Jāatzīstas uzreiz, ka es nebiju uz grāmatas atklāšanas pasākumu. Iemesls pavisam vienkāršs  – vājā atmiņa, jo laiku es būtu varējis atrast. Tas viss aizkavēja arī grāmatas iegādes procesu. Parastajā grāmatu veikalā, tajā, kuru es katru dienu apmeklēju pēc pusdienām (ir cilvēki, kas tā dara), viņa parādījās tikai pāris dienas pēc izdošanas (nevar izslēgt, ka es viņu nepamanīju, un savā iedzimtajā kautrībā es arī nekad neprasu palīdzību no pārdevējām). Lai ar kā tur nebūtu, Lieldienās atradu laiku grāmatu izlasīt, un nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Lielā pasaule ir kopiena, kuras pamatmērķis ir radīt labāku, gaišāku un jaunu Latviju kādā Salacas ielokā. Tā pulcē jauniešus un „mūžīgos” jauniešus, kuri it kā jau ir izauguši, bet vēl īsti nav gatavi doties dzīvē. Nu vismaz ne tādā, kāda tā ir pašreizējā Latvijā. Armands un Dāvis ir divi šādi jaunieši, kas gatavi uzupurēties labākas Latvijas labā un darīt visu iespējamo, lai šī kopiena kalpotu kā paraugs pārējai pasaulei. Vismaz sākumā.

Manā uztverē grāmata ir spilgta un ironiska ilustrācija par runāšanu un darīšanu. Gadās, kad cilvēki sanāk kopā, lai darītu lielas lietas. Ja idejas lielākoties padodas ģenerēt visiem, tad ar to realizāciju parasti ir čābīgi. Šī kopiena nav izņēmums, viņiem nav pat lāga ideju, galvenā ideja ir, ka vajag kaut ko darīt, bet kā par to īstas skaidrības. Tāpat ir skaidrs, ka utopiju un ideālu pasauli ar tādu pieiešanu lietām neuzbūvēsi.

Grāmatas tēli ir jokaini, visi kā viens. Taču savā jokainumā viņi viens otru harmoniski papildina. Ir tādi, kurus nosauktu par galvenajiem, un tad tādi, kuri katrs reprezentē kādu mūsdienu sabiedrības elementu. Ir vietējas nozīmes rusofobs, kāds, kuru nomoka „apziņas parazīti”. Ir arī tāds, kuram viss pofig, galvenais, lai var normāli pačillot un apdolbīties. Padalīšos ar spilgtākajiem.

Armands sevi pieskata pie darītājiem (puisis ir izlasījis praktiski visus Praktiskā latvieša numurus) viņa ideja par labāku Latviju ir praktiska (un ģeniāla savā vienkāršībā) – ušņu duramais. Domāju, ka puisis tālu tiktu, ja vien visu viņa nodomu nesačakarētu skuķi. Viņa prātu pamazām pārņem Gundega, un dzīve aiziet iepazīšanās scenāriju blokshēmu virpulī.

Dāvis – manuprāt, klīnisks gadījums, puika uzaudzis pilsētciemā un tur nelielu naidu pret rīdziniekiem, taču izņemot viņa valodu nekas neliecina, ka viņš pazītu mežu un saprastu upes valodu. Toties labs Armanda – darītāja reklamētājs. Taču arī viņa prātu tāpat kā Armandam 90% no nomoda dzīves aizņem sievieši.

Ilvars ir no mūžīgi jaunajiem, par viņa vecumu varam tikai nojaust:

„Manā laikā bērni spēlējās arī ar beigtiem putniem un žurkām. Mūsdienās jaunieši ir pārāk izlepuši, tieši tāpēc jaunā Latvija nevar pacelties pie saules. Gribam pārāk daudz un pārāk ātri.”

Īsts dabas bērns, viņam galvā ir nopietni tarakāni, no kuriem upes valodas izprašana ir miermīlīgākais. Profesionāls demagogs, kā var redzēt no citāta, visu vainu uzgrūž jaunajiem un pats notrauc pīšļus no savām kājām. Dīvaini – jauni skuķi viņu nemaz neinteresē. Taču, acīmredzot, ir iespaidojies no grāmatas “Apziņas parazīti“.

Jurijs – no sākuma domāju, ka tas ir kāds prototips par tiem laikiem, kad Latvija lika lielas cerības uz ārzemju latviešiem. Tie nu atnākšot un došot mums savu pieredzi. Dabūjām Kariņu un Zīgeristu. Taču paskatījos uz autora dzimšanas gadu, nodomāju, diez vai viņš to varētu neatcerēties, bet sakritība ir pārāk laba, lai es spētu to atmest. Jurijs ir mācījies Anglijā politoloģiju veselu pusgadu, es domāju, ka tas izsaka pietiekoši daudz.

Un tad vēl ir meitenes, bet, būsim godīgi, Jaunas Latvijas celšanai viņas par labu nenāk.

Lielāko daļu no grāmatas tēliem, ja viņi būtu dzīvi cilvēki, varētu droši vest pie vetārsta iemidzināšanai. Bet viņi ir izveidoti kā mūsu sabiedrības hipertrofēti aspekti. Viņi ļauj paskatīties no malas uz sevi un grupām, kurām mēs katrs piederam. Laiku pa laikam mēs katrs esam neapmierināti ar pašreizējo situāciju, un lielākoties sanāk tā, ka arī paši esam tikai tukšu salmu malēji. Runājam, ka kaut ko vajadzētu darīt, bet ar to darīšanu ir tā, kā ir. Zāles un sēņu vietā ikdienā biežāk patērējam avīzes un televīziju. Bet tas nekas, efekts ir tikpat apdullinošs un paralēlu realitāti radošs.

Grāmatas lasīšanas process pats par sevi ir visnotaļ interesants. Iesākumā ir grūti aptvert, ka autors patiešām ir atvēzējies rakstīt par tādu pusjokainu tirliņu baru un viņu skatu uz labākas dzīves būvēšanu. Tad radās arī jautājums – vai man tas ir vajadzīgs? Atbilde: iespējams, ka ne, bet interesanti palasīties, kā tas viss beigsies. Varbūt Armands tomēr uztaisīs ušņu duramo un pacels Latviju? Ja grāmatai bija kāda dziļa mācība par dzīvi, izņemot: ka dzīvē gadās visādi un lielākoties dzīvojam bez konkrēta plāna un idejām un to, ka jaunībā (un ne tikai) reizēm gadās būtu neadekvātam un stulbam, tad es viņu esmu palaidis garām.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, patika. Ja autors izdos vēl kādu grāmatu, noteikti izlasīšu. Lasīt ieteiktu tiem, kuriem nav nekas pretī ironiski paskatīties uz kādu sevis daļu nedaudz no malas. Pavērtēt, cik daudz esi darītājs un cik daudz runātājs. Padomāt par to, ko tu dod tautsaimniecībai, un kāda jēga ir no tavas darbošanās. Un neapvainoties, ka viss tas pasniegta ar jaunatnes, kas pīpē zāli un ēd sēnes, palīdzību.