Kārtējā Diskzemes cikla „pasaku grāmata” no cikla, kas veltīta raganu piedzīvojumiem. Jau sākot lasīt grāmatu kļūst skaidrs, ka autoram nu nepavisam nepatīk opera un viss kas ar to saistīts. Stāsts ir ironija par Operas spoku. Operas spoks ir klasisks mīl un rūpējas par Operu, taču šad tad nogalina arī pa Operas darbiniekam. Raganām savukārt ir nākusi atklāsme, ka ar divām raganām kārtīgam raganu sabatam ir par maz un vajag trešo, kura ceptu desiņas un grieztu maizi. Tā nu ir sanākusi ka potenciālā ragana ir aizmukusi, lai kļūtu par operas solisti, vai vismaz solistes balsi.

Tā nu arī grāmatā arī viss risinās kā operā. Neviens nesaprot, kas tiek dziedāts, galvenais, lai smuka mūzika. Arī mirušiem pēc nāves pietiek laiks garām atvadu scēnām un runām. Pats Nāve gan parādās reti tikai tad, kad kāds nomirst. Žurku ķērājs tapa pagodināts pēc viņa atnāca Žurku nāve.

Par grāmatu dodu 9 no 10 ballēm, man jau ar opera diez ko daudz nepatīk un autora ironija likās saprotama.

Citāts:
“Well, basically there are two sorts of opera,’ said Nanny, who also had the true witch’s ability to be confidently expert on the basis of no experience whatsoever. ‘There’s your heavy opera, where basically people sing foreign and it goes like “Oh oh oh, I am dyin’, oh, I am dyin’, oh, oh, oh, that’s what I’m doin'”, and there’s your light opera, where they sing in foreign and it basically goes “Beer! Beer! Beer! Beer! I like to drink lots of beer!”, although sometimes they drink champagne instead. That’s basically all of opera, reely.”