Rozes vārds by Umberto Eko

Es nevarētu teikt, ka šo grāmatu līdz šim nebūtu lasījis, patiesībā šī bija jau vismaz ceturtā reize. Nav tā, ka mani uz pārlasīšanu mudinātu kāds speciāls dvēseles stāvoklis. Pāris gadus briestu, ka vajag, un tad pienāk brīdis, kad izlasu atkal. Šī ir no tām, kuras pārlasot var atklāt aiz vien jaunus romāna slāņus, tos, kurus iepriekšējās reizēs neuzmanības vai nezināšanas dēļ ir nācies palaist garām nesaprastus. Šoreiz galvenais pamudinājums bija jaunās pārrediģētās versijas izdošana. Nopirku jauno izdevumu, tāpat vien (bija atlaide) savam Eko plauktiņam. Taču sagadījās, ka, nonācis vilcienā, izlasīju savu iesākto grāmatu un nolēmu, kādēļ gan ne – izlasīšu “Rozes vārdu” vēlreiz.

14. gadsimta sākumā benediktiešu klosterī ierodas franciskāņu mūks Viljams un viņa māceklis Adss, lai palīdzētu sagatavot klosteri svarīgai sanāksmei. Diemžēl klosterī ir parādījies kāds, kurš nogalina mūkus. Nogalina pa vienam un neviena nemanīts. Abats lūdz Viljamu izmeklēt šos noziegumus…

Pirmo reizi par šo grāmatu uzzināju mācoties filosofiju pie Igora Šuvajeva. To viņš pieminēja vienā lekcijā garāmejot, kādā sakarā īsti neatminos, varbūt tādēļ, ka pirmajam izdevumam viņš ir sarakstījis pēcvārdu. Lai vai kā – pēc pāris dienām, varbūt nedēļām, grāmatu paņēmu bibliotēkā un izlasīju. Izlasīju un atzinu par labāko no grāmatām, kuru līdz šim man ir nācies lasīt. Pēc šīs pārlasīšanas varu tikai atzīt, ka manas domas nav mainījušās, joprojām labākā grāmata, kuru man nācies lasīt.

“Sapņi jau arī ir raksti, un daudzi raksti nav nekas cits kā sapņi.”

Grāmata iemieso visu, ko vien es sagaidu no grāmatām. Pirmkārt tā ir sarakstīta tā, ka teksts ir viegli uztverams jebkādas sagatavotības lasītājam. Gribi izlasīt foršu un salīdzinoši spraigu detektīvromānu A. Kristi stilā – lūdzu! Vēlies izlasīt kaut ko vēsturisku par laicīgās un garīgās pārstāvjiem viduslaikos, to te droši atradīsi! Varbūt interesē teoloģiski disputi, kas izmanto visu iespējamo retorikas paņēmienu klāstu. Tik pat labi te var atrast pārspriedumus par to, kas atšķir ķecerus no patiesi ticīgajiem. Daudz simbolisma, un galvenais – grāmata par viduslaikiem tāda, kāda tā būtu sarakstīta viduslaikos. Galvenais, ka šie un vēl daudzi citi slāņi viens otram nebūt netraucē. Detektīva cienītājs tos varēs mierīgi panest īpaši nesaspringstot, automātiski izlaižot visus to garos penterus. Savukārt teoloģisko disputu cienītājam abatijas noslēpumu izmeklēšana nudien netraucēs iedziļināties siloģismos.

“Tā bija vieta, kur gadsimtiem ilgi skan paslepus čuksti un netveramus strīdus risina pergamenti, tā bija kā dzīva būtne, kas devusi patvērumu spēkiem, kurus cilvēka prāts nespēj valdīt, kļuvusi par glabātavu mūžam dzīviem noslēpumiem, kuru radītāji un tālāknodevēji visi jau sen miruši.”

Un, protams, abatijas bibliotēka ir grāmatas centrālais tēls, labirints, kurā iekļūt atļauts vien dažiem, kuru var ar loģikas paņēmieniem izzināt no malas, bet šī izziņa nav salīdzināma ar apmeklējuma pieredze. Vieta, kurā glabājas manuskriptu tūkstoši, kas krāti daudzus gadu desmitus. Taču zināšanas var būt bīstamas, viss kas zināms jau sen ir izzināts. Cilvēce virzoties no radīšanas uz Apokalipsi, ir daudz ko pazaudējusi, un viss apkopotais ir vājš pirmo zināšanu atspulgs. Īstam kristietim par to nav ko izmist, jo Bībele un svēto darbi visu pestīšanai vajadzīgo sniegs. Pareizi interpretējot un atšķirot viltu no patiesības. Nav nekā trakāka, ja avis sāk klīst bez ganiem un pašas uzņems tulkot rakstu vietas. Šī bibliotēka ir noslēpumaina vieta, kurai stāstā lemts daudz ko piedzīvot. Es labprāt gribētu šādā bibliotēkā reiz nokļūt. Man dīvainas sagadīšanās dēļ ir bijusi iespēja apmeklēt Melkas klostera bibliotēku. Jā, tā paša Melkas klostera, no kuras nāk Adss. Un, ja abatijas slēgtajā bibliotēkā darbi bija uz pusi tik skaisti kā Melkā, tad nudien tā ir bijusi iespaidīga kolekcija.

Grāmatu nav iespējams novērtēt desmit baļļu sistēmā, jo tad nāktos visām pārējām pārskatīt vērtējumus. Ja neesi vēl lasījis, tad neatliec uz ilgu laiku un sāc pēc iespējas ātrāk, jo Pastardiena vairs nav tālu! Es apzināti nerakstīju neko par teksta struktūru, literārajām paralēlēm, vēstures avotiem, jo par šo grāmatu ir sarakstīti daudzi pētījumi un izcilas recenzijas.

Bet nu salīdzināšu veco un jauno pārstrādāto izdevumu. Teksta ziņā tas tiešām ir nedaudz uzprišināts un daudzie latīņu teksti izravēti. Bet diemžēl, paskaidrojumi, joprojām atrodami grāmatas aizmugurē, tas ir diezgan kaitinoši, “Fuko svārstam” tak varēja salikt apakšā. Un vecajā izdevumā man labāk patika noformējums, gan izmantotie fonti, gan tas, ka dienas bija uzrakstītas lapaspušu malās.

Нулевой номер by Umberto Eco

Tā nu ir sanācis, ka Eko es esmu izlasījis praktiski visas grāmatas, nu izņemot tās, kur viņš veido sarakstus un apkopojis bildes. Iepatikās man šis autors jau no laikiem, kad tika izdots „Rozes vārds”. No tā brīža es cītīgi lasīju visu, ko autors izdeva. Tā kā oriģinālā autors raksta itāļu valodā, tad viņa grāmatas es lielākoties lasu krievu tulkojumā. Šajā valodā tās tiek pārtulkotas ļoti ātri un ļoti, ļoti kvalitatīvi. Nu un kad grāmata iznāk latviski, tad es viņu pārlasu. Angļu valodas tulkojumi gan man šķiet draņķīgi.

„Nulles numurs” ir visaptveroša masu mēdiju darba procesa izpēte. Milānā tiek uzsākts darbs pie jaunas avīzes. Mērķis- iegūt politiskās ietekmes instrumentu. Katram cienījamam biznesmenim vajag savu avīzi, bez tās viņu neviens neņems nopietni, viņš nespēs ietekmēt sabiedrisko domu un šantažēt savus oponentus. Avīzes redakcija ir hroniski neveiksminieki, kas salasīti no dažādām tenku lapelēm, viņi nedara darbu, bet rada mītu. Rakstīt par vakardienas un šodienas notikumiem ir neaktuāli, avīzei ir jāraksta par to, kas notiks rīt. Viens no darbiniekiem Braggadaččo – apsēsts ar konspirāciju teorijām izvirza savu versiju par to, kas patiesībā notika ar Musolīni pēc kara un to, kā Sabiedroto specdienesti ir vadījuši Itālijas pēckara politiku. Kolonna savukārt ir pavisam parasts neveiksminieks, kuru dzīvē ir iegāzusi vācu valoda, viņas dēļ viņš nepabeidza studijas un viņas dēļ viņš kļuva par galvenā redaktora vietnieku avīzē „Rītdiena”.

Lai Dievs nogrābstās! Kaut ko tādu es no autora nebiju gaidījis. Ar savu darbu viņš pierādīja, ka arī labi autori reizēm mēdz radīt pa kādai mēslu čupai. Grāmatas galvenais mīnuss ir sižeta trūkums. Nē, galvenais varonis mums ir, un viņa dzīves gaitas arī tiek daļēji aprakstītas, taču viss notiekošais ir kaut kas bezjēdzīgs un neraksturīgi vienkāršs. Sižetu var pateikt pavisam vienkārši. Neizdevies rakstnieks, ticis avīzē par redaktoru, iemīlas un nonāk briesmās. Taču izpildījums ne tuvu nestāv autora iepriekšējiem darbiem ne detalizācijas, nedz tēlu izstrādes ziņā. (Ja nu es dikti gribētu būt autora apoloģēts, tad es te noteikti varētu piepīt, ka masu mēdiji un ziņu veidotāji jau visi ir tādi cilvēki, par kuriem mēs maz ko zinām, un viņi arī dzīvē mums ir tikai ieskicēti tēli). Konspirāciju teorijas ir laba lieta, manipulācijas ar masu saziņas līdzekļiem aktuāla lieta, varas un preses attiecības interesanta lieta. Taču ir traki, ja to visu nevieno kopā nopietna sižeta līnija. Jā, varbūt es jutos pamudināts beidzot aizbraukt līdz tiem Milānas kanāliem, uzzināju daudz vairāk par Itālijas pēckara vēsturi nekā gribētos. Taču tas Eko, kas bija iepriekšējās grāmatās, te nav atrodams.

Man vien ir jāpievienojas autora domām, kuras viņš izsaka par dažām grāmatām:

„Да и кто читает книги после того, как уже прочел рецензию? Зряшная трата времени. Рецензенты тоже не читают их. Хорошо, если их читал сам автор. Есть такие книги, что по ним и того не скажешь.”

Nezinu, vai viņš pats savu grāmatu ir pārlasījis. Iespējams, ka tā ir autora ironija par grāmatām, kuru es nespēju aptvert, bet, iespējams, ka viņam vienkārši bija pienācis laiks pamest kaulu saviem lasītājiem.

Ja ir lasītas autora esejas par masu mēdijiem, tad šajā grāmatā neatradīsiet nekā jauna. Tā pati universālā recepte, ja uz pirmās lapaspuses ir kādas slavenības pliks dibens, tad īstās ziņas ir jāmeklē avīzei kaut kur vidusdaļā. Nenoliedzami propaganda un mēdiju atkarība mūsdienās ir tikpat aktuāla kāda tā bijusi vienmēr. Ziņas vien jau neviens nedrukā ir vajadzīgs viedoklis – interpretācija. Vispār jau pati ziņa kā tāda nemaz nav svarīga, svarīgs ir pasniegšanas veids. Protams, ievērojot viedokļu dažādību un sabalansētību, lai nedod dies kāds vēl nepadomātu, ka mēdijs ir atkarīgs no akcionāra un/vai īpašnieka.

Konspirāciju teorija ir tikai viena, un tā pati par Musolīni nāvi vai bēgšanu. Tai veltītas pārdesmit lapaspuses, un tā bija viena no labākajām grāmatas sadaļām. Vairāk tāds vingrinājums, kas parāda kā izzīst sazvērestību no nekā, pielasot faktus pēc vajadzības, nevajadzīgo noklusēt, pasniegt atrasto kā anomālijas un uz tās bāzes izveidot loģisku taču bezjēdzīgu teoriju. Tās patiesums ir otršķirīgs jautājums, galvenais, lai tā būtu aizraujoša, aktuāla un šķietami būtu ietekmējusi lasītāja vai klausītāja dzīvi. Šo procesu autors ir atainojis perfekti.

Otra interesantā vieta ir tā, kur Braggadaččo stāsta Kolonnam savas nākamās automašīnas izvēli, nu tad kad viņš beidzot tiks pie naudas. Šķiet, ka šis cilvēks zina par automašīnām visu – garumu, platumu, augstumu un ātrumu. Viņš pats atzīst, ka sākumā studējis katalogus, bet vēlāk tos jau zinājis no galvas. Tāds piemērs ar bezjēdzīgām zināšanām, kuras mums pašiem ir dārgas, bet cietiem šķiet smieklīgas.

Maksimums, ko varu autoram, likt ir 5 no 10 ballēm. Ja negribat vilties rakstniekā, nelasiet, izlasiet tā vietā kādu viņa eseju par masu mēdijiem, sazvērestības teorijām un Itālijas politiku. Grāmata nav nekāds romāns, tas vairāk ir īsstāsts, kas lielā drukā iespiests uz divsimts lapaspusēm.

Iepriekšējās dienas sala by Umberto Eko

Umberto Eko ir viens no maniem iemīļotākajiem rakstniekiem, un es samelotos, ja teiktu, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Pirmo reizi es to lasu latviski, līdz šim ir nācies lasīt tikai krievu un angļu valodā. Manuprāt, tiem lasītājiem, kuri labprātāk lasa latviešu valodā, šī grāmata būs krietns grāmatu plaukta papildinājums. Grāmatas eksemplāru izlasīšanai saņēmu no Jāņa Rozes apgāda, liels paldies viņiem par to!

17. gadsimta Eiropa, pasaules lielvaras cīnās par savu vietu zem saules, paplašina impērijas un izdara jaunus atklājumus. Roberto della Grīva ir jauns itāļu augstmanis, nedaudz slimo ar personības dubultošanos, apveltīts ar nerimstošu zinātkāri, pārdzīvojis Kasāles aplenkumu, izglītojies Parīzē. Viņš, glābjoties no kuģa bojāejas vētr,ā nonāk uz kuģa Dafne. Dafnes komanda to ir pametusi atstājot kuģi perfektā kārtībā ar pārtikas krājumiem, eksotiskiem augiem un putniem. Roberto mēģinot atrisināt šo noslēpumu paralēli gremdējās atmiņās par savu iepriekšējo dzīvi, mēģina atrast savu vietu pasaulē, raksta vēstules savai Pavēlniecei. Lasītājam tiek piedāvāts ielūkoties Roberto pasaulē.

Kas ir galvenais Eko grāmatās? Pirmkārt, tā ir viņa spēja nodot tā laikmeta garu, par kuru sarakstīta grāmata. Te neatradīsies vieta anahronismiem, viss uzrakstīts tā, it kā autors pats būtu no tiem laikiem. Otrkārt, autors vienmēr savos darbos cenšas radīt metagrāmatu, grāmatu par grāmatām. Arī šis romāns nav izņēmums, tas ir pārpilns ar atsaucēm uz tā laika darbiem. Lai visas tās atrastu un saprastu, ir labi jāorientējas 17. gadsimta literatūrā, filosofijā, zinātnē un politikā. Protams, var paļauties uz citiem cilvēkiem un izlasīt viņu komentārus. Treškārt, visas Eko grāmatas ir kā kārtainas kūkas, slānis seko aiz slāņa, un kā ierobežojošais faktors izpratnei kalpo lasītāja erudīcija.

Taču autors nav kļuvis slavens tikai tādēļ, ka būtu rakstījis šausmīgi pārgudras grāmatas par lietām, kuras nevienam nav izprotamas. Autors ikkatru savu grāmatu raksta visiem lasītājiem. Grāmatu var lasīt kā vienkāršu romānu. Par jaunekli, kas viens uz kuģa cieš nebeidzamas mīlas mokas un ir pārņemts ar greizsirdību pret savu izdomāto alter ego. Var lasīt kā satīru par teoloģijas tēmu – no kurienes grēku plūdiem ņemts ūdens. Var lasīt kā ievadu koordināšu noteikšanas vēsturē un zinātniskajiem atklājumiem, kas ar to ir saistīti. Piebildīšu, te problemātika izklāstīta daudz saistošāk nekā dažā labā populārzinātniskajā grāmatā. Pat ja neesi Ziemeļitālijas politiskās vēstures nianšu pārzinātājs, nevajag uztraukties, to, ko vajadzēs zināt, autors Tev pastāstīs pats, ja vēlēsies varēsi vēlāk padziļināt savas zināšanas paša spēkiem, un pēc kāda laika pārlasīt grāmatu jau kā daudz gudrāks cilvēks. Var līdz ar grāmatas varoņiem trenēties retorikas un loģikas mākslā. Varēsi līdz ar Roberto skatīties kā pasaulē mainās paradigmas un kā baznīca zinātnē zaudē savas pozīcijas. Nemaz nav vērts runāt par to, ka grāmata ir pārbāzta ar simboliem, kurus visus atkost droši vien izdosies tikai retajam. Šis romāns ir radīts, lai ne tikai izklaidētu, bet arī izglītotu. Un šajā jomā Eko ir grūti pārspēt. Grāmatas daudzie slāņi nodrošina arī to, ka grāmatu pārlasot atklāsies arvien jauni sižeta aspekti, kas nemaz pirmajā lasīšanas reizē var tikt palaisti garām.

Viens no šādiem slēptajiem slāņiem (iespējams, ļoti acīmredzams slānis), katra grāmatas nodaļa ir nosaukta tāpat kā reāla viduslaiku grāmata. Vai te ir kāda sakarība, tas jāatklāj katram pašam. Lai gan būtu bijis labi, ja tulkotāja būtu palīdzējusi lasītājam atšifrēt šīs grāmatas, jo viņas nudien nav sarakstītas latviešu valodā, un paša spēkiem pēc latviskā nosaukuma būtu grūti domātās grāmatas atkost. Iespējams, ka tādējādi būtu labi pateikt, ka nodaļa ar nosaukumu Dialogi par lielākajām pasaules sistēmām ir reference uz Galileja „Dialoghi sopra i due massimi sistemi del mondo”. Kopumā par tulkojumu iespaidi labi. Tulkotāja izmanto visas mūsu valodas iespējas, lai nodotu pēc iespējas vairāk grāmatas nianšu. Protama lieta, ka es, iespējams, dažās vietās būtu lietojis citus vārdu, varbūt nebūtu latviskojis kuģu vārdus, bet tā jau vairāk ir piekasīšanās nevis nopietna problēma ar tulkojumu.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Obligāta lasāmviela. Iesaku izlasīt visiem, kuriem patīk labs stāsts, un kuri nevairās no papildus zināšanām, nebaida lasot domāt līdzi notikušajam un skatīties uz lietām kontekstā.

Inventing the Enemy: Essays by Umberto Eco

Nenoliedzami esmu Umberto Eko fans, tādēļ, ieraugot grāmatnīcā viņa pērnā gadā iznākušo eseju krājumu par salīdzinoši nelielām naudiņām, pirku to nost uzreiz. Man vienmēr ir patikušas viņa rakstītās esejas, tajās autors vienmēr ir spējis paskatīties uz pavisam ikdienišķām sabiedrības norisēm no nestandarta skatu punkta.

Šajā grāmatā ir apkopotas četrpadsmit esejas, kas tapušas pēdējo desmit gadu laikā. Pirmā un, manuprāt, vislabākā no tām ir “Inventing the enemy” – tiem, kas lasījuši “Prāgas kapsētu” būs uzreiz skaidrs, ka Eko ienaidnieks kā nācijas un personas formētājs ir svarīga lieta mūsu sabiedrībā. Nekas nepalīdz mums tik skaidri definēt savus mērķus un vienoties uzskatos kā ienaidnieks. Pats ienaidnieks var būt jebkas, galvenais ir, lai viņš būtu.

“Treasure hunting” – arī aizskāra manu dvēseli. Braucot ceļojumos es ar interesi vienmēr apmeklēju baznīcas, lai apskatītu vietējos svēto pīšļus. Paši pīšļi paši par sevi jau ir tikai vien apkaltušas ķermeņu daļas vai pa kādam krusta gabalam. Jo neba viņi paši par sevi ir svēti, ticība ir tas, kas tos tādus padara. Man, protams, nav tik dziļas zināšanas Itālijas baznīcu relikviārijos kā autoram, bet šo to no viņa piesauktā esmu redzējis. Sapratu, ka man vēl obligāti jāapskata Jāņa Kristītāja galva no laikiem, kad viņam bija četrpadsmit gadi.

“No Embryos in Paradise” – par abortiem un dvēselēm. Par to, kā pirmdzimtais grēks nonāk no vecākiem auglī, un kad pēc katoļu baznīcas domām rodas dvēsele. Izskatās, ka Akvīnas Toma idejas īsti neiet kopā ar baznīcas pašreizējo nostāju, tāds labs un asprātīgs gabals. Tomēr šī diskusija nekādi netuvina mūsu dvēseles pestīšanai.

“Censorship and Scilence” – atkal par Berluskoni kontrolētiem mēdijiem un par to, kā ar troksni noslēpt patiesību. Par to, ka cilvēki ir kļuvuši tik stulbi, ka uzticas žurnālistiem savā vietā atlasīt vērā ņemamās ziņas. Cilvēki vienkārši vairs neprot izvērtēt ziņu svarīgumu, vadās pēc pieņēmuma, ja to publicē, tas ir svarīgi. Neskatoties, ne kurš, un ne kāpēc ziņa tiek rakstīta.

“Imaginary Astronomies” – par viduslaiku kartēm, par to, ka zemes lodveida forma nekad nav bijis noslēpums, par dobās zemes piekritējiem un citām tikpat aizraujošām astronomijas vēstures niansēm.

“Why the Island is never found” – viduslaikos ar navigāciju bija pavisam traki, un ne vienmēr reiz atklātu zemi varēja atrast pēc tam. Līdz hronometra ieviešanai ar šo lietu bija pavisam traki. Tad nu neliels ieskats mītiskās salās, kartogrāfijas un navigācijas problēmās.

“Thoughts on Wikileaks” – par šoku, ko piedzīvo sabiedrība, uzzinot, ka visi viņu valdību lielie noslēpumi, patiesībā ir vispārzināmas lietas, kuras cilvēki pārrunā virtuvē.

Kopumā labs lasāmais. Daļa no esejām mani uzrunāja ne pārāk – par Ullisu, Dantesu. Varbūt neesmu literatūrā tik dziļi iekšā, lai spētu rast interesi lasot neskaitāmus citātus no dažādu autoru darbiem un saprast to kultūrvēsturisko kontekstu. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ieteiktu izlasīt visiem, kuriem patīk Eko interesantie un dziļie domu gājieni, kas nav rauti no zila gaisa, bet ir rūpīgi izsvērti.

Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma by Umberto Eko

Umberto Eko viennozīmīgi ir viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem. Pirmo reizi ar viņa darbiem iepazinos, kad iznāca “Rozes Vārds”. Un pēc tam esmu izlasījis gandrīz visus viņa darbus. Uzzinot, ka Jāņa Rozes apgāds izdevis grāmatu “Ķēniņienes Loanas mistiskā liesma” latviešu valodā, nolēmu to beidzot izlasīt.

Galvenais varonis Džambatista Bodoni, saukts par Jambo, kādu dienu attopas slimnīcas palātā. Viss it kā ir kārtībā, tikai viņš nespēja neko atcerēties no tā, kas saistīts ar viņa personīgo dzīvi. Viņam ir enciklopēdiskas zināšanas par daudzām lietām, viņš var citēt tekstus no lasītām grāmatām, bet visas atmiņas, kurām ir bijusi kāda emocionālā sasaiste ar viņa dzīvi, ir zudušas. Viņš uzzina, ka iztiku pelnījis kā grāmatu tirgotājs, ka viņam ir ģimene, bērni un mazbērni. Cerībā atgūt atmiņu viņš dodas uz savām bērnības mājām Pjemontā, lai vismaz pacenstos, ja ne atcerēties, tad rekonstruēt savu bērnību.

Grāmata pēc manas saprašanas ir par to, kas ir cilvēka apziņa un atmiņa, un kā tās kopā veido cilvēka personību. Ja cilvēka galvā ir tikai bagātīgs faktu krājums, vai tikai tas spēs viņu padarīt par pilnvērtīgu personību? Vai izpētot visas grāmatas, kuras viņš lasījis bērnībā un pusaudža gados, mēs spēsim rekonstruēt viņa personību? Vai pats cilvēks, kurš ir zaudējis savu atmiņu, to spētu? Cik daudz mūsu personības ietekmē mūsu izlasītās grāmatas? Vai šādi rekonstruētas atmiņas būtu patiesība, vai tikai vēlamā uzdošana par faktu?

Uz visiem šiem jautājumiem autors cenšas atbildēt analizējot literatūru un periodiku, kas izdota Musolīni laikos. Tieši šajos gados pagāja Jambo bērnība un pusaudža gadi (un, cik noprotams, arī paša autora). Domāju, ka lielai daļai no ziemeļitāļu lasītājiem šī grāmata bija atgriešanās pie savas bērnības grāmatām un komiksiem. Latviešu lasītājam šī sasaiste nebūs tik liela, jo tikai daļa no visa piesauktā ir lasīta bērnībā, nemaz nerunājot par komiksiem. Man cilvēkam, kuram ir salīdzinoši liela izlasītā bagāža zināšanas, bija labi, ja par pusi no piesauktajiem darbiem. Autors par to ir padomājis un tādēļ, pat ja par kādu grāmatu uzzini pirmo reizi, tad lasītājs kopā ar Jumbo iepazīst to uz vietas.

Šie mēģinājumi atgūt atmiņu balstoties uz bērnībā lasīto man atgādināja vienu lietu. Mūsdienās ir cilvēki, kas cer saglabāt savu saprātu mūžīgi. Lai to nodrošinātu, viņi sev visur līdz nēsā kameru, kas ieraksta visu ko viņi redz un ko dzird. Ir cerība, ka ievadot visus šos datus pēc tam neironu tīklā būs iespējams atgūt viņu personību. Man gan personīgi šķiet, ka šāda lieta nekad nestrādās. Arī Jumbo nodarbojas ar līdzīgu lietu. Viņš cenšas rekonstruēt bērnību iztēlojoties, kā tā vai cita grāmata, mūzika vai apkārtējie notikumi viņu ietekmējuši. Lielāku cerību varētu likt nevis uz visa iemācīšanos vēlreiz, bet gan uz kādu mazu informācijas devu, kas parautu vaļā atmiņas vārtus.

Vēl tiek daudz filosofēts par galvenajiem pagrieziena punktiem katra cilvēka dzīvē un to ietekmi uz personību. Un tos nekāda bērnības grāmatu pārlasīšana nespēs atgriezt. Arī Jumbo ir viens dzīves centrālais tēls, kas vismaz viņam šķiet ir galvenais dzīves noteicējs.

Kopumā laba lasāmviela, kas rosina uz pārdomām. Neteiktu, ka šī būtu mana mīļākā Eko grāmata. Tomēr ņemot vērā autora erudīciju, šeit var uzzināt daudzas interesantas lietas par Itālijas vēsturi un populāro literatūru trīsdesmitajos un četrdesmitajos gados. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Grāmatu ir vērts izlasīt līdz galam, jo beigās mēs beidzot uzzinām to, kas ir patiesība.

The Prague Cemetery by Umberto Eco

Nenoliegšu, ka veselu gadu gaidīju, kamēr šī grāmata tiks pārtulkota man saprotamā mēlē. Bija arī kārdinājums iepirkt viņu vācu valodā un mēģināt izlasīt tā. Beigās gan saprāts ņēma virsroku, un nedaudz pagaidīju. Pasūtīju grāmatas elektronisko versiju Kindle lasīklim un grāmatu nu jau ierasti saņēmu tās izdošanas dienā.

Grāmatas galvenais varonis ir kāds Parīzē mītošs notārs – saukts kapteinis Simonini, kurš ar lasītājiem dalās savā dzīves stāstā ar dienasgrāmatas palīdzību. Kapteinim ir nedaudz piemeties nemiers par pagātnes notikumiem un ir daļēji zaudēta atmiņa, tādēļ, lai ieviestu savā dzīvē skaidrību, viņš nolemj paklausīt sava paziņas Freida ieteikumam un sākt savu psihoanalīzi. Tomēr viņš jau neies visiem klāstīt savus pārdzīvojumus, tādēļ, lai atrastu dzīves pagrieziena momentu, kas licis tam izslēgt daļu no atmiņām, viņš nolemj sevi analizēt pats, rakstot savas dzīves dienasgrāmatu. Lasītājs lasa šo dienasgrāmatu un pamazām uzzina to, kas patiesībā ir kapteinis Simonini.

Grāmata, īsumā, ir pilna ar antisemītiskiem arhetipiem, autors ir pacenties apkopojot tos visus vienkopus, parādot to vēsturisko izcelsmi, ieskicējot šo darbu autorus un, iespējams, motivāciju. Simonini savukārt ir mērķis uzrakstīt tik labu un atmaskojošu darbu, kas ļautu jebkuram saprast to, kā pasaule ir pārbūvēta pēc žīdu iegribām un kā viņi cenšas sagrābt varu pasaulē. Nav jau tā, ka Simoni nepatiktu tikai žīdi vien, viņam nepatīk arī Masoni, Jezuīti, Franči, Vācieši, Krievi un arī Itāļi. Patiesībā viņam ir savs viedoklis par jebkuru tautu un kustību un lielākoties tas ir negatīvs, tomēr ebreju jautājums viņam ir sevišķi aktuāls. nepatika gan ir radusies viņa vecātēva ietekmē. Tā nu Simonini dzīvo cauri revolūcijām un republikām, viltojot testamentus un līgumus, laiku pa laikam pārdodams pa kādam patiesam stāstam slepenajiem dienestiem, kas pilnībā atmasko ebreju plānu sagrābt pasauli. Šī informācija gan ir lielākoties plaģiāts, jo īstai konspirācijas teorijai jau nav nemaz tik daudz veidu kā to pareizi un labi pasniegt tautas masām, tā lai katrs zemnieks saprastu, kas ir pie vainas viņa problēmās. Simonini šķiet, ka viņš ir izgudrojis vislabāko veidu, aprakstot ebreju vecajo satikšanos kādā pamestā Prāgas kapsētā.

Kopumā interesants darbs, kas sevī aptver Itālijas un Francijas vēstures posmu no deviņpadsmitā gadsimta vidus līdz beigām. Prieks bija arī uzzināt nedaudz vairāk par Leo Taksilu, kurš savulaik bija diezgan liels ateists, tad pievērsās katolicismam, tad atkal atkrita. Pret ebrejiem gan viņš bija saudzīgs, jo bija tiem parādā. Autors kā vienmēr sapin izdomātu stāstu ar reāliem vēstures notikumiem tik smalki, ka īsti vairs nevari saprast, lasi tu vēstures grāmatu un autentisku notikumu aprakstu, vai tikai autora izdomājumu. Labākais ir tas, ka autors prot salikt galvenos faktus (nu tos, kurus tu esi jau lasījis citur, citā kontekstā), ka stāstu tu sāc uztvert jau kā realitāti.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, tēli ir smalki izstrādāti un gandrīz katram ir apakšā īsts vēstures personāžs, autors gan apgalvo, ka pilnīgi visiem. Lai nu tā būtu. Grāmatu ieteiktu izlasīt visiem kam patīk konspirāciju teorijas, arī tad, ja šķiet, ka neko labāku šai jomā par „Da Vinči kodu” šajā jomā vairs nevar uzrakstīt.

Bodolīno by Umberto Eko

Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.

Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).

Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).

Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).

Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.

Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.

Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.

Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.

Turning Back the Clock by Umberto Eco

Pēc ilgstošas dzīvošanās pa fantāziju pasauli, nolēmu radīt par sevi „dziļāka” cilvēka priekšstatu un nopirku šo grāmatiņu. Šī grāmata sevī satur pārdesmit esejas par dažādām tēmām, kuras Eco publicējis dažādās Itālijas avīzēs laika periodā no 1999.-2005. gadam. Eseju temati ir visdažādākie: karš, miers, daudznacionālā kultūra, internets, filmas, Itālijas politikas aspekti, preses brīvība, terorisms, retorika, antisemītisms, daži vēsturiski ieskati. Vienu vārdu sakot, lasāmais jebkurai gaumei.

Vislabākā lieta šajās mazajās esejās ir autora spēja parādīt lietu no visai neparasta skata punkta, reizēm šis skatpunkts ir ironisks kā „Some reflections on war and peace”, citos tiešs kā esejā „The Loss of Privacy”, kas veltīta jautājumiem, kādēļ cilvēki izliek savu privāto dzīvi publiski internetā. Ja godīgi, tad tā daļa no esejām, kas veltītas preses brīvībai Itālijā Berluskoni prezidentūrā mani pārāk neinteresēja, tomēr arī tās bija vērts palasīt.

Man lielākā daļa eseju šķita aizraujošas un interesantas, tādēļ lasīšanu stiepu garumā, ne vairāk kā pāris esejas vakarā, jo tās ir vērts pēc izlasīšanas apsmadzeņot. Piemēram, ar ko paleokari atšķiras no neokariem, mūsdienās karojošās puses nav gatavas dzīvā spēka zaudējumiem, to vienkārši nepieļauj mūsu masu mēdiju kultūra, jo „sabiedriskajam viedoklim” var nepatikt mūsu karavīru nāve. Mūsdienu masu mēdiji dzīvi ir pārvērtuši par nebeidzamiem svētkiem. TV rāda neskaitāmas spēles, kas piedāvā neko nedarot kļūt bagātam. Mūsdienu cilvēks par labāku uzskata izlikt savu privāto dzīvi publiskai apskatei, lai kļūtu imūns pret iespējamu kritiku vai nosodījumu.

Vislabāk man patika esejas „The Loss of Privacy”, „From Play to Carnival”, „Hands of My Son!” – filmas „Kristus ciešanas” recenzija, „The Plot” – nedaudz DaVinči koda kritika un Templiešu ordeņa vēstures un „The taking of Jerusalem: An Eyewitness Account”.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, nešaubos, ka viņu vēl pārlasīšu daudzas reizes.

„Hence ninety-nine percent of the time spent by those people we see with a phone clamped to to their ear is spent playing. The imbecile who sits beside us on the train doing financial deals at the top of his voice is in reality strutting around like a peacock with a crown of feathers and a multicolored ring around his penis”

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …