, ka šī pār seju nevienam netaisījās skriet, mēģināju aizmigt. Ar aizmigšanu nekas lāgā nesanāca, mežs turpat desmit metrus aiz moskītu tīkla sienas. Valabiji ņemās kā velni, čabina lapas. Palec un pačabinās lec tālāk. Tad dzirdēju arī kaut kādas cūkas, kas urkšķēdamas paskrēja mājai garām. Lai vai kā ap trijiem aizmigu un mierīgi nogulēju līdz sešiem.
No rīta ceļabiedrs pastāstīja, kā šamais redzējis valabiju ielecam ugunskura oglēs. Šamais ķilkstēdams lēkājis ap izdzisušo ugunskuru, līdz ziņkārības dzīts ielecis arī pašās padzisušajās oglēs. Esot smilkstēdams aizlaidies krūmos. Pabrokastojam, sakraujam mantas mašīnā un dodamies uz Darvinas pusi.

Pa ceļam uz Darvinu piestājam ceļa malā, lai aplūkotu mango koku audzes. Izskatās ka nav mango laiks, jo koki ir tikai ar zaļām lapām bez augļiem. Izbraucam cauri Darvinas priekšpilsētām un dodamies uz Darvinas krokodilu fermu. Šajā vietā dzīvo aptuveni 36 000 krokodilu, no mājeles ārpuses nekas par to neliecina.

Nopērkam ieejas biļeti un varam doties skatīties krokodilus. Ferma krokodilus audzē somiņām, jostiņām un citiem niekiem. Tad nu arī klejojam, gar lieliem dīķiem, kur laiku pa laikam no dziļuma uznirst pa krokodilam. Dīķi apjozti ar drāšu žogu. Žogs pietam izskatās vairākkārtīgi lāpīts. Vispār jau nerodas priekšstats, ka šis žogs spētu aizturēt, badīgu jeb agresīvu krokiju. Tādēļ arī stāv rakstīts: „Nebakstiet krokodilus”, „ja esi tik dumjš, ka met mūsu krokodiliem ar akmeni, mēs tevi pašu izsviedīsim ārā”. Protams pašu krokodilu tur netrūkst. Lielākie sildās saulītē un demonstrē savas rētas. Mazākie meklē kādu vistu, ko uzēst.

Nedaudz traucē sapuvušas gaļas smaka, jo tāpat kā Latvijas Čabulītis savulaik mīlēja cālīšus, tā te krokodili mīl vistiņas. Diemžēl visas apēst neizdodas un nākas daļu atstāt uz zemes ievilkties. Dažas pat tiek uz gājēju taciņas. Pēc krokodilu dīķiem seko, individuālie apartamenti ciltstēviem vai lieliem negantniekiem. Te ir reāli monstri ap pieciem un vairāk metriem gari, iežogoti betona mūros. Spēlē kā vienmēr baļķos, guļ un nekustās. Nedarbniekiem klāt pielikta šiltīte ar nedarbu aprakstu. Viens nogalinājis divas savas sievas un nu lemts vientulībai, cits uzbrucis makšķerniekiem un noķerts.

Pēc tam seko baseini ar maziem krokodilēniem tie tādi pārdesmit centimetru gari, pārtiek no zivju iekšām. Izskatās simpātiski. Arī šie mīl gulēt čupās pa simt un sildīties.
Kādu stundu veltījuši krokodilu izpētei dodamies uz Litchfield National Park (LNP) pusi. Pa ceļam papusdienojam ceļmalas benzīntankā, diez kas jau nav, bet kuņģis pilns. Tālāk tuvojoties LNP sākam meklēt arī naktsmājas. Protams cielējām uz viesnīcām, Tauriņu fermas viesnīca mūs uzmet nav brīvu vietu. Nekas toties Batchelor Resort Litchfield dabūjam viesnīcas numuru. Noskaidrojam laikus un paši dodamies uz LNP.

Parkā galvenie apskates objekti iedalāmi divās kategorijās: tiem kuriem var piekļūt pa asfaltu, un tie kuri uz kuriem jābrauc desmitiem kilometru pa granteni. Tā kā vāģītis mums nav piemērots grantenēm, apskatei paliek pirmā kategorija.

Pirmais apskates objekts ir magnētisko termītu pūžņi (nezinu kā tos sauc latviski). Pļava ar viņu darbiem izskatās pēc kapsētas. Visi pūžņi ir strikti orientēti ziemeļu – dienvidu virzienā un izskatās pēc kapu plāksnēm. Arī krāsa ir piemērota pelēka. Palasāmies arī informāciju par termītiem, kā viņi dzīvo, strādā un ēd. Izrādās, ka mazie kukainīši spēj uzbliezt pat sešmetrīgas būves. Viena tāda ir turpat arī apskatāma izskatās iespaidīgi. Karstums gan tāds, ka spiež pie zemes un sviedru dziedzeri darbojas uz pilnu klapi.

Tālāk dzenamies uz LNP tālāko daļu un ievērtējam Wangi Falls. Tas ir ūdenskritums, kurā var peldēties. Tā kā ir sestdiena daudzi vietējie no Darvinas sabraukuši ar to arī nodarbojas. Mēs nodarbojamies ar ūdenskrituma aplūkošanu, var nopētīt arī baseinā peldošās zivis, kā jau parasti puscūča lielumā. Tad nedaudz pablandāmies pa tuvējo džungļu taku, kura mēģina mūs uzvest augšā klintīs. Mēs neļaujamies un dodamies atpakaļ uz auto stāvlaukumu.

Nākošais pieturas punkts Tolmer Falls. Apstājamies tur divi ceļi viens pa taisno uz ūdenskritumu, otrs divi kilometri pa apkārtni un tad uz ūdenskritumu. Mēs ar Maiju nolemjam iet apkārtceļu, neskatoties uz dienas vidu un karstumu. Iešana sanāk pa pus izdegušiem krūmājiem, tad parādās arī pats strauts, kas vēlāk taps par ūdenskritumu. Pēc kāda laika pa taku iet kļūs garlaicīgi un nolemju papētīt takas malas.

Pie celiņa gan stāv rakstīts nost no ceļa nelīst, bet to ignorēju. Tā nu kā kāpelēju pa klintīm, līdz pēkšķi divus metrus no sevis ieraugu aizu ~100 metru augstumā. Ahā laikam ūdenskritums. Pats gan ūdenskritumu neredzu toties redzu ūdenskrituma vērotāju platformu puskilometra attālumā. Nofočēju ceļabiedrus, šie nofočē mani. No bildēm nekas prātīgs nesanāk, jo man trīc roķeles. Un dodamies uz ūdenskrituma vērošanas platformu. Ūdenskritums pat sausajā laikā ir smuks, ar varavīksni. Pamielojuši acis braucam tālāk.

Palicies tikai dienas pēdējais apskates punkts Florence falls. Sākumā apstājamies augšējā ūdenskrituma baseinā. Pamērcējam kājas lai atvēsinātos, jo atrast tukšu ūdens bedri, kur sēdēt ir problēmas. Austrāļi visas jau ieņēmuši. Kolēģi brauc ar mašīnu četrus kilometrus tālāk uz pašu ūdenskritumu. Mēs ar Maiju pa dabas taku dodamies tur ar kājām. Apkārtne visai īpatnēja, skrajš eikaliptu mežs, taka laiku pa laikam tuvojas strautam, bet klusi un smuki.

Nonākuši līdz auto stāvlaukumam, paejam vēl pāris simt metrus un sākas nokāpšana pie Florence falls ūdenskrituma. Kāpiens ir tā neko un saule beidz nost. Tā ka aizgājis pie ūdenskrituma uzticu mantas ceļabiedriem un pats dodos peldēt. Tā kā man ar redzi paknapi tad bez brillēm akmeņus baseinā bija grūti pamanīt un pamatīgi apdauzīju kāju. Pēc tam gan ticis dziļumā piepeldēju pie abiem ūdenskritumiem. Ūdens krītot lejā rada krusas efektu un palīšana zem tā ir visai sāpīga sejas ādai. Atvēsināšanās sanāca pamatīga, pērtam kāpjot augšā pat nenosvīdu.

Autostāvlaukumā ievērtējam vietējo tjūninga brīnumu smuki veidots ford automobilis. Un dodamies prom no LNP uz viesnīcu.

Viesnīcā iekārtojamies savā istabiņā, ceļabiedri dodas uz baseinu, kas turpat ārā 10 metrus no istabiņas. Apgalvo, ka ūdens bijis vēss un tūlīt iesaistās sarunā ar Jaunzēlandes pārstāvjiem Temats standarta – no kurienes esam, ko darbam. Es uzzinājis, ka pieejama internet kafejnīca. Paņemu naudiņu un eju meklēt. Kafejnīca tiešām eksistē. Tajā ir pat viens dators, kurā iemet kapeiku un strādā pusstundu. Dators jau ir aizņemts tikko. Pirms manis rindā stāv trīs cilvēki. Nospriežu, ka datoru un internetu man nemaz nevajag un eju atpakaļ.

Vakariņot nolemjam viesnīcas restorānā. Šeit izrādās iepriekšēja pieteikšanās nav nepieciešama, bet pārtika ar tāda manuprāt viduvēja, mikroviļņu sildīta. Paēduši dodamies uz numuriņu, paskatāmies Tour de France un liekamies gulēt.

Un tapa vakars un tapa rīts – deviņpadsmitā diena.

Turpinājums sekos …

Kā es pavadīju savu atvaļinājumu IX

2007. gada 1. jūlijs (Dārvina -> Edith Falls)

Neliela atkāpe par laika apstākļiem

Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.

Atpakaļ pie lietas

No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.

Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.

Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.

Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.

Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.

Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.

Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.

Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.

Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.

Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.

Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.

Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.

Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.

Un tapa vakars un tapa rīts – sestā diena.