Amalfi piekraste sestā diena
15. maijs
Neapole – Roma – Rīga
Roma mūsu ceļamērķos ir tikai tādēļ, ka tur ir lidosta un man ķeksīša pēc vajag apmeklēt Vatikānu. Vispār es neko daudz negribu, kāju teritorijā un tad čau. Vēl derētu aiziet līdz Kolizejam, bet neko vairāk. Ceļamies agri, vilciens iet no Neapoles līdz Romai stundu un Romā esam jau ap deviņiem. Staciju jau esam apguvuši, dodamies uz metro, man nez kādēļ šķiet, ka būsim baigie braucēji un nopērku dienas karti.
Esmu diezgan entuziastisks un jūtos nedaudz pārsteigts un aizvainots, kad Maija mani izķeksē no pārpildīta metro vagona, kurā pa visu makti cenšos iespraukties. Pikts gaidu nākošo vilcienu, kurš pienāk pustukšs. Braucam līdz Ottaviano stacijai un dodamies Vatikāna virzienā. Ja nu ir kas man nepatīk, tad tie ir uzbāzīgi cilvēki. Mums pa ceļam piesienas skalperi, kas pa lēto bez rindas ielaidīs Vatikāna muzejos. Cik saprotu, rindas tur ir tik brangas, ka pat pārdod biļetes, lai tiktu bez rindas. Taču mani šie muzeji pagaidām neinetersē. Pirmajam saku paldies nevajag, otrajam paldies nevajag, trešajam atšujies. Tas dikti aizvainots, es esot rupjš. Lai cilvēks parunā par rupjību, mūsu pusē nav pieņemts uzrunāt nepazīstamu cilvēku, ja vien tev nedraud nāves briesmas, vai nav drūmā poha un nepietiek sanķiku. Bet ko tādam uz bruģa augušam cilvēkam stāstīsi. Beigās viņus visu ignorēju, kaut ar viņiem būtu mugurā sešas vestes ar uzrakstiem “oficiālie Vatikāna pārstāvji”.
Pašā Vatikānā vietējais apsargs apstāsta, kas un kā un ejam stāvēt rindā. Tik episkā rindā es vēl nekad neesmu stāvējis. Visi grib tikt iekšā Svētā Pētera bazilikā. Rinda iet uz priekšu raiti, cilvēkus te iekšā laiž dozēti, iepriekš pārbaudot. Pa laukumu ar elektromobili vizinās policija. Piesienas vecā kaluma ubadze, uz darbu iet ar basām kājām. Gan jau, ka gada laikā priekš Ferrari sakasa. Ir jau arī nekaunīgi cilvēki no Dienvidāfrikas Republikas, kas nagla aizlien visiem priekšā, bet neviens jau neko nesaka, tāpat zina ka aparteīda upuri.
Es esmu bijis daudzās un dažādās baznīcās, ja papētītu manu svētvietu apmeklējumu vēsturi, nudien nevarētu pateikt, ka vispār esmu ateists. No visām apmeklētajām šī ir visgrandiozākā un episkākā kādu jebkad esmu redzējis. Apmeklējumu sāku ar uzkāpšanu tornī, sākumā gan braucu ar liftu. Augšā braucot Maija jautā lifta zēnam, kā tiks lejā, tas sāk zviegt un saka, ka ar izpletni. Kupolā iekšpusē ir tik viltīga kāpņu sistēma, ka nemaz i nenojaut to no lejas raugoties. Skats uz pilsētu paveras iespaidīgs, te arī ieraugu Kolizeju – mūsu apskates nākamo punktu. Uz skatu platformas cilvēku ka biezs. Izskatās arī, ka Vatikānam pieder neslikts parciņš pašā pilsētas centrā. Iesaku pie izdevības uzrāpties te augšā un apskatīt visu pašam.
Nokāpjam lejā iepērku suvenīrus un sāku jau satraukties, ka lejā būs jākāpj ar kājām. Baznīcas jumts vispār ir pamatīgi apdzīvots. Taču kā par brīnumu pie kāpnēm atrodas arī lifts.
Pašā baznīcā visvairāk aplūkoju Svēto krēslu, ja kāds nezina, tad tas beņķis ir subjekts pats par sevi un ar to tiek slēgti visi līgumi, nevis ar Pāvestu. Pāvesti nāk un mainās, bet beņķis paliek. Tagad topā ir argentīniešu tūristi. Par pašu baziliku varu teikt tikai – EPISKI!
Tikuši ārā dodamies uz Svētā eņģeļa tiltu. Ejot prom no Vatikāna tev neviens ar muzeja biļetēm nepiesienas un vari justies kā cilvēks. Maija saka, ka esot jāredz Piazza Navona. Man jau viss ir nedaudz piegriezies, bet velkos vien līdzi. Ceļu izvēlamies ne to taisnāko, pa ceļam ieejam picērijā, tur man kārtējo reizi iesmērē spraitu bez cukura, pica ar priekš manas gaumes nebija īsta. Beigu beigās tikām līdz tam laukumam un bija vērts, nudien iespaidīgas strūklakas un cilvēki, kas pilsētas caurvējā skrien pakaļ savām cepurēm.
Pantenonam man izdodas pašaut garām, bet patiesībā gribu aiziet līdz tam Kolizejam, paskatīties pa gabalu un braukt uz lidostu. Toties pa ceļam apskatāmies Tēvzemes altāri, ejam garām senām drupām, skatos uz tām blakus uzbūvētām senām mājām un domāju – nez kā ir dzīvot istabā, kur tapetes pārlīmētas vairāk reizes nekā tev ir gadu. Beidzot klāt ir Kolizejs – nudien iespaidīga būve, lai līdz tam tiktu nācās iekļauties tūristu grupas ritmā, jo aizspraukties priekšā nebija iespējams. Nē, nu viena kundze gan parādīja, kā tas darāms, metoties masai cauri visus izgrūstīdama, bet tas tomēr būtu rupji.
Atbraukšu kādreiz speciāli tikai uz Romu un tad uz velna paraušanu izblandīšos pa visiem muzejiem. Tagad dodamies uz lidostu, lai tiktu mājās. Lidojums norit bez starpgadījumiem un pat pasažieri vairs neaplaudē kā traki pēc nosēšanās.