14. jūnijs (Lillaz – Valnontey)

Brokastīs izvāru cīsiņus un sacepu olas, tā vismaz stāv pierakstīts, pats no tā neko neatceros. Šodienas pirmais galamērķis ir Lillaz pilsētiņa un tās ūdenskritumi. Lieki piebilst, ka par tiem neko dzirdējis līdz šim nebiju. Ja ūdenskritumi, tad ūdenskritumi.

Brauciens ir ap kādiem četrdesmti kilometriem, vismaz tā domā Ivars. Izbraucam no savas ielejas, pabraucam pa galveno ieleju un atkal nogriežam vienā mazākā ielejā. Vietām serpentīni, bet ceļš visai labs, un ar busiņu izgrozīties varējām. Nonākuši Lillaz miestā ar prieku konstatējam, ka autosstāvietas maksas sezona vēl nav sākusies, noparkojamies un dodamies uz ūdenskritumiem. Ernestu iesēdinām viņa mugursomā, Zigfrīds uzņemas viņu nest, un ejam ar.

Tā kā ūdenskritumi ir visai populāra atrakcija, tad taka ir civilizēta un pamatīgi iekopta. Es savā naivumā biju domājis, ka  tur būs kārtējais strautiņš, kas pa klinšu sienu velsies lejā.  Ūdenskritums vai, pareizāk sakot, ūdenskritumi mani patīkami pārsteidza. Viņi tur patiešām gaumīgi ierīkojušies ar visu varavīksni, ūdens migliņu un tā. Plus neliels troksnis,. Lai cilvēki jūt, ka lietas te ir pa īstam. Viņus var apskatīt no apakšas, tad var uzrāpties augšā un paskatīties visu kompleksu no augšas. Ja cilvēkam ūdenskritumi nav vienaldzīgi, bet līdz Niagārai vai Viktorijai negribas kulties, tad var apmeklēt arī šādus.

Gar ūdenskritumiem noganāmies kādu stundu. Beigās esam nonākuši kompleksa augšā, kur atklājam nelielu ezeriņu un vēl vienu ūdenskritumu. Tagad sākas ceļš lejup. Varētu jau sperties pa to pašu taku atpakaļ, bet tas nebūtu interesanti. Pie ezeriņa sastaptie tūristi apgalvo, ka lejā var tikta arī pa lauku. No sākuma gan uzsperos augšā kādā tuvējā klintī un no augšas nopētu pilsētiņu. Tad dodamies pa kāda zemnieka lauku uz ceļu un pa to jau kāpjam atpakaļ lejā.

Nonākam autostāvvietā, pa ceļam mums piesitas tantuks, kuru vajagot aizvest uz Konji (Cogne). Vieta mums ir, ņemam . Tantuks nāk no Ukrainas, un visu ceļu mums klāsta savu nepatiku pret Putinu. Viņu var saprast. Izlaižam Konjē pasažieri ārā un paši dodamies uz Valnontey.

Valnontey ir pavisam mazs ciematiņš, kā jau visi šejienes miestiņi, pārtiek no tūristu apkalpošanas. Blakus esošais stāvlaukums pēc lieluma ir samērojams ar ciematiņu. „šeit mūsu ceļi šķirsies. Maija ar savu mammu un bērniem dodies pastaigā pa vietējo botānisko dārzu, mēs ar Zigfrīdu dosimies pa kalu taku uz vienu no kalnu mājiņām Vitorio Sella, kur savulaik mīlējis pavadīt laiku pats Itālijas karalis. Sākumā arī Matīsam bija ideja doties mums līdzi, taču pirms ceļa sākuma viņš pārdomāja.

Tad nu sapakojam mugursomu, ja interesē, tajā ielikām kolas pudeli (labi zināms enerģijas dzēriens), pāris desmaizes un devāmies ceļā. No sākuma aizgājām garām botāniskajam dārzam, tas būs Maijas un bērnu apskates objekts. Nezinu kāpēc, bet botāniskos dārzus es īpaši nepanesu. Nu labi, var jau pastaigāt pa kādu eksotisku zemju dārzu, bet lai skatītos tās pašas puķītes, kuras var redzēt tepat uzraušoties kalnā, tas mani neuzrunā. Taka tehniskā ziņā ir diezgan viegla, savulaik te acīmredzot ir gājis ja ne zirgu, tad vismaz ēzelīšu transports. Smuki izbūvēts serpentīniņš, kas vijas gar kalna malu uz augšu. Vienīgais takas mīnuss ir fakts, ka tā visu laiku ir ar kāpumu. Mani tas diezgan nogurdina.

Jo augstāk kāpjam, jo smukāks skats uz ieleju paveras. Te netālu tek arī upīte, kas vietām veido ūdenskritumiņus, te ir izveidoti skatu laukumiņi, un arī ūdenskritumi izskatās ļoti smuki. Vispār jau takas garums pēc apraksta ir divas ar pus stundas uz vienu galu, Mūsu mērķis vairs nebūt nav sasniegt kalnu namiņu, jo, paskatoties kartē pirmo identificējamo vietu – tiltiņš pāri upītei, nākas konstatēt, ka gājiena tempu nebūt neapsteidzam. Skaidrs ir arī tas, ka lejā palikušajiem tajā miestā piecas stundas noteikti nebūs ko darīt.

Pārgājuši pāri tiltiņam konstatējam, ka kāpšana ir pavisam citā kvalitātē, taka kļūst pavisam stāva. Kādā pļaviņā piesēžam un ieturamies, Zigfrīds nolēmis, ka viņam vairs negribas augstāk rausties, paliek uz vietas skatoties kalnu ainavas. Es viņam atstāju mugursomu un nedaudz pielicis soli, nolemju kādus pāris kilometrus vēl noiet.

Cilvēki pa taku iet visai prātīgi un atšķirībā no manis nekur nesteidzas. Nākas apdzīt, pa ceļam atrodams arī pussabrucis ciematiņš, tur pusdienas ietur skolēnu grupa. Aiz ciematiņa kāpšanas kalnā turpinās, taču gradients ir kļuvis lēzenāks un kāpšana vieglāka. Laiku pa laikam piestāju un nopētu apkārtni. Pāri upītei ieraugu ļoti vilinošu taku, ja mana karte galvā ir pareiza, tai mani vajadzētu aizvest līdz pat ūdenskritumam ar tiltiņu tikai no otras puses. Nolemju atpakaļ doties pa šo taku.

Taču līdz turienei vēl jātiek. Te iemaldos kāda kalnu strautiņa iztekā. Nekā jau nav, kādu hektāru liels purviņš, taču nepareizas takas izvēles rezultātā nākas lēkāt pa ciņiem, lai tiktu sausumā. Vismaz kādas izmaiņas. Beidzot nonāku pie vēl viena tiltiņa, kas ir aptuveni pusceļā līdz kalnu namiņam. Te nedaudz atvelku elpu un dodos uz noskatīto taku.

Jāatzīmē, ka šī taka ir ļoti iecienīta, te praktiski nav iespējams nolīst takas malā, lai pačurātu, vienmēr tuvumā ir kāds cilvēk,s un man ir aizdomas, ka arī viņus, iespējams, nomāc šādas pašas idejas. Pie noskatītās takas nākas aplauzties, tur izlikta aizlieguma zīme, pa to iet esot bīstami. Un te man uzzvana Maija ar jautājumu, vai vēl ilgi mūs būs jāgaida. Pēc manām aplēsēm kāda stunda. Griežos apkārt un eju atpakaļ.

Atpakaļceļā kārtējo reizi pārliecinos, ka kāpšana no kalna lejā ir daudz vieglāka nekā kāpšana augšā. Ceļš rit raitāk. Vienīgais tagad pretī nācēji sāk man uzdot jautājumus, vai vēl tālu jāiet. Nākas viņus apbēdināt  – jāiet patiešām ir vēl ļoti tālu. Zigfrīds sēž turpat, kur viņu atstāju, savācam mantas un kāpjam lejā. Esmu nedaudz noguris un atpakaļceļā par dabu un skatiem vairs pārāk nejūsmoju.

Tikuši lejā ieraugam, ka atstātie mielojas ar saldējumu. Matīsam gan nenoveicies, skrienot mums pretī puika nožaujas uz grantēta ceļa un nobrāž ceļgalus. Sākas raudāšana un vectēvs stiep puišeli pie ūdenskrāna, lai apkoptu brūces. Nedaudz atelsušies nolemjam doties uz vietējo sierotavu, te visur saliktas zīmes par siera pārdošanu. Tā kā sieri man garšo, visus mudinu doties un iepazīties ar piedāvājumu.

Nonākam līdz mājai, kurā vajadzētu būt sieru tirdzniecības punktam. Atrodam norādes un sekojam tām. Tā arī nesapratu, kurš te ir idiots, zīmju izlicējs, kas klientus aizved nekurienē, vai mēs, kas sekojam zīmēm. Beigu beigās noganījušies gar tādu divstāvu māju, pāris minūtes nospriežam, ja jau nav, tad arī nevajag, un dodamies uz mašīnu. Puišeļiem arī jau ir uzmetušies niķi, lietus ar sāk pilināt, vienu vārdu sakot, laiks doties mājās.

Mājupceļā velkamies aizmugurē mazam pikapam, kas ved mēbeles. Varam ievērtēt itāļu standarta mēbeļu komplektu. Laiks ir visai nomācies, un visi arī nedaudz saguruši, tikuši mājās nolemjam nekādos pārgājienos šodien vairs neiet. Vienīgais izņēmums ir gājiens uz bērnu pilsētiņu, tas Matīsam un Ernestam ir obligāts pasākums. Tā kā rīt ir Matīsa dzimšanas diena tiek sarunāts galdiņš mazā ceļmalas restorāniņā.