6. jūnijs (Rīga-Štutgarte-Ulma)

Šodien ir pienākusi tā diena, kad visa ģimene dodamies uz to slaveno Legolandi, par kuru daudz kas ir dzirdēts, bet kura nekad nav redzēta. Pauniņas ir sasietas jau iepriekšējā vakarā, tā ka atliek vien doties uz lidostu un doties prom.

Lidosta nekādas problēmas nesagādā, izejam drošības kontroli, pasēžam, paspēlējamies bērnu laukumā, pagaidām, atklājam, ka AirBaltic mums nav samelojis un patiešām savā vietā atsūtījuši mums SmartWings lidmašīnu, saprotu, ka tagad tā jau ir norma. Sēžamies iekšā un sākam lidojumu. Mēs esam bijuši tik dulli, ka pasūtījām ēdienu pirms lidojuma. Stjuarte sāk braukalēt ar ratiņiem, bet mums neko neizsniedz. Uzdodam jautājumu, kā tad tā? Saņemam atbildi, nekāda informācija nav nodota, atvainojamies varat prasīt naudu atpakaļ. Nekas, iekožam cepumus. Pēc kādām desmit minūtēm stjuarte gan atgriežas un paziņo, ka ēdiens esot atradies un viss būšot. Viņi svešā lidmašīnā nav varējuši atrast!

Nonākot Štutgartē mūsu pirmais uzdevums ir tikt pie automobiļa, to esam iznomājuši kompānijā, kuru nekādi neizdodas lidostā atrast. Pieejam pie Sixt apjautāties, vai šie par tādiem neko nezina, zina gan – tie esot viņi. Forši, sākam formēt dokumentus, man piedāvā apdrošināt savu potenciālo skādi es atsakos sakot, ka man jau ir rentalcars apdrošināšana. Šiem sistēmā nekas neesot, bet nu ja kas, viņi prasīs no manis un tad jau lai es pats tieku galā. Man būs nākotnē mācība, labāk drošināties pa tiešo no iznomātāja.

Kad tiekam pie atslēgām, ieejam vietējā bodē, iepērkam atspridzinošos dzērienus un dodamies uz mašīnu. Auto ir kaut kāds Renault Capture, bet pielaist var, izdodas ievadīt galamērķi navigācijā un sākam braucienu uz Ulmi. Sākumā aprodu ar mašīnu, īpaši nekur neskrienu, jau no sākuma ir skaidrs, ka motors šim dampim ir nīkulis, bet funkciju pilda, par ko samaksāju, to arī dabūju.

Gabals nav liels – nieka 80 kilometri. Armands pa to laiku pat paspēj nosnausties. Viesnīca mums Ulm nomalē kaut kādā zinātnes inkubatorā un saucas ne vairāk ne mazāk kā IQ Hotel. Kā par brīnumu IQ te nevienam nemēra, iedod atslēgas un vari doties. Mums gan plānā ir pašas slavenās Ulm apmeklējums. Savulaik viņa vēsturē bija nozīmīgs kultūras centrs.

Mūsu izvēlētais transporta līdzeklis ir tramvajs, kura pietura ir pārsimts metru attālumā. Sākumā gan sajaucām puses un nogriezāmies ne tur. Pie pieturas mēs sagaida slavenais vācu sabiedriskā transporta biļešu pārdošanas automāts. Mēs ar Matīsu viņa pakalpojumus līdz mielēm izbaudījām šī gada braucienā uz Minheni. Tāpēc biļešu pirkšanā jūtamies profesionāļi. Viss iet labi līdz brīdim, kad jāsāk maksāt un mūsu bankas karte nez kādēļ neder. Tad kasām pa makiem kapeikas.

Brauciens ar trambuli ir ok, jo iekāpām gala stacijā un ir kur apsēsties, laiku pa laikam redzam slaveno katedrāli un pat dzelzs tiltu. Vecpilsētā izraušamies ārā un dodamies apskatīt vietas. Sākam ar Ulmas katedrāli, man ir cerība, ka varēs uzkāpt kādā tornī, bet diemžēl, esam ieradušies stundu par vēlu.

Atliek vien apskatīties to no iekšpuses, uzreiz ir skaidrs, ka te akmens un stikls nav žēlots. Vitrāžas, es teiktu, vienas no iespaidīgākajām, ko esmu redzējis. Šķiet, ka vietējie ar’ to nojauš, jo vitrāžām ir veltīta vesela ekspozīcija. Ne visas vēl ir atjaunotas, tā ka pēc desmit gadiem var aiziet vēlreiz un apskatīties, vai nav kas jauns. Priekškambarī ir arī iespēja apskatīt baznīcu saliktu no Lego, jāatzīst diezgan iespaidīgi. Detalizācija nav pārāk diža, bet modelis smuks.

Baznīcu izstaigājuši, nolemjam aiziet un palūkoties uz Donavu. Bet mūsu dēli mums nepiekrīt un saka, ka vajadzētu kaut ko iekost. Pastaigājam gar baznīcas kvartālu un beigās izlemjam iet ēst burgerus. Tā kā maķītis bija tālu, gājām vien iekšā iestādījumā, kas saucās Hans im Gluck. Pašu Hansu gan nekur neredzējām, bet burgeri bija labi.

Paēduši dodamies uz Donavas krastmalu – pilsētas kvartāli blakus tai iztaisīti pa Kuldīgas modei ar kanāliem un vietām pat vecām koka mājām. Līdz pašai upei gan neejam, tur izskatās ir iecienīta piknika pļava, bet novērtējam situāciju no mūra, savulaik šis aizsargājis pilsētu, nu kalpo kā tusiņu vieta. Upe kā upe, paskatāmies un dodamies uz tuvējo parku.

Parkā notiek jogas nodarbība, tāpēc pārāk neuzkavējamies. Uzmanīgi izvairīdamies no daudzajiem zemē samestajiem izsmēķiem, aizejam līdz vietai, kur var paraudzīties uz pilsētu (Stadtblick). Pastaigājam gar kanāliem, atrodam vienu šķību koka māju Schiefes Haus, kura lielās ar to, ka stāv te no 1443. gada pēc Kristus un esot visšķībākais hotelis pasaulē. Esmu redzējis arī šķībākus šķūņus, bet nu tie nebija hoteļi.

Tagad šķiet, ka viss ir apskatīts un varam doties atpakaļ uz viesnīcu pagulēt.