Lingo: A Language Spotter’s Guide to Europe by Gaston Dorren

Šo grāmatu iepirku pērngad, tikko bija atvērusies grāmatnīca Mr. Page. Iegāju apskatīties un šo grāmatu nopirku. Bodes koncepts nebija slikts, bet lielākā daļa no grāmatām nav manā gaumē. Mākslas grāmatas mājās ir katram, un tā ir tāda grāmatu kategorija, ar kuru īsti nezini, ko pasākt. Beigās iegrūd plauktā un ceri, ka pienāks brīdis, kad varēsi izfīrēt to no mājas.

Grāmatas mērķis ir aprakstīt Eiropas valodas daudzveidību angliski runājošam lasītājam. Angļu valodas pratēji bieži vien iedomājas, ka viņi runā vislabākajā no valodām, tik labā, ka nevienu citu nav vērts mācīties. Daļa nemaz neapjauš, ka viņu valoda patiesībā ir īsts valodu kokteilis, kuru radījuši daudzi iekarotāji un brīva izrunas interpretācija. Taču to var teikt par jebkuru valodu.

Katrai valodai tiek veltītas pāris lapaspuses, un ir jābūt tiešām ar eidētisku atmiņu apveltītam, lai visas interesantās nianses atminētos. Tādēļ grāmatu izlasot prātā aizķēries visai maz, bet kopējais iespaids par grāmatu palicis labs. Pērkot grāmatu es pārliecinājos, ka tajā ir minēta latviešu valoda. Latviešu valodai veltītajā nodaļā tika uzsvērta latviešu vēlme jebkurai nelatviešu personai un ģeogrāfiskajai vietai pieķibināt latviešu galotni un modificēt to savā valodā. Mums tas liekas pašsaprotami, bet pasaulē nav nemaz tik daudz valodu, kur šādā vīzē valodas lietotāji izklaidētos. Šai pat nodaļā man sagruva ilūzijas par autora kompetenci, viņš apgalvoja, ka latvieši Oslo vietā saka Oslos! Tas man lika kritiski izvērtēt viņa citvalodu piesauktos faktus, ja nu arī tie ir Oslos!

Katras nodaļas beigās atrodama neliela piezīme, par vārdiem, kas iefiltrējušies angļu valodā (no latviešu neviens), un vārdu, kuru derētu paņemt (latviešu aizvakar). Visādi citādi grāmata ir tieši tas, ko sagaidīju. Stāsts par pēdējo prūsi, par to, kā nomirst un atdzimst valodas. Par to, kādēļ franči izmanto dīvainu skaitļu sistēmu, kur viņi rāvuši tos klusos burtus. Par to kādēļ krievu valoda šķiet tik grūta un par to, ka somu valoda, iespējams, ir visvieglākā valoda pasaulē. Par dīvaino Balkānu valodas saimi, kurā nemaz nav tik daudz valodu cik nacionālisma. Par to, kādēļ spāņu valoda šķiet ātra un kādēļ Esperanto tā arī nekad nekļuva par universālu valodu.

Bija nodaļas, kuras es tā arī nespēju sagremot, piemēram, velsiešu daudzskaitļi, gramatiku. Radās priekšstats, ka ar ķīniešu intonāciju valodu man būtu vienkāršāk izlasīt. Grāmatas lielākais pluss ir tas, ka vari izlasīt pāris nodaļas un atlikt malā, atpūtināt smadzenes. Iespējams, ka man tā arī vajadzēja darīt, nevis pāris stundās izlasīt visu un brīnīties par pamatīgu putru galvā.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, ja vēlies ko vieglu un izklaidējošu par lingvistiku, tad droši ņem ciet, būsi gan izklaidēts, gan ieguvis pārpārēm interesantus faktus par Eiropas valodām.

Indoeiropiešu pirmdzimtenes meklējumi by Viktors Ivbulis

Šo grāmatu man vajadzēja nopirkt tai pašā brīdī, kad ieraudzīju tās vāku un nosaukumu. Reizēm tā vienkārši gadās. Man kaut kā vienmēr ir šķitis, ka šāda tēma mani interesē. Faktiski par indoeiropiešu izcelsmes problēmām nav nācies daudz ko lasīt. Lai man autors piedod, bet pirms šīs grāmatas izlasīšanas par viņu neko iepriekš nebiju dzirdējis. Grāmata man mēnesi nostāvēja mājās nelasīta līdz sagaidīja savu kārtu.

Šī ir viena no tām retajām grāmatām, kuras nosaukums tieši atbilst saturam. Viņa visa ir veltīta indoeiropiešiem un to pirmdzimtenei. Autors ir apkopojis bagātu faktoloģisku materiālu par šo tēmu un sastrukturējis to tā, lai arī plašāka publika spētu to saprast. Grāmatu varētu pat saukt gudrā vārdā par indoeiropiešu izcelšanās teoriju meta-analīzi. Te tiek salīdzinātas mūsdienās populārākās teorijas. Tās kopumā apskatot nākas secināt, ka patlaban nav cerības, ka tuvākajā laikā tiks izveidota kāda kopējā teorija, kas spēs sevī apvienot lingvistu un arheologu idejas par indoeiropiešu izcelsmi un sanskrita rašanos.

Pirms grāmatas izlasīšanas man par indoāriešiem viss bija puslīdz skaidrs. Latviešu valoda un sanskrits ir visai līdzīgas mēles. Senie balti savulaik izceļojuši no Indijas vai otrādi, un tad apmetušies Baltijas jūras krastos. Vēdām un latvju dainām ir daudz kā kopīga. Teiksim godīgi, man visas zināšanas balstījās uz kaut kur sagrābstītu informāciju, par kuras autentiskumu man nebija ne mazākās nojausmas. Rigvedu es, protams, nebiju lasījis ne oriģinālā, ne kādā no tulkojumiem. Par dažādām arheoloģiskajām liecībām saistītām ar šo tematu manas zināšanas bija niecīgas.

Neteikšu, ka pēc šīs grāmatas izlasīšanas man viss būtu salicies pa plauktiņiem. Patiesībā man galvā tagad valda diezgan liels haoss. Ar manām zināšanām nepietiek, lai patstāvīgi spētu kādu indoeiropiešu teoriju atzīt kā no pirksta izzīstu un izvēlēties pareizo, tādēļ runāšu par idejām, kas man grāmatā patīk.

Patīk, ka autors nav populists un nav nolēmis pasniegt kādu savu ideju smuku un noslīpētu kā tādu jauku stāstu. Tā vietā lasītājs bez ceremonijām tiek iegrūsts dažādu teoriju salīdzinošajā analīzē. Autors arī nepropagandē Indiju kā civilizāciju šūpuli un senu gudrības krātuvi. Man nekad nav patikuši fantasti, kas savus izdomājumus pasniedz kā īstenību. Domas sakrita arī pie latviešu un indiešu mitoloģijas salīdzinājuma. Arī man nekad nav bijusi skaidrība par latviešu dievību nozīmi un funkcijām, vēl jo vairāk par to, kā tās var izlobīt no visai nekonkrētajām latvju dainām.

Patiesība ir skarba, sanskrita pratējs un latvietis nespēs savstarpēji sarunāties bez problēmām. No kurienes nākuši indoeiropiešu senči, vēl precīzi neviens nezina. Nospraustais areāls ir liels, un katra pētījuma autors par āriešu (āriju) dzimteni bieži vien mēģina padarīt savu dzimteni. Arheoloģiskās liecības ir visnotaļ vispārīgas, un paies vēl daudzi gadi, līdz kāds tās sasistematizēs pienācīgi, lai visa teorija nebalstītos tikai uz kāda viena darbarīka formu. Lingvisti ir tikuši vistālāk, tomēr viņus bieži vien neviens par pilnu neņem. Lietai par labu nenāk arī tas, ka Indijā sāk dominēt ideja par Indiju kā visas civilizācijas šūpuli un skepse pret Rietumu pētījumiem un pētniekiem.

Interesanta ir nodaļa par Rigvedu un tās iespējamo izcelšanos vēdisko sanskritu un indoeiropiešu proto-valodas rekonstruēšanu. Pētnieki var tikai minēt, kad precīzi tapis šis darbs, jo tā pieraksts ir noticis salīdzinoši nesenā pagātnē. Daži pseidozinātnieki pat nekautrējas tās rašanos aizbīdīt pat līdz sešiem tūkstoš gadiem pirms mūsu ēras. Cik var noprast, mūsdienās seno valodu pētījumi piedzīvo norietu, un ar to aizraujas vien daži entuziasti, tādēļ daļa secinājumu jāizdara uz iepriekšējo pētnieku darbiem un tuvākajā laikā šai jomā varētu nekas jauns nespīdēt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Lasītājam būtu vēlamas nopietnas zināšanas arheoloģijā un lingvistikā. Sarakstīšanas stils ir visai akadēmisks un vietām pasauss. Bet nopietnu pētījumu jau citādi sarakstīt nevarēs. Grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus patiešām interesē šī tēma.

The Unfolding Of Language by Guy Deutscher

Šad tad mani pavelk uz tādu grāmatu lasīšanu, kuras nu nebūt nav tieši saistītas ar manu nodarbošanos. Labi, par tādām ir uzskatāmas vismaz 90% no manis lasītajām grāmatām. Šoreiz aiz gara laika nolēmu nedaudz pievērsties valodu jautājumiem vai precīzāk tam, kā valoda radusies. Mēs visi zinām, ka dažreiz filmu veidotāji saņemas un izdomā kādu rūķu valodu, kurā tad pāris epizodēs aktieri sarunājas ar neartikulētu skaņu palīdzību un skatītājām apakšā atliek lasīt surdotulkojumu. Reizēm gadās, ka kāds fantasy rakstītājs izgudro kādu valodu, un tad lasītājam nākas sisties cauri senelfu valodas paragrāfiem, kas veltīti meditācijai par svētbiržu ietekmi uz elfu rūķu ekonomiskajām attiecībām. Tomēr galvenais jautājums ir, kā ir radusies latviešu valoda kā tāda un citas valodas.

Sākumā skatoties uz katru valodu atsevišķi, rodas pārliecība, ka tas ir pilnīgs un pabeigts konstrukts, kas vieglāk vai grūtāk ir apgūstamas katram gribētājam. Lielākā daļa no valodas gramatikas noteikumiem ir pārdomāti, varētu padomāt, ka tālā senatnē kāds ir piesēdies, visu sīki pārdomājis un izdevis dekrētu. Ja paklausāmies agrīnos valodniekus, tad nespeciālistam ir skaidrs, ka senatnē valodas kopumā bija daudz sarežģītākas ar vairāk locījumiem un pat dzimtēm, kas ļāva precīzāk izteikties. Mūsdienu valodas šķietami iet uz leju, paskatāmies kādā „bedrē” ir angļu valoda, ne tur dzimtes, ne locījumi, tik vien kā jāzina, kā get pareizi ielikt teikumā. Šī problēma tika identificēta jau senajā Romas impērijā, kur gudri ļaudis kurnēja par latīņu valodas tendenci kļūt gramatiski aizvien prastākai un izrunu kropļojošai. Skaidra lieta, ka, iespējams, Bābele nemaz nav izdomājums, bet gan kādas varenas pirmsrakstību valodas simbols, kas bijis tik jauks un pilnīgs, ka tikai cilvēki ar savu rakstību un izkropļošanu spējuši to sagandēt.

Autors, balstoties uz savu pieredzi, kura viņam ir visai liela, cenšas vispārējos vilcienos apstāstīt savu ideju par to, kā ir notikusi valodas evolūcija laika gaitā un kā no „Koks āboli ēst” valoda evolucionējusi līdz „Vakar ap pulksten sešiem piegāju pie ābeles un apēdu pāris ābolus”. Neteikšu, ka visu no aprakstītā sapratu, autors grāmatu sāka ar valodas dekonstruēšanas instrumentārija aprakstu, tad nu varam izlasīt, kādēļ tiek pazaudēti locījumi, Grimmu likums, kā rodas jauni īpašības, apstākļa un darbības vārdi, kā tiek reducēti gari sakāmie uz vienu vārdu, un kā dažādi izņēmumi palīdz mums uzkonstruēt ideju par pirmvalodas struktūru. Tad pašā pēdējā nodaļā tas viss tiek savilkts kopā, un soli pa solim mēs tiekam aizvesti līdz iespējamai pirmvalodas koncepcijai un valodas struktūrai kā tādai.

Grāmatā uzzināju daudz interesantus faktus, sapratu, ka latvieši ir diezgan labā līmenī saglabājuši savas valodas pamatus salīdzinot ar citām indoeiropiešu tautām, un varbūt nemaz nav tik slikti, ka mums ir tās konjugācijas un locījumi. Mēs arī neesam pazaudējuši gandrīz visus patskaņus vai līdzskaņus, kā tas ir gadījies ar citām valodām. Nē, kurzemnieki gan ir īsti valodas bendētāji ar saviem viš un bezgalotņu vārdiem. Protams, mūsu valodā govs joprojām skan gandrīz tāpat kā sanskritā, un tas jau vien ir sasniegums. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kurus interesē valoda, lingvistika vai vienkārši interesants lasāmais.

In the Land of Invented Languages: Esperanto Rock Stars, Klingon Poets, Loglan Lovers, and the Mad Dreamers Who Tried to Build A Perfect Language by Arika Okrent

Kā redzams pēc grāmatu nosaukuma, garie grāmatu nosaukumi nebūt nav pazuduši līdz ar viduslaiku aiziešanu. Šad tad man uznāk vēlme palasīties kādu populārzinātnisku grāmatu par valodām. Šoreiz, pētot kindle veikalā pieejamo literatūru, nejauši uzdūros uz šo grāmatiņu. Skaidra lieta, ka man kā cilvēkam, kas informēts ir tikai par esperanto eksistenci un par citām mākslīgi izveidotām valodām nojauš tikai miglaini, šāda grāmata šķita tīrā debesu dāvana.

Valodu izdomāšana, šķiet, ir tikpat veca kā cilvēce. Laiku pa laikam kādam gudriniekam ienāk prātā izveidot valodu, kura būtu loģiska, viegli iemācāma, sakārtotu cilvēka domāšanu un bonusā nestu pasaulei saticību un mieru. Kā likums, tiek uzstādīti tieši šādi valodas izveidošanas mērķi. Tad atkarībā no rocības un apstākļu sakritības izgudrotājs sēž pāris gadus vai desmitgades un izdod monogrāfiju, kuru izlasa pāris viņa draugi un kurā runā labi, ja izgudrotājs. Labākā gadījumā grāmata nonāk kādā bibliotēkā, kur tā stāv aizmirsta.

Arī pašu jaunizcepto valodu cepšanas veidi ir tikai pāris. Viens ir samest katlā vairākas populāras valodas, izveidot vārdu krājumu, sastādīt pārsimts lapaspuses biezu gramatikas likumu grāmatu un gatavs. Otrs veids ir visus vārdus censties pārvērst simbolos, bet lai nesanāktu kā ar hieroglifiem, tad vēlams, lai simboli izrietētu loģiski viens no otra. Tad parasti uzzīmējam pāris pamatsimbolus, izskaidrojam principus, kā saliekot kopā zeme ūdens un uz leju uzzīmēt lietu un staigājam lepni apkārt. Vēl ir veids visus vārdus saklasificēt grupās un katrai grupai iedodam pa zilbei. Tad pēc klasifikācijas ejot lejā uz konkrēto vārdu izveidot unikālu zilbju salikumu, kas ne tikai rada sakāmo vārdu, bet dod mums arī informāciju, ko mēs ar to vārdu domājam. Cits veids ir sanumurēt visus vārdnīcas vārdus pēc kārtas un tad pateikt kaut ko 234 845 734, jocīgi, bet daži uzskatīja to par labu pavērsienu valodu izgudrošanā. Un tad ir vienkārši valodas, kur visi vārdi ir izgudroti.

Skaidra lieta, ka ar tik ierobežotu arsenālu ir diezgan grūti motivēt cilvēkus mācīties tavu izgudroto valodu, ja nu draugi aiz pieklājības. Visā pasaulē kaut cik normāli ir izdevies ieviest tikai Esperanto, un arī tā darbojas vairāk uz zinātnieku entuziasmu nevis rada reālas priekšrocības. Pat Soross ir tai atmetis ar roku un nesaskata perspektīvu. No pasaku valodām ir iedzīvojušās tikai Klingonu un Tolkina elfu valoda, bet arī tā balstās uz entuziastiem.

Grāmatas beigās ir labs izgudroto valodu saraksts, autore gan apstājusies pie piecsimt valodām, kas ir guvušas vismaz kaut kādu publicitāti. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, ir gan izklaidējoša, gan pamācoša. Palīdz arī apjaust, kas tad īsti ir valoda un kādēļ tās kurās mēs runājam ir populāras, bet tās kas izgudrotas ne.

The Information: A History, a Theory, a Flood by James Gleick

Šī nu ir viena no tām grāmatām, kuru es pasūtīju jau iepriekš. Kā jau tas vienmēr gadās, saņemot tā man vairs nešķita tik interesanta un noliku malā pie pirmās Šenona formulas pieminēšanas reizes. Tomēr nesen saņēmos un sāku lasīt. Grāmatas autors, manuprāt, sevi labi pierādīja uzrakstot grāmatu par haosa teorijas tēmu.

Autors savā grāmatā ir mēģinājis noskaidrot, kas tad īsti ir tā informācija, kā viņu izmērīt, pārraidīt un kāda ir tās nozīme pasaulē. Vai tiešām Visums ir tikai skaitļojamā mašīna, kas rēķina pats sevi? Vai informācija un entropija ir tas pats? Kā strādā bungu signāli Āfrikā? Cik efektīvs patiesībā ir Morzes kodējums? Autors tiešām ir centies, lai apskatītu visu informācijas koncepcijas attīstību no pirmsākumiem līdz mūsdienām. Kas pozitīvi, viņam šo vēsturi ir izdevies sakārtot daudzmaz hronoloģiski un nenotiek lēkāšanas no tēmas uz tēmu, kā tas bija grāmatā par haosu.

Diezgan labi uzrakstīta nodaļa par to, kā rakstība izmainījusi cilvēku uztveri un valodas strukturētību. Ir taču atšķirība starp to, vai tu vienkārši runā un to, vai tu savu sarunu pieraksti. Ja saruna tiek pierakstīta, tad tekstā izteiktie apgalvojumi neizbēgami kļūst strukturētāki un argumentētāki, vismaz teorijā, Arī cilvēka dzirdes uztvere klausoties un lasot ir diezgan atšķirīgas lietas. Rakstība savukārt dod iespēju nodot zināšanas no paaudzes paaudzē, un tas jau ir spēcīgs pieteikums uz civilizāciju.

Otra nodaļa, kuru vēlētos izcelt, ir veltīta mūsdienu interneta enciklopēdijām. Wikipēdija ir pasaules lielākā enciklopēdija, tomēr rodas jautājums, cik daudz informācijas patiesībā ir vērts saglabāt, cik tā ir būtiska. Vai mums ir jēga no atsevišķa šķirkļa, kas apskata Jāņonkuļa velosipēda aizmugurējo zobratu? Vai ir jēga saglabāt visus twittera tvītus? Es personīgi domāju ka nav, bet ir cilvēki, kuriem tas šķiet svarīgi.

Protams, netiek aizmirsts arī Babbage ar savu diferencālrēķinu mehānismu, kas gadu no gada kļuva arvien komplicētāks un lielāks, bet strādāja tikai daļēji. Uzzinām arī par Dawkins memēm – jeb ideju un konceptu evolūciju, kas ejot no cilvēka uz cilvēku dzīvo jau pašas savu dzīvi. Nedaudz apskatīts saprātīgu mašīnu iespējamības koncepts, vai ir iespējams algoritmizēt saprātu, un kas tas vispār ir saprāts.

Kopumā diezgan sakarīga grāmata, kas cenšas lasītājam pavēstīt par to, kas tad īsti slēpjas aiz tiem bitiem un baitiem. Papildus ir arī diezgan īsi, bet labi pastāstīts par sakaru līdzekļu un skaitļojamo mašīnu attīstības vēsturi. Kopumā grāmatai dodu 10 no 10 ballēm.

Embassytown by China Mieville

Taisni vai pašam neticas, ka tik labs autors man tik ilgi bija palicis nepamanīts. Izskatās, ka tas patlaban tiek nopietni kompensēts, šī jau ir piektā šī autora grāmata, kas izlasīta pēdējā pusgadā. Grāmatu biju pasūtinājis jau pirms tās iznākšanas, centos nemaz nelasīt par to, kas tur būs, lai būtu interesantāk. Diemžēl nesanāca, un nejauši izlasījās šī atsauksme lasītājas piezīmēs.

Šoreiz autors mūs ieved pavisam jaunā pasaulē, kas nemaz nav līdzīga ar iepriekšējos darbos sastapto (vismaz tajos darbos, ko es esmu lasījis). Šajā pasaulē visu notikumu atslēga ir valoda. Valoda, kurā nav iespējams melot, kuru nav iespējams sintezēt, bet bez kuras iztikt ir visai grūti. Pasaule Arieka ir viena no daudzajām Brēmenes zvaigžņu impērijas robežposteņiem. Te cilvēki dzīvo salīdzinošā izolācijā pašā Immer nomalē. (Immer ir tāda kā telplaika papildus dimensija, kurā notiek starpzvaigžņu ceļojumi.)

Tā nu kolonisti tur dzīvo, nodarbojas ar tirdzniecību, lai iztirgotu pa kādai biotehnoloģijai no Ariekas pamatiedzīvotājiem (Saimniekiem) un selekcionē Vēstniekus. Vēstnieki ir šīs grāmatas centrālais koncepts, tie ir neatsverami komunikācijai ar vietējiem. Viss noris visai labi līdz atlido jauns vēstnieks no pašas Brēmenes un ar savu runu izmaina pastāvošo lietu kārtību. Tagad cilvēkiem ir jācenšas ievārītā putra izstrēbt un izdzīvot.

Visi notikumi tiek vēstīti no Avice Benner Cho skatupunkta, viņa, mūsu valodā runājot, ir pieredzējusi astronaute/kosmonaute, kas ir viena no retajiem, kuriem izdevies pamest Embassytown un atgriezties atpakaļ. Ar viņas viedokli rēķinās, un bez tam viņa ir arī Saimnieku valodas sastāvdaļa, kas paver viņiem durvis uz meliem.

Grāmata iesākumā ir tāda nedaudz garlaicīga, it kā jau sižets risinās, bet īsti nevar saprast uz kuru pusi un kas notiek. Pēc jaunā Vēstnieka runas notikumi sāk attīstīties straujāk, un dzīve Emabssytown sāk ritēt raitāk. Sākumā biju nedaudz neizpratnē par Saimnieku īsto nozīmi, šķita, ka tā ir tāda kā supercivilizācija, kas ļāvusi zemes iedzīvotājiem nodibināt nelielu pilsētu pārstāvniecību savā pilsētā, un tie nu pārtiek no Saimnieku pamesto zināšanu kripatām, ja autors bija gribējis radīt šādu priekšstatu vismaz sākumā, tad viņam tas izdevās. Jebšu arī es pārāk daudz esmu saspēlējies Starcraft un manī svešas rases izraisa ksenofobiju.

Cilvēki šo žanru ir nodēvējuši par semiotisko zinātnisko fantastiku, lai nu tā būtu, kur nu neesmu stiprs, tas ir zīmēs un to nozīmēs, bet tas netraucēja lasīt grāmatu un priecāties par visai negaidītiem notikumu pavērsieniem, kurus tiešām ir grūti uzminēt iepriekš. Problēmas risinājums man likās pārāk vienkāršs un neticams, bet ko lai saka, nevienu Saimnieku dzīvē redzējis neesmu. Grāmatai liekamas 10 no 10 ballēm un ieteiktu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas faniem.

Origins of the Specious: Myths and Misconceptions of the English Language by Patricia T. O’Conner

Laikam jau fakts, ka studiju gados koju istabiņu dalīju ar cilvēku, kas mācījās par tulku, nav palicis bez sekām. Laiku pa laikam mani pārņem vēlme palasīties kaut ko par lingvistikas tēmām. Arī šī grāmata manā grāmatu plauktā nonāca nejauši, es pat nespēju izskaidrot, kādēļ es viņu nopirku.

Grāmatas autore savu ikdienu ir vadījusi gan kā žurnālu redaktore, gan kā valodas speciāliste dažādos ASV radioraidījumos, kuros viņa klausītājiem skaidro dažādas valodas nianses. Gan to, kā radusies modernā angļu gramatika, gan to, kā uzņēmīgi gramatikas grāmatu sastādītāji spēj latinizēt veselas valodas. Šķiet, ka autorei radio daudz nav maksāts, jo viņa daļu no stāstītā nolēmusi nopublicēt grāmatā.

Grāmata aizskar dažādas interesantas tēmas. Piemēram, tiek skaidrota vārdu, crap, shit, cunt, fuck izcelsme. Piesaukti dažnedažādi piemēri un analizēta vārdu nozīmes maiņa gadsimtu gaitā. Tiek paziņots, ka vistuvāk oriģinālajai valodai tiek lietota ASV angļu valoda, jo Britu salās imigrācijas dēļ valoda ir diezgan pamainījusies.

Liela grāmatas daļa tiek veltīta gramatikas likumiem, un tam, kāpēc daļa no tiem ir nepareiza. Te nu man jāatzīstas, angļu valodas gramatika man ir visai tumša bilde, un, lasot šo sadaļu, atklāju sev daudz ko jaunu. Dažādus konceptus, par kuriem man nebija ne jausmas. Piemēram, splitting infinitive. Izrādās, ka tas ir dziļu debašu vērts temats. No 1200tajiem gadiem līdz 1864. gadam visi to darīja bez raizēm, un tad iznāca garmatikas grāmata, kas paziņoja, ka tā darīt nedrīkst un viss. Pat tagad cilvēki nezina ko darīt.

Kopumā grāmatai lieku 8 no 10 ballēma, ja nedaudz interesē valodas, tad būs labs lasāmais. Reizēm piegriežas autores pasniegšanas maniere. Sākas katrs stāstiņš ar tādu nelielu riņķī apkārt ievadu, lai būtu interesantāk, bet diemžēl ne vienmēr šis ievads atbilst vēlāk apskatītajai valodas problēmai.

Through the Language Glass: How Words Colour Your World by Guy Deutscher

Šo grāmatu man ieteica izlasīt Lasītāja. Ieteikumu apskatījos un sapratu, ka tiešām mani šī grāmata interesē. Patiesībā šajā grāmatā apskatītā problemātika ir vairāk vai mazāk interesējusi vienmēr. Tātad, vai cilvēka pasaules uztvere mainās atkarībā no tā, kāda ir viņa dzimtā valoda, vai cilvēki, kuru dzimtās valodas atšķiras, realitāti uztver savādāk, vai kad es redzu zaļu krāsu un saku: „zaļš”, vai citai personai „zaļš” ir tikpat zaļš kā man? Skaidra lieta, ka šādu grāmatu es vienkārši nevarēju neizlasīt. Ar grāmatas iegūšanu gan bija nedaudz grūtāk, bookdepository viņa bija “out of stock”, Amazonē tik sen nebiju neko sūtījis, ka nemaz i negribējās. Iegāju Abebooks un izvēlējos lētāko variantu, pāris dienas gan pagāja, līdz grāmatu saņēmu.

Grāmata sastāv no divām daļām, pirmā veltīta krāsu uztverei un valodai. Deviņpadsmitajā gadsimtā seno autoru darbu pētītāji pamanīja dīvainu lietu. Homēra darbos dominējošās krāsas ir balta, melna un sarkana. Turpat ir sastopami izteicieni “jūra vīna krāsā”, “zaļš medus”. Parokoties dziļāk, atklājās, ka visos klasiskajos grieķu un romiešu darbos novērojama šāda dīvainība. Skaidrs, ka pētnieki izdarīja secinājumu – senie autori tā rakstīja tādēļ, ka viņi nespēja atšķirt krāsas un viņu pasaule lielākoties bija balti pelēki toņi, šur tur pa sarkanumam. Cilvēka acs acīmredzot no tiem laikiem ir evolucionējusi, un tagad mēs redzam visu krāsu paleti.

Skaidra lieta, ka šāds apgalvojums liekas smieklīgs, jo izriet no pieņēmuma, ka visam, ko mēs spējam saskatīt un izšķirt, ir jābūt nosaukumam mūsu valodā. Diez vai kāds apstrīdēs to, ka jebkuru ideju ir iespējams izteikt vai izskaidrot jebkurā valodā. Tā nu ar laiku šī teorija tika nodota aizmirstībā. Tomēr tas radīja jaunu pētniecības lauku – kā mūsu dzimtā valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Grāmatas otrā daļa ir sadalīta trīs apakšnodaļās, un ir veltīta iespējamajiem pierādījumiem, ka varbūt tomēr valoda ietekmē mūsu pasaules uztveri.

Valoda un dzimtes. Visi, kas kaut cik necik ir mācījušies angļu valodu, zinās, ka tur izņemot vārdu ship, nekam citam dzimti nelieto. Viņiem liekas dīvaini, ka, piemēram, mēs katram lietvārdam spējam pateikt, pie kādas sieviešu vai vīriešu dzimtes viņš pieder. Droši vien tikpat dīvaina mums liktos kāda Amazones džungļu tautu valoda, kurā ir piecpadsmit dzimtes – sieviešu, vīriešu, liels, utt. Varētu jau šķist, kas tur liels dzimtes, bet patiesībā, aprakstot kādu notikumu, mēs tās automātiski lietojam, un ir tāds nepieciešamais informācijas minimums, kas mums jāsniedz pavēstot kādu faktu. Grāmatā tas papildus ilustrēts ar daudziem piemēriem, dažām tautām ir svarīgi pateikt laiku, kad ir noticis notikums un cik ilgi notikums risinājies. Ja esi novērojis notikuma sekas, tad tev pareizi jānosaka notikuma norises laiks. Kaut ko sajauksi, sanāks, ka esi melis.

Valoda un orientācija telpā. Ir divi orientācijas veidi egocentriskā un ģeocentriskā. Ja pirmā ir pa labi, pa kreisi, tad otrā ir Ziemeļi Dienvidi, vai pret kalnu vai pa kalnu. Mums laikam ir kaut kāda kombinācija no abiem. Bet Austrālijā ir atrodama cilts, kas visu piesaistījusi reālajām debespusēm, viņu stāsti vienmēr būs ar precīzu debespušu uzskaitījumu. Viņi nekad neteiks tev priekšā ir skudra, skudra vienmēr būs Ziemeļos, Dienvidrietumos vai kā citādi. Viņiem ir grūti uztvert testus ar priekšmetu rotāciju, kas speciāli izveidoti tā, lai mulsinātu tos, kas lietas piesaista absolūtām koordinātēm. Ja godīgi, tad tieši šī nodaļa man šķita visspēcīgākais pamatojums, valodas spējai ietekmēt realitātes uztveri.

Trešā nodaļa atkal veltīta krāsām, lai reabilitētu pirmajā daļā apgāzto ideju. Aprakstīti dažādi testi kā pārbaudīt vai valoda pinas pa vidu krāsu uztverei vai ne. Apcerēta atšķirība starp siņij un goluboj. Apskatīti visnotaļ tehniski aspekti.

Kopumā grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja godīgi, mani viņa nepārliecināja, ka kaut kādu valodas īpatnību dēļ kāds Tumbatumbas tautas iedzīvotājs realitāti uztvertu savādāk nekā es.

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …