Blindsight (Firefall #1) by Peter Watts

Par šo grāmatu es uzzināju lasot fantastikai veltītu žurnālu. Tīri vai jābrīnās, cik daudz labu grāmatu es sava mūža laikā esmu palaidis garām. Vismaz tā man šķita izlasot recenziju. Jau sen esmu nolēmis izlasīt vismaz tās, par kurām man izdodas uzzināt, pasūtīju gan šo, gan nākamo sērijā. To, cik lēni tagad strādā bookdepository, zina visi. Un tā nu sanāca, ka brīdī, kad es beidzot grāmatas saņēmu, es jau biju kļuvis pavisam cits cilvēks, un viņu nemaz tik ļoti lasīt negribēju. (Ir tāda teorija, ka cilvēks, pērkot grāmatu, uz to neskatās, ka vajadzēs izlasīt, bet gan es gribētu būt cilvēks, kurš viņu ir izlasījis. Pēc kāda laika šis dvēseles stāvoklis pāriet, un tu attopies ar veselu grāmatu plauktu, kuras it kā ir, bet lasīt negribas.) Šai nācās gaidīt pāris mēnešu.

Zemi apmeklēja Jāņtārpiņi. Miljoniem citplanētu izcelsmes objektu parādījās Zemes atmosfērā un šķietami nofotografēja visu tās virsmu. Gudri prāti domā, ka aptuveni ar viena metra izšķirtspēju. Komētu pētniecības zonde visuma tukšumā uztver dīvainus radiosignālus. Zemes virzienā virzās kaut kas. Tas tēlo komētu. Uz Zemes noris diskusija, vai censties kontaktēties ar citplanētiešiem, kuri tik ļoti cenšas palikt nemanāmi. Beigu beigās sakomplektētā komanda ir visai dīvaina. Šizofrēniska lingviste, biologs, kurā vairāk ir tehnoloģijas nekā cilvēka, miermīlīgs karavadonis un vampīrs, kurš komandēs visu šo parādi. Nu un vēl cilvēku – novērotāju, viņam ir tikai puse no smadzenēm, toties viņš ir ļoti objektīvs. Tikšanās ar citplanētiešiem notiks uz Saules sistēmas robežas, vēlas viņi to vai nevēlas.

Šis ir mans mīļākais Zinātniskās fantastikas apakšžanrs – pirmais kontakts. Tas ir ticis apspēlēts daudz un dažādi, taču šīs grāmatas pieeja bija kaut kas pavisam īpašs. Sāksim ar to, ka komanda, kura izsūtīta, lai uzsāktu kontaktu, ir tikpat sveša mūsdienu cilvēkam kā citplanētieši. Lasītājām un arī pašiem komandas locekļiem laiku pa laikam rodas jautājums – vai viņi maz vairs ir cilvēki. Vampīrs – izmirusi cilvēku suga, plēsēji, kas palikuši tikai cilvēku atmiņās un ar peleoģenētiķu palīdzību atgriezti atpakaļ pasaulē. Viņu pasaules uztvere ir daudz pārāka par cilvēku, un viņu stratēģiskās plānošanas spējas ir tieši tas, kas vajadzīgs. Tas nekas, ka viņam sevi visu laiku ir jāsazāļo, lai apspiestu vēlmi nogalēt savu komandu. Pārējie nav labāki, cilvēki roboti, cilvēki ar dīvainu pasaules uztveri, taču viņus visus vieno kopīga ideja (vairāk uzdevums) izprast svešos.

Šī izpratne nav nekāda pastaiga parkā, un autors paceļ vienu no grāmatas centrālajiem jautājumiem: kas ir Saprātīga būtne? Vai maz paši cilvēki ir saprātīgi? Kā mēs varam būt saprātīgi, ja mūsu smadzenes simulē realitāti un lēmumu pieņemšanu? Ja šī virsslāņa nebūtu, vai kaut kas mainītos? Svešie tādēļ ir neizprotami, jo saprāta definīcija nemaz nav tik viennozīmīga. Iespējams, tās ir vienkārši von Neimaņa mašīnas, kas replicēdamās pārņem visumu. Iespējams viņas kopā tēlo saprātu, bet patiesībā viss šis saprāts ir tikai fikcija, ķīniešu istaba, kur katrs automāts pilda savu funkciju, radot iespaidu, ka sarunājies ar saprātīgu būtni. Grāmatas nosaukums Blindsight ir viena no šāda pasaules uztveres šķautnēm. Reizēm viss notiek pārāk ātri, lai mūsu saprāts spētu apstrādāt redzēto, bet tai pat laikā smadzenēs ir centri, kas ņem bildi pa tiešo, neapstrādājot to, nepiešķirot tai nekādu jēgu, bet vienkārši neapzināti reaģējot uz redzēto.

Nākamā problēma, kā izpētīt citplanētiešus, atklājot pēc iespējas mazāk informācijas par sevi. Kā veiksmīgi izlūkot un netapt pamanītam. Šajā jomā autors ir izvērsies daudz un plaši. Sīkāk nestāstīšu, lai nenomaitekļotu sižetu. Bet atrisinājums Zemes cilvēkiem nudien nav tik vienkāršs, kā sākumā likās, un nākas pieņemt netradicionālu rīcības plānu.

Tam visam virsū tiek uzklāti galvenā varoņa, objektīvā novērotāja Siri Kītona dzīvesstāsts, kas ļauj ieskatīties nākotnē, saprast to dīvaino pasauli, kādā autors ir iemitinājis mūsu pēctečus. Vispār jau tā nav ļoti tālu – nieka 2082. gads. Par to, kā cilvēki ielādē savas smadzenes datorā, un kas no tā sanāk, par moderno seksu, tehnoloģijām un pavisam ikdienišķām lietām.

Šī nav no tām grāmatām, kura izlasīsies vienā elpas vilcienā, laiku pa laikam būs jāapstājas, jāatvelk elpa un jāpārdomā izlasītais. Viņa jau nemaz nav tik daudz par svešu saprātu, viņa ir par cilvēku, par to, ka, iespējams, mūsu pašu saprāts mums ir visnotaļ svešs un nezināms, kur nu vēl, ja jārunā par citiem. Lieku 9 no 10 ballēm, iesaku izlasīt, paplašināsies zināšanu horizonts, autors liks aizdomāties par interesantiem jautājumiem un, ja ar to vēl ir par maz, te ir atrodami īsti vampīri!

The City of Mirrors (The Passage #3) by Justin Cronin

Ir jau pagājuši gandrīz veseli četri gadi kopš izlasīju Pārejas triloģijas pirmo un otro grāmatu. Cikla noslēgums iznāca pavisam nesen, un cik es zinu, viņu pārtulkos arī latviešu valodā. Tā kā arī tiem, kuri šo sēriju lasa latviski, būs iespēja uzzināt kā viss beidzās.

Divpadsmit ir iznīcināti, un viņu valdīšanas laiks ir beidzies. Izdzīvojušie var iziet ārpus sienām un atsākt zemju apgūšanu nebaidoties no nakts. Izdzīvojušo skaits ir pāri simts tūkstošiem, un šķiet, ka ar to pietiks, lai Ziemeļameriku atkal civilizētu. Taču kādā tālā metropolē Zero gaida. Gaida brīdi, kad viņš varēs paveikt iesākto līdz galam. Viņam nekur nav jāsteidzas, jo vampīri ir nemirstīgi. Viņa galvenais ienaidnieks ir Eimija, jo tieši viņa dāvāja cilvēkiem cerību un sacēlās pret viņa iedibināto kārtību. Zero ir pacietīgs.

Nebija jau nekādu šaubu par to, ka es šo grāmatu izlasīšu. Man jau arī gribējās uzzināt, kā tad tas viss beidzās. Un tā kā iepriekšējās grāmatās autors laiku pa laikam parādīja, ka viņš prot rakstīt un dara to diezgan labi, tad nešaubījos, ka arī te vismaz daļa no grāmatas būs labi uzrakstīta. Un šajā es nekļūdījos brīžos, kad grāmatā sākas spraiga darbība, autors nudien pacenšas uzrakstot to aizraujošu un malā nenoliekamu.

Lasot šo grāmatu noteikti uzzināsiet, kā tas viss beidzās, no kurienes radās tie cilvēki, kas pētīja vampīru periodu tālā nākotnē. Būs episkas cilvēku cīņas pret vampīriem gan dienā, gan naktī. Iepriekšējo grāmatu galvenie varoņi nenoliek karoti, bet cīnās par gaišāku nākotni. Eimija atkal nodarbosies ar savu mīļāko nodarbi – cilvēces glābšanu. Pīters būs visām pudelēm par korķi, un dažs labs strādās pie plāna B.

Taču diemžēl stāstā ir brīži, kad nekas praktiski nenotiek, un tajos autors nodarbojas ar mazsvarīgu otrā plāna personāžu dzīves aprakstiem, dabas apskatiem un iekšējām pārdomām. Un tad vēl tie ceļojumi uz paralēlo sapņu realitāti, tie mani ļoti kaitināja. Mēs jau zinām, kuri ir labie un kuri – sliktie, un uzsvērt tos papildus daudzu lapaspušu garuma varbūt nebija vajadzīgs. Grāmatā mierīgi varētu izmest ārā trešdaļu no teksta, un viņa no tā tikai iegūtu. Bet tās ir tikai manas domas.

Protams, mani interesēja Zero, pirmais un galvenais vampīrs. Kas gan bija tas, kas viņam lika iznīcināt visus pasaules iedzīvotājus? Te nu autors pacenties un uzrakstījis Feningam veselu apoloģiju nodaļas garumā. Varam uzzināt par viņa jaunumu un dzīves brīžiem, kas viņu noveduši pie cilvēces ienīšanas. Šī nodaļa bija viena no interesantākajām grāmatā un aiztaupīja ļaunajam varonim fināla monologus. Neteiktu, ka apoloģija bija pārliecinoša, jā, lasītājam ir ļauts iejusties Feninga ādā, bet viņa piedzīvotās pārestības ir smieklīgas salīdzinot ar to, ko viņš nodarīja pasaulei. Taču, jāņem vērā, kas stāsta mums to visu pats Fenings, kuram nav sveša patmīlība un sevis cildināšana.

Autors diemžēl nemāk nobeigt grāmatu, epilogs vien ir uz piecdesmit lapaspusēm. Nē, es nevaru teikt, ka neinteresants, taču atkal parādās jauni tēli un viņu dzīves. Kad tas jālasa uzreiz pēc lielā fināla, tas nedaudz nosit apetīti. Sāk šķist, ka esi iemaldījies jau kādā sērijas ceturtajā grāmatā.

Beigu cīņa, varētu teikt, ir klasisks vampīrgrāmatu noslēgums. Neteikšu, ka tas ir slikti, jo godīgi lasot šo triloģiju mēs visi klusībā cerējām, ka Zero dabūs pa purslām. Vienīgais kas mani pārsteidza bija Pītera liktenis, tas nu gan no autora puses nebija labi darīts. Taču pavisam mani grāmatā nokāva pašas beigas, gribējās grāmatu sviest stūrī (nesviedu, jo lasīju elektroniski un tas verķis varētu saplīst). Tas nu bija nedaudz pa traku!

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba un stabila triloģijas noslēdzošā grāmata. Te mēs saņemam atbildes uz visiem jautājumiem. Taču nevajag sagaidīt, ka šīs atbildes būs tieši tādas, kādas mēs paši esam iedomājušies. Autors nebūt neiet vieglākos ceļus un mēģina pārstāstīt standarta vampīrepidēmijas stāstu pa savai modei. Taču, lai salīdzinātu savus uzskatus par to, kā grāmatai jābeidzas ar autora padarīto, nāksies vien grāmatu izlasīt pašiem.

Monstri un metaforas: ieskats šausmu literatūras pasaulē by Bārbala Simsone

Par šīs grāmatas lasīšanu vai nelasīšanu nevarēja būt nekāda runa. Tam ir vairāki iemesli. Pirmais, autores iepriekšējā grāmata „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā”, lika man saprast, ka, ja tiks sarakstīts kaut kas līdzīgs, es noteikti būšu lasītājs. Otrkārt, es grāmatu dabūju ar pašas autores ierakstu tajā.

Katra cilvēka dzīvē pienāk tāds brīdis, kad viņš aizraujas ar šausmu literatūru. Man šis brīdis pienāca pēc tam, kad es izlasīju Edgara Alana Po stāstu krājumu „Nodevīgā sirds”, tad sekoja „Drakula”, vesela kaudze ar gotisko šausmu romāniem, Lavkrafts, un apogeju šī aizrautība sasniedza ar Stīvena Kinga daiļrades iepazīšanu. Tagad varu teikt, ka šausmu literatūra mani vairs tā neaizrauj, protams, ja vien tas nav Kinga jaunākais romāns, jeb stāstu krājums Lavkrafta pasaulē. Bet bija laiks, kad kvalitātei nebija nekādas nozīmes. Loģiski, ka rodas jautājums, kāpēc tā. Šī grāmata atbildēs uz šo un vēl daudziem citiem jautājumiem.

Pirmā daļa ir vispārīgs ieskats Šausmu literatūras teorijā un analizēti slavenākie rietumu autoru darbi. Te nekāds jauns ritenis nav atklāts, sevišķi cilvēkiem, kas par šo tēmu jau ir padziļināti interesējušies. Taču tāds, kas ar šādu padziļinātas literatūras analīzi saskaras pirmo reizi, te atradīs daudz kā jauna un interesanta. Centrālā ideja ir, ka cilvēkam dzīvē šausmas ir neatņemama sastāvdaļa, atzīstam to mēs sevī vai neatzīstam, realitāte no tā nemainās. Šausmu literatūra ir līdzeklis kā dažādas neracionālas bailes sevī pārvarēt un, iespējams, pat gūt prieku no paša pārvarēšanas procesa. Lasot šo nodaļu sapratu, ka visa mana iepriekšējā šausmu literatūras lasīšana ir bijusi pakārtota tā, lai lasot šo grāmatu es visus te pieminētos darbus būtu lasījis. Es esmu lasījis pat Šeridanu Lefanī un juku laikos izdotu stāstu krājumu, kurā ietilpa stāsts “Kā divi balti zirnekļi”. Protams, tā nav nekāda sakritība, jo autore savā darbā cenšas apskatīt to, kas jau ir izdots latviešu valodā un ko viņas potenciālais lasītājs, varētu būt lasījis.

Lasot sadaļu par Lavkraftu es, protams, pie sevis iesaucos “Ph’nglui mglw’nafh Cthulhu R’lyeh wgah’nagl fhtagn” nevis ikdienā lietoto saīsinājumu „Cthulhu fhtagn” tik labi bija uzrakstīts par viņa daiļradi! Varbūt es lāgā negribētu piekrist, ka viņa pakaļlēcēji nav spējuši radīt līdzvērtīgus stāstus Lavkrafta pasaulē, domāju, ka Nīls Geimens izdzirdot tādu apgalvojumu raudātu spilvenā.

Par pilsētas fantāzijas žanra attīstību, šausmu literatūras ietvaros man bija nedaudz cits skatījums, bet nevaru garantēt, ka man ir vispareizākais, jo es atšķirībā no autores neesmu pacenties visu hronoloģizēt un pārbaudīt.

Otrā daļa par bibliskajiem motīviem šausmu literatūrā jau ir daudz specifiskāka un labi ilustrē, ka ar Bībeles citāta pierakstīšanu grāmatas nodaļas sākumā vien ir par īsu, lai klasificētos kā no Bībeles iedvesmots darbs. Var autorei piekrist, ka Bībele ir daudzu šausmu stāstu pamatā. Taču jāņem vērā arī tas, ka Bībele, kā jau tas biezai grāmatai pienākas, satur sevī tik daudz stāstu un sižetu, ka tai pie lielas vēlēšanās var pielāgot jebko. Tomēr šajā grāmatā šis nav tas gadījums, autore “aiz matiem” neko nepievelk un izceļ saulītē darbus, kas tieši atbilst tematam. Godīgi sakot, es pat iedomājies nebūtu, ka par biblisku motīvu šausmu stāsta skaitās arī tas, ja kāds varonis iemet vampīram ar Bībeli, un tas pačib. Tā teikt fiziskā Bībeles dimensija. Šajā daļā ir iztirzātas vairākas Stīvena Kinga grāmatas, man personīgi tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Pirmkārt, varēju atsaukt atmiņā jau pasen lasītos darbus, un otrkārt, paraudzīties uz viņiem no nedaudz savādāka skatupunkta, kurā īpaši izcelta Bībeles ietekme.

Trešā daļa par šausmu žanru latviešu literatūrā, manuprāt, ir grāmatas lielākā pievienotā vērtība. Ja par iepriekšējo nodaļu tematiem man jau bija nācies lasīt pa kādai grāmatai, tad šī informācija bija pilnīgi svaiga. Vispirms viņa mani aiznesa atpakaļ bērnībā, kad lasīju Grīna darbus. Atgādināja par Kaijaka stāstiem, kurus es sev par brīnumu atcerējos. Puriņu un Stradiņu šausmu grāmatas. Stradiņa “Dēmonu villa”, lai ar nebija nekāda augstā literatūra, man no pusaudža gadiem ir iespiedusies atmiņā uz mūžiem. Arī secinājumam, ka latviešu šausmu literatūras sižetiem un tēliem ir maz līdzības ar rietumu tradīcijām, ir segums. Manuprāt, tas gan vairāk tādēļ, ka vēl neesam pietiekami “rietumniecskojušies”, un gan jau ar laiku atradīsies kāds rakstnieks, kurš kleibēs stāstus atbilstoši šausmu kanonam. Bet, kamēr tas nav vēl noticis, priecāsimies par to, ka mums viss ir mazliet citādāks. Biju arī patīkami pārsteigts, ka šausmu žanrā rakstošo rakstnieku, lai ar’ maz, tomēr ir atradušies. Būs jāizlasa kaut kas no Bereļa darbiem, vismaz viņa šausmu stāstus es noteikti sapratīšu.

Un tagad par pašu lasīšanas procesu, „Iztēles ģeogrāfija. Mītiskā paradigma 20. gadsimta fantāzijas prozā” bija ļoti laba un informatīvi bagāta, bet pats rakstīšanas stils bija akadēmiski pasauss. Šajā grāmatā stāstījuma struktūra ir jau tuvāka parastajam lasītājam, un teksts ir ne tikai piesātināts ar informāciju, bet arī raitāk lasās. Vēl lasot grāmatu, man bieži galvā ienāca doma, bet kāpēc nav pieminēts autors X vai grāmata Y. Tad nu nācās atcerēties, ka šausmu literatūras žanrs ir tik plašs temats, ka visu viņu pilnībā vienā grāmatā nemaz nevar iekļaut, un šī grāmata ir tikai ieskats, nevis kaut kāda pilnīga visaptveroša analīze. Un vēl ja šķiet, ka kādu aspektu autore palaidusi garām, tad nevajag satraukties (visticamāk, ka nodaļas sākumā autore ir jau definējusi, ko viņa grasās apskatīt), otrkārt, tas nozīmē, ka grāmata ir sasniegusi savu mērķi, izraisīt lasītājā interesi par tematu.

Ja patīk šausmu literatūra, tad šī grāmata ir obligāta lasāmviela. Nevajag baidīties (ja lasot grāmatu par šausmu grāmatām, vispār vēl ir iespējams baidīties) par to, ka autore ar nazi izķidās visus šausmu stāstus kā tādu zivi un parādīs, ka pēc būtības tajos ir atrodam vienādas asakas. Un tādēļ, lasītājam būs jāmet viss šausmu literatūras žanrs pie malas, jo nebūs vairs interesanti. Tā nav! No tā lasīšana kļūs tikai interesantāka. Šīs grāmatas izlasīšana palīdzēs salikt jau lasīto šausmu literatūru vēsturiskajā un kultūras kontekstā, kur katra nākamā šausmu stāstu grāmatiņa iekritīs kā puzles gabaliņš savā vietā un ļaus paskatīties uz tās sižetu ne tikai grāmatas ietvaros vien. Lieku 10 no 10 ballēm.

Un tagad neliela darvas karotīte, pāris vietās autore nebija izdomājusi, kā izvairīties no viena un tā paša citāta lietošanas vairākas reizes. Tas radīja sajūtu, ka lasi to pašu lapaspusi vēlreiz. Bet, ja man jautātu, vai būtu reāli no tā izvairīties, tad atbilde būtu nē, jo citādi autores apgalvojums bez citāta šķistu nepamatots.

Некромант. Такая работа by Сергей Демьянов

Sen nav lasīts nekas no fantastiskā bojevika. Pareizāk sakot, kopš pērnā gada septembra. Šī atklāsme mani tik ļoti šokēja, ka nācās mest visu citu lasāmo pie malas un censties atgūt iekavēto. Pēdējā laikā esmu ļoti palaidies un šo žanru lasu salīdzinoši maz. Bet nu galīgu draņķību arī īsti negribējās lasīt. Tādēļ izšķirstīju pāris „Мир фантастики” žurnālus, lai atrastu ko sakarīgu. Ek, bija laiki, kad man ar tādiem niekiem nebija jānodarbojas, paņēmu grāmatu un sāku lasīt, neiedziļinoties ir vai nav vērts.

Kirils ir parasts nekromants, dzīvo Maskavā, strādā lielākoties naktīs. Viņa ikdiena ir saistīta ar tiem, ko parasti cilvēki sauktu par pārdabiskiem spēkiem – vampīri, zombiji, dēmoni un citi mošķi. Kā jau katrā amatā, arī šeit ir izvēle. Viegla nauda ceļot augšā zombijus un pārdot tos celtniecības darbiem vai arī ievērot kādus principus un censties būt godīgam pret savu sirdsapziņu. Kirils ir izvēlējies otro variantu, un viņa dzīve no tā vieglāka nekļūst. Principi jau ir tāda neelastīga lieta, un ko darīt gadījumā, ja vecākais pilsētas vampīrs vēlas, lai Kirils atsauktu no nāves kādu vampīru.

Ja ir gadījies lasīt ciklu „The Dresden Files”, tad šajā grāmatā atradīsiet daudz līdzību. Pasaule, kurā maģija ir ikdiena, parastie cilvēki to neredz vai ignorē. Burvji, mediji, nekromanti un vampīri cīnās par vietu zem saules. Ir salīdzinoši labie un ir sliktie. Visu laiku noris karš un tajā, ka pasauli nav pārņēmuši neradījumi, ir liels labo nopelns. Viņi izravē sīkos mošķus, kontrolē to populāciju, nedaudz iegrožo vampīrus, apkaro izlēcējus no pašu vidus. Nedaudz palīdz arī iekšlietu struktūru speciālās nodaļas, bet valdības iestādēm jau pašām ir savi mērķi.

Šī grāmata ir piedzīvojums ar nelieliem detektīva elementiem. Sižetā noslēpumu kā tādu nav. Acīgs lasītājs atkodīs visu pirmajās simts lapaspusēs, autors jau arī neko neslēpj. Kas netipiski, galvenais varonis ir labi nostrādāts. Viņa rīcību un motivāciju patiešām var saprast, liela daļa grāmatas veltītas viņa iekšējām pārdomām. Diezgan interesants tips, kurš nevēlas savā tuvumā nevienu. Viņam ir bēdīga pieredze no iepriekšējās laulības. Iekšējie dialogi atklāj nekromanta pasauli visā tās krāšņumā, cik viegli ir mēģināt kļūt visvarenam ejot pāri līķiem un kā no tā izvairīties. Par to, kas tad patiesībā ir mazākais ļaunums Kirila izpratnē un, ka principus tomēr reizēm var nākties pārkāpt. Par to, kas ir dzīvība un nāve no nekromanta skatupunkta, un kādēļ piecelt zombiju ir slikta lieta.

Kirils nav nekāds supervaronis, viņam nav nekāda fenomenāla talanta, lai gan reizēm viņam aizdomīgi veicas. Viņam arī mūždien ir bail, un to autors cenšas pasniegt kā konkurētspējīgu priekšrocību. Tas uz beigām sāka kaitināt pēc desmitās reizes, es jau tikpat labi, kā pats kirils apjēdzu, ja tur ir mošķis ir jābaidās un nevajag atslābt. Arī grāmatas fināls bija tāds nekāds, atgādināja meksikāņu seriālu, kur visa ģimene pēc gadu desmitiem beidzot atrod visus pazaudētos ģimenes locekļus.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Laba izklaide, ja iznāks vēl kāda grāmata šai sērijā un varu derēt, ka iznāks, tad noteikti izlasīšu arī to. Autoram viennozīmīgi ir potenciāls, un cerams, ka nākošā grāmata būs vēl labāka.

Intervija ar vampīru by Anna Raisa

Te nu man jāatzīst, ka es patiešām šo grāmatu vēl nebiju lasījis. Filmu gan biju redzējis, bet nu mēs visi jau zinām cik „ļoti” filmā ir tas, kas rakstīts grāmatā. Tādēļ ieraudzījis, ka Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu „Intervija ar vampīru”, nolēmu beidzot izlasīt vienu no vampīru žanra klasiskajiem darbiem.

Luijs, dzimis astoņpadsmitā gadsimta beigās, zaudējis savu brāli nelaimes gadījumā īsti vairs nezina, ko pasākt ar savu dzīvi. Tādu viņu satiek Lestats, kurš, tīri savtīgu motīvu vadīts, pārvērš Luiju par vampīru. Luijs kā vampīrs ir aizvadījis jau vairāk kā divsimts gadus, un nu viņš ir nolēmis izstāstīt savu dzīves stāstu kādam žurnālistam.

Šis darbs pamatoti tiek uzskatīts par žanra klasiku. Te vampīri baidās no dienas gaismas, un noteiktos apstākļos vampīra sakostais pats spēj kļūt par vampīru. Tomēr šie vampīri nebaidās no krustiem un ķiplokiem. Arī nogalēt tos nemaz nav tik viegli.

Es teiktu, ka Raisas darbs ir tāds kā starpposms starp pērnā gadsimta sākumā rakstītājiem gotiskajiem romāniem un mūsdienu vampīru sāgām. Ja romānos, kas radās pēc “Drakulas”, visi notikumi tika atspoguļoti no upuru un vampīru nedarbu cietēju skatupunkta, tad šeit mēs varam uzzināt, kā tas viss izskatās no vampīra perspektīvas. Nenoliedzu, ka, iespējams, kaut kas tāds ir bijis sarakstīts arī agrāk, bet to man diemžēl nav nācies lasīt.

Grāmatas galvenie tēli ir Luijs, Lestats, Armands un Klaudija. Luijs par vampīru tiek pārvērsts negribot. Kurš gan to grib pats. Kā cilvēks viņš bija neizlēmīgs, nepārliecināts un depresīvs. Kļūstot par vampīru nekas daudz nemainās, tikai papildus viņu sāk pārņemt riebums pret jauno sevi un savām spējām. Viņš nespēj nogalināt cilvēkus nepiespiesti, kā to dara Lestats. Viņš sev ir sabūvējis dažnedažādus ierobežojumus un to pamatošanai ir gatavs ieslīgt garā filosofēšanā. Tomēr visas viņa apņemšanās patiesībā nav ne graša vērtas, visas tiek pārkāptas. Neskatoties uz vēlmi sevi pasniegt kā tādu inteliģentu vampīru, viņš patiesībā nespēj turēties pretī saviem instinktiem. Bonusā viņš vēl ir profesionāls pa straumi peldētājs, un to viņš dara gadsimtiem ilgi. Viņā nav nekādas pašiniciatīvas, vēlmes pieņemt lēmumus. Šo viņa īpašību labprāt izmanto Lestats un Klaudija.

Lestats, savukārt ir īsts paraugvampīrs, viņam patīk savus upurus apburt, pat sadraudzēties ar tiem un nejust nekādu žēlastību savus upurus nogalinot. Luijs viņam ir tikai finanšu avots un drošības garants. Vampīriem ir vēlams dzīvot kopa pa diviem, tā ir drošāk. Un, tā kā Luijs ir viņa “bērns”, tad viņus vēl saista vampīriem raksturīgā mīlestība.

Klaudija, savukārt ir Luija “bērns”, un viņa ir radusies nejauši, Lestata un Luija ķildas rezultātā. Klaudija ir līdzīga Lestatam, nežēlīga aprēķinātāja, tomēr viņa ir ļoti pieķērusies Luijam. Ir jau grūti būt vampīram, kas nodzīvojis ap gadsimtu, un tai pat laikā visu laiku atrasties maza bērna izskatā.

Ja godīgi, tad galvenais tēls man nekādas simpātijas neradīja, esošā dzīve viņam nepatīk, tomēr pats sev galu arī viņš netaisās darīt. Ar attapību viņš īpaši neizceļas, un praktiski ar viņu spēj manipulēt visi, kam vien nav slinkums. Arī viss stāstījums tiek pasniegts no viņa skatu punkta, un ir skaidrs, ka tieši viņš – nabaga Luijs ir vislielākais cietējs pasaulē. Tāds viņš autorei ir sanācis ļoti labs.

Liels uzsvars grāmata ir likts uz vampīru savstarpējām attiecībām. Tās pasniegtas tādā viegli erotiska manierē, jo vampīriem tak pienākas būt apburošiem un pievilcīgiem. Jāatminas, ka grāmata rakstīta septiņdesmitajos gados, tādēļ nekāda seksa te nebūs, ir tikai mājieni.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs vampīrstāsts, tīri vai gribās izlasīt arī otro daļu par Lestatu, kur varētu uzzināt šī vampīra viedokli par Luija stāstītajiem notikumiem. Man šķiet, ka tur viss varētu būt pasniegts daudz citādākā gaismā.

The Twelve (Book Two of The Passage Trilogy): A Novel by Justin Cronin

Latvijā tagad ir sācies lielais Pārejas bums. Tā pēc savas būtības ir neslikti uzrakstīta vampīru Apokalipse. Pirmo daļu varat apskatīties šeit. Twelve ir šīs triloģijas turpinājums, domāju, ka visi, kas jau paspējuši izlasīt Pāreju ir sapratuši, ka nekas vēl nav beidzies.

Vampīru Apokalipse turpinās, ar viena vampīra nāvi nekas nav izmainījies, tādi vēl ir palikuši veseli Divpadsmit. Viņu sekotāji ir miljoniem, bet cilvēki ir palikuši tikai ap simts tūkstošiem. Gan vampīriem, gan cilvēkiem ir skaidrs, ka šāda situācija ilgi nevar saglabāties. Un cilvēkiem ir laiks sacelties un pašiem izcīnīt savu nākotni.

Neteikšu, ka šī vampīru grāmata būtiski atšķirties no klasiskā scenārija. Sākumā ir traki zinātnieki vai seni noslēpumi. Tie iziet ārpus kontroles, un pētījumu objekti izmūk pasaulē. Skaidra lieta, ka visa cilvēce ir nolemta, un vampīrisms izplatās ātrāk par mēri. Beigās paliek saujiņa izdzīvojošo un milzīgs vampīru pūlis. Tālākais paliek autora ziņā – kā uzveikt vampīrus un aizvest cilvēkus uz gaišo nākotni. Ja tā padomāju, tad, šķiet, neesmu sastapies ar nevienu garadarbu, kur cilvēki beigās neuzvarētu, īsstāstos, jā, tur vampīri triumfē, bet grāmatās tur gan ne.

Interesants arī fakts, kā vampīru apokalipse globalizējas, ja Drakulā vampīrs lielākoties strādāja vienas pilsētas un ciema ietvaros. Gotiskajos romānos vampīri arī kā likums darbojās viena ciema vai pils ietvaros. Ja kāds ceļotājs vai ceļotāja pieklīda, tad sākās dīvainības, ja ne, tad viss mierīgi. Ar vampīriem kā epidēmijas paveidu pirmo reizi sastapos Stīvena Kinga darbos. Tagad jau vampīri atkal ir topā gandrīz kā pērnā gadsimta pirmajā pusē.

Šī grāmata viennozīmīgi ir labāka par pirmo daļu. Grāmatas sākumā lasītājs atkal tiek atsviests atpakaļ uz apokalipses sākumu. Un mēs iepazīstam pāris jaunus personāžus. Guilder, kurš pēc būtības ir visa šī pasākuma iniciators. Lila – grūtniece, kura šajos juku laikos gaida bērnu. Lawrence – vampīrs, bet ne tāds kā citi, viņam ir saglabājies saprāts, viņš nav neviena kalps. Ir vēl arī pēdējais Denveras aizstāvis, kas savas vampīru medību ierakstus publicē youtube. Šī Apokalipses notikumu sadaļa būtiski papildina lasītāj izpratni par notiekošo un piešķir nākotnes notikumiem papildus dimensiju.

Notikumos, kas noris simts gadus vēlāk, cilvēki Amerikā ir palikuši divos anklāvos. Vienā valda salīdzinoša demokrātija un tiek veikts metodisks darbs vampīru iznīcināšanā. Otrs, liela koncentrācijas nometne, kurā pie vadības ir vampīri un viņu pakalpiņi.

Grāmatas varoņi šī stāsta laikā izaug, viņiem parādās mērķi un pārdomas par pasaules kārtību. Viņi saprot, ka uz gaišāku rītdienu nav ko cerēt, ja vien pats par to necīnīsies. Tiek uzdoti arī jautājumi, vai maz ir vērts cīnīties, varbūt šī pasaule vairs nepieder cilvēkiem un pretoties liktenim vairs nav jēgas. Skaidra lieta, ka šādā situācijā ir vieta arī īpaši spilgtam ļaundarim Guilder, kuram viss šis pasākums ir tikai projekts. Projekts, kas ievedīs cilvēci jaunā attīstības fāzē. Savu jau viņš ir dabūjis, un pārējie viņu pārāk neinteresē.

TE BŪS MAITEKLIS (spoileris) Eimijas loma gan visā šajā pasākumā joprojām ir dīvaina, teiksim, ka es biju sagaidījis kaut ko vairāk un nopietnāk, nevis to transcendentālo figņu, kas sekoja beigās. Lai man kāds pastāsta, kāda bija jēga visu šo lietu mēģināt pabāzt zem daudz maz zinātniska izskaidrojuma. Šķiet, ka autors lāga nav varējis izšukot ko ar to Eimiju darīt, bet zina, ka lasītājiem šī simtgadīgā meitenīte patīk, un viņa darbā ir centrālais tēls, uz kuru veiktas daudzas atsauces. Kaut kā jau viņa jāizveido par to Pāreju starp pasaulēm, kur vienā pusē ir vampīri, bet otrā cilvēki. Varbūt, ka pēdējā grāmatā viss tiks izskaidrots, bet patlaban esmu neapmierināts ar nobeigumu.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, lasāma un, ja esi pievārējis pirmo daļu, tad droši ķeries klāt arī pie šīs, jo nekas jau vēl nav beidzies. Stiprāka par pirmo, tēli spilgtāki, motivācija izteiktāka un mērķi konkrētāki.

Songs of the Dying Earth by George R.R. Martin and Gardner Dozois

Šī grāmata mani grāmatu veikalā uzrunāja. Un man viņu vajadzēja nopirkt uzreiz un tūlīt. Ar mobilā telefona palīdzību amazonē man tas izdevās pāris sekunžu laikā. Netipiski man, sāku lasīt to jau tai pašā vakarā. Un tipiski sev konstatēju, ka esmu daļēji iepircies. Pirmkārt, grāmatā atrodamie stāsti ir apkopoti, lai atspoguļotu kādu no Jack Vance “Dying Earth” pasaules aspektiem. Otrkārt, man par šādu rakstnieku un grāmatu bija pirmā dzirdēšana. Par to, protams, liels kauns. Tātad biju nopircis grāmatu, kas sastāv no daudziem stāstiņiem, kur darbība norisinās lielā mirstošās zemes pasaulē ar bagātu monstru biotopu un burvjiem uz katra soļa.

Nebija nekāds brīnums, ka pēc pirmajiem diviem stāstiņiem man gribējās grāmatu nolikt malā, patiesībā izdzēst un aizmirst. Tomēr saņēmos un lasīju, vienmēr, kad man nebija nekā labāka ko lasīt. Pagāja divas nedēļas un pa bišķam grāmatu piebeidzu. Grāmatā ir ap divdesmit stāstiņiem, tomēr, manuprāt, lasīšanas vērti ir tikai kādi pieci. Tie vismaz ļāva izprast pirmējo pasauli, neko par to nezinot, neatstājot daudzas mistiskas atsauces uz lietām, par kurām tu diemžēl neesi lasījis. Pārējie stāsti, lai autori man piedod, bija tādi viduvēji darbi, kas cieta no pārliekas liekvārdības, kas acīm redzami ir hipertrofēta ideja par Jack Vance stilu.

Tagad stāsti, kas man patika:

Kage Baker “The Green Bird – Mirstošās zemes pasaulē burvjiem ir grūta dzīve, viņiem galvās turas labi ja trīs burvestības, kad tā izteikta, tad jāmācās no jauna. Tomēr, ja tev ir divi papagaiļi, kas nesaprot, ko paši runā, tad tu kļūsti par staigājošu burvju grāmatu. 10 no 10 ballēm,

Phyllis Eisenstein “The Last Golden Thread” – ja ģimenes bizness ir sēņu tirdzniecība, tad kļūt par burvi būs katra cilvēka sapnis. Stāsta varonim izdodas par tādu kļūt, palīdzēt smukām jaunkundzēm, sakārtot tēva biznesu un veikt citas interesantas lietas. 9 no 10 ballēm.

Tad Williams “The Lamentably Comical Tragedy (or the Laughably Tragic Comedy) of Lixal Laqavee” – par burvi var izmācīties ikviens, ja vien ir, kas māca. Tomēr ir būtiski, lai skolotājs mācītu no brīvas gribas. 10 no 10 ballēm.

Dan Simmons “The Guiding Nose of Ulfant Banderoz” – pasaules gals ir pavisam tuvu, un daži ir ieinteresēti, lai tas notiktu pēc iespējas ātrāk. Ir noslēpumaina maģijas bibliotēka, dīvainas nāves un gaisakuģi. Labs stāsts, visgarākais visā krājumā un arī, manuprāt, visinteresantākais. 10 no 10 ballēm.

George R.R. Martin “A Night at the Tarn House” – kādā nomaļā viesnīciņā vakarā satiekas burvji, krāpnieki, burvju mednieki, vampīri un citi mošķi, lai nokārtotu rēķinus. 10 no 10 ballēm.

Šo stāstu dēļ grāmatu ir vērts lasīt, tie pārāk nebalstās uz kontekstu, bet paši to rada. Kas zina, varbūt kādreiz izlasīšu arī pašu oriģinālo darbu un tad uz tiem stāstiem, kurus vēl atcerēšos, skatīšos pavisam citādi. Kopumā grāmatai dodu 6 no 10 ballēm, daži stāsti bija īpaši garlaicīgi.

999: Twenty-nine Original Tales of Horror and Suspense edited by Al Sarrantonio

Ideja iegādāties šo stāstu krājumu man radās visai sen, precīzāk, tūlīt pēc krājuma Stories: All-New Tales by Neil Gaiman and Al Sarrantonio izlasīšanas. Šķita, tas Sarrantonio nemaz nav zemē metams, un gan jau, ka pats ar mācēs sastādīt nesliktu stāstu krājumu. Tad gan viss piemirsās, līdz kādā Londonas grāmatu bodē uz pārdevēja jautājumu vai var palīdzēt, atbildēju, ka man vajag šo grāmatu. Diemžēl šādas grāmatas viņiem nebija, un nācās vien pasūtīt to no bookdepository. Kad grāmatu saņēmu, tā tradicionāli novārtījās mēnesi grāmatu plauktā un tikai tad sāku to lasīt.

Uz jautājumu, kāpēc grāmata nosaukta 999, Sarrantonio atbild – tāpēc, ka skatoties otrādi tas ir 666. Grāmatā ir divdesmit deviņi stāstiņi, ne visi ir šausmu stāsti un ne visi no viņiem ir šausmīgi. Pieminēšu dažus stāstiņus, kas man pašam patikās.

„Amerikanski Dead at the Moscow Morgue” by Kim Newan – stāsts patiesībā nemaz nav šausmu stāsts, bet tāda ironiska parodija par zombijiem un kultūru sadursmi. Amerikā ir sācis izplatīties vīruss, kas cilvēkus pārvērš zombijos. Kad zombiji tiek līdz Krievijai, krievi tos izmanto kā saulesbriļļu, pleijeru, videomagnetafonu un fotoaparātu avotu. Kamēr vien kāds krievu zinātnieks nenolemj atdzīvināt Rasputinu.

„The Ruins of Contracoeur” by Joyce Carol Oates – stāsts par kādu tiesneša ģimeni, kuri tēva koruptīvo darbību rezultātā tiek izstumti no sabiedrības un ir spiesti pārvākties uz savām dzimtas mājām. Protams, ka tur riņķī siro monstrs bērnēdājs, un arī laiks rit savādi. Interesants stāsts, kurā tiešām grūti uzminēt beigas.

„The Owl and the Pussycat” by Thomas M. Disch – šis nu tiešām ir šausmu stāsts, sākumā tu nemaz nevari saprast, kas ir Pūce un kas ir Runcis. Bet, kad saproti, tad lietas nostājas interesantā perspektīvā. Vairāk neko nevar stāstīt citādi sanāks SPOILERIS.

„Good Friday” by F. Paul Wilson – tipisks vampīru stāsts, tradicionāls. Vampīri ir pārņēmuši zemi. Interesanti, ka viss sākās Austrumeiropā. Stāsts ir par kādas mūķenes centieniem izdzīvot, jāatzīst visai veiksmīgiem.

„Excrepts from the Records of the New Zodiac and the Diaries of Henry Watson Fairfax” by Chet Williamson – stāsts par kādu bagātnieku ekskluzīvu klubu un kapitālisma īsto dabu, kas beigu beigās noved pie eksokanibālisma un ektokanibālisma.

„Catfish Gal Blues” by Nancy A. Collins – tipiska pasaka par muzikantu un nārām. Muzikantu piebeidz viņa paša alkatība. Neslikts un pamācošs stāsts.

„The Grave” by P. D. Cacek – gotisks stāsts par psihopātisku bibliotekāri un viņas atradumu mežā.

„Rio Grande Gothic” by David Morell – šis gan ir drīzāk detektīvs, nevis gotiskais stāsts. Policisti uz kāda ceļa sāk atrast pamestus apavu pārus. No sākuma izskatās,ka tas ir kāds jokdaru pasākums, līdz kādā no zābakiem neatrod arī kāju.

Kopumā stāstu krājumu vērtēju ar 8 no 10 ballēm. Pāris stāsti gan mani neuzrunāja vispār un pēc pāris lapaspušu izlasīšanas, viņus šķīru pāri, un nejūtos neko zaudējis. Domāju, ka katram te varētu atrasties kāds lasīšanas vērts stāstiņš.

Последнее желание by Анджей Сапковский

Šo nu laikam varētu saukt par grāmatu ciklu, kuru es novārtā esmu pametis vislielāko laika sprīdi. Par šo autoru zināju jau sen, bet kaut kā nekad nebija sanācis viņa darbus palasīt. Poļiem Sapkovskis ir tādā pašā cieņā kā bijušās PSRS valstīs Strugacki. Kā katalizators grāmatas izlasīšanai kalpoja pasen iznākušas datorspēles “Witcher” iegāde un paspēlēšana, šis fakts lika atcerēties par šī autora eksistenci.

Šī ir pirmā grāmata ciklā, kas veltīta dažādu nešķīsteņu un mošķu apkarotājam Geraltam. Geralts jau no bērnības ir speciāli gatavots dažādu vampīru, mežaveču, raganu un citu radījumu iznīcināšanai. Skaidra lieta, nekas nenotiek par velti, katram radījumam ir stingri noteikta takse, un ar labdarību Geralts nenodarbojas. Viņa pakalpojumi maksā dārgi, bet darbs vienmēr tiek paveikts godīgi. Tomēr Geralts, lai arī sabiedrībai vajadzīgas profesijas pārstāvis, rada aizdomas,un cilvēki labāk viņu redz ejam nekā nākam.

Godīgi sakot, lasot aizgrābtās recenzijas, biju sagaidījis no šīs grāmatas kaut ko nedaudz vairāk kā parasto bērnu dienu pasaku remeikus. Grāmatiņa sastāv no vairākiem stāstiem, kas mums ieskicē Geralta mošķu mednieka dzīvi. Šie stāstiņi tad arī ir adaptēti – “Skaistule un briesmonis”, “Sniegbaltīte un septiņi rūķīši” un vēl pāris pasakas, kuru sižetu zināju, bet nosaukumus vairs neatcerējos. Autors grāmatā laikam mēģina parādīt, ka uz tādām lietām kā labais un ļaunais ir jāskatās relatīvi, no apstākļiem. Tas tad arī ir Geralta nesaskaņu cēlonis ar dažādu ciematiņu un pilsētu iedzīvotājiem.

Kopumā priekš cikla ievada grāmata nav slikta, cerams, ka turpmākā sērija nebūs Brāļu Grimmu vai Šarla Pero pasaku atreferējums jaunās skaņās. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

Dark Banquet: Blood and the Curious Lives of Blood-Feeding Creatures by Bill Schutt

Grāmatas nosaukums šoreiz pasaka visu priekšā. Tā mums vēsta par dažādiem dzīvniekiem, kuriem galvenais pārtikas avots ir asinis. Tradicionāli tiek apskatīti sikspārņi, dēles, gultas blaktis, ērces un candiru (Vandellia cirrhosa). Odi, blusas un utis tika pieminēti tikai garāmejot. Tā kā autors savulaik specializējies tieši sikspārņu jomā, tad jāsamierinās ar faktu, ka trešdaļa grāmatas tiek veltīta tieši sikspārņiem vampīriem.

Uz pasaules atrodamas tikai trīs sikspārņu sugas, kas pārtiek no asinīm, un autors nevienu no viņām neatstāj nepieminētu. Izrādās, ka vampīriem ir visai grūta dzīve, viņiem jāēd regulāri vismaz reizi diennaktī, ja pāris ēdienreizes tiek izlaistas, tad šis var nomirt no bada. Arī asinis nav nekāda pateicīga ēdamviela, tajā ir daudz ūdens un sāls, kas nabaga sikspārņa nieres noslogo pa visiem simts procentiem.

Dēles arī ir visai interesants dzīvnieks, un savulaik, ja cilvēks vēlējās sākt dēļu ķērāja karjeru, viņam nekā daudz nevajadzēja – ūdenstilpne ar dēlēm un atrotītas bikšu staras. Dēles skaitījās labs palīgs universālajai medicīnas procedūrai – asins nolaišanai. Asins nolaišana palīdzēja pret visu, drudzi, galvassāpēm un pat slikta garastāvokļa kliedēšanai. Vēlāk gan dēles krita nežēlastībā, un to praktiskais pielietojums kļuva minimāls. Tagad gan viņas nedaudz savas pozīcijas ir atguvušas kā palīdzes rekonstruktīvajā ķirurģijā. Ja cilvēkam piešuj atpakaļ pirkstu, tad ir problēmas savienot visus sīkos asinsvadus. Tas savukārt palielina iespēju, ka asinis no piešūtās ķermeņa daļas neatplūdīs un asinsrite tiks traucēta. Tad nu dēles šo atplūdi regulē.

Ar gultas blaktīm man par laimi nav nācis saskarties. Izrādās, ka tās ASV sāk atgūt savas zaudētās pozīcijas, pateicoties lietotu gultas matraču tirgum. Tās arī ikdienā cilvēkam acīs nelien, bet atnāk ciemos pa nakti, trīs reizes paēd un noslēpjas. Par ērcēm interesantākais man šķita tieši iekošanas mehānisma apraksts, kas diezgan labi izskaidro faktu, kādēļ ērces ir tik grūti izraut.

Kā papildus bonuss grāmatā atrodama arī īsa medicīnas vēsture, kas saistīta ar asinsrites izpēti, asins pārliešanu un agrīnajām ķirurģijas metodēm. Ja ko tādu lasi pirmo reizi, tad šķitīs diezgan interesanta lieta. Sevišķi patikās sadaļa, kur vienu vīru mēģināja izārstēt no sievas sišanas un kaimiņu māju dedzināšanas, laižot asinsritē pienu. Cilvēks pavēma, pačurāja asinis un nomierinājās. Diemžēl pēc vairākkārtīgas procedūras atkārtošanas viņš neizdzīvoja.

Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm, sikspārņi nav slikta lieta, bet blusas jau nu ar vajadzēja pieminēt.

1 2 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …