7. jūlijs (Verfene – Eisriesenwelt – Bad Ischl)

Šodien ir mana lielā diena, izmantojot to, ka dažiem jau ceļošana ir apnikusies, es izdīcu ekskursiju uz Eisriesenwelt. Tās ir vēl vienas ledus alas, taču, iespējams, vienas no lielākajām Eiropā. Maija visu laiku centās mani no šī pasākuma atrunāt, piesaucot garas rindas pie funikuliera, tur jāvelkas pa serpentīnu ar kājām augšā, būs dikti karsts, bet alā auksts, un viņa jau tur ir bijusi. Tad nu nokomplektēju grupu no cilvēkiem, kas tur nav bijuši un speramies prom. Maija, Ernests un Reinis paliek mājās.

No pašas Verfenes mēs apskatījām tikai cietoksni, tas pa gabalu izskatās iespaidīgi un viltīgā vietā uzbūvēts. Bet tā kā esam nosolījušies tikai uz alām un tad fiksi atpakaļ, tad braucam augšā pie funikuliera stacijas. Šis ir viens varens mikroserpentīns, kurā knapi, knapi var izgrozīties tūristu autobusi. Mums nākas vilkties aiz diviem tādiem. Tas piešķir braucienam zināmu asumu, jo lielie autobusi vietām padod atpakaļ, lai izgrozītos.

Kad esam tikuši pie stāvlaukuma, mums ierāda parkošanās vietu. Vispār jau labi, tas samazina bardaku. Saģērbjamies siltāk, kam nu ir ko vilkt mugurā un dodamies pirkt biļeti. Lai tur kā nebūtu ar tām biļetēm, mēs atceramies, ka aiz mums palika pāris tūristu autobusi, un nebūtu prāta darbs iekulties aiz tiem. Tādēļ kustamies īpaši sparīgi. Lai tiktu līdz funikulierim ir divas iespējas, viena pa smuku ceļu, kur var vērot ieleju, kalnus un sauli. Otra, kur pusi ceļa nogriež ejot cauri mākslīgi izraktam tunelim. Tā kā ārā ir karsts kā ellē, mēs ejam pa tuneli. Maijai bija tiesa, pie funikuliera ir pamatīga rinda. Vagoniņš iet bez apstājas, bet līdz brīdim, kad pienāks mūsu kārta, ir jāpagaida kādi pieci vagoniņi.

Kad beidzot esam tikuši augšā, nolemjam nestiept gumiju un doties uz alu. Uzreiz. Nav jau tā, ka stacijā būtu ko darīt. Var jau iedzert kapiju vai apmeklēt tualeti. Ņemu Matīsu pie rokas un velkamies augšā pa serpentīnu, tam vietām ir jumts un tādēļ saule virsū visu laiku nespīd. Jāatzīst, ka iešana uz alas pusi mani pamatīgi piekausēja, taču ierakstījāmies grafikā. Ala man no attāluma atgādina putnu koloniju, pilns ar cilvēkiem, izskatās, ka mēs neesam vienīgie, kas vēlas to apmeklēt. Taču mums paveicas, līdz ekskursijai nenākas gaidīt ilgi.

Kā jau īsteniem latviešiem pienākas, esam rindā pirmie. Tā ka esmu pats pirmais, tad tieku pie karbīda lampas, ar kuru teorētiski man vajadzēs sev gaismot ceļu. Spiediena dēļ no alas nāk ārā vējs ar ātrumu uz simts kilometru stundā, vismaz tā apgalvo gids. Vispār tas ir efektīgs alas sākums, sīkākos nākas vilkt iekšā aiz rokas. Labi, ka caurvējš ar tādu vilkmi strādā tikai pie alas ieejas/izejas.

Gids mums pastāsta par to, kā ala tika atklāta tikai aizpērnā gadsimta beigās. Pajautāju ko tik vēlu? No lejas viņu esot nereāli ieraudzīt, un neviens jau baigi pa kalniem nelodāja. Bet arī viņš diez ko tālu nebija ticis – līdz pirmajai ledus sienai un tad beigušies spēki gājis atpakaļ. Gadu laikā ala izpētīta un pa to var klimst dienām, tā ir veselus 40 kilometrus gara, taču ekskursantus ved tikai pusotru stundu garā ekskursijā. Lai nebūtu jākaļ pakāpieni ledū, alā ir daudz kāpņu, kopumā mums sola 1400??? pakāpienus.

Izskatās, ka gidam šī ir kāda miljonā ekskursija šosezon, viņā nemaz nav entuziasma. Laiku pa laikam šis apstājas, lai nobļautu savu sakāmo, un virzās tālāk. Viņu vairāk aizrauj līdzpaņemtās Bikforda auklas analoga dedzināšana nevis ekskursanti. Viņu var saprast, aukla deg dikti spoži un metāla skaidiņas krīt uz trepēm. Tad viņam ienāk galvā ideja parunāties ar mani. Neko darīt, apstāstu viņam visas alas, kurās esmu bijis. Paslavēju šo, parunājam par ūdens filtrācijas iespējām vietējās klintīs. Beigās man radās aizdomas, ka viņš mani uzskata par speleologu. Labi, ka laiku pa laikam viņam nācās atrauties sakāmā teikšanai, izgaismot pa kādai ledus skulptūrai.

Kad esam tikuši līdz tālākajam punktam un sākam iet atpakaļ, Matīss sāk čīkstēt, ka viņam salst, nav jau ar’ nekāds brīnums, te tak riņķī ir ledus. Atpakaļceļā vairs nekas daudz stāstīts netiek un nākas izklaidēties novērojot, ka kāda neuzmanīga tūrista salauzta karbīda lampas daļa slīd lejā pa ledu. Ātrums ir iespaidīgs. Cerība, ka gids, kurš mīl noiet no takas, lai paskraidītu pa ledu, kur citi nedrīkst, izdarīs tāpat, nepiepildās, puika ir dikti uzmanīgs.

Pēdējais šova elements mūs sagaida pie alas durvīm, tā kā tā palikusi atvērta, nākošā tūristu grupa nav vīžojusi aizvērt, vējš svelpj pamatīgi. Gids mēģina viņas aiztaisīt ciet. Bet kā tautā saka – dibens pa vieglu. Durvis viņu pāris reizes parauj atpakaļ, neļaujot aizvērt, visi sāk nedaudz smieties. Kad viss pateikts, tad visus izpūš pa durvīm ārā, atņem karbīda lampas un izdzen svelmē.

Vispār jau alu apmeklē nopietns tūrismu daudzums, kur beidzas viena ekskursantu grupa, sākas nākamā. Laiku pa laikam rodas nelieli sastrēgumi. Tā, ka jāapbruņojas ar pacietību. Atpakaļceļš jau ir no kalna uz leju un tādēļ vieglāks. Pie funikuliera nākas izstāvēt rindu, kad braucām augšā, tad atpakaļceļam rindas nebija. Laiki mainās. Tikuši zemāk pasēžam kafejnīcā, uzēdam salčuku un iedzeram vietējos zāļu limonādi. Vismaz tā tiek rakstīts uz bundžas, īsti jau ticēt nevar, bet garša ir tāda dīvaina.
Tad dodamies uz busiņu un braucam mājās. Mājās nevienam ceļošanas gars šajā pirmspērkona laikā nav atgriezies. Uzēdam makaronus un kaļam tālākus plānus. Reinim šķiet, ka laba ideja varētu būt Bad Ischl pilsētas un parka apmeklējums. Esot dikti smuka, šoreiz braucēju paliek pavisam maz – vien četri.

Jaunais Ivars par Bad Ischl zina visu, un tādēļ līdz centram tiekam braši. Atrodam pat, kur novietot busiņu. Grūtāk ir ar slavenā dārza atrašanu. Tajā savulaik mīlējuši atpūsties Austroungārijas varenie. Ķeizaram Vilhelmam te esot dikti paticis staigāt un vērot dabu. Reinim izdodas atrast divas vietējās tautiskās kopas pārstāves, kuras parādīšot ceļu. Ieejas maksa dārzā ir astronomiska, ja salīdzinām pret piedāvājumu. Taču mums paveicas, tā kā dārzu tūlīt slēgšot ciet, mums ieejas biļete maksā uz pusi mazāk.

Ja diena nebūtu bijusi tik karsta, tad varbūt dārzs man būtu paticis labāk. Grūti ir pētīt rozes, ja karstums spiež pie zemes. Nav viegli saņemties noturēt uzmanību fotomuzejā, ja tajā ir sajūta kā pirtī. Mani pilnīgi pārņem vēlme, kaut es te nemaz nebūtu braucis. Sēdējis mājās un dzēris aukstu alu. Varonīgi paciešu visu, aizeju pat uz spoguļpaviljonu, kur viss no spieģeļiem izlikts. Apmeklējam arī konceptuālo dārza paviljoniņu, kas izrādās no metāla sieta saklopēta būve. No sākuma pat negribas ticēt, ka tas nopietni skaitās mākslas objekts. Kad šķiet, ka nauda ir atsista, dodamies atpakaļ. Es nicīgi izsakos par ķeizaru un gandrīz noveļos no celiņa. Tālāko ceļa gabalu turu muti.

Pilsētiņa ir smuka, ir jau vakars un visas bodes jau ciet. Te ir tāda modīga grāmatu apmaiņas vieta, telefona būda (nu tāda kā pie britiem) ar grāmatām, kuras vari ņemt par velti. Taču ir viens liels mīnuss, lielākā daļa no viņām ir izdotas septiņdesmitajos. Un vienīgo ko varēja arī ņemt, man jau mājās bija. Tīrā neraža. Nedaudz vīlies pastaigāju vēl pa ieliņām un dodamies atpakaļ mājās. Vienīgā veiksme ir parkošanās automātā, kas man izdod veselas divas jubilejas eiro monētas kā atlikumu.
Vakarā mājās sākas somu pakošanas darbi. Rīt no rīta mums šī vieta jāatstāj, un būtu vēlams, ka viss jau ir salikts somās un nekas netiek aizmirsts.