Šis manuprāt ir otrais labākais Austrālijas ceļojumu apraksts, kuru es jebkad esmu lasījis. Pirmais, protams, ir manis paša radītais ceļojuma apraksts. Bet lai vai kā, tieši šī grāmata mani iedvesmoja doties ceļojumā uz Austrāliju.
Šajā grāmatā autors ir apkopojis iespaidus par saviem Austrālijas ceļojumiem. Cilvēkiem, kas jau ir lasījuši Braisona grāmatas viņa rakstīšanas stils ir pazīstams. Tajā personiskie iespaidi mijas ar apmeklētās vietas vēsturi, šad tad tiek izdarīti interesanti apkārtējo cilvēku novērojumi. Ja labam stāstam vajaga piemeklēt piemērotus faktus, tad arī no tā autors nevairās.
Autors ir izbraukājis ar mašīnu un vilcienu, lielu daļu no Austrālijas lielajām apdzīvotajām vietām un viņs ne tikai brauc, bet arī pēta apmeklēto vietu vēsturi un visu interesanto pavēsta savam lasītājam. Citādi diez vai es uzzinātu par Kanberas tapšanas vēsturi un leģendu par zelta klinti Austrālijas tuksnesī.
Šeit tiek spiests uz to, cik Austrālija patiesībā ir bīstama zeme, gandrīz katra radība var tevi nogalēt kādā sāpīgā veidā. Te ir gan indīgas čūskas, gan zirnekļi, upēs mīt krokodili un okeānos medūzas. Austrālija ir arī vesels kontinents, gandrīz tikpat liela kā Eiropa, tai pieder bagātīgi dabas resurs, tomēr tā atrodas tik tālu, ka ziņās parādās dizgan reti. Nu labi, izņēmums bija Olimpiskās spēles un tās nedēļas, kad viņiem kaut kas notiek ar Quantas lidmašīnām. Visādi citādi mēs pat nezinām,kas ir pašreizējais Austrālijas premjerministrs.
Grāmatu izlasīju jau trešo reizi, vēlējos pārlasīt autora iespaidus par Ziemeļu teritoriju un salīdzināt tos ar savējiem. Ne visur es viņam piekrītu, bet galvenajā lietā gan mūsu domas saskan. Uluru uz bildēm, lai arī kruts, nemaz nav salīdzināms ar Uluru dabā, tas ir kaut kas pavisam cits. Nevaru arī saprast, kā viņš pie Stjuarta koka nav redzējis paša Stjuarta atstātos iniciāļus, tie tak ir pa pus koku. Nevar jau izslēgt, ka tos pēčāk iegriezis kāds vietējais, lai uzlababotu tuvējā bāra reputāciju. Tāpat arī zirnekļi un čūskas tur nebūt nav visur, vajag vienkārši skatīties, kur sper savu kāju.
Tātad bagātīgs interesantu dabas un vēstures faktu kopums, kas nedaudz atšķaida autora paša piedzīvoto ir pietiekoši, lai šī grāmata izpelnītos 10 no 10 ballēm. Cilvēki, kas lasa ceļojumu grāmatas, šo jau droši vien jau ir izlasījuši, bet tiem, kuru vēl nav paspējuši, silti iesaku.
Patiesībā šo grāmatu atradu visai nejauši, kārtējo reizi nevarēju izdomāt, kādu grāmatu vēl varētu izlasīt, un tīri nejauši uzdūros Sivēna bloga ierakstam, kurā viņš vēstīja par nesen uzzinātu grāmatu. Tā nu par viņu uzzināju arī es, un ieraudzījis, ka Bill Bryson tai pat uzrakstījis ievadvārdus, nopirku bez liekas domāšanas.
Autors ikdienu vadīja kā inženieris, bet vakarus veltīja rakstīšanai. Grāmatiņu pirmo reizi izdeva 1956. gadā, bet plašu ievērību tā arī neieguva. Tomēr pavisam nepamanīta tā arī nepalika un guva panākumus alpīnistu un polārpētnieku lokā. Nav jau nekāds brīnums, grāmata taču ir par alpīnismu. Pareizāk gan būtu teikt, neliela parodija par alpīnistu piedzīvojumu aprakstiem.
Tātad Rum Doodle ir pasaulē augstākais kalns, kas slejas 40’000 ar pusi pēdas virs jūras līmeņa. Ilgu laiku tas ir palicis neiekarots, bet tad Rum Doodle Committee nolēma, ka ir laiks rīkot ekspedīciju, kuras uzdevums būtu uzkāpt šajā virsotnē. Šis uzdevums tiek uzticēts alpīnistam amatierim vārdā Binder, kura stāstījums tad arī ir šī grāmata. Viņa komanda sastāv no Tom Burley – atbildīgais par pārtiku, Christopher Wish –zinātnieks – centīsies visur noteikt ūdens vārīšanās temperatūru un līdzi ņems pāris tonnas instrumentus, Donald Shute – fotogrāfs un kinooperators, lielāko laiku pavadīs cenšoties nofilmēt kāpienu, Humphrey Jungle – radists un takuzinis, spēj apmaldīties uz līdzenas vietas, Lancelot Prone – tulks un atbildīgais par nesējiem, Ridley Prone – skābekļa eksperts un ārsts. Ak jā, un vēl 30’000 nesēji un pavārs vārdā Pong, kura ierašanās nometnē vien ir spēcīgs stimuls, lai alpīnisti dotos augstāk kalnā.
Alpīnisma jomā nekāds speciālists neesmu, esmu izlasījis kādas piecas grāmatas, kur aprakstītas ekspedīcijas uz dažādām kalnu virsotnēm. Pats kalnos esmu tāds svētdienas staigātājs, blandos pa standarta tūristu takām un no augstuma nedaudz baidos. Pat aizkūlies līdz Austrālijas centram, Uluru tā arī neuzkāpu. Izrādījās, ka šim akmenim uzskriet varu tikai līdz pusei 🙂 .
Grāmatu gan vērtēju kā labu un lasāmu, kaut kas līdzīgs „Trīs vīri laivā”. Diezgan labs angļu humoriņš, naivais centrālais tēls ekspedīcijas vadītājs, kas visu laiku cenšas uzturēt možu garu. Labprāt iztaujā komandas biedrus par viņu līgavām un tic visam stāstītajam. Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, iesaku lasīt visiem.
Rīts sākas diezgan agri, ceļamies augšā pirms septiņiem, jo vilciens, kas vedīs mūs uz Brigi (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Briga), aties 7:42. Pa šo laiku paspējam sakravāt somas, paēst brokastis, izčekoties no viesnīcas un tikt līdz vilcienam.
Par Šveices vilcieniem līdz šim biju dzirdējis ļoti labas atsauksmes, klusi, nekratās, ūdens glāzē uz pārmijām nešūpojoties, precīzs kā Šveices pulksteņi (patiesībā tamburā šūpojas diezgan normāli un tualetes apmeklēšana vīrieša cilvēkam ir diezgan nopietns pārbaudījums čurāšanas precizitātē). Šodienas vilciens gan nebija no Šveices, tas bija itāļu Venēcijas ekspresis. Patiesībā vilciens kā vilciens, tikai viena nianse, kas, kā nopratu, raksturīga eksprešiem. Pirms izvēlies vietu, kur piemesties, apskaties vai virs krēsliem nav rezervācijas zīmītes. Ja ir, tad iespējams kādā stacijā tev nāksies dot vietu īstajam biļetes turētājam. Ir arī jāskatās, kurā klases vagonā tu iekāp, lai nesanāk maksāt prāvu soda naudu. Arī biļešu kontrolieri tevi var apciemot pāris reizes.
Vietu atradām un nosēdāmies pie loga, kuram teorētiski vajadzēja rādīt Ženēvas ezeru. Iesākumā redzēt nevarēja neko tumsas dēļ. Tumsai beidzoties atklājām, ka arī paša Ženēvas ezera šajā vilciena pusē nav. Nekas jau vēl nebija nokavēts, pārsēdāmies pareizajā pusē. Pats Ženēvas ezers, ezers kā ezers, tikai kalnu ieskauts. Patiesībā jau man vairāk patikās vērot kalnus nekā ezeru.
Šovakar nakšņošana plānota pilsētiņā ar nosaukumu Visp ~10 minūšu vilciena brauciena attālumā no Briges un aptuveni stundas no Zermatt (pēc jaunā latviskā pasaules atlasa Cermate). Pašā Zermatt, kā jau īstā slēpotāju paradīzē, viesnīcu vairs pa sakarīgu cenu nevarēja atrast jau augustā. Brigē nonācām laicīgi un devāmies meklēt vilcieniņu, kas mūs nogādātu uz Zermatt. Dzelzceļa informācijā bija lasīts, ka vilciens atrodas nieka 7 minūšu gājiena attālumā. Patiesībā pa septiņām minūtēm tai pilsētiņai var iziet cauri, vilciens atrodas ~ 2 minūšu gājienu attālumā (pat ja esi ļoti klibs).
Zermatt vilcieniņš vairs nav tik „kruts” kā ekspresis, bet labāks par LDz piedāvātajiem. Vilcienā iekāpjošie cilvēki lielākoties ir apāvuši slēpju zābakus, vai vismaz ir paķēruši līdzi kādas ragaviņas. Mums ar Maiju gan nekā tāda līdzi nav, jo mēs braucam staigāt. Ceļš tiek pavadīts vērojot kalnus pa vilciena logu un klausoties, ko runā šveicieši. Viņi vispār var runāt franciski, vāciski, itāliski vai retroromāniski. Mums blakus sēž tādi, kas māk runāt vāciski. Par vācu valodu tā ir nosaucama ar lielu piepūli, viņu šveiciešu dialektu ir grūti saprast.
Nonākot pilsētiņā, pirmais, ko pamana, ir totāls automašīnu trūkums. Viņas ir, bet elektrokāru veidā. Pārvietojas praktiski bez skaņas un, tā kā īsti tūristi brien pa ielas vidu, tad brīnums, ka nevienu nenobrauc. Arī es uzvedos kā īsts tūrists, fotografēju visu pēc kārtas, aplūkoju hoteļus un apstājos novērot arī bēru ceremoniju, kas noris vietējā kapsētā.
Labs laiks tiek pavadīts arī Materhorna aplūkošanai. Šamo kalnu redzu pirmo reizi, labi, visādās dabas filmās jau ir manīts, bet dzīvē tikai tagad. Izskatās tiešām iespaidīgi un ir visai interesants aplūkošanai. Tāds kā milzu ilknis. Viņu uzreiz ierindoju trešajā vietā savu apskatīto dabas objektu TOP 10 (pirmajā un otrajā vietā lieku attiecīgi Uluru un Olgas Austrālijā).
Mūsu plāns ir uzkāpt līdz vietiņai, kura saucas Furi aptuveni 250 metru virs Zermatt un tad caur Moss atgriezties atpakaļ. Pašā sākumā īsti nenoorientējamies līdzpaņemtajā kartē un aizgājām nedaudz sāņus. Tā nu 10 minūtes gājām gar upes krastu ēnā un aukstumā līdz nonācām pie nelielas elektrostacijas. Uz elektrostacijas vārtiem atradās plāksnīte – par ienācējiem atbildību neuzņemamies. Tā kā tālāk ceļa nav -velkamies vien atpakaļ.
Pareizais ceļš ved kalnā, bet te ir saulīte un silti. Ir arī svaigs gaiss. Pafotografēju Matterhorn kalnu, paskatāmies Zermatt no augšas un lēnām virzāmies uz Furi pusi. Uz gājēju celiņa ir diezgan daudz staigātāju. Daļa ir tā saucamie nūjotāji, tādi paši cilvēki kā pārējie, bet nez kāpēc rokas mēģina turēt paralēli zemes virsai ar nūju palīdzību. Ko tās nūjas īsti dod, bez papildus līdznesamā svara, nesapratu. Varbūt, ja tev uzbrūk mežonīgi kalnu murkšķi, tad vieglāk no tiem atgaiņāties? Ātrumu tas tiešām gājējiem neuzlaboja. Sastapām arī pāris apgreidotus nūjotājus, pie kājām šie bija piestiprinājuši mazas slēpītes un rokās nūjas. Šādi cilvēki mīl noskriet nost no notīrītā ceļa un nedaudz pabradāties blakus pa sniegu, pēc kāda laika atgriežoties uz ceļa, ātrums tiem minimāls, gan uz ceļa, gan sniegā, domāju lācis tādu panāktu un noplēstu mierīgi, pat neskatoties uz nūjām.
Līdz Furi nokļuvām aptuveni stundas laikā, īpaši nekur neskrējām un pret kalnu jau arī nekāda vieglā kāpšana man kā īstenam ofisa planktonam nebija. Tikuši augšā atkal pavērojām apkārtni no augšas un sākām līst lejā. Jā, uz Furi var uzbraukt arī ar funikulieri un tuvāk debesīm var nokļūt ar vilcieniņu, kas saucas Glacier Express.
Kāpjot lejā ar nospriedām, ka nebūtu slikti paēst. Es filozofēju par to, cik svētīgs šādā vietā būtu Maķītis, kas dārgajiem šveiciešu restorāniem atsistu klientūru un aplēsu ekonomisko efektu. Paēšana šajā miestiņa maksā, manuprāt, dārgi. 15 lati par otro man neliekas saprātīga cena, bet ko var gribēt no tūristu iecienīta objekta. Vispār jau Maķītis atradās uz galvenās ielas, nez kādēļ to nebiju pamanījis jau šurp nākot. Protams, ka nekādas šniceles ēstas netika, pārmetāmies uz burgeriem.
Novandījušies pa kalniem pāris stundas, devāmies atpakaļ uz mūsu naktsmītnes pilsētu Visp (kas franciski nez kāpēc izrunājas Vjež, bet latviski Fispa). Tur viesnīca atradās tieši stacijas laukumā un ierādītā istabiņa bija visai jauka. Pēc mantu nolikšanas devāmies apskatīt pilsēteli.
Pilsētiņā ir labi ja 7000 iedzīvotāju, nekā īpaši apskatāma tur nav, standarta baznīciņa, mirgojošas ciematiņu uguntiņas kalnos un skatlogi pilni ar trīs Austrumu Gudro ainiņām. To visu es uzzināju pēc stundas klaiņošanas pa pilsētiņu.
2007. gada 7. jūlijs (Kings Creek Station -> Alice Springs)
No rīta 6:45 pēc visai aukstas nakts, ārā temperatūra ap nulli, jāceļas augšā, lai pavadītu savu draudzeni uz kamieļu izjādes vietu. Pats esmu nolēmis šiem radījumiem bez vajadzības klāt nelīst. Viņi slikti ož un man kā cilvēkam, kas uzaudzis laukos, tāda jādelēšana nekādu prieku nesagādā.
Pārliecinājies, ka kamieļi sadalīti (Maija dabūja kamieli vārdā Pitchie jeb pilnā vārdā Pitchard), dodos gulēt tālāk. Nedaudz palasu grāmatu un, kad pamodušies arī pārējie ceļabiedri, parunājamies par dienas plāniņu un, sagaidījuši kamieļu izbraucēju, dodamies brokastīs.
Brokastīm mums ir speciāli taloniņi, kurus uzrādot tiekam pie olām saceptām ar bekonu, kafijas un zaptsmaizes, iestiprināmies pamatīgi, jo ceļš līdz Alice Springs būs garš. Iekoduši izvācamies no savām telts mājiņām, nododam atslēgas un dodamies uz galveno rīta atrakciju – helikoptera lidojumu.
Lidojums paredzēts ar četrvietīgu Robinson helikopteru. Esam izvēlējušies Extended flight, kas mūs aizvedīs dziļi tuksnesī un ilgs ap 40 minūtēm. Pirms izlidošanas pilots pieraksta, katra svaru, laikam degvielas patēriņa aprēķinam. Tā kā mēs esam četri, bet helikopters bez pilota uzņem 3 pasažierus, lidojums notiek divās tūrēs.
Pirmie aizlido divi mūsu ceļabiedri, mani un Maiju atstājot uz zemes. Tā kā jāgaida 40 minūtes pavadījuši ar skatienu helikoptera pacelšanos, dodamies nopētīt ķenguru rīta rituālus. Šamie jau piecēlušies un gaida, kad kāds tūrists izsniegs viņiem papildus ēdamo granulās. Tiek novērots arī bariņš dūšīgu amerikāņu, kuri acīmredzot nemāk lasīt un baro ķengurus ar burkāniem vai turpat saplūktu zāli. Tad aizejam iepirkt express brokastīm Snikerus un dodamies atpakaļ pie helipad gaidīt kolēģus. Kolēģi atgriežas un ar smaidīgām sejām saka, ka ir bijis vērts izlidot. Ilgām pārrunām nav laika, jo mūs tūdaļ aizved un iesēdina helikopterā.
No sākuma notiek instruktāža kā attaisīt un aiztaisīt helikoptera durvis, tad jāuzliek austiņas un jānotestē mikrofoni. Kad viss apdarīts sākas lidojums, pacelšanos praktiski nejūt un arī pašu lidošanu mana tikai pēc neliela pavēja, kas liek staigāt astei. Pilots ir īsts meistars un izrāda mums visus apkārtnes, klejojošos kamieļus un zirgus, izžuvušās upes. No helikoptera ir redzams pat Uluru un Olgas. Pati Kings Canyon apkārtne no augšas izskatās iespaidīgi. Visur klintis, smiltis, izžuvušas upes un krūmāji. Iesākumam aizlidojam pie viena izžuvuša bilabonga tur ganās kamieļi, tad dodamies uz Kings Canyon gar kalnu grēdas malu, pārlidojam aborigēnu nometni, tiem pat valdība pievilkusi klāt asfaltētu ceļu.
Virs Kings Canyon apmetam dažus lokus, esmu nedaudz vīlies, no augšas Kings Canyon izskatās tāds maziņš un sāku pat domāt vai vērts tur vilkties. Taču tik un tā smuks, no augšas apskatāmies Garden of Eden, kas atrodas Kanjonā un dodamies atpakaļ uz Kings Creek Station. Arī šī vieta izskatās miniatūra un mākslīgajā ezerā ūdens palicies tikai kādi 10%, pilots gan teica, ka artēziskie ūdeņi pie dzīvības noturēs, no worries. Nolaidušies zemā visi padalāmies ar iespaidiem un nolemjam braukt uz Kings Canyon pastaigā.
Kings Canyon stāvvietā atstājam auto un paši nolemjam veikt Rim walk, pasākums aptuveni 7 km garumā. Sākas taka ar uzkāpšanu klintī, lai tiktu pie kanjona malas. Kāpšana notiek pa stāvām akmenī izveidotām trepēm un paceļ mūs aptuveni 150 metru augstumā, tālāk atliek tikai iet apkārt kanjonam. Protams, ir karsts ap kādiem 30 grādiem un ūdens rezerves sarūk ātri, taču, „no worries”, grūtākais paveikts, varam baudīt skatu (patiesībā gan atpūtināt savas netrenētās sirdis).
Tālāk sākas taciņa, kas ved gar pašu kanjona malu, un skats tuvumā ir vismaz 10 reizes iespaidīgāks nekā no putna lidojuma. Pirmām kārtām ir skaidri saredzams augstums, no kura ir visas iespējas novelties, otrkārt ir redzamas sīkās detaļas.
Tā nu mēs īpaši nesteidzoties čāpojam, kamēr atrodam vietu no kurienes paveras skats uz kanjona otru sienu, kura izskatās kā taisni nošķelta siena. Atrodam arī smuku karnīzi uz kuras fotografēties.
Nekā sarežģīta – uzlien nedaudz klintī, tad ~150 metru augstumā pa 50 cm platu karnīzi pārlien uz 4 kvadrātmetrus lielu laukumiņu, sēdi, kamēr tevi nofočē, velcies atpakaļ un fotografē pats. Garām ejošie austrālieši gan izteicās: „Labi, ka to neredz Jūsu mātes”. Bet „No worries” nav jau nemaz tik traki.
Pagājuši vēl kādas desmit minūtes sasniedzam tiltiņu, kas ved pāri kanjonam, te nu ir izvēle nokāpt lejā un doties uz Garden of Eden vai kāpt augšā un turpināt ceļu. Mēs nolemjam Garden of Eden noskipot un lienam vien pa trepēm augšā uz otru kanjona malu. Tikuši augšā paņemam pāris minūtes atpūtas pauzi. Kaut kur tuvumā izskatās ir bilabongs, kur peldēties, jo daļa cilvēku skraida apkārt peldkostīmos. Atpūtušies dodamies tālāk, atrodam vietu kur smuki atbalsojas aš trīs reizes, izbļaustāmies un izsvilpjamies. Austrālieši vispār bļauj dīvaini, kā kaut kādas ķīvītes „ūūūīīī”, bet priekš atbalss tādi ķērcieni nekam neder, arī svilpt neviens tur lāga nemācēja. Vispār traki tev ir tāds rezonators un tu pat nobļauties nemāki, žēl to austrāliešu.
Rim walk beidzas ar kāpšanu lejā uz auto stāvvietu, te gan ir jāuzmanās, jo kājeles pēc divu ar pus stundu vazāšanos ir nogurušas un paklūpot var nākties ripot vai krist kādus 50 metrus. Bet lejā tiekam bez starpgadījumiem. Uzpildām ūdens pudeles, iekožam pa Snikeram, taču nolemjam iekost vēl burgerus Kings Creek un tad dodamies uz Alice Springs, līdz kuriem vēl jāveic 508 km. Pa ceļam bija iespēja ieekonomēt 120 km nobraucot 100 km pa granteni, taču no tās domas atteicāmies, jo nezinājām, kādas ir grantenes Austrālijā. Galu galā arī mašīnas īres līgums atļāva braukt tikai pa asfaltu.
Lai ceļš būtu tuvāks izklaidējāmies ar sarunām, galvenie temati bija: patēriņa kredīti Latvijā, profesionālie ubagi Rīgā un bezdarbnieki lūzeri. Tā nu diskutējot nonācām Alice Springs 18:30.
Iekārtojāmies viesnīcā tajā pašā kur pirmo reizi un nedaudz atpūtušies devāmies iekost. Šoreiz izvēlējāmies nopietnu restorānu. To, ka restorāns ir nopietns, atklājām, ieejot iekšā, mēs tur vienīgie bijām šortos un T-kreklos. Taču nekāda diskriminācija nenotika, apsēdināja pie galdiņa četrām personām, pieņēma pasūtījumus. Jāatzīst, ka vismaz maniem izvēlētajiem ēdieniem ar kvalitāti bija viduvēji, taču kopumā bija OK.
Paēduši un padzēruši dodamies ar kājām mājup. Pa ceļam vietējie aborigēnu sīkie, bariņš kādi 10 nāk pretī un taisa prikolu, katrs saka Good night, rēcīgi.
2007. gada 6. jūlijs (Uluru –> Kings Creek Station)
Naktī pamodos, nedaudz sala kājas. Tā jau ir pustuksnensī – pa dienu var dabūt saulesdūrienu, pa nakti apsaldēt nieres. Likās, ka ārā ir ap 0 grādiem. Noskaidrojis, ka ir ap 3 naktī, likos vien gulēt tālāk.
Cēlāmies 6:00, lai dotos uz Uluru ievērtēt saullēktu. Tad uz fikso apģērbušies, lecām iekšā mašīnā, jo saule tur lec 6:30. Maiju atstājām sargāt telti, viņa bija biku apslimusi un teica, ka nākot miegs.
Aizbraukuši līdz Uluru sākām meklēt saullēkta skata vietu, to atraduši, pamanījām, ka mums priekšā jau uz saullēktu ir nolasījusies vesela kaudze ar tūristu autobusiem. Tūristi standarta -vācieši un ķīnieši. Ķīnieši lielākoties brokastoja vai dzēra kafiju, vācieši ieņēma labākās vietas. Arī mēs pavadījām kādas 10 minūtes labas vietas meklēšanai, kur uzlikt trijkāji. Tā kā ārā bija +2 grādi, tad fotografēšana bez trijkāja deva izplūdušu rezultātu, pie vainas roku trīcēšana. Protams, labākās vietas jau bija aizņemtas. Tika izstrādāta stratēģija, papriekš labajā vietā iespraucas viens, tam seko otrs un trešais jau var nākt ar trijkāji.
Saullēktam sākoties bijām labi iekārtojušies un varējām visu safočēt un apskatīt. Skats tāds pats kā saulrietā, tikai krāsas mainās uz otru pusi. Vispār jau iespaidīgi, stāvēt un vērot kā akmens maina krāsu.
Pasaluši un paskatījušies dodamies atpakaļ uz kempingu, pabrokastojam, savācam telti un dodamies prom uz Olgām (Kata Tjuta). No kempinga, lai izčekotos, jāiemet viņiem kastē speciāla veidlapa, kas Uluru apmeklējuma laikā ļauj tev arī iegādāties alkoholu, vietējiem tur nepārdod. NT ir ieviests sausais likums.
Pabraukuši kādus 50 km esam tikuši pie Olgām. Nolemjam iziet Vēju ielejas dabas taku. Šamā ir kādas 10 kilometrus gara, bet izskatās daudzsološa.
Tā arī ir – Olgas tuvumā izskatās daudz interesantāk, nekā Uluru, akmens kupoli, lai ar mazāki, toties augstāki. Novietojam mašīnu stāvvietā un dodamies pastaigā. No sākuma ir nedaudz jāuzlien kalnā, kura galā vari ievērtēt skatu, kas paveras uz ieleju un Olgām. Tad lēnām taka sāk vīties starp atsevišķiem akmentiņiem, kas paceļas pat kādus 300 metrus virs galvām. Augšā kāpt nedrīkst, jo arī šamie akmeņi ir aborigēnu svētvieta. Nevienu aborigēnu tur nemanījām, laikam viņi tāpat kā latvieši savās svētvietās ierodas svētdienās.
Aptuveni pusceļā nonākot spraugā starp diviem lieliem akmeņiem, paveras superīgs skats uz leju, taču pēc tam viss tas gabals arī lejā ir jālien. Sajūta ir, ka tu blandies pa kalniem, lai gan visi tie ir vienkārši lieli akmeņi. Pēc aptuveni divu stundu ilga gājiena, satiekam latviešus – pirmos visa ceļojuma laikā. Tā kā mūsu grupa iet un skaļi runājas latviski, jo neviens tāpat nesaprot, esam visnotaļ izbrīnīti, kad izdzirdam tipiskā ārzemju akcentā izteiktus: „Sveiki tautieši!”. Izrādās šamie atbraukuši ar ģimeni atpūsties no Melnburnas. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un dodamies tālāk.
Nonākuši auto stāvlaukumā iekožam pa Snikeram un sākam braucienu uz Kings Canyon. Līdz tam vēl palikuši nieka 314 kilometri. Tad nu garāmbraucot uzmetam atvadu skatienus Olgām un Uluru.
Nākamā pietura mums ir mazā miestiņā Curtin Springs, pāris mājeles un benzotanks, kurš starp citu pat pārdodas. Tā kā pulkstenis ir 14:05 un kafūzis taisās ciet 14:00 izdarām secinājumus, ka ir ciet. Tā arī izrādās. Tad nu dabonam benzīntankā uztankoties ar sviestmaizēm un kolu. Dodamies tālāk.
Pēcpusdienā pa visnotaļ līkumainu un kalnainu ceļu esam nonākuši Kings Creek Station. Šeit mums jau ir rezervēta naktsmītne, kamieļu izjāde un lidojums ar helikopteru. Tā kā vakars jau nāk, nolemjam uz Kings Cayon nedoties, bet nobumbulēt vakaru stacijā. Iesākumam ievērtējam mums ierādītos mājokļus. Mājokļi izrādās parastas divvietīgas stacionāras teltis. Ierādītāja mums gari un plaši apstāsta, kā lietot eļļas radiatorus un priekš kam tie domāti. Mēs sakām, ka esam no Eiropas un viņu pielietojumu zinām. Pēc tam dodamies uz vietējo kafejnīcu ievērtēt vakariņu iespējas, izvēlamies burgerus un kafiju. Kings Canyon ir devīze ir „Everyone can make coffee, but we make the best” un nemaz neliekuļo, tā arī ir.
Apstaigājam piedāvātās atrakcijas, kvadricikli – baisā cena minimums laika, neņemam, brauciens ar Harley Davidson – sviests, neņemam, kamieļu izjāde, daži nolemj braukt no rīta. Helikopters visi lidojam rīt, atliek tikai ķenguru barošana.
Ķenguru barošana ir visai interesanta lieta. Nopērc turziņu ar zāles granulām, ieber saujā un pasniedz ķenguram. Ķenguri ēd no rokas, lielie ir nagliji un atbalstās pret tavu roku ar ķepām. Mazie savukārt raustās, var redzēt gribās šamiem, bet bail. Pabarojuši ķengurus pastaigājam pa apkārtni (fotografēšanās uz šosejas, helikoptera nopētīšana). Noskatāmies saulrietu un paskatījušies zvaigznes dodamies gulēt. Tā kā telts sieniņas ir plānas var dzirdēt visu, kas apkārtnē notiek, bet nekas, aizmigu ātri.
No rīta ceļamies augšā jau 6:00, lai ietu brokastīs. Mums šodien ceļamērķis ir Uluru akmens un attālums līdz tam ir 461 kilometrs. Iekožam, savācam mantiņas un ap 7:00 jau esam ceļā. Braucienā ceļa apkārtne sāk kļūt arvien tuksnešaināka un sarkanāka. Tā kā Yularā ir tikai viens kempings, mūsu uzdevums ir nokļūt tur pēc iespējas ātrāk, lai paspētu dabūt normālu telts vietu. Par kempinga mājiņām nav ko sapņot, tās tur rezervētas jau gadu uz priekšu. Arī viesnīcas numura cena ir nežēlīgi dārga.
Neskatoties uz steigu, daba tomēr prasa savu un nākas ceļa malā piestāt. Tad aptuveni 100 metrus no ceļa malas atradām sadauzītu automašīnas vraku, dzelkšņainus krūmus un asu zāli. Tuksnesī vispār visi augi ir tikai dzelkšņaini un asi. Nesaprotu, kā pirmie pētnieki uz kamieļiem tur varējuši pārvietoties. Ir jau arī savi plusi – tur nav krokodilu.
Turpinot braucienu, mana draudzene (tagad jau sieva), apgalvo, ka ir redzējusi kaut ko Uluruveidīgu. Tas visus nedaudz izbrīna, jo atlikuši kādi 200 km brauciena. Tā arī izrādās, ka tas ir neīsts Uluru. Aptuveni 150 kilometrus pirms Uluru atrodas Mount Conner. Šis kalns ir Uluru sarkanajā krāsā, taču patiesībā ir klints ar plakanu augšu, nevis akmens kā Uluru. Bet, neskatoties uz to, piestājam ceļa malā un papētām šo ģeoloģisko veidojumu, kas tautā vēl tiek saukts par „muļķu Uluru”.
Tuvojoties Yulara pirmo reizi pamanām arī pašu Uluru. Visi jau to ir redzējuši uz bildēm un nav jau arī nekāds augstais 300 metri ar kapeikām, taču krāsa dabā un monumentālisms ir iespaidīgs. Cilvēks kaut kam tādam nevar iepriekš sagatavoties, Gaiziņš nobāl. Tālumā ir redzamas arī Olgas, kas pēc struktūras ir līdzīgas Uluru, un ir 500 metru augstas taču nav monolīts. Tās sastāv no 15 akmeņiem. Ierodoties kempingā, stundenieks jau rāda 11:30, taču telts vietu vēl var dabūt par sakarīgu samaksu. Tiek nolemts uzcelt telti uzreiz, lai tā vēl izžūst un dodamies uz Uluru.
Uluru atrodas Uluru – Kata Tjuta nacionālajā parkā, kurš pieder aborigēniem. Mēs arī domājām, ka pie iebrauktuves parkā sēdēs aborigēns un iekasēs piķi, bet nekā, naudiņu iekasēja baltais cilvēks. Biļete maksā 25 AUD uz vienu personu un ir derīga trīs dienas.
Pabraukuši garām kultūras centram apstājamies pie Uluru galvenajā stāvlaukumā. Tepat sākas taka, pa kuru var uzkāpt Uluru virsotnē. Vietējie aborigēni, gan iesaka to nedarīt jo tas ir viņu svētais akmens, taču balto cilvēku tas nevar atturēt. Taka ir aptuveni 45 grādu leņķī, vietām stāvāk, vietām lēzenāk, un, lai atvieglotu uzkāpšanu, novilkta ķēde, pie kuras pieturēties. Uzkāpšana parasti aizņemot stundu. Mēs nolemjam ignorēt vietējos ķenguru pielūdzējus un arī gatavojamies rausties augšā. Mana draudzene nolemj labāk apskatīt kultūras centru.
Kāpienu uzsākam naskā tempā un pēc 10 minūtēm jau esam pusceļā, tikai diemžēl spēki jau arī ir izsīkuši.
Pasēžam pusceļā un iečekojam apkārtni, viss ir viens vienīgs līdzenums, tomēr 50 kilometru attālumā redzamas Olgas un vēl tālāk, kaut kādi citi kalni. Apspriežamies un nolemjam kāpt lejā. Lejā kāpšana ir vēl grūtāks pasākums kā uzkāpšana, sanāk vai nu iekārties ķēdē un kāpties atmuguriski, vai neturoties tipināt, cerot, ka botu protektori nenotrūks. Viena lieta gan pozitīva, kāpēju apavi ir atstājuši gumijas taciņu un akmens neslīd. Bet, ja kāds sadomā velties zemē, tad nobremzēt ir reāli tikai pakājē.
Nokāpuši uz zemes, atvelkam elpu un izlemjam noiet Base Walk, 10 kilometrus ap visu Uluru. No mašīnas tiek paņemtas ūdens pudeles, kolas bundžas un dodamies ceļā. Gar ceļa malu salikta zīmes aborigēnu svētvieta fotografēt aizliegts. Tas nozīmē, ka pirms fotografēšanas jāpamet acis riņķī, vai nav kāds parka darbinieks un tikai tad fočēt. Arī pie pakājes akmens ir iespaidīgs. Protams, ka kartupeļus šeit stādīt nevar un nedod Dievs, ja kādam zemniekam šitāds akmens gadās uz lauka. Redzam arī kādu vietējo hipiju, kas cītīgi vāc ceļmalā nomestos papīrus, iepakojumus, tas laikam ir viens no tiem, kuriem apmeklējot Uluru no kosmosa atnāk atklāsme, palikt te līdz mūža beigām. Šamais uzrāpies uz Uluru kaut ko meklē, viņu pamana parka darbinieks un bļauj: „Ko tu tur dari?”, abi nedaudz palamājas, bet ar ko tas beidzās nezinu.
Tad man izdodas sazvanīt draudzeni un viņa arī nolemj iziet Base Walk, tā nu man jādodas, kāds kilometrs atpakaļ uz sākumu, lai sāktu iešanu no jauna. Ceļabiedri nolemj, lēnu garu iet riņķī, gan jau mēs šos panākšot.
No sākuma sanāk iet pa saules pusi un karstums ir pāri četrdesmit grādiem. Tāpat ir skaidrs, ka katra iedobe akmenī ir aborigēnu svētvieta, kuru fotografēt nedrīkst. Protams, ir arī eskorts, mazas tuksnešu mušiņas, viņas nekož, bet izmanto tavu kreklu par lidlauku, mēģina ielīst mutē, acīs vai degunā. Viņas arī pamanās tikt nofočētas, nejauši ielidojot kadrā. Nekaitīgas, bet kaitinošas gan. Ievērojām, ka gidiem bija speciāls vēdeklītis ar ko viņas gaiņāt. Ik pa gabalam ~2 kilometriem ir vietas, kur paņemt ūdeni, lai nenoslāptu.
Nogājuši kādus 5 kilometrus nonākam akmens ēnā, kur valda patīkams 20 grādu vēsums un arī mušas mūs pamet, ēnā atrodam arī aborigēnu mākslas galerija un piktogrammas. Arī ar rakstīšanu šiem bijis kā māku tā rakstu. Vairums zīmju ir nullītes līmeņa uztīts kamolītis kas nozīmē ūdeni, dzeršanas reizes, naktis un vēl visu ko citu, tas atkarīgs no paša zīmētāja. Tad nu nesapratu kā var atšķirt uzrakstu „vieta ar 3 avotiem” no „3 dienu pārgājiena laikā”.
Ceļā pavadot pāris stundas esam atgriezušies sākuma punktā. Uz Uluru ir arī piemiņas plāksne tiem, kas rāpjoties augšā ņēmuši galu. Vai nu pakrītot un noripojot lejā, vai nokrītot ar sirdi. Pēc tam Alice Springs Royal Flying Doctors centrā mums teiks, Uluru ir ārsts un viņam katra diena ir saspringta darba diena.
Tā kā pulkstenis tuvojas pieciem, nospriežam aiziet uz kultūras centru paēst, taču nokļūstot tur ēdamvietas, jau ir slēgtas, un vienīgais var paklaiņot pa suvenīru bodēm un papētīt Didgeroo (vietējais mūzikas instruments, doba boze, ar kuru var gan uzspēlēt, gan pa galvu iegāzt) jaunos modeļus. Kādu stundu tur paslaistījušies braucam uz vietu, kur vēro Uluru saulrietā.
Saulrieta vērotāji ir daudz pāris simti. Profesionālākie uzrīko pikniku. Mēs iekožam čipsus, siermaizes, uzdzeram kolu un noliekam fotoaparāta statīvu, kamēr vēl ir vieta. Pats saulriets tiešām ir brīnišķīgs Uluru krāsa mainās no gaiši brūnas uz koši sarkanu un beigās kļūst melns. Šitā ir lieta, ko es vēlreiz labprāt noskatītos.
Tālāk dodamies uz kempingu, kļūst vēss ap 15 grādiem, kempingā iedzeram kafiju nomazgājamies un vērojam zvaigznes. Tuksneša dzidrajā gaisā tās ir tūkstošiem un Piena ceļš ir iespaidīgs.
2007. gada 4. jūlijs (Tennant Creek -> Alice Springs)
Pieceļamies ap 7:30, iekožam brokastis un jau 8:30 dodamies prom no Tennant Creek. Pirms tam uztankojamies ar kolu. Kola gan ir diētiskā un dienas laikā noskaidrojam, ka diētiskā kola ir tas pats, kas zeķe bez cauruma. Švaks dzeramais. Tomēr Austrālija ir iespēju zeme, jo kolas bundžiņas ir lielākas nekā latviešu.
Mūsu pirmais apskates punkts ir Devils Marbles, 114 kilometrus no Tennant Creek. Mēs jau no bērnu dienām Latvijā zinam, ka Ventas rumba ir velna darbs, un velniem patīk staipīt pa nakti akmeņus, lai veidotu ģeoloģiskus brīnumus. Tad arī Devils Marbles ar tiek uzskatīts par velnu roku darbu.
Devils Marbles aizņem aptuveni kādus pārdesmit hektārus ar dīvainiem akmens krāvumiem, no kuriem daži ir pat kādu 30 metru augsti. Sen senos laikos, tur esot bijusi monolīta klints, taču vēja un ūdens ietekmē akmens izdēdējis un noslīpējis smukas lodes, bluķus un citas ģeometriskas figūras, ka tas tiešām izskatās kā cilvēka ienaidnieka roku darbs.
Mēs atstājām mašīnu pirmajā stāvvietā un dodamies izpētīt šos akmeņus. Akmeņi ir visnotaļ drupani un izskatās kā vaļīgi sapresēti granīta gabaliņi. Nopietnāk iesperot ar kāju akmens var mierīgi sadrupt. Vienu tādu nodrupušu gabaliņu atvedu uz Latviju. Protams, apmeklējam akmeņus, kuri redzami uz visām Devils Marbles bildēm. Neviens tur neko nesargā un mierīgi var lodāt, kur vien vēlies un skatoties no vēlmes riskēt ar lauztu kaklu. Arī čūskas vietējā kamolzāles ekvivalentā nemanījām, tomēr zāle tur tāda asa, ejot ar plikiem stilbiem, tad dursta kā ar adatām.
Pastaigājušies kādu stundu pa akmeņiem, ap tiem un uz tiem, izlasījuši informācijas stendu, kur visi velna darbi piesieti vējam un ūdenim, nolemjam, ka jādodas tālāk.
Nedaudz pabraukuši kartē ievērojam UFO landing site, sapriecājamies, jo domājam, ka tur būs kaut kas līdzīgs Baikonuras kosmodromam. Izrādās, ka tas viss ir vispliekanākais tūristu pievilināšanas mēģinājums, kāds līdz šim Austrālijā redzēts. Salikti zaļi plastmasas vīreļi ceļa malā, bārs apzīmēts ar lidojošiem šķīvīšiem utt. Skaidrs, ka neviens Zorgu civilizācijas pārstāvis tādā vietā nemaz nenolaistos. Mēs arī tik zemi nenolaižamies un dodamies tālāk nepiestājuši.
Ap pusdienas laiku cilvēki sāk izrādīt vēlmi ēst, ar jautājumiem, nez kur nolikti cepumi, žēl, ka kolai cukura līmenis nulle utt. Tiek nolemts Barrow Creek piestāt un paēst. Barow Creek izrādās vieta, kur ir aptuveni četras mājas vienā rindā un kur visi ir aborigēni. Palūrot ēstūzī saprotam, ka tik ļoti jau ēst mums nemaz negribas. Un, ja jau vietējos intervē sociālās palīdzības dienesti, tad ko tad nu mums te vēl darīt. Kāpjam iekšā mašīnā un uzmanīgi, lai nenobrauktu kādu no vietējiem suņiem, dodamies uz Ti Tree pusi, kas ir tikai pēc 90 km.
Ti Tree arī ir miestiņš ar pāris mājelēm, taču ēdināšanas iestāde ir labā līmenī. Ēdamais ir garšīgs, tikai ar majonēzi priekš kartupeļu free gan ir paknapi. Visi paēdam, izcilājam vietējo darinātus bumerangus, šķēpus un sitamās nūjiņas, izmantojot iespēju pašausmināmies par mākslas darbu cenām.
Māksla viņiem ir tāda pašvaka un nemaz nav tik grūti uzzīmēt pašam. Ja, piemēram, tavs mērķis ir attainot ķenguru, tad paņem irbulīti nedaudz okeru un uzvelc, kaut ko, kas tev liekas ir ķengurs, tad sazīmē ar krāsu norobežotajā laukumā, visu, kas pēc tavām domām atrodas ķengurā iekšā, un gatavs. Otra iespēja ir likt vienkārši dažādu krāsu punktiņus uz neliela audekla gabala, veidojot smukus ornamentus. Nosauc iznākumu, Jauna vīrieša ceļš uz ezeru iekš Dreamtime un viss sit gaisā par 400 – 2500 AUD.
Paēduši sākam mērot vēl atlikušos 192 kilometrus līdz Alice Springs pilsētai. Ceļš vietām kļūst nedaudz kalnaināks un arī eikalipti kļūst zemāki un retāki. Taču vidējais nobraukto ķenguru daudzums ceļmalās gan nemainās. Un tagad tie jau tiešām ir ķenguri nevis valabiji. Nolemjam apstāties un iemūžināt šos nelaimē nonākušos dzīvniekus nākamajām paaudzēm. Apstājušies saprotam, ka tā nav laba ideja, jo nobraukts ķengurs ir ne tikai uzpūtīgs maitasputnu draugs, bet arī trūdošas gaļas smakas avots.
Netālu no Alice Springs apstājamies kalna galā un kādas padsmit minūtes vienkārši skatāmies apkārtni ir smuki sarkanas smiltis, daži krūmeļi, kas zied. Mans priekšstats par tuksnesi bija pavisam citāds.
Mūsu pirmā pietura Alice Springs ir telegrāfa stacija. Īstenībā liekas reāli dīvaini, bet fakts, jau 19. gadsimta beigās no Londonas uz Sidneju bija nepārtraukta telegrāfa līnija. Alice Springs stacija bija viens no šīs garās ķēdes posmiem. Telegrāfa stacijas tuvumā tad arī bija tie slavenie Alises avoti, kas par tādiem tika uzskatīti kļūdas dēļ. Jo slapjajā sezonā smiltis tā piesūcas ar ūdeni, ka apakšzemes upe sāk izplūst virszemē un liekas, ka tur ir lieli avoti, lai gan sausajā sezonā tur ir tikai sausa upes gultne, kā Austrālijā pienākas.
Pa telegrāfa staciju mūs vadāja gids ietērpies tā laika tērpā un stāstījums bija visnotaļ vienmuļš. Labākā lieta ko izdevās dzirdēt bija problēmas ar telegrāfa līniju. Iesākumā visi stabi bija no eikalipta, taču tos ātri vien apēda termīti. Tad, uzstādot normālus stabus, problēmas radījuši vietējie, kas priekš saviem šķēpiem zaguši porcelāna izolatoru, to šķembas ir asākas par krama šķembām.
Pavadījuši šajā 19. gadsimta modemā kādu stundu, dodamies uz pilsētu. Hoteli, kas tika rezervēts jau iepriekš mums izdodas atrast uzreiz, nokārtojam formalitātes un nonākuši istabiņās nedaudz atpūšamies pirms vakariņām.
Pirms vakariņām nolemjam aiziet uz Anzac Hill, kas paceļas pāri visai Alice Springs pilsētai un ir laba vieta, lai vērotu saulrietu kalnu ieskautajā Alice Springs. Anzac Hill ir memoriāls, kas celts par godu Otrajā pasaules karā kritušajiem Austrālijas un Jaunzēlandes karavīriem, angļi viņus izmantoja, lai dzītu uz ložmetējligzdām, taupot savus karavīrus.
Saulriets, kā jau visur Austrālijā, ir superīgs. Ilgst aptuveni 30 minūtes. Ir jūtams, ka esam tuksnesī norietot saulei, kļūst nedaudz vēss pēc vietējiem mērogiem, kur jau 10 grādi ir visu laiku aukstākais laiks. Un 1950jos gados kalnos pat esot bijis sniegs. Tālāk dodamies meklēt kādu pienācīgu restorānu, kurā vakariņot. Mūsu izvēle krīt uz itāļu restorānu. Ļoti jauka vietiņa, it kā spiež uz itāļu ēdieniem, taču bija pieejams ķengura steiks. Mēs visi otrajā izvēlējāmies ķengura steiku. Tā kā ķengura gaļā ir maz tauku, tad steiks jāņem vidējas kondīcijas, citādi gaļa paliek sausa. No sākuma ķengura gaļa likās dīvaina, taču ar laiku iegaršojās, bija ok.
Paēduši devāmies atpakaļ uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos, jo rītdiena mums solīja galveno ceļamērķi Uluru!
Austrāliju mēs esam apciemojuši tā saucamajā Dry Cold Season, jeb latviski runājot ziemas vidū. Šāds gadalaiks NT (Northern Territory) garantē lietus neesamību, ciešamu gaisa temperatūri 25 grādi Dārvinā pa dienu ēnā, līdz kādiem 15 grādiem Uluru. Vējelis visu laiku mierīgs nekā ievērības cienīga. Dienas ļoti īsiņas ap 6.30 – 7:00 sākt lekt saule un ap 18:00 – 19.00 tā jau slēpjas aiz apvāršņa. Saulriets nav tā kā pie mums Latvijā, Austrālijā gaismu izslēdz, tūlīt aiz saules pazušanas. Naktīs ir aukstāks nekā dienās (vismaz tas sakrīt ar Latviju), Darvinā kādi 15 grādi, Uluru ap 0 grādiem. Tā ka dodoties uz Austrāliju, jūlijā neko niknāku par garajām biksēm un parastu vējjaku nevajag.
Atpakaļ pie lietas
No rīta pamostamies Hidden Valley kempingā, neviena čūska vai zirneklis mūsu naktsmieru nav traucējuši. Vienīgās negantnieces ir skudras, kuras uzbruka telts priekštelpā atstātajai ābolu serdei. Uz ātro pabrokastojām, atrisinājām problēmu, kā visu pareizi sakārtot mašīnas bagāžniekā un devāmies ceļā uz bodi pēc vēl viena piepūšamā matrača, tā sakot, pilnam komplektam.
Nākošais pieturas punkts pēc plāna bija Territory Wildlife Park (TWP). Parciņš nav tālu aptuveni 45 minūšu braucienā no Dārvinas, no sākuma kādus 40 km pa Stuart HWY tad pa 19 km pa Cox Peninsula road un pie norādes TWP maucam iekšā vēl 7 km. TWP ideja ir sniegt priekšstatu par Northen territory dabas daudzveidību, tājā ir iespēja apskatīt visu Austrālijas ziemeļu gala dabu vienā vietā. Parks ir visnotaļ neliels un, ja vēlas izstaigāt visus celiņus, tad kopgarums ir ap 10 km. Parka sākumā ir neliels caurlaižu punkts, kura visiem jānopērk biļetītes, tad seko galvenā stacija, ar ēstuvīti un suvenīru veikalu.
Mūsu pirmā taka bija Woollybuts, nezinu ko tas nozīmē, bet tur varēja redzēt īstus valabijus, kas nebaidījās no cilvēkiem. Protams, valabiji arī tika glaudīti, pēc tam gan nedaudz tālāk tika izlasīts, ka valabijiem galvas glaudīt nedrīkst, bet tikai muguru, diemžēl padoms nāca par vēlu.
Tālāk devāmies aplūkot bifeli, nekas īpašs – liels govslops, tad sekoja emu un vietējā cūka. Vietējā cūka gan aizrautīgi aiz koka kaut ko raka un nebija īsti saredzama. Tādēļ cūka tika motivēta atklāties iemetot viņas nožogojumā blakus koka zaru. Tas cūķi motivēja ne pa knapi. Tālākais ceļs pa eikaliptu birzi mūs aizveda uz visīstāko billabongu, ja kāds nezin, kas tas ir, tad analogs Latvijas dīķim. Billabongs saucās Goose lagoon, zosis gan tur neredzējām, bet smukas ūdensrozes gan. Pasēdējuši un atpūtinājuši kājas devāmies uz Burning for biodiversity site, kas izrādījās parasts izdedzināts meža gabaliņš.
Te jāveic neliela atkāpe, Austrālijas mežu un krūmāju ugunsgrēki liek pat visrūdītākajam latviešu kūlas dedzinātājam sarauties no mazvērtības kompleksa. Bija tāda sajūta, ka NT tiek mērķtiecīgi nodedzināta. Naktīs vienmēr kaut kur var saredzēt liesmas, pa dienu pamalē vienmēr ir atrodami dūmi. Gadās braukt apstākļos, kad kādus desmit kilometrus gar ceļa malu deg krūmājs. Un kā jūs domājat ir redzami ugunsdzēsēji? Nekā nav, jo redz degšana esot nepieciešama vietējai ekosistēmai. Un, lai notrīc tas valabijs, kura kājeles ir pa īsām, lai aizbēgtu no ugunskura! Atkāpes beigas.
Ievērtējuši nosvilināto placīti devāmies pie dingo, kurš kā jau īsts pustuksneša dzīvnieķelis gulšņāja ēnā. Tad tika ievērtēta vietējo zivju bagātība izejot cauri akvārija mājai, jāatzīst visnotaļ jauka vieta. Celiņš mūs aizveda tālāk uz billabongu, kas tā arī saucās Billabong. Šitas bija daudz smukāks un varējām arī novērot bruņurupuču pārvietošanos zem ūdens, kā arī zivteles, kuru izmēri 2 mēnešu vecam sivēnam izraisītu skaudību. Tad nedaudz patramdījuši pusmetrīgu ķirzacēnu dodamies uz Monsoon forest walk.
Te nu izgājuši cauri vienam lielam putnu būrim un dažiem mazākiem. Vienā no mazajiem es ieraugu Jesus bird, mazu putneli, kas bradājot pa ūdens salātu lapām izskatās kā īsts Jēzuliņš brienot pa ūdens virsmu. Nenovirzoties no takas, papētot lielus zirneklēnus, dodamies uz parka autovilcieniņa stāvvietu, lai atgrieztos uz galveno staciju.
Sēžot un gaidot vilcieniņu, tika izvērsts zinātnisks disputs, par vietējo skudru pārvietošanās ātrumu, cik tālu šamās noskrien pa sekundi vienu akmens plāksnīti vai divas. Diemžēl disputu pārtrauca vilciena atnākšana. Tad nu devāmies uz Galveno staciju, kur izpētījuši suvenīru bodi, nospriedām, nekā nav. Ieturējāmies vietējā bistro un kāpām iekšā mašīnā lai dotos tālāk.
Tālāk šoreiz nozīmēja Edith falls, lai tur nokļūtu mums pa Stuart HWY bija jāveic kādi 250 km un tad vēl 19 km līdz pašiem Edith falls. Ceļā uz Pine Creek ieraudzījām pirmos valabijus, kas bija aizmiguši ceļa malā. Pirmo ieraudzīto nobraukto valabiju drīz nomainīja otrais tad trešais, vēlāk viņus neviens vair neskaitīja, izņemot gadījumus, kad tika slēgtas derības cik daudz nobrauktu valabiju būs nākamajos 10 km.
Pa ceļam piestājām Pine Creek atpūtināt kājas. Miestiņš izskatījās pamiris un kāda 10 minūtes pasēdējuši vietējā parciņā devāmies tālāk. Tālāk dodoties uz Edith falls ievērojam plūdu mērītājus, tie ir tādi stabiņi, pēc kuriem plūdu gadījumā var spriest par ūdens dziļumi, parasti stabiņu garumi svārstījās no 2 līdz 4 metriem. Mums plūdi netraucēja un ap 18:00 esam Edith falls kempingā.
Iznomājuši telts vietu, noliekam automašīnu un dodamies apskatīt Edith falls. Izskatās jau smuki, neliels baseiniņš ar ūdenskritumu. Klāt ir visādas zīmes, kas māca nelekt nepazīstamās vietās ar galvu pa priekšu ūdenī, apraksts, ka šeit ar sastapt tikai freshies. Tas atsauc atmiņā iepriekšējā dienā krokodilu parkā dzirdēto: „Freshies jūs nenogalinās, bet, ja iekodīs kājā, simts šuves garantētas”. Nolemjam telts celšanu atlikt un uzkāpt tuvējā klints korē. Pirmoreiz ieraugām kakadu baru kādus 5 putnus tusējam ap eikaliptu.
Tad veicam kāpienu kādu 200 m augstumā un varam vērot saulrietu līdzenumā. Skats ir vienkārši fantastisks. Pustumsā aizejam vēl līdz augšējam ūdenskrituma baseinam un tad atgriežamies kempingā.
Ceļot telti tiek ievērtētas dienvidu puslodes zvaigznes, tik daudz pie mums nav. Te gan jāņem vērā Austrālijas kontinenta tīrais gaiss. Telts tiek celta mašīnas priekšējo lukturu gaismā. Tiek uzsildīti spageti ar cīsiņiem pavakariņots un jau 20:00 visi liekas gulēt. Tā kā tagad telts ir apgreidota uz diviem matračiem gulēšana ir ērta. Nedaudz apspriežam šodienas piedzīvojumus un rītdienas plānus un pamazām visi aizmiegam.
Visi cilvēki šad un tad nolemj doties atvaļinājumā. Atvaļinājuma laikā viņi parasti cenšas aizbraukt uz vietām, kuras šamie nekad nav redzējuši. Tad nu arī es, stāvēdams pie Rīgas zoodārzā uzstādītā ceļarādītāja, nolēmu apceļot, ja ne visu pasauli, tad vismaz tā, lai turp atpakaļ ceļš būtu tuvs zemeslodes apkārtmēram. Tātad mani šovasaras “points of interest”:
