У ВЕЛИКОЙ РЕКИ by Андрей Круз

Krievu fantasy žanra, iespējams, uzlecošās zvaigznes diloģija (vismaz tā izskatās uz doto brīdi). Kāpēc uzlecošās zvaigznes? Tādēļ, ka izdevniecība pēdējo pāris mēnešu laikā jau ir izdevusi piecas viņa grāmatas. Tātad pieprasījums ir. Nospriedu uzrakstīt apskatiņu par abām viņa grāmatām kopā, tam ir divi iemesli: slinkums un mārketings. Slinkums – tas skaidrs jebkuram, mārketings tādēļ, ka viens stāsts patiesībā sagriezts uz pusēm un izdotas divas grāmatas – tātad vairāk ienākumu.

Sižets, varētu teikt, ir klasisks. Kaut kad mūsu nākotnē, bet grāmatas 200 gadu pagātnē, kataklizmas dēļ mūsu Zeme sadūrās ar paralēlo pasauli. Sadursmes rezultātā daļa no zemes apgabaliem iekļāvās paralēlās planētas ainavā ar visiem cilvēkiem, rūpnīcām un tehniku. Paralēlajā pasaulē jau dzīvo rūķi, elfi, dēmoni un vēl dažādi pasaku radījumi, darbojas maģija – viss notiek. Grāmatas galvenais varonis Aleksandrs Volkovs piestrādā par dažādu nešķīsteņu mednieku. Ja kādā attālākā ciematiņā kāds nezvērs sāk mieloties ar cilvēkiem, vai vampīri pazaudējuši mēru, tad mūsu varonis steidz palīgā un par taisnīgu samaksu problēmas likvidē. Tā nu šis dzīvo cepuri kuldams, līdz kādu dienu satiek burvi vārdā Maša, kura cenšas notvert kādu citu burvi vārdā Panteļejs, kurš, iespējams, ir nolaupījis viņas māsu. Tad nu mūsu varonis nokārto lietas tā, ka Panteļejs tiek izsludināts meklēšanā, un atradējam pienākas laba samaksa, piedzīvojumi var sākties.

Grāmata ir virs vidējā krievu fantasy darbu līmeņa. Pasaulīte ir visai dinamiska. Uzreiz redzams, ka autors mīl tehniku un ieročus. Ekipējuma aprakstam var tik veltītas pat pāris lapaspuses, tiek rūpīgi apzelēti visi par un pret, salīdzinot vienu berdanku (šaujamo) ar otru. Darbība gan ir tīrais action, īsti nav skaidra pasaules ekosistēma, kurā mīt vieni vienīgi plēsēji. Kā tur izdzīvo zālēdāji, man īsti nav skaidrs. Pats galvenais varonis un viņa motivācija likās dīvaina. Tā arī nespēju saprast burvja vajāšanas motīvus, reizēm liekas, ka nauda, tomēr tā kā piedzīvojumu laikā varonis kļuva turīgs, nauda kā motīvs kalpot nevarēja. Otra iespēja- patīk meklēt piedzīvojumus uz savu pakaļu, arī atkrīt, jo tieši par piedzīvojumu pārpilnību galvenais varonis sūkstās. Skaidrs, ka nevar izslēgt, ka varonis patiesībā ir divkosīgs sesks, kas pat sev neatzīst piedzīvojumu kāri.

Kā grāmatai, kur viss balstīts uz action lieku 7 no 10 ballēm, īsti zemē metama nav. Pārlasīt netaisos un diez vai par viņu pēc pāris gadiem kaut ko no viņas atcerēšos.

Хребты Безумия by Говард Лавкрафт

Šī grāmatiņa ir tipiskāko H.P.Lovecraft šausmu stāstiņu izlase. Šis rakstnieks ir slavens ar Cthulhu izdomāšanu, un kā par brīnumu ir atradušies daži ļautiņi, kas šim senajam briesmonim tic. Viņš ir saviem stāstiem ir izgudrojis grāmatu „Necronomicon”, kurā aprakstīti senie kulti un maģija. Lai arī autors atzinies, ka grāmata nekad dabā nav eksistējusi, tas nav liedzis uzņēmīgiem ļaudīm to sarakstīt un tirgot internetā.

Stāstiņi sarakstīti 1930-tajos gados un ir tipiski tā laika šausmu žanra pārstāvji. Stāstu varoņi lielākoties sastopas ar senu ļaunumu, ar kaut ko cilvēkam tik svešu, ka viņi vai nu beigās sajūk prātā (tad stāsts ir kā dienasgrāmatas atstāstījums) vai arī īsti netic tam, kas noticies (tad stāsts ir kā atmiņu pieraksts pēc daudziem gadiem). Kā likums stāstos ielikti daudz senu civilizāciju artefakti, pašu civilizāciju pārstāvji un dažādi sātaniski kulti. Ja nav augstāk minēto radījumu, tad ir atdzīvināti miroņi, dzimtas lāsts vai veca māja.

Izskatās, ka autors savulaik ir bijis diezgan nopietns eigēnikas piekritējs, ja cilvēkam ir kāda miesiska kroplība – skaidra lieta, ka nekāds labais tēls viņš nebūs. Daļa varoņu ir mentāli nestabili, laikam tas palīdz ieskatīties šausmās dziļāk. Gandrīz aizmirsu incestā radušos bērnus, tie parasti rada kaut kādu sātanisku kultu, noiet dzīvot pazemē, piekopj kanibālismu un upurē mazus bērnus.

Pozitīvi ir tas, ka stāstos darbība noris visai spraigi, un, lai arī mūsdienu cilvēku ar 30-to gadu šausmām īpaši nepārsteigsi, izvēlētie temati vismaz man likās visnotaļ saistoši. Nedaudz gan kaitināja stāstiņi, kuri satur vairāk par vienu nodaļu, tad katras nodaļas sākumā neliels notikumu atskats uz iepriekš notikušo, bet tā laikam tā laika literatūras īpatnība. Nedaudz uzjautrina arī biežā vārdu šausmīgs, pretīgs, nedabisks, traks, neprātīgs pielietojums. Ja ar tiem domāts radīt atmosfēru, tad autors ir nedaudz pārcenties.

Pašas šausmas kā likums notiek tā laika zinātnes jaunajās nozarēs – psiholoģija, arheoloģija. Neiztiek arī bez nopietna misticisma un dažādu kultu piesaukšanas. Kā notikumu vietas, lokālām šausmām parasti neliela pamesta māja, Jaunanglijā vai arī Britu salās. Globāliem atklājumiem, kas jāslēpj no cilvēces vieta atvēlēta Antarktīdā, Austrālijas tuksnešos vai vienkārši sapņos.

Interesanti, ka šis autors neizslēdz citu civilizāciju eksistenci kosmosā. Skaidra lieta, tās ir nedabiskas, pretīgas un cilvēkiem svešas, kas pēc savas būtības ir destruktīvas un šausmīgas, bet par laimi, ja tu nelien, kur nevajag, tev briesmas nedraud. Lovecraft civilizācijas parasti nav tehnogēnas, kosmosā lido ar spārniem, labi pārzina psiholoģiju un paļaujas uz saviem dieviem, kuri ir briesmīgāki par viņiem pašiem.

Kopumā grāmatu vērtēju 8 no 10 ballēm, stāsti ir galvas tiesu labāki par tā laika gotiskajiem romāniem, kur visa darbība parasti risinās ap jautājumiem, kāpēc laukā pie tuvējā kroga spokojas? (pēc 300 lapaspusēm tu uzzini „šausmīgo atgadījumu”, kad strīda laikā kāds kādu nogalējis), kā vampīri ievilina savos tīklos cilvēku? (beigās kā likums viss vampīru klans tiek iznīcināts). Iesaku izlasīt visiem, kurus šausmu stāstiņi interesē un gribas redzēt kādi tad viņi bija agrāk.

Все оттенки черного by Вадим Панов

Sērijas „Тайный Город” ceturtā grāmata. Nu ko lai saka – parādījās arī vampīri un tas mani saskumdināja, jācer vien, ka šī tēma nekļūs sērijā par valdošo.

Tātad Maskavā parādījies nevienam nezināms vampīrs, kas, ignorējot jebkādus noteikumus, dienas laikā nogalina cilvēkus un nodarbojas ar nelicenzētu maģiju. Patiesībā galvenie personāži ir metamorfe (tāds, kas spēj pieņemt jebkuru formu) Anna, kas mīl pārvērsties vampīrā un drāzties ar visu, kas kustas un vīrelis biezās melnās brillēs vārdā Zoričs, kas vēlas kļūt bagāts. Tā nu šis pārītis ievāra diezgan pamatīgas ziepes.

Kā jau tas krievu fantasy ierasts, tēma vampīri nozīmē dekadenci, izvirtību, seksu un jaunavu nogalināšanu lielos apjomos. Šis darbs nav nekāds izņēmums, seksam un vardarbībai veltīta grāmatas lielākā daļa. Pats Тайный Город te ir, varētu teikt, pievilkts aiz matiem, dekorācijai. Ja kāds domā, ka šī grāmata ir par labā cīņu ar ļauno, tad arī no šīs tēmas te nekā jēdzīga nav. Parasta šausmenīte, pat teiktu viduvēja. Autora nostāja ētikas jautājumos visai apšaubāma, bet tas jau atkarīgs no katra lasītāja.

Izbrīna tikai tas, ka meitietis ar talantiem pārvērsties par jebko un iedvest jebko, lai tiktu pie naudas ir izvēlējies visai interesantu plānu, tādu, kuru parasti izmanto cilvēki bez maģiskām spējām. Nocopēt bagātu kungu, apprecēt, kungs pēc laika mirst, sieva saņem mantojumu. Pēc Annas spēju apraksta ir skaidrs, ka aplaupīt banku, inkasatorus vai aiznest uz muguras bankomātu viņai nebūtu nekāda problēma. Tas tad man arī nozaga realitātes momentu (cik nu tas ir iespējams pasaku grāmatā) un radīja aizdomas, ka patiesībā autoram ir sagribējies uzrakstīt šo to par sadomazohismu.

Neiztiek jau arī bez algotņiem Artjoma un Kortesa, te gan atkārtojas jau iepriekšējos apskatos minētās brīnumainās sakritības – Annas upura sieva ir viņa draudzenes attāla paziņa. Protams, uz jau iesāktās lietas bāzes tiek noslēgts kontrakts, kas savukārt tiek izpildīts uz urrā. Algotņiem cieņa un respekts, problēmas atrisinātas, visi laimīgi, daļa gan beigti. Klavieres no krūma tiek izstumtas nekautrējoties, kad vien vajadzīgs sižeta atrisinājumam.

Kopumā grāmatiņu uzskatu par patlaban sliktāko šajā sērijā lieku 6 no 10 ballēm, tēma banāla, klišejiska un galveno varoņu rīcība visai neloģiska.

Атака по правилам by Вадим Панов

Sērijas „Тайный Город” trešā grāmata. Patiesībā otrās grāmatas tiešs turpinājums. Izrādās arī cilvēkiem ir savi magi un pat speciāls artefakts, kas ļauj cilvēku magiem izpausties – Melnā grāmata. Pašreizējā Melnās grāmatas glabātāja vārdā Kara ir apsēsta ar mūžīgo dzīvošanu un uzsāk realizēt plānu, kas ļautu viņai šantāžas rezultātā no Slepenās pilsētas valdošajiem namiem iegūt nepieciešamos artefaktus. Protama lieta, ka viņas intereses saduras ar algotņu Kortesa un Artjoma interesēm.

Kā jau visās iepriekšējās grāmatās, galvenais uzsvars likts uz darbību. Smieklus izraisa autora izspēlētā daudzu gājienu kombinācija, tādā veidā tā diez vai strādātu pat pasaku pasaulē. Izskatās, ka visās grāmatas dominē sekojošs sižeta pavērsiens. Pilsētā notiek dīvainas lietas, grāmatas sākumā kāds no algotņiem iepazīstas ar problēmas izraisītāju vai tam tuvi stāvošu personu. Džeki izštuko, kā nopelnīt naudu un sāk rīkoties. Problēma izrādās nozīmīga arī Pilsētas varenajiem, un tie noalgo algotņus tās risināšanai. Tā kā iestrādes jau veiktas – viss notiek un tas nedaudz var piegriezties.

Šajā grāmatā par tēlu attīstību nav ko runāt, visi palikuši tādi kādi viņi bija, izņemot Artjomu, kas paspējis kļūt nu jau par īstu mantkārīgu superalgotni. Par pārējiem personāžiem uzzinām šo to no viņu dzīves, kas nedaudz atdzīvina dekorācijas un it kā ļauj labāk iepazīt Slepeno Pilsētu.

Nedaudz pārsteidza tas, ka seno rasu pārstāvji tik viegli iekrīt uz cilvēku magu veidotām provokācijām, ja jau šamie ar cilvēkiem vairāk kā 1000 gadus cīnījušies, tad izskatās dīvaini, ka izdzīvojuši totāli dumiķi, kas par notikumu būtību sev jautājumus neuzdod. Un, protams, „nejaušās” sakritības maitā visu pasākumu.

Grāmatai lieku 8 no10 ballēm, sērija riebumu vēl neizraisa un lasās aizrautīgi, neskatoties uz augstāk minētajām problēmām. Jācer tikai, ka neparādīsies vampīri.

ЛЕВЫЙ ГЛАЗ ДРАКОНА by Ален Лекс

Šī ir triloģijas „Пророчество Сиринити” pirmā grāmata. Sen sen atpakaļ, mūsu mērogā veselus 2000 gadus atpakaļ, šo fantasy zemi pameta sākotnējās dievības, Tumsa, Gaisma un Līdzsvara personifikācija. Tā kā dievības aizgāja nevis sava prāta pēc, bet piespiedu kārtā, tad viņas visu laiku ir meklējušas ceļu atpakaļ. Lai tiktu atpakaļ grāmatas realitātē, viņiem vajadzīgs speciāls humanoīds (jo ir gan elfi, gan cilvēki, vampīri, troļļi). Lai šāds humanoīds nerastos, Lielie Magu ordeņi uzmeklē potenciālos draudus un viņus iznīcina.

Grāmatas galvenais varonis vārdā Lert ir vampīrs ar 700 gadu stāžu. Lai izdzīvotu, viņam nepieciešams dzert asinis. Viņš ir arī profesionāls mags un maģijas procesu veikšanai, viņam ir nepieciešami upuri. Vampīra galvenais mērķis ir atgriezt dzīvē savu 700 gadus atpakaļ mirušo ģimeni, lai to paveiktu viņam pa gabaliem jāsalasa Himeras artefakts.

Kā jau var noprast, tēls nav nekāds baltais un pūkainais, viņam pēc būtības apkārtējo viedoklis neinteresē, viņam ir tikai savas intereses. Tā kā pēc stāsta motīviem viņš ir arī Inkubs un biseksuāls, tad grāmatā ātri vien samazinās to radījumu skaits kurus viņš vēl nav izdrāzis „gan tiešā, gan pārnestā nozīmē”.

Izskatās, ka centrālais tēls grāmatā ir cilvēka bērns vārdā Kerri, viņai arī piemīt maga spējas, bet seksuālā uzvedībā ir līdzīga „Hameleonu rotaļu” personāžiem, grāmata vēl nav pusē šī jau ir pārgulējusi ar visiem galvenajiem personāžiem. Īsti ļaunie personāži mīl nodarboties ar dažāda veida sadomazohismu. Varbūt tā tagad krievu rakstniekiem mode piesaistīt lasītāju.

Taču pat neskatoties uz seksu un vardarbību, kas laikam domāts kā papildus elements, grāmata ir uzrakstīta visai labi un dodu 7 no 10 ballēm. Pats autors jau ar atzīst, ka šis cikls ir tikai viduvējs.

The Fifth Elephant by Terry Pratchett

Diskzemē leģenda stāsta, ka sen senos laikos Disku turējuši pieci ziloņi, taču vienam kaut kas samisējies un šis nokritis no bruņurupuča muguras. Tā nu arī sagadījies, ka pēc kāda laika, šis pat zilonis nokritis uz Diska Uberwaldes apkaimē. Tas izskaidro bagātīgās speķa, tauku un metālu atradnes.

Šī grāmata ir no Nakts sardzes cikla. Ankh-Morpork notiek dīvaina lietas, rūķi sāk kašķēties savā starpā, tiek nozagta Scone replika. Scone tas ir rūķu svētais akmens, kurā sakņojas viņu tradīcijas. Sems Vimes Patrīcija uzdevumā tiek nosūtīts diplomātiskā misijā uz Uberwald, lai piedalītos rūķu karaļa koronācijas ceremonijā un, protams, sarunāt labas tauku cenas. Tauki ir pilsētas apgaismojums.

Protams, viss nav tik vienkārši – Uberwald pārvalda trīs frakcijas: rūķi, vilkači un vampīri. Rūķu svētais akmens izrādās ir pazudis un draud izcelties pilsoņu karš. Arī Ank-Morpork jaunizceptais sardzes kapteinis Colon, lēnām nolaiž pa grunti visu sardzi.

Grāmata, manuprāt, ir sarakstīta kā diezgan labs politiskais detektīvs. Ir dažādas grupējumu intereses, ļaundari ir ļauni un dumji, nevienam nevar uzticēties. Tiek atainota cīņa starp veco un jauno pasaules uzskatu. Uberwald ir konservatīva valsts, negatīvi noskaņota pret visu jauno, taču daļa tās iedzīvotāju vēlās pārmaiņas. Kopumā dodu 8 no 10 ballēm, ir vērts lasīt un domāju, ka reiz izlasīšu to vēlreiz.

Citāts:
„
‘My name, in the short form, is Lady Margolotta Amaya Katerina Assumpta Crassina von Uberwald, and I am a vampire . . .’

They chorused: ‘Hello, Lady Margolotta Amaya Katerina Assumpta Crassina von Uberwald!’

‘It has been almost four years now,’ said Lady Margolotta, ‘and I am still taking vun night at a time. Vun neck would always be vun too many. But . . . there are compensations . . .’

Bilde no L-Space

КОЛДУН ИЗ КЛАНА СМЕРТИ by А.Пехов, Е.Бычкова, Н.Турчанинова

Grāmatiņu, kā jau to var redzēt, ir rakstījis autoru kolektīvs un tas arī neizbēgami ir atsaucies uz stāsta kvalitāti.

Pats stāsts ir par vampīriem (kindret) un viņu klanu cīņām, ar vietu zem mēness (laikam tā būtu pareizāk). Pērkot grāmatu domāju, ka pastāsts būs aizraujošs un interesants. Patiesība izrādījās daudz skaudrāka, grāmata izskatās tiek stiepta garumā. Katram autoram gribās, kaut ko pateikt, bet laikam nav īsti ko. Un interesanta stāsta vietā ieguvu, vampīru ikdienas dzīves aprakstus (bitovuha), par kuriem nevarētu teikt, ka tie izceltos ar lielu orģinalitāti.

Tad nu pirmo 300 lapušu laikā es kādas 3 reizes jau biju nolēmis likt grāmatu pie malas, bet tomēr saņēmos un izlasīju līdz galam. Pēdējās 50 lappuses bija vislabākās, taču arī nekas īpašs. Grāmatai dodu 4 no 10 ballēm, ja ir iespējams nelasiet.

Carpe Jugulum by Terry Pratchett

Kā jau var noprast nosaukums Carpe Jugulum “Tver kaklu” ir pārveidots Carpe Diem “Tver mirkli”, un tas savukārt mums norāda, ka grāmatā stāsts ir par vampīriem.

Vampīri gan ir tikai četri no Ũberwaldes mežiem, grāfs, viņa sieva un divi bērni. Kāds karalis viņus ielūdz savā karaļvalstī uz svinībām, lai neviens neiedomātos, ka viņam pret kaut ko būtu aizspriedumi.Tā nu vampīri ierodas, bet prom braukt netaisās. Grāfs ir ļoti progresīvs vampīrs, norūda sevi un savu ģimeni ar svēto ūdeni, izstrādā imunitāti pret svētajām relikvijām, lāpu gaismu nomainījis ar eļļas lampām, iet gulēt vēlu un pat mēģina dzert vīnu. Tas savukārt nepatīk viņu uzticamajam sulainim Igoram (personāžs no Frankenšteina), kas ir tik stiprs gotiskā stila pārstāvis, ka speciāli iedresējis zirnekļus, kas auž tīklus.

Vispār grāmata ir ironija par vampīriem, vilkačiem, frankenšteiniem, katoļu baznīcu un cilvēkiem vispār.

Grāmatai dodu 9 no 10 ballēm, pāris gadus atpakaļ aizrāvos ar gadsimta sākumā tapušajiem gotiskajiem šausmu romāniem un šajā grāmatā minētās situācijas bija pat ļoti atpazīstamas.

Citāts:
“national anthems […] all have the same second verse, which goes ‘nur… hnur… mur… nur nur, hnur… nur… nur, hnur’ at some length, until everyone remembers the last line of the first verse and sings it as loudly as they can.”;”‘They’ve killed Thcrapth! The bathtardth!'”. (Šis gan vairāk ir citāts no Southpark multenes)

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …