14. marts

No rīta pamodies, paskatos pa logu un saprotu, ka nekas no mūsu lielā pārgājiena nesanāks. Migla kā rudens rītā, sauli neredz vispār. Mēs ar Maiju aizejam uz recepciju, tur apstiprina, ka nav jēgas (vispār jau, ja būtu jēga, mēs jau trīs stundas ietu pa taku) un iesaka mums iziet Tama lake taku. Ja paveikšoties, tad varbūt mākoņi nedaudz pašķiršoties un mēs, iespējams, tos vulkānus arī redzēsim. Sakravājam mantas un dodamies uz Whakapapa.

Migla ir nedaudz izklīdusi, taču laiku pa laikam kāds mākonis novelkas pa zemi. Kad speram kāju uz takas, nedaudz līņā. Pārgājiens nebūs garš – vien 18 kilometru pa samērā vienkāršu reljefu. Sākums ved gar upīti, nedaudz kāpums uz augšu, bet nekas īpašs. Nedaudz atgādina Skotiju, tā kā vakar lija, tad riņķī viss slapjš un vietām uz takas uzrodas pa strautiņam. Mēs nebūt neesam pirmie gājēji, laiku pa laika panākam un apdzenam citus tūristus.

Vienā ziņā jau smuki, laiku pa laikam vējš atnes miglu un neko tālu redzēt nevar, tāda sajūta, ka varētu atrasties jebkur uz pasaules. Tad migla pazūd un reizēm pat uzspīd saulīte, taču tas diez ko nepalīdz, redzamība ir labi, ja divi kilometri. Mēs lēnā garā dodamies uz priekšu, mūsu pirmais pieturas punkts Taranaki falls. Taču tā kā mēs ejam pa augšējo taku, mēs to ūdenskritumu nemaz nevaram lāgā saskatīt, ja neuzkāpjam pie vietas, kur tas gāžas lejā. Uzkāpju, apskatu un dodos tālāk.

Tā kā te nekādas skaņas, izņemot vēju un ūdeni, nav, tādēļ uzlieku austiņas un klausos podkāstus. No sākuma eju t-kreklā, lai ar ir ap plus desmit, auksti nav. Laiku pa laikam uznāk viegls smidzeklis, tad nākas uzraut lietus jaku. Visgrūtākā, nosacīti, pārgājiena daļa ir upītes šķērsošana pirms kāpiena uz Lower Tama lakes. Ne jau tādēļ, ka būtu grūti vienkārši pārlecamo akmeņu izvēle ir tik liela, ka tur nācās redzēt apstulbušus cilvēkus, kas stāv upītes malā un īsti nezina ko darīt. Es neļauju iespējām sevi apstulbināt un fiksi lecu no akmens uz akmeni upei pāri. Jāpiebilst, ka nu jau ir labs laiks, kopš esmu atrāvies no saviem grupas biedriem.

Tama ezeriņi pēc būtības ir pārkvalificējušies vulkāna krāteri un tādēļ izskatās tīri smuki, pat neskatoties uz miglu. Pie apakšējā stāvu izbaudu ainavu, cik nu to miglā var izdarīt, pie reizes pagaidot pārējos. Ja tā padomā, tad tādus īstus vulkāniskos ezerus es nemaz tik bieži neesmu apmeklējis. Varētu pat nokāpt lejā līdz ūdenim, bet kaut kā negribas pēc tam pa krauju rausties atpakaļ augšā. Un ja jau patīk rāpties, tad šī ceļojuma stāvākais kāpiens mums vēl ir priekšā, jo dodamies tālāk uz Augšējo Tama ezeru. Kāpiena garums ir vien kilometrs, bet dikti stāvs un tādēļ diezgan nogurdinošs.

Tikuši līdz vietējai augstienei, uzrīkojam nelielu pikniku. No šejienes var redzēt abus ezeriņus, ja izklīst migla, reizēm nevar redzēt neko. Mēs apsēžamies un sākam gaidīt brīnumu. Vēlāk mājās kartēs uzmērīju, ka tas nolāpītais vulkāns virs mums slējās vien četru kilometru attāluma un otrs sešu kilometru attālumā. Tongariro esamību pat nevar nojaust, ja nu tikai, ka mākoņi tumšāki. Ruapehu gan izdodas ieraudzīt vienu mazu gabaliņu, mākoņos baltumu, kas nekustas uz pāris sekundēm. Maija nolemj sākt atpakaļceļu, pēc kāda laika aiziet Atvars ar Initu, es vēl pusstundu cerībā pasēžu un ar’ dodos prom. Laikam šoreiz nav lemts. Maija ir stāstījusi, ka aukstā ziemas rītā to vulkānus varot redzēt pat no Paekakariki, tad iespējams, ja mākoņi izklīdīs, mēs varēsim viņus redzēt no Taupo.

Atpakaļceļš ir daudz vieglāks, jo lielākoties jākāpj uz leju, diena ir iesilusi un lietus ar vairs nelīst. diemžēl mākoņi spītīgi atsakās parādīt vulkānus. Maiju satieku pie Taranaki ūdenskrituma. Piesēžam un pavērojam, kā cilvēki cenšas dabūt vislabākās bildes uz ūdenskrituma fona. Riņķī vieni vienīgi zviedri un vācieši, varētu padomāt, ka esam Austrijas Alpos. Sagaidām Atvaru un Initu, vēl nedaudz pasēžam un dodamies atpakaļ uz autostāvvietu. Sāk gribēties ēst un būtu tā kā laiks braukt tālāk.

Mēs ar Atvaru nolemjam tik viegli nepadoties un tomēr aizbraukt uz to vietu, kur mums no rīta būtu bijis jāsāk iet. Un aizbraukt uz Tongariro crossing sākumu. Braukšana būtu tīri tā neko, ja daļa ceļa nebūtu grantene un priekšā braucošā mašīnas vadītāja saprastu, kā ar mašīnu ir jābrauc tā, lai pretim braucošiem nebūtu jālien grāvī. Pie takas sākuma ir daudz brīdinoši uzraksti, cik var noprast, tad cilvēki ir galīgi traki. Pat tualetē izlikti plakāti, ka nedēļā vidēji te tiekot glābti divi cilvēki. Lielākoties problēmas sagādā pienācīga ekipējuma trūkums. Laika apstākļi te mainās ātri un reizēm var izrādīties, ka ar t-kreklu un šortiem vien nepietiek. Paskatoties uz augšu saprotam, ka pat ja mēs nolemtu iet pa to taku, mēs miglā neko daudz neredzētu un tāda klīšana pa miglu vien sanāktu.

Dodamies uz Taupo. Tas ar’ kādreiz bija vulkāns un tas, kas tagad ir ezers, patiesībā ir supervulkāna krāteris. Pēdējais megaizvirdums bija 180-jos. Mazāks bija 232.gadā, bet tad nomierinājies un pagaidām nekas nav redzams. Šis ir viens no iemesliem, kādēļ mēs vispār esam atvilkušies uz Ziemeļsalu. Sākotnēji Maijas plānā šī sala nemaz neietilpa, bet tad es pieprasīju supervulkānu, es viņus krāju. Pie Tokaanu ir skatupunkts, no kurienes var labi pārskatīt Okeānijas otro lielāko saldūdens ezeru. Nu es jau zināju, ka ezers būs smuks un viņš mani nepievīla. Ezera skatu baudīšanu gan nedaudz maitā lapsenes, kas te lielākoties pārtiek no tūristu atstāto saldumu papīru atliekām.

Laiks braukt uz mūsu naktsmītni, tai booking ir megareitings, gribas redzēt, ko viņi mums tādu piedāvās. Viss motelītis ir smuki sakopts Taupo ezera krastā, mūsu mājiņā ir pat burbuļvanna. Saimniece gan ir klikšķis uz eļļas smaku, viņa jau no sākuma piekodina, ka lai mēs, pasarg’ Dievs, necepam zivis, piesmirdināšot vēl māju. Nu okei, noliekam mantas, nedaudz atpūšamies un braucam uz karstajiem avotiem. Pirms prombraukšanas Maija iet noskaidrot, kur te ir labākie fish and chips. Saimniece esot dikti satraukusies un piekodinājusi tos neēst mājiņā.

Lai ar’ vulkāni no ārpuses izskatās mierīgi, tektoniskie procesi turpinās un te Vaikato upes malā ir pāris karstie avoti, kas nedaudz iekārtoti sabiedrības vajadzībām. Šī vieta ir par velti un tādēļ neko daudz no tās nesagaidu. Patiesībā, ja es būtu zinājis, kas te ir patiesībā, būtu ielaidis mājiņā vannā karstu ūdeni un sēdējis tur. No stāvvietas nākas iet puskilometru, tad ejot uz to baseinu, atdauzu savu sāpošo kājas pirkstu un man vieta riebjas, pirms es tur esmu ticis iekšā. Visu laiku biju sapīcis, bet pārējie gan šķiet pasākumu izbaudīja. Kad esam izmērcējušies, dodamies meklēt ko ēdamu.

Saimnieces ieteikumus ignorējam un piebraucam pie šurpbraucot noskatītās ēstuves. Kā jau vienmēr, gaidīt nāks pusstundu. Kā vienmēr, manu karti neņem pretī un Atvars samaksā par visiem. Kā vienmēr pie friškām nevar dabūt tīru majonēzi, bet jāņem ar kaut kādu piejaukumu. Bet tas netraucēja mums uzrīkot pikniku Taupo ezera krastā, vērot saulrietu un vietējo maoru tjūnēto BMW.

Vakarā mēs ar Maiju nedaudz pastaigājam gar ezera krastu, izskatās, ka vulkāns nedaudz kūp, jo daļa debesis ir smuki sarkanas un tad kā ar nazi nogriež uz parastām bez putekļu piesārņojuma. Vakarā sāk gāzt lietus, tā pa īstam, ka mani ārā izžautie peldšorti, acumirklī pazaudē visu savu žūšanas progresu.