Ceļojums uz Vāciju Trešā diena

8. jūnijs (Legolande – Centerpark)

Pirmais darbs ir doties brokastīs, tās ir tepat Ritterburgā, blakus pilī, tā teikt. Ēstūzis iekārtots Lego stilā, puišiem patīk, arī ēdamais ir labs, var izvēlēties, ko sirds kāro. Pēc ēšanas dodamies uz numuriņu un sākam pauniņu siešanas procesu. Galvenais uztraukums ir, kā visu to sabāzīsim mašīnas bagāžniekā, neesmu ikdienā radis šeptēt ar tik maziem bagāžniekiem. Kā par brīnumu beigās viss bija sakrauts mašīnā un varējām atkal doties uz Legolandi.

Šodien sākam ar atrakcijām, kuras mums patika vakar. Armands pierunā mammu izbraukt ar Maximus. Ernests pabraukā ar vienkāršāku atrakciju un tad nolemj, ka viņš arī grib Maximus. Iestājamies rindā, pēc 10 minūtēm viņam ir apnicis un nākas doties ārā. Tad dodamies braukt ar laivu pa ūdenskritumiem, šorīt rinda ir īsa (cilvēki vēl nav atnākuši), un lai ar rindas sākumā rāda, ka jāgaida stunda, mēs tiekam pie braukšanas 10 minūtēs. Par laimi man šoreiz nav jāsēž priekšā.

Tagad, kad krējums nosmelts, dodamies uz teritoriju, ko vēl neesam izpētījuši. Pastāvam brangā rindā, kas ļauj apmīties apkārt Lego Duplo veltītajai sekcijai un apskatīt visu no trešā stāva augstuma (nebija tās rindas vērts). Izejam spoguļu labirintu, tie jau vienmēr ir forši, te gan pareizo ceļu varēja viegli noteikt pēc nobružātajām stenderēm. Te ar pamanījāmies nozaudēt Ernestu uz īsu brīdi. Aizsperamies uz Observation Tower, lai apskatītu visu no augšas, tur iekāpjam praktiski bez rindas. Smuki var visu izpētīt. Tad veltam laiku nelielai iekošanai un dodamies uz Fire Dragon amerikāņu kalniņiem, te nu gan dabūjām reāli izstāvēt rindu visas pils garumā. Teikšu, kā ir, man amerikāņu kalniņi nemaz nepatīk, visas tās braukšanas ar galvu uz leju ir kaut kas manam organismam nepieņemams, tīri tā filosofiski, puišiem gan patika. Labi, ka rinda bija gara un neviens nevēlējās stāvēt vēlreiz.

Tad mums ir brīvais laiks ar izklaidēm bērnu rotaļu parkā, tur lielākoties stāvu un dežūrēju, lai kādam nerastos sajūta, ka šis pamests. Armands uztaisa konfliktu ar citu sīko par kurpēm, viņam šķita, ka tās ir viņa. Nākamais pieturas punkts ir Lego veikaliņi, labi, ka Latvijā nav tādi Pick Your Brick izvēles. Puišiem tiek noteikts limits un viņi kā tādas žagatas izlemj, ka būvēs Treasure Cave un sapērk visas tai nepieciešamās lietas. Tad vēl aizsperamies u Lego klucīšu rūpnīcu, kurā tiekam iesvaidīti lego klucīšu tapšanas mistērijās. Tad gan visiem pietiek un dodamies prom uz mašīnu.

Tagad varam braukt uz Center Parcs Allgäu, kas kalpos mums par mājvietu veselas četras naktis. Atrodas tas netālu no Leutkirch, un lai līdz tam nokļūtu, ir tāds gabaliņš (stundiņa) jānobrauc. Nu jau pie mašīnas esmu puslīdz pieradis, sapratis, ka viņai nav uzrāviena, tādēļ cenšos braukt mierīgāk. Šodien visā valstī izejamā diena un fūres uz ceļa nav, toties viņas ir visos benzīntankos un ēstuvju vietās. Iebraucot vienā tādā iekošanas vietā nākas braukt caur fūru labirintu un ignorēt navigatora vēlīgos ieteikumus. Paēdam vietējas nozīmes burgerkingā un ir cerība, ka mums enerģija pietiks līdz pašam galam.

Center parcs mēs jau esam bijuši, tamdēļ kārtība ir visai skaidra, no sākuma savāc aproces, tad aizbrauc pie savas mājiņas, izkrāmē mantas un tad mašīnu aizdzen uz lielo stāvlaukumu. Braukšana uz māju ir pa vienvirziena ceļu, kas izlocās cauri praktiski visam parkam, kaut kur es nolohojos un pabraucu zem ķieģeļa, toties saīsinu ceļu līdz mājai vismaz uz pusi.

Mājiņa smuka – iekārtota govju stilā (visur fototapetes un abažūri ar teliņiem). Virtuves fototapetē uzsvars bija likts uz čurājošām govīm – vācieši, ko viņiem padarīsi! Ievācamies mājā, aizdzenam mašīnu uz stāvlaukumu. Šodienas galvenā atrakcija ir akvaparks! Tā kā te būsim daudzas dienas, man ir pamatotas aizdomas, vai mums starp pirkstiem nesāks augt peldplēve. Pirmajā reizē iepazīstamies ar visām piedāvātajām atrakcijām, tiek izvērtēts trubu ātrums, viļņu augstums, baseinu siltums. Par vislabāko atrakciju tiek atzīta kalnu upe, un peldēšana uz leju pa to ir mūsu visapmeklētākā izklaide. Iznākot no akvaparka, kas starp citu nes Aqua Mundo Allgäu nosaukumu, secinām, ka ir lijis lietus un ka tūlīt līs vēl. Nolemjam meklēt šortkatu uz mājām caur mežu, tas pārvēršas farsā un sabristās kājās. Jo vācieši ir tagad par bioloģisko daudzveidību, tamdēļ zālājus nopļauj tikai divu sprīžu platumā gar celiņu un pārējo atstāj, lai aug. Varētu jau iet atpakaļ uz to pašu ceļu pa kuru gājām uz akvaparku, bet tas būtu par vienkāršu.

Vakariņas nu jāgatavo pašiem, ēdam makaronus un šo to ko esam iepirkuši vietējā veikalā. Liekamies gulēt, jo rīt dosimies uz vietu, kur satiekas Vācijas un Austrijas robežas.

Ceļojums uz Vāciju Pirmā diena

6. jūnijs (Rīga-Štutgarte-Ulma)

Šodien ir pienākusi tā diena, kad visa ģimene dodamies uz to slaveno Legolandi, par kuru daudz kas ir dzirdēts, bet kura nekad nav redzēta. Pauniņas ir sasietas jau iepriekšējā vakarā, tā ka atliek vien doties uz lidostu un doties prom.

Lidosta nekādas problēmas nesagādā, izejam drošības kontroli, pasēžam, paspēlējamies bērnu laukumā, pagaidām, atklājam, ka AirBaltic mums nav samelojis un patiešām savā vietā atsūtījuši mums SmartWings lidmašīnu, saprotu, ka tagad tā jau ir norma. Sēžamies iekšā un sākam lidojumu. Mēs esam bijuši tik dulli, ka pasūtījām ēdienu pirms lidojuma. Stjuarte sāk braukalēt ar ratiņiem, bet mums neko neizsniedz. Uzdodam jautājumu, kā tad tā? Saņemam atbildi, nekāda informācija nav nodota, atvainojamies varat prasīt naudu atpakaļ. Nekas, iekožam cepumus. Pēc kādām desmit minūtēm stjuarte gan atgriežas un paziņo, ka ēdiens esot atradies un viss būšot. Viņi svešā lidmašīnā nav varējuši atrast!

Nonākot Štutgartē mūsu pirmais uzdevums ir tikt pie automobiļa, to esam iznomājuši kompānijā, kuru nekādi neizdodas lidostā atrast. Pieejam pie Sixt apjautāties, vai šie par tādiem neko nezina, zina gan – tie esot viņi. Forši, sākam formēt dokumentus, man piedāvā apdrošināt savu potenciālo skādi es atsakos sakot, ka man jau ir rentalcars apdrošināšana. Šiem sistēmā nekas neesot, bet nu ja kas, viņi prasīs no manis un tad jau lai es pats tieku galā. Man būs nākotnē mācība, labāk drošināties pa tiešo no iznomātāja.

Kad tiekam pie atslēgām, ieejam vietējā bodē, iepērkam atspridzinošos dzērienus un dodamies uz mašīnu. Auto ir kaut kāds Renault Capture, bet pielaist var, izdodas ievadīt galamērķi navigācijā un sākam braucienu uz Ulmi. Sākumā aprodu ar mašīnu, īpaši nekur neskrienu, jau no sākuma ir skaidrs, ka motors šim dampim ir nīkulis, bet funkciju pilda, par ko samaksāju, to arī dabūju.

Gabals nav liels – nieka 80 kilometri. Armands pa to laiku pat paspēj nosnausties. Viesnīca mums Ulm nomalē kaut kādā zinātnes inkubatorā un saucas ne vairāk ne mazāk kā IQ Hotel. Kā par brīnumu IQ te nevienam nemēra, iedod atslēgas un vari doties. Mums gan plānā ir pašas slavenās Ulm apmeklējums. Savulaik viņa vēsturē bija nozīmīgs kultūras centrs.

Mūsu izvēlētais transporta līdzeklis ir tramvajs, kura pietura ir pārsimts metru attālumā. Sākumā gan sajaucām puses un nogriezāmies ne tur. Pie pieturas mēs sagaida slavenais vācu sabiedriskā transporta biļešu pārdošanas automāts. Mēs ar Matīsu viņa pakalpojumus līdz mielēm izbaudījām šī gada braucienā uz Minheni. Tāpēc biļešu pirkšanā jūtamies profesionāļi. Viss iet labi līdz brīdim, kad jāsāk maksāt un mūsu bankas karte nez kādēļ neder. Tad kasām pa makiem kapeikas.

Brauciens ar trambuli ir ok, jo iekāpām gala stacijā un ir kur apsēsties, laiku pa laikam redzam slaveno katedrāli un pat dzelzs tiltu. Vecpilsētā izraušamies ārā un dodamies apskatīt vietas. Sākam ar Ulmas katedrāli, man ir cerība, ka varēs uzkāpt kādā tornī, bet diemžēl, esam ieradušies stundu par vēlu.

Atliek vien apskatīties to no iekšpuses, uzreiz ir skaidrs, ka te akmens un stikls nav žēlots. Vitrāžas, es teiktu, vienas no iespaidīgākajām, ko esmu redzējis. Šķiet, ka vietējie ar’ to nojauš, jo vitrāžām ir veltīta vesela ekspozīcija. Ne visas vēl ir atjaunotas, tā ka pēc desmit gadiem var aiziet vēlreiz un apskatīties, vai nav kas jauns. Priekškambarī ir arī iespēja apskatīt baznīcu saliktu no Lego, jāatzīst diezgan iespaidīgi. Detalizācija nav pārāk diža, bet modelis smuks.

Baznīcu izstaigājuši, nolemjam aiziet un palūkoties uz Donavu. Bet mūsu dēli mums nepiekrīt un saka, ka vajadzētu kaut ko iekost. Pastaigājam gar baznīcas kvartālu un beigās izlemjam iet ēst burgerus. Tā kā maķītis bija tālu, gājām vien iekšā iestādījumā, kas saucās Hans im Gluck. Pašu Hansu gan nekur neredzējām, bet burgeri bija labi.

Paēduši dodamies uz Donavas krastmalu – pilsētas kvartāli blakus tai iztaisīti pa Kuldīgas modei ar kanāliem un vietām pat vecām koka mājām. Līdz pašai upei gan neejam, tur izskatās ir iecienīta piknika pļava, bet novērtējam situāciju no mūra, savulaik šis aizsargājis pilsētu, nu kalpo kā tusiņu vieta. Upe kā upe, paskatāmies un dodamies uz tuvējo parku.

Parkā notiek jogas nodarbība, tāpēc pārāk neuzkavējamies. Uzmanīgi izvairīdamies no daudzajiem zemē samestajiem izsmēķiem, aizejam līdz vietai, kur var paraudzīties uz pilsētu (Stadtblick). Pastaigājam gar kanāliem, atrodam vienu šķību koka māju Schiefes Haus, kura lielās ar to, ka stāv te no 1443. gada pēc Kristus un esot visšķībākais hotelis pasaulē. Esmu redzējis arī šķībākus šķūņus, bet nu tie nebija hoteļi.

Tagad šķiet, ka viss ir apskatīts un varam doties atpakaļ uz viesnīcu pagulēt.

Kristāls un naži by Herberts Fridrihs

Turpinot lasīt “Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi” sēriju man vairs nav palikusi nekāda lielā izvēle. Šoreiz grāmatu no plaukta izvilku vadoties pēc principa – ņemšu to, kuru es nemaz negribu lasīt. Beigās gan izlēmu neriskēt un paņēmu citu nefavorītu. Grūti jau spriest par grāmatu tikai pēc nosaukuma un vāka bildes, taču šī grāmata mani neuzrunāja pat pusaudža gados, kaut kāds vīrs ar divriteni. Bija skaidrs, ka tas ir kaut kas garlaicīgs, tādēļ grāmata līdz šim brīdim bija saglabājusies nelasīta, ideālā stāvoklī, kā no tipogrāfijas saņemta. Labi, tikai švakais padomjlaiku papīrs bija nodzeltējis.

Jāatzīmē, ka arī grāmatas iekšvāku anotācija nemudina uz lasīšanu: “Vācijas Demokrātiskās Republikas autors raksta par kādu sportistu — riteņbraucēju, kas izcīna pasaules čempiona titulu un pēc tam septiņus gadus pēc kārtas gūst uzvaras Eiropas trekos. Līdzās sporta tēmai autors parāda fašisma nākšanu pie varas, komunistu un ebreju vajāšanu, kara sākšanos, pretestības kustību, postu, kādā tiek iegrūsta Vācija.”

Ja nebūtu sev nosolījies, ka tiešām izlasīšu visas šīs sērijas grāmatas, tad droši vien grāmata tā arī paliktu nelasīta. Es saņēmos, un saņemties man vajadzēja no pirmās līdz pēdējai lapaspusei. Galvenais varonis Oto Pāglers, strādnieka dēls, kurš izsities pasaules velotreka elitē, ir absolūts nejēga politiskajos jautājumos. Viņa apzinīgais brālis ir komunists, draugs – žurnālists, kurš vēlāk kļūs par SS virsnieku. Oto gan braukās no viena treka uz otru un plūks laurus. Fonā notiek Vācijas atdzimšana vismaz no nacistu viedokļa. Tiek vajāti ebreji un komunisti, neuzticamie cilvēki pazūd, un Vācija sāk iet uz Trešo Reihu. Labi, ka viņa brālis ir īsts komunists un pagrīdnieks.

Kā cilvēks var saprast vai viņš ir īsts savas partijas piekritējs? Nezināt? Brīdī, kad tu samaksā biedru naudu, tevi pārņem neizsakāma laime. Vismaz tā uzskata autors. Bet nu pie Oto brāļa – šis puisis ir īsts strādnieks, mūrē skursteņus un sasniedz orgasmu maksājot biedra naudu. Bet ar to ir par maz, tādēļ viņš, vecāku biedru vadīts, nodarbojas ar kaitniecību. Ciematā troļļo fīrera runas, izplata uz salvetēm zīmētas karikatūras un saprot, ka ir jādara kas vairāk. Lonija savukārt ir no Mākslas akadēmijas izsviesta studente, viņa lāga nesaprot ko darīt, tikai apjauš, ka jācīnās. Varbūt, ka es kaut ko palaidu garām, taču viņas cīņa vairāk izpaudās domās nekā darbos. Oto gan cīnās tikai par uzvaru, viņš ir Vācijas simbols, taču arī simboliem pienāk brīži, kad mainās perspektīva.

Autors lasītājam mēģina iedvest ideju, ka brīdī, kad sākas karavīru glorificēšana, tad valstī nacionālisms ir iesēdies tādā līmenī, ka ārā to var dabūt tikai ar pamatīgu karu. Oto Hitlera valdīšanas laikam turpinoties, viņa draugi no SS vaļsirdīgā sarunā aizrāda, ka varoņi tagad ir desantnieki, nevis velosipēdisti. Oto kā zvaigzne ir pārāk populārs, lai viņam varētu atklāti piesieties, taču pat viņam ar laiku var aplauzt ragus. Autoram ir labi izdevies parādīt, kā ar nelielu inkrementālu pārmaiņu palīdzību var novest tautu līdz urrā patriotismam tā, ka lielākā daļa nemaz neattop, kā nodzīvojuši līdz brīdim, kad pie varas ir tikuši aptrakuši nacionālisti, kuri ar putām uz lūpām sludina par savas tautas pārākumu un bijušo varenumu. Šāda apjauta vienmēr nāk par vēlu.

Grāmatai lieku 4 no 10 ballēm, man personīgi nepatika. Sižets bija iestiepts, nevarēja īsti saprast, ko autors mēģinās ar galveno varoni izdarīt. Par personāžu izstrādi var runāt tikai nomināli, tādi kartona gabaliņi, nacists, sportists, ebrejs un komunists. Ja šo grāmatu neizlasīsiet, tad neko daudz dzīvē nezaudēsiet.

Grāmatu zagle by Markuss Zusaks

Man bija diezgan grūti izvēlēties lasīt šo grāmatu vai nelasīt. Tas vien, ka grāmata tiek saukta par nākotnes klasiku, mani parasti aizbaida prom uzreiz. Tomēr apkār virmoja tik daudz labu vārdu par šo grāmatu, ka beigās mani pārņēma ziņkārība, un es padevos. Pateicoties Zvaigznei ABC man “Grāmatu Zagli” zagt nenācās, un tā tika iegūta visai likumīgā ceļā.

1939. gads Eiropā viennozīmīgi nav no tiem labākajiem, pat Vācijā. Tūlīt, tūlīt pa īstam sāksies viens no lielākajiem konfliktiem cilvēces vēsturē, un Nāvei būs darba pilnas rokas. Visu šo notikumu vidū ir kāda meitenīte Līžele, kurai ir ap desmit gadiem. Viņa jau ir zaudējusi tēvu, māti un brālīti. Kur palikuši viņas vecāki, viņa nezina, bet tagad viņai ir jauni audžuvecāki – Hanss un Roza. Himmelštrāsē pagaidām viss ir mierīgi, un Līžele var izkopt savu grāmatu zagšanas prasmi.

Uzreiz jābrīdina, ka sākot lasīt grāmatu ir jābūt gatavam izlasīt to no sākuma līdz galam uzreiz. Tādēļ ieteiktu lasīšanas uzsākšanas laiku izvēlēties prātīgi, citādi sanāks kā man –naktslasīšana.

Grāmatā galvenā notikumu izklāstītāja ir Nāve. Viņa pastāsta par savu sastapšanos ar Līželi un par viņas dzīvi visus kara gadus. Kā jau Nāvei piedienas, viņa nav neviena pusē neatkarīgi no tā vai Fīrers ir kāda acīs vai nav. Cilvēki gan nav tik bezkaislīgi, Fīrers tagad ir viņu dzīves centrs. Ja tu nepatīc Fīreram, tu nepatīc arī viņiem. Un vieni no šādiem nepatikas objektiem ir žīdi. Un visam tam pa vidu ir desmitgadīgs bērns, kuram nav ne jausmas, kādēļ dzīve pēkšņi ir mainījusies.

Lai arī aizskarta tiek visai smaga tēma – karš, nāve, rasisms un holokausts, tomēr autoram to izdodas pasniegt nestandarta veidā. It kā no bērna redzes punkta un caur grāmatas varoņu vārdiem un darbiem. Kāda veikalniece tevi nemaz neapkalpos, ja pienācīgi nesasveicināsies, cits tevi neuzskatīs par cilvēku, ja nebūsi Partijā, bet ir arī tādi, kas nevar saprast naidu pret žīdiem, vajadzību karot un nogalināt cilvēkus.

Nevar teikt, ka Līželei viss kara laiks paiet vienos priekos, bet autors labi māk izcelt uz kara fona tos priecīgos brīžus un notikumus, kas ļauj cilvēkam cerēt uz labāku dzīvi. Tas tiek darīts ar savdabīgu humora pieskaņu, jo stāstnieks tomēr ir Nāve, un viņai jau nedaudz melnais humors piestāv. Viens no paņēmieniem ir aizsteigties notikumiem priekšā un pavēstīt, kā viss beigsies jau pirms paša stāsta uzsākšanas. Tomēr vienmēr ceļš līdz stāsta nobeigumam ir daudz interesantāks par pašām beigām.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, un nemaz nebūtu pārsteigts, ja viņa reiz kļūtu par klasiku. Bonusā grāmatā ir iekšā vēl divas mazākas grāmatiņas ar interesantām idejām, koncepcijām un zīmējumiem. Ieteiktu izlasīt visiem.

Adatas acs by Kens Folets

Sen nebiju lasījis spiegu romānu. Nē, nu ir jau nācies ar dažādiem fantastikas vai pat fantāzijas elementiem, bet tādu, kas piesaistīts mūsu pašu pasaulei un vēsturei, sen nebija nācies. Domāju, ka kādus septiņus gadus noteikti. Nolēmu laboties un izlasīt kādu klasisku spiegu gabalu par Otro pasaules karu. Tā nu manās rokās ar izdevniecības Zvaigzne gādību nonāca “Adatas acs“.

Tātad Otrais pasaules karš iet uz beigām. Vācija ir informēta, ka sekos angļu iebrukums kontinentālajā Eiropā, jautājums tikai kur – Kalē vai Normandijā. Arī vācu ģenerāļos nav vienprātības, tādēļ Hitlers nolemj nogaidīt līdz tiks saņemta pilnīga informācija no Adatas. Adata jau no kara sākuma Lielbritānijā strādā vācu izlūkošanas labā. Viņš nav nekāds amatieris, ne tāds kā vēlākie spiegi, viņš ir cēlies no aristokrātiem un savam darbam pieiet ar profesionalitāti. Viņš nekad neatstās nevienu liecinieku, kas varētu viņu atpazīt un diskreditēt. Tādēļ viņam tiek dots uzdevums noskaidrot, kāds ir iebrukumam Kalē gatavotās armijas stāvoklis. Par šo uzdevumu uzzina arī angļu pretizlūkošana un dara visu iespējamo, lai notvertu Adatu, pirms tiek nodota informācija.

Viss stāsts rit trijās paralēlās sižeta līnijās, centrālais ir Adatas stāsts, britu pretizlūkošanas aģentu stāsts. Un kādas ģimenes stāsts, kuri dzīvo nomaļā salā pie Skotijas krastiem. Vīrs ir invalīds, zaudējis cerības lidot un aizstāvēt savu valsti. Viņa sieva, kas jūtas pamesta viena ar bērnu. Tomēr te neviens nav lieks, un visam atradīsies vieta romāna beigās.

Romāna sižets būvēts pēc klasiskā principa, divu konkurējošu spēku cīņa. Likmes augstas un abas puses ir līdzvērtīgas, uzvarēt var ikviens. Tas notur lasītāju pie grāmatas no sākuma līdz beigām. Abu pušu darbības ir diezgan racionāli pamatotas, un nekādas klavieres no krūmiem sižeta gaitā netiek izstumtas. Pozitīvi, ka grāmatas autors diezgan veiksmīgi spēj noturēties reālās vēstures notikumu gaitas robežās, tas patiesībā ir uzdevums, ar kuru ne katrs rakstnieks tiek galā. Mēs jau visi zinām, ka Sabiedroto karaspēks izsēdās Normandijā, un ir skaidrs, ka Adata informāciju nepaspēs paziņot savai virspavēlniecībai. Bet šīs zināšanas rada interesi, kā tad to spiegu noķers, kas tad viņam samisēsies. šī neziņa par atrisinājumu liek izlasīt grāmatu līdz galam.

Grāmata ir visai interesanta un lieku 8 no 10 ballēm. Nav zemē metama, interesants un izklaidējošs lasāmgabals, lasās ātri un nepiespiesti. Ja patīk spiegu romāni, kuri norit uz vēsturiska fona, tad šis ir lasīšanas vērts.

Boomerang: Travels in the New Third World by Michael Lewis

Kādēļ nopirku šo grāmatu, nemaz nespēšu pateikt. Iespējams, ka tādēļ, ka Amazon serviss man to rekomendēja neskaitāmas reizes un tas, ka nesen jau biju lasījis vienu no šī autora grāmatām. Lai vai kā, grāmata bija ļoti interesanta.

Atšķirot grāmatu, mēs ievadā lasām par kāda veiksmīga hedžfonda vadītāja personiskajiem uzskatiem par iespējamo finanšu tirgus nākotni. Viņš ir nolēmis uzpirkt zeltu un daļu naudu konvertēt niķeļa kapeikās. Pēc šī ekscentriskā ievada autors mūs aizved sev līdzi ceļojumā pa jaunajā trešās pasaules valstīm. Domāju, ka šo valstu iedzīvotājiem diez vai glaimo šāds salīdzinājums, bet tā jau ir viņu problēma.

Iesākumā apmeklējam Islandi, valsti, kas reiz dzīvoja cepuri kuldami, kuras iedzīvotāji no zvejniekiem pārkvalificējās par brokeriem un investoriem. Šķiet, ka viņi bija nolēmuši nopirkt visu pasauli nemaz neinteresējoties, cik tā maksā. Beigas bija tādas, kādas nu viņas bija, valsts novešana līdz bankrotam un atgriešanās pie skarbās realitāte.

Grieķija – tiem jau vēl nekas nav beidzies, viņi dzīvo no vienas aizdevuma injekcijas līdz otrai. Vispār viena superīga valsts, vēlēšanu gadā nodokļus var nemaksāt vispār, valsts kurā pasažieru dzelzceļa uzturēšanas vietā lētāk būtu visus sasēdināt taksometros. Arodbiedrības, streiku kultūra un absolūts pofigisms par to, ka naudas nemaz nav. Vīri neklīrējās un apkrāpa gan Eiropas Savienību, viltoja budžeta izpildes rādītājus un arī tagad zināmā mērā kontrolē situāciju, jo tur pie rīkles visu eirozonu.

Īrija, ja kādam šķiet, ka mēs ar nekustamo īpašumu attīstīšanu un Parex glābšanu esam iebraukuši dziļi auzās, tad varam mierināt sevi ar domu, ka īru auzas ir n reizes lielākas par mūsējām. Ir jau savs šarms valstij, kur galvenie valstsvīri reizēm uzstājas šmigā, un tā pat kā mūsējie lāgā nesaprot, kas īsti jādara. Bet brīvas naudas apstākļos īri paspēja sainvestēt dažādos dīvainos veidojumos. Bet vislabāk man patika autora teksts: „ … the Irish decided what they really wanted to do was buy Ireland. From each other.”.

Vācija – tā ir valsts, kas spēj kaut ko pati saražot, valsts ar disciplīnu un budžeta pārpalikumu. Valsts, kas tagad praktiski sponsorē visu Eiropu, jautājums ir tikai cik ilgi. Autors raksta par vāciešu apsēstību ar sūdiem. Viņus sūdi pievelk, tomēr viņi tos nekad netaisa savās mājās. Arī viņu bankas ir sainvestējušas dažādos sūdos, bet mājās viss ir kārtībā, burbuļus nepūš un pensiju fondi nepazūd.

ASV – te gan vairāk no pašvaldību viedokļa tiek runāts pat ar pašu Arnoldu. Par mehānismu, kā ASV pārnes budžeta deficīta iztrūkumus uz pašvaldībām, un par to cik slikta ir vispārējā situācija, kad neviena pilsēta vairs nevar veiksmīgi pārdot savas parādzīmes. Ko tur parādzīmes, neviens pat negrib maksāt par to, lai pilsēta pārsauktos viņa preču zīmes vārdā. Bet te valda optimisms, jo vienmēr ir kāda kaimiņpilsēta, kurai klājas vēl sliktāk.

Izcila lasāmviela, daļa no lasītā jau bija nācies redzēt. Raksts par Grieķiju jau bija lasīts šķiet Sestdienā, tur gan bija tāds saīsināts variants, bez klostera darbinieku shēmas. Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visus, kurus interesē finanses un tiem, kuri domā, ka tieši mums ar valdību nav paveicies.

1 Comment
asmo
2012. gada 21. January
Finanses, Lasu
ASV, finanses, Grāmatas, Grāmatu apskats, Grieķija, īrija, Islande, Krīze, Michael Lewis, nauda, Vācija

The Engines of War by Christian Wolmar

Šī nu laikam ir pirmā reize, kad speciāli lasu grāmatu par tik specifisku tematu kā militārā loģistika. Nav jau tā, ka tas būtu man ļoti būtiski ikdienā, bet šis temats mani vienmēr ir interesējis. Ja tu gatavojies karot, tad jau nepietiek pieteikt karu un aizsūtīt karavīrus uz kaujas lauku. Karavīri ir jāapgādā ar munīciju, pārtiku, jāizved ievainotie, jānodrošina mobilizācija. Skaidra lieta, ka bez attīstītas transporta sistēmas nekāda nopietnā karošana tālu no sagādes centriem nesanāk. Šķiet, bēdīgākais piemērs ir Napoleona gājiens uz Maskavu.

Grāmata ir veltīta tikai un vienīgi dzelzceļam kā līdzeklim, lai palielinātu kara efektivitāti. Pirmo reizi dzelzceļu karā izmantoja Briti, kad mēģināja iekarot Sevastopoli. Tas gan bija pavisam maziņš dzelzceļš un stiepās tikai pārdesmit jūdžu attālumā, bet bija labs palīgs munīcijas un pārtikas piegādē. Nākamais dzelzceļa uznāciens notika ASV pilsoņu kara laikā, grāmatas autors uzskata, ka Ziemeļi uzvarēja tikai pateicoties attīstītākiem dzelzceļiem. Dīvaini lasot grāmatu veltītu sālij, sapratu, ka tieši sāls trūkums bija galvenais cēlonis Dienvidu sakāvei.

Interesanti bija lasīt, kā karojošās puses konsekventi nenovērtēja dzelzceļa potenciālu savos stratēģiskajos plānos. Pirmajā pasaules karā dzelzceļu bija plānots izmantot tikai mobilizācijai, jo tai laikā lielvaru vidū dominēja ofensīvā stratēģija. Tomēr ierakumu kara laikā dzelzceļa nozīme tika novērtēta. Interesanti, ka tādas pašsaprotamas lietas kā – nosūti kravu tikai tad, ja ir reāla garantija, ka tai būs saņēmējs, vagoni ir nekavējoties jāizlādē un ritošais sastāvs jāatgriež tūlīt, dzelzceļa kustības plānošanai jābūt centralizētai; katra kara sākumā šie likumi tika atklāti no jauna.

Interesanta bija nodaļa par Krievijas dzelzceļu, bruņu vilcieniem un kāpēc sliežu platums Krievijā ir savādāks nekā pārējā Eiropā. Izrādās, tam pamatā ir reāli stratēģiski apsvērumi, kas reāli iegrieza Hitleram. Vērmahts Otrajā pasaules karā bija spiests uzturēt divu dažādu standartu dzelzceļus. Starp citu, Krievijā joprojām tiek izmantoti divi bruņu vilcieni Čečenijas dzelzceļu sliežu patrulēšanā.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, temats tiešām tiek izvērsts nopietni. Šķiet, ka neviens būtisks aspekts nav palicis neapskatīts. Mūsdienās līdz ar autoceļu tīkla attīstību dzelzceļš savu lomu ir zaudējis. Vadāmās raķetes un precīzāki ieroči padara dzelzceļu un ritošo sastāvu viegli iznīcināmu. Protams, ir metodes dzelzceļa ātrai atjaunošanai, tomēr mūsdienās labprātāk izmanto kuģus un gaisa transportu.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem V

24. maijs

Šodienas plānos mums ir doties uz šī reģiona slavenāko vietu. Ir nodomāts apskatīt Neushwanstein pili (turpmāk Pils). Lai līdz turienei nokļūtu mums jāveic labs gabals kādi septiņdesmit kilometri. Matīss tradicionāli noliekas nosnausties. Tā kā man ir aizdoma, ka uz viņu atkal nāksies gaidīt galapunktā, paņemu līdzi kaut ko lasāmu. Mums šķiet, ka pirmdiena varētu būt diena, kad šis top tūristu galamērķis būs mazāk apmeklēts. Ivars mūs bez aizķeršanās aizved līdz vienam no pils stāvlaukumiem. Diena ir padevusies karsta, un mēs, aplēšot platuma grādus, iespējamo pavadīto laiku gājienā novietojam mašīnu vietā, kur, mūsuprāt, būs ēna.

Matīss, izrādās, nemaz tāds baigais gulētājs nav, un drīz vien visi jau pošamies ceļam, kraujam krodas un riktējam puiku viņa sēdeklī. Par nesēju ir izsaucies Zigfrīds. Diemžēl jau iebraucot stāvlaukumā ir skaidrs, ka kaut kur esam nošāvuši greizi, visur redzami skolēnu autobusi, kas Vācijai pirmdienās, manuprāt, ir visai neraksturīgi. Īsumā viss ir pilns ar cilvēkiem (izrādās, ka viņiem te ir brīvdiena – otrie Vasarsvētki).

Līdz pilij var tikt veselos trīs veidos: ar savām kājām, ar auzu motoru (zirga ratiem) un autobusu. Mēs izvēlamies iešanu ar kājām. Ar zirgu esmu izbraucies jau bērnu dienās un nekā aizraujoša sēdēt zirga dibengalā neredzu. Vispār jau tikai mēs ar Matīsu te neesam bijuši. Pārējie te ir bijuši, manuprāt, jau pāris reizes.

Iešana uz pili sākumā ved pret kalnu, un nākas burtiski lauzties cauri tūristu pūlim, skatīties, lai tevi nenobrauc kādi zirga rati. Prieks ir par koku pavēni, kas neļauj saulei tikt tev klāt. Interesanti ir arī novērot zirgābolu savākšanas metodes, nē, tas nav vīrs ar liekšķeri un ķerru; tas ir mehanizēts ielas sakopšanas agregāts. Man patiesi ir žēl to servisa cilvēku, kurš ir atbildīgs par šī agregāta tehnisko apkopi.

Ceļa vidū, tas ir pusceļā starp pilsētiņu un pili, Matīsam uznāk niķis, pēkšņi nekas vairs nav labi. Laikam noguris no daudzajiem cilvēkiem, kas visu laiku ir apkārt. Pati pils tuvumā izskatās monumentāla, iespējams, ka savulaik viņa pat ir kalpojusi kā reāls nocietinājums, vismaz mūri izskatās tīri tā neko un zirgu uzbrukumu spētu atvairīt. Ar Matīsu pafotografējamies pie pils vārtiem. Iekšā iet nemaz netaisāmies.

Nākamais pieturas punkts mums ieplānots slavenais tiltiņš, no kura pili var redzēt no cita rakursa. Pa ceļam gan vēl pamielojam acis ar Alpensee (tiešām nezinu vai tas ir ezera īstais nosaukums, jo tādu te ir simtiem). Neliels kāpiens, un esam uz slavenā tiltiņa, tas viss ir pilns ar tūristiem, man ar Matīsa krēsliņu mugursomu nākas reāli izlauzties cauri nelielam pūlītim, visai grūts pasākums, ja nevēlies salauzt kādam roku. Matīss gan niķojas, viņu nes Maija. Skats tiešām iespaidīgs, sen neko tik smuku nebiju redzējis, kā pasakā. Man patika un, ja kādreiz nāksies būt pils tuvumā, uz tiltiņu noteikti aiziešu. Paradoksāli, ka visi drūzmējas pie tiltiņa sākuma, pārejot pāri pustiltiņam tūristi kaut kur pazūd un var mierīgi fotografēties vai vērot ainavu. Visu kārtīgi iečekojuši (vismaz es), dodamies lejā no kalna uz pilsētiņu atpakaļ.

Lai nebūtu garlaicīgi, izvēlamaies grants ceļu. Matīss nolemj, ka visiem būs pārāk viegli ar viņu un pieprasa nešanu rokās, dziedāšanu un skriešanu (vietām). Tā nu virzāmies lejā, pretī brauc pāris riteņbraucēji entuziasti. Ar kājām pretī gan neviens nenāk. Tā nu kūņojamies uz leju un, nonākuši pilsētiņā, nopērkam sev saldējumu. Te nu Matīss arī pirmo reizi nogaršo saldējumu, viņam gan lielākoties tiek tikai vafele, bet puikam arī tas liekas okei.

Nospriežam apiet riņķī ezeriņam, kuru sauc Alpensee. Gabals jau nekāds nav, stundas gājiens, ja nevelkas un neiekrīt ezerā. Sākums ir labs, ejam, baudām dabu, apstājamies papusdienot. Ar tualetēm gan te ir problēmas. Pusceļā gan Matīsam uznāk miegs, aizmigt nevar un bazūnēšana sākas pa nopietnam. Pretīmnākošie gājēji pat sāk apbrīnot mazo muzikantu, kura bļāviens dzirdams visā apkārtnē. Paši jau vien esam vainīgi, bērns ir galīgi nomocīts. Tā kā pārējo ceļa daļu par īsti veiksmīgu nosaukt nevar.

Beidzot esam tikuši atpakaļ uz stāvvietu un varam doties atpakaļ uz mājām. Atpakaļceļā gan nez kādēļ izvēlamies citu ceļu, nekādu pievienoto vērtību šai štellei neredzēju, bet citiem patika. Vēl uztankojamies Austrijā, jo tur degviela lētāka un tikai tad atgriežamies mājās. Tā kā es jau esmu pietiekami saguris tad, turpmākajā ekspedīcijā kopā ar citiem pa tuvīno apkārtni nepiedalos. Visu vakaru noslaistos.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem III

22. maijs

Šodien mums vajadzētu doties uz Austriju. Laiks ir foršs, paēdam salādējam līdzņemamās mantas un dodamies. Matīss šorīt ir diezgan kašķīgs, nekas viņam nepatīk un brauciens mašīnā noris viņa koncerta pavadībā. Puika grib gulēt, bet aizmigt nevar. Izmēģinām visu iespējamo, nekāda rezultāta. Dodamies vien tālāk ar cerību, ka gan jau aizmigs. Beigās jau aizmieg ar kaut kur pie Oberstdorfas.

Austrijas daļa, kuru plānojam apmeklēt, ir visai interesanta vieta. Kalnu ieleja, lai arī atrodas Austrijas sastāvā, no Austrijas puses nav pieejama. Labi, alpīnistiem un kalnu kazām, problēmas noteikti nebūtu, bet vietējā pārtikas veikala sagādniekam gan. Tā nu vienīgā ieeja viņu ielejā ved caur Vācijas teritoriju. Drošības pēc mēs esam paņēmuši līdz pat pases (vismaz man tā šķiet). Pasu kontroles jau nekādas nav.

Vietas nosaukums ir Kleinwalsertal, un vēl precīzāk Baad. Tur ir plānots izmest nelielu līkumu gar kalna malu, paskatīties Alpenblikus un doties tālāk. Atrodam automašīnu stāvlaukumu ielejas galā, samaksājam par parkošanos, pagaidām Matīsa pamošanos un dodamies mežā iekšā. Sākotnējais galamērķis Baerenhuette. Huettes Alpos ir tāda interesanta lieta. Cilvēki kaut kur kalnos uzbūvē mājeli, ieinkorporē tajā ēdnīcu, izdzen taku uz tuvāko lielceļu un gaida klientus, kas kalnu skatu nomocīti labprāt vēlētos iedzert kādu kapiju un uzkost pa virsu Weisswurstu ar sinepēm.

Pārgājiena taka sākumā ved gar pilnībā izmūrētu kalnu upi. Upe, jāatzīst, izskatās neslikti, ēnā iešana arī patīkama. Matīsam jautrs garastāvoklis, puika dūdo, ievērtē mazus ūdenskritumiņus, īsts paraugpuika. Uz takas nav praktiski neviena paša gājēja, sāku jau domāt, ka šī nu ir tā vieta, kuru nūjotāji vēl nav paspējuši apsēst. Iemesls izrādījās nedaudz triviālāks, vienkārši ir pārāk agrs, lai visudsmēra birģerim būtu iekāriens doties kalnos.

Kopumā nokātojām kādas divas stundas . Pirmo gājiena daļu Matīsu nes Zigfrīds, otro es. Bez kalniem interesanti ir ieraudzī t veco labo krievu Ņivu. Visticamāk jau, ka eksporta variants. Šo taku var mierīgi klasificēt kā vieglu, bet ar labiem skatiem, ceļveži nav mūs piemānījuši.

Ejam atpakaļ uz mašīnu un nosprieduši, ka var aizbraukt vēl uz kādu pastaigu taku, nav pat vēl pusdienas laiks. Kā nākamā perspektīvā mums ir izvēlēta taka netālu no mūsu dzīves vietas (labi kādu 10 kilometru attālumā). Aizbraucam uz pilsētiņu nosauktu par Olferschwang. Atrodama takas sākumu un dodamies ceļā.

Pareizāk sako,t ceļā dodamies mēs ar Matīsu. Matīss ielādēts stumjamos ratiņos un ir nolūzis. Pārējie kaut ko čammājas pie mašīnas. Nospriežu, gribēs gan jau panāks un dodos prom. Virzība gan apstājas vietā, kur man, ja skatās pēc kartes, būtu no asfaltēta celiņa jāuziet uz govju taku. Domāju, šis tak ir rundvegs, tad jau labāk iešu uz otru pusi un atpakaļceļā nākšu pa to govju taku. Pie manis pienāk pāris vāciešu, kas arī lāga nevar saprast, kur iet. Samelojos, saku, ka nesaprotu vācu valodu nemaz, lai atšujas. Pagaidu pārējos, arī viņiem nav nekādas vēlmes celt augšā mazo un nest viņu pa pļavu.

Ceļs ved diezgan stāvus kalnā un stumjot rateļus nekāda apkārtskatīšanās nesanāk. Vairāk skatos uz rateļu riteņiem un domāju, cik gan stulbam ir jābūt ratiņu izgudrotājam, kas ļauj tā ritentiņiem griezties brīvi izvēlētā virzienā pie pirmā akmens vai bedres. Ak jā, asfalta ceļš ātri beidzās, sākās zemesceļš, kas ved cauri mežam ar visai stāvu kāpumu.

Mežā panākam vāciešus, kuri domā, ka es vāciski neprotu. Zigfrīds sāk ar viņiem sarunu, viens no viņiem ekonomikas profesors, izrāda lielu interesi par Latviju, izprašņā visus makroekonomiskos datus, un saka – slikti jums tur iet. Te nu pamožas Matīss, atklāj, ka tiek stumts rateļos un nolemj pakoncertēt. Koncerts gan beidzas līdz ar ratu aizvākšanu no viņa redzesloka, iepakots sēdeklītī viņš jūtas daudz labāk. Labāk gan ne uz ilgu laiku, jo pēc kāda kilometra viņam viss bija piegriezies, jeb pareizāk sakot puika bija noguris. Tā kā bijām sasnieguši kārtējo Hutti domājām padzert kādu kapeju un nedaudz iekost, bet nekā restorāns paredzēts tikai Huttes klientiem. Neko sev, pirmo reizi tādu prikolu redzēju. Paēdām līdzpaņemto pārtiku uz frīsbija iznomāšanas kioskā. Iznomātājs bija paņēmis pusdienlaiku. Matīss diemžēl skandalējās visu laiku un plānus nācās mainīt, devāmies pa īsāko ceļu atpakaļ Olferschwang.

Olferschwang autostāvvietā fiksi salecam mašīnā un dodamies uz saviem apartamentiem. Vakarā Maija un pārējie devās skatīties saimnieka lopiņus un tuvāko apkārtni. Es nedevos nekur, vai tad nu es govis un kazas neesmu redzējis.

Neliela pastaiga pa Vācijas Alpiem II

21. maijs

No rīta možamies, sacepam olas ar speķi un ieturamies. Naktī gulēšana laba, no sākuma gan traucēja govju zvanu grabēšana, bet ar laiku jau pierod. Pēc iestiprināšanās tiek lemts, uz kurieni doties, un smērētas līdzņemamās sviestmaizes. Iepriekšējā vakarā man prezentēja visus ieplānotos maršrutus, tos tad es ņēmu un sadalīju perspektīvajos un neperspektīvajos. Kā par brīnumu neviens manam dalījumam neiebilda, acīmredzot arī citiem diez ko nevilka doties septiņu kilometru pārgājienā, lai apskatītu vienu koku. Šodienas izvēlētais maršruts ir perspektīvais.

Mūsu pastaigas maršruts sākas pilsētiņā Steibis, un galvenais apskates objekts saucas Buchenegger Wasserfälle. Vispār jau maršruts piedāvā apskatīt septiņus ūdenskritumus. Maršruta garums nieka 6 kilometri. Sakravājam vajadzīgās mantas mašīnā un dodamies prom. Tā kā veicamais attālums ir diezgan liels, tad Matīss drīz vien jau nolemj nedaudz pagulēt. Tad vācieši ir nolēmuši nedaudz paremontēt ceļu un izveidojuši apvedceļu, protams, Ivaram tas liekas neizprotami, un viņš kādas pāris minūtes visus kaitina ar tekstiem „Apgriezties kad iespējams” un beigās tiek izslēgts. Izgāžas arī mans plāns aizbraukt uz Steibis pa maznozīmīgajiem ceļiem. Pēc astoņdesmito gadu kartes sanāca, ka tas ir iespējams, diemžēl realitātē tur ir zīme „ceļa nav”. Tā nu nācās vien ievērot visas apvedceļa norādes un braukt pēc zīmēm.

Nokļuvuši Steibis, tūdaļ saskārāmies ar nākamo problēmu, nevar lāga saprast, kur tad sākas tas dižais maršruts. Norāžu lasīšana nekādu pievienoto vērtību nedod, un Zigfrīds dodas iztaujāt vietējos. Vietējie ar padomu neskopojas, norāda uz stāvvietu, no kuras sākoties mūsu maršruts uz ūdenskritumiem. Mašīnu noparkojam maksas stāvvietā. Man gan ir aizdomas, ka tur varēja arī nemaksāt, jo diez vai tādas mazas pilsētiņas nomalē kāds maz apmaksas faktu pārbauda. Izpakojam Matīsa ceļojumu sēdeklīti, uzriktējam puiku Zigfrīda mugurā, un ceļš var sākties. Tikai neizdodas atrast ceļa sākumu. Tā nu dodamies atpakaļ ar kājām cauri visai pilsētiņai, pēkšņi atrodas arī norādes uz milzu staba ar megapadsmit norādēm un visiem viss kļūst skaidrs.

Ceļa sākums ir visai necils, ejam gar ciemata nomali, pa ceļu, kas norobežots ar ganiņu drātīm. Govis gan neredz. Matīsam ceļojums patīk, džekiņš sēžot savā sēdeklītī, visu laiku kaut ko dungo pie sevis. Tā nu kuļamies pa pļavām un mežiem, laiku pa laikam paveras kāds bergbliks vai alpenbliks. Diena gan ir visai nomākusies un apkārtne izskatās tāda nedaudz padrūma. Arī ceļš pēc kāda laika pārvēršas par salijušu govju taku, un iešana vairs nav tik forša.

Tiekam arī pie pirmā ūdenskrituma, iespējams, ka pa šo laiku esam jau kādiem pāris pagājuši garām tos nepamanot, bet ko lai dara? Ūdenskritums izskatās vairāk pēc krāčainas upeles, tomēr pastāvam un paskatāmies, citādi sanāks, ka pa velti esam nākuši. Paskatāmies un dodamies pa mežu tālāk.

Taka vispār izskatās aizdomīgi vismaz šajā posmā, izskatās, ka bez govīm pa to neviens cits nemaz nav gājis. Pa ceļam ieraugām dīvainu būvi, Zigrfrīds man mēģina iestāstīt, ka tā Vācijā glabā bišu stropus, saliek pa vairākiem vienā būcenī un viss. Nekādu būris no būra vismaz desmit metru attālumā, visi vienā kaudzē un miers.

Beigu beigās, kad man jau pārgājiens bija diezgan apnicis, mēs nonācām pie galvenā ūdenskrituma Buchenegger. Jāatzīst, ka šis nu nelika vilties, īsts ūdenskritums ar ūdeni, kas krīt nevis tek pa akmeņiem. Matīsam arī šī štelle patīk, nolemjam turpat ūdenskrituma pakājē papusdienot un safotografēties. Tā nu pie ūdenskrituma pavadām kādu pusstundu un tikai tad dodamies atpakaļ uz Steibis. Tagad ir mana kārta nest Matīsu, puika jau ir nedaudz piekusis un laiku pa laikam mēģina niķoties, bet salīdzinot ar dienām, kas nāks, tie vēl par īstiem niķiem nemaz nav saucami. Atpakaļ ceļā nekā ievērojama nav, labi, Alpi izskatās smuki no jebkura skatupunkta, bet tā nekas elpu aizgrābjošs gan nebija. Pēc maniem uzskatiem visi pārējie nevis iet, bet velkas, tā nu mēs ar Matīsu nodarbojamies ar atraušanos un gaidīšanu. Viens gan ir pozitīvi: te nav odu, nu nekādu, neviena paša. Līdzīgā Latvijas mežā odi jau sen būtu, ja ne labi paēduši, tad vismaz labi sakoduši, bet te nekā: stāvi bezvējā mežā zem koka un nekā neviena oda.

Atgriezušies pie mašīnas man sagadās misēklis, Matīsa krēsliņš tiek nolikts tik neveiksmīgi, ka puika norauj uz muti. Kā par brīnumu viņš nekādu traci neceļ, toties kad Zigfrīds sadomā dabūt atpakaļ mašīnas atslēgas, tad gan visi dabūjam dzirdēt Matīsa domas par šo faktu.

Nākamais pieturas punkts ir dzelzceļa modelītis, kas atrodas Oberstaufen pilsētiņas nomalē. No sākuma gan šķiet, ka esam iebraukuši sniega tīrītāju remonta boksā. Tomēr nedaudz paraustot durvis izdodas atrast īstās, tās, kurās pārdod biļetes modeļa apskatei. Modelis jāatzīst ir visai liels un diezgan labi izveidots. Nevar salīdzināt ar Mazo Berlīni Berlīnē, bet cienījami priekš tādas mazas pilsētiņas. Kādas pārdesmit minūtes veltām modeļa apskatei, paskatāmies kā braukā vilcieniņi, pavērojam no cilvēku figūriņām izveidotās sadzīves ainiņas. Man jau šķiet, ka vācieši ir traki uz dzelzceļu, nevienā citā valstī neesmu redzējis tādus dzelzceļa modeļus kā Vācijā un Šveicē.

Izštukojam, ka vajadzētu paēst un dodamies uz Oberstaufen centru, pieparkojamies pie baznīcas un dodamies meklēt ēstūzi. Skaidra lieta, ka neviena ēstuve nav pietiekami laba, labās ir slēgtas utt. Matīss aizmieg savos rateļos jau pašā apgaitas sākumā un turpmākajos notikumos aktīvi nepiedalās. Beidzot pēc pusstundas ilgiem meklējumiem, kuru laikā esam izstaigājuši gandrīz visu pilsētiņu, izņemot pašu centru, mums centrā izdodas atrast ēstuvi pārdesmit metru attālumā no mašīnas stāvvietas. Uzēdam zupu un desiņas un nolemjam atgriezties Kühberg. Pa ceļam papildinām pārtikas krājumus, vakaru pavadu dzerot alu un noskatoties Matīsa mēģinājumos apgūt staigāšanas mākslu.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …