Navigate / search

Neliela blandīšanās pa Franciju VIII

No rīta, aizgājuši paēst jau ierastās nabadzīgās franču brokastis, kuras viņi paši gan sauc skaļā vārdā – mazās pusdienas, mēs čekojamies ārā. Man nenostrādā kredītkarte, laikam tuvāk Parīzei agregāti viņiem sāk vairāk gļukot, nākas maksāt Maijai.

Braucam uz Versaļas pili, pilsētiņā korķis un velkamies diezgan lēni, bet nekur jau arī nav īpaši jāsteidzas, pils vēl ir ciet. Ivara vadīti, esam klāt pie pils kādas 10 minūtes pirms atvēršanas. Mašīnu nometam pils priekšā esošajā maksas stāvlaukumā un dodamies stāvēt rindā. Tādu rindu nebiju redzējis kopš PSRS sabrukšanas, kaut kādi pārsimts cilvēki. Pēc standarta riebīguma principa, mēs līdz pašam pils atvēršanas brīdim esam rindā pēdēji.

Rinda gan uz priekšu virzās iespaidīgā ātrumā, un, tā kā pils ēka ir liela, tad pirms kases ir speciāli cilvēki, kas uzzina, ko tu gribi apskatīt un iesaka vēlamo biļetes paveidu. Ticis līdz kasei uzraujos uz kasieres, kas nesaprot angliski, Maijai atkal jāglābj situācija un jāsaka, ka mēs vēlamies četrreiz pa divdesmit un četrpadsmit mīnus četrreiz pa divdesmit biļetes, to laikam kasiere saprot un tiekm pie četrām biļetēm. Apmeklējums var sākties.

Lai tiktu pilī iekšā jāpāriet pāri sētai, jāpaslapstās gar stūri un biļešu kontrole ir klāt, nedaudz priecē tas, ka rinda pie kasēm ir kļuvusi vēl garāka. Tikuši pilī Lui XIV apartamentos redzam zeltu spoguļus un ar zeltu izšūtas tapetes. Greznība tāda, ka te noteikti brauc pat jaunie krievi pēc iedvesmas.

Nedaudz par apmeklētājiem, visi ir ārzemju tūristi, var dzirdēt krievu valodu, japāņu un ķīniešu (es nemaz viņas neatšķiru no korejiešu). Pasākums arī laikam ir veidots naudas pelnīšanai, jeb, kā saka, moderni komercializēts. Bet lai kā arī tur nebūtu, pils, ja no tās izmestu ārā tūristu barus, būtu pa pirmo. Piemēram, spoguļu galerija vai lielā galerija, neatceros, kā īsti sauca, izskatās pēc skolas koridora starpbrīdī. Protams pats koridors ir n reizes smukāks, kur n > 1000.

Tā nu staigājām arī mēs, priecējot acis ar arhitektu un mākslinieku veikumu. Gāju un atcerējos, ka Versaļas pilī reāla problēma bija tualetes, karalis pat izdeva likumu, kas noteica aizvākt no aizdurvēm visus mēslus līdz pulkstens pieciem rītā. Esmu lasījis arī dažās grāmatās, ka lielākoties problēmas ar tualeti tika risinātas Versaļas pils dārzā, bet līdz tam mēs vēl nonāksim.

Izstaigājuši Lui XIV pils spārnu dodamies uz vēl Dauphin’s Apartments, tas jau ir blāvāks un nekādu īpašo interesi vairs neizraisa. Tad seko neliels apmulsuma brīdis, kurā laiks tiek veltīts jautājumam, kā tikt pils dārzā. Atbilde ir līdz smieklīgumam vienkārša, pa vārtiņiem. Ejam iekšā.

Dārzu vienā vārdā var saukt gigantomānija. Dārzs ir ~800 ha liels un kanāls 1500 metrus garš. Par dārza lielumu var spriest arī pēc iespējas izīrēt laivu lai brauktu pa kanālu vai nelielu golfa mašīnīti, lai neplēstu kurpes. Dārzs ir smuks, vismaz man tā šķiet, 200 000 koki un 210 000 puķes tomēr ir spēks. Dārza apgaitai ziedojam kādu stundu, sākumā ejam pa galvenām alejām, bet nedaudz noejam no pareizā ceļa un velkamies jau pa dārza nomali. Tam ir arī plusi, jo praktiski visi tūristi dzīvojas kanālmalā. Ar laiku arī mēs tiekam līdz kanālmalai un dodamies atpakaļ uz pili.

Ir jau pusdienlaiks un tiek pieņemts lēmums doties uz viesnīcu, kas mums rezervēta pie Lionas stacijas Parizes centrā. Pie ieejas pilī rinda ir vēl nopietnāka, ir parādījušies arī nēģeri, kas tirgo krāsainas lupatas un Eifeļa torņa atlējumus. Tirgojas visai uzbāzīgi un tādēļ man sagādā lielu prieku pēkšņā žandarmu ierašanās. Nēģerēni bēg kā lieli grabuļi, skaņa neatkārtojama.

Sēžamies iekšā mašīnā un dodamies uz Parīzes centru. Ivars no karstuma noģībst (uzkaras) un, kamēr tiek veikta reanimācija, sākotnējo 18 kilometru vietā nākas braukt jau 30. Braukšana ir diezgan interesanta, jo pamanāmies divas reizes neuzklausīt Ivaru, problēmas sagādā arī Europcar novietnes atrašana, bet viss beidzas laimīgi un esam Lionas stacijā, nokrāvušies ar mantām un nodotām mašīnas atslēgām.

Viesnīcu atradām viegli – izej no stacijas un izlasi viesnīcas nosaukumu. Toties viesnīcas personāls gan nedaudz pabaidīja. Iedodu rezervāciju, beibe recepcijā, pēta it kā pirmo reizi tādu lietu savā mūžā redzētu. Pēc ģīmja var noprast, ka kaut kas reāli nav kārtībā. Beigās man rodas aizdomas, ka tā ir kaut kāda praktikante vai pirmo dienu strādājošā, jo pēc konsultācijas ar kolēģēm mēs pie atslēgas tiekam uzreiz. Istabiņas ir normālas ar kondicionētāju, kuru uzreiz uzlieku uz 16 grādiem, lai nav karsts.

Nedaudz attapušies, nolemjam doties ielās. Pirmais, ko nolemjam apskatīt, ir Notre Dome de Paris. Ceļš līdz turienei mūs ved gar Sēnas krastiem. Laiciņš ir reti karsts, to izmanto ļaudis, kas sauļojas Sēnas krastos. Laikam kādi bezdarbnieki. Ceļš līdz slavenākajai Parīzes baznīcai aizņem kādu pusstundu. Klātienē baznīca izskatās nu tā, bet iekšā tikt gribētāju ir ļoti daudz. Pirmais, ko ieraugu, ir iespēja uzkāpt tornī. Mani nelaiž, sak mēs jau esam tik daudz torņos kāpuši cik vistai kāju, tā kā atslābsti.

Stājamies rindā, lai tiktu iekšā katedrālē. Rinda kustas diezgan ātri, acīmredzot galvenais nav tur kaut ko skatīties, bet vienkārši pabūt iekšā. Mani jau sakrālās ēkas vienmēr ir interesējušas un sāk likties, ka visu nemaz nepaspēšu apskatīt. Pie ieejas baznīcā iekārtojies tantuks, kas nodarbojas ar ubagošanas biznesu, izskatās maķīša klients, jo ēd hamburgerus un dzer kolu. Pie reizes lamājas ar bezkājainu nēģeri, kas okupējis izeju. Šovs par velti.

Pašā baznīcā – baznīca kā baznīca, altāris, soli, pamācošas bildes iz svēto dzīves, vitrāžas un suvenīru automāti (Francijas slavenākajām baznīcām tie ir raksturīgi). N,ē nu izrotāta ir tā ne ko, bet kaut kā pa visu ceļojumu laiku baznīcas jau apnikušās. Pavadām kādas 20 minūtes un dodamies ārā.

Nākamais plāns ir aiziet uz Luvru. Aiziet jau aizejam, cik nu tur tas gabals. Skatos pa stikla piramīdiņu rāpo dīvains agregāts, tas to laikam tīra. Eju klāt un sāku pētīt, mani no izpētes atrauj cilvēks, kura senči ir bijuši Padebešu Impērijas pavalstnieki un dzen projām. Nekasos un dodos prom, pats muzejs izrādās šodien ir slēgts un iekšā nevienu nelaiž.

Ņemu nākošo alternatīvu D’Orsey mākslas muzeju. Atvars ar Aiju uz muzeju iet atsakās un dodas kaut kur Triumfa arkas virzienā. Veca dzelzceļa stacija pārbūvēta par mākslas muzeju. Gleznotājos īpaši neorientējos un mākslas stilus nepārzinu, bildes vērtēju pēc patīk – nepatīk principa. Protams, Van Gogu no pārējiem māku atšķirt, bet ne uz ko vairāk nepretendēju. Tā nu abi ar sievu ievērtējam franču mākslas īpatnības. Staigājam pa muzeju kādu pusotru stundu, visu jau neapskatījām, bet kājas nogura pamatīgi.

Muzejā bija iespēja no jumta pavērot parīzi no augšas, skats nebija slikts vienīgi nedaudz traucēja karstums. Pa muzeju pablandījušies nolēmām kātot uz Eifeļa torni. Gabaliņš pamatīgs, bet galu galā esam klāt. Labi, ka tas tornis ir tik liels, apakšā tūristi čum un mudž. Mūsu plānos nav braukt tajā augšā. Neredzu jēgu veltīt stāvēšanai rindā vairāk par stundu, lai tiktu augšā un tad tikpat daudz lai tiktu lejā un par to vēl maksāt naudu.

Piesēžam Marsa laukuma sākumā un skatos torni un cilvēkus, cilvēkus un torni. Soliņa otrā pusē piesēž krievu tūristu pāris. Vīrs acīmredzot ir īsts Parīzes speciālists, lai arī ko viņa sieva nestāstītu, viņa atbilde ir: „Ti čto jobnulas”. Tai pat laikā viņš pametas nomest zemē savu mobilo, izbērt sīknaudu un nosaukt visus par bomžiem. Man sāk nākt smiekli un beigās tos vairs noslēpt nav iespējams. Džeks, laikam saprot, ka viņa valodiņa ir pazīstama, savai sievai piedāvā pārēsties citur. Tā ierosina sēdēt zālē, atbildi mēs jau visi zinām, ir tikai neliels papildinājums – „mi ņe bomži”.

Sazvanu Atvaru un piedāvāju iet vakariņās. Dodamies no Marsa laukuma iekšā pilsētā un uz labu laimi izvēlētā restorāniņā pavakariņojam. Franču viesmīles, tāpat kā latviešu, ir ļoti augstās domās par savu atmiņu. Šoreiz gan visai nepamatotās, jo man pasūtīto pīles kāju nemaz neatnes, toties atnes saldo. Man jau ir gadījies, ka lietuvieši uzskata, ka saldais iet pirms otrā, nestrīdos, ēst gribās – apēdu. Tad sakūdu Maiju apjautāties par mūsu pīlēm (viņa ar bija atstāta bešā). Protams, ka par pīlēm mums šī bija aizmirsusi. Es gan izmantoju iespēju un izvēlējos lazanju, ej nu sazin, kurā upē tās pīles tiek ķertas. Visam pa virsu uzdzer vīnu un uz viesnīcu jau dodos nedaudz iešvillējis.

Atpakaļ braucam ar metro. Metro Parīzē ir dīvains, galvenās līnijas ir Singapūras līmenī, bet nomaļākās, tādas kā Barselonā. Līdz viesnīcai aizkuļamies bez starpgadījumiem un ir laiks līst gulēt. Jau klājot gultu sapratu, ka gulēšana man nesanāks, spilvens veidots no plastmasas auduma, kas lēnām izlaiž gaisu grozot galvu, zem palaga paklāta uzparikte, kas laikam palīdz gultas piečurāšanas gadījumos. To izmetu ārā uzreiz, jo miegā savu pūsli kontrolēju. Un arī kondicionierim ir niķis ik pēc minūtes izdot dīvainu skaņu. Neguļu, bet gaidu rītu.

Neliela blandīšanās pa Franciju VII

Rīts sākas ar viesnīcas atstāšanu, bija jau nedaudz pierasts pie pagraba istabas. Savācam mantas un dodamies uz izčekošanās procedūru. Visu pasākumu atkal runā Maija, es tradicionāli nesaprotu ne vārda. Norēķināmies pa viesnīcu un dodamies prom no Tūras uz Parīzes pusi.

Iesākumā, kamēr vēl rīts, nolemjam apmeklēt Blois pilsētiņu. Aizbraucam aptuveni līdz centram un novietojam mašīnu maksas stāvvietā. Nedaudz saputroju naudiņas un rezultātā mašīnu varam turēt kaut līdz vakaram. Par pirmo mērķi izvēlamies Blois pili. Kamēr ejam uz turieni, paspējam nedaudz izlīt. Nevienam lietussarga nav. Loģiski, jo Maiju es vēl Latvijā pārliecināju, ka lietussargu līdz nav vērts vilkt un, ka tas ir tikai priekš cilvēkiem no cukura. Tagad gan bišķi domas ir mainījušās.

Aizgājuši uz Blois pils iespējamo atrašanās vietu, sākas nākamā problēma. Nespējam uzreiz atrast ieeju pilī. Un kļūdas dēļ iemaldāmies maģijas muzejā. Tālāk par priekštelpu gan neejam, jo kaut kā negribas skatīties fokusus un par to vēl maksāt naudu. Ar otro reizi pils ieeja atrodas, vispār tur pat ir virsū rakstīts – ieeja muzejā. Tad nu dodamies pilī iekšā.

Blois pils arī ir slavena ar to, ka tur reiz mituši karaļi. Tur pat ir troņa zāle visa vienās lilijās un smukās vitrāžās. Un, protams, arī šeit savulaik ir bijusi Žanna d’Arka, lai saņemtu svētību no paša Reimsas arhibīskapa. Paši gan pilī visvairāk lielās ar savām kāpnēm, kas būvētas vairākus gadus un ir smuki izrotātas.

Pati pils kā jau pils, kabineti, koridori un slepenais Katrīnas Mediči inžu skapītis. Pilī pavadām kādas divas stundas laika. Man ir aizdoma, ka apskatījām visu ko vien var apskatīt. Apskatāmais ļauj saprast, kā agrākos laikos dzīvojies sabiedrības krējums. Labas mēbeles, visi deķi izšūti un logu stiklu vietās vitrīnas. No vitrīnām visvairāk man iepatikās Mediči simbols – dzeloņcūka un tāds kā sesks ar kroni galvā.

Vēl viena no pils raritātēm ir glezna ar meiteni vārdā Tognina Gonsalvus, viņas tēv s Pēteris savulaik atvests no Tenerifas un uzdāvināts karalim kā ūnikums. Puisis slimojis ar hipertrihozi smagā formā un tā viss ķermenis bijis klāts ar matiem. Šī slimība iedzimusi arī meitai un tā kādu laiku dzīvojusi Blois pilī.

Pa to laiku kamēr blandāmies pa pili arī laika apstākļi ir uzlabojušies, un dodamies atpakaļ uz automašīnu. Pa ceļam mēģinu no bankomāta dabūt ārā naudu, taču neveicas, tad sajaucu karti, tad pinkodus, metu mieru un dodos prom.

Nākamā vieta, kur esam nolēmuši apstāties ir pilsētiņa Vendome, bet tā kā piebraucot pie pilsētas atkal sāk līt lietus, mēs nolemjam Vendome baznīcu neskatīties, bet iegriezt netālajā maķītī papusdienot. Maķīši tagad ieviesuši lietu, ka uz katra ēdiena virsū uzrakstīts kaloriju daudzums, izskatās iespaidīgi, bet tik un tā no Lidiņa kartupeļu salmiņiem eļļā atpaliek.

Tālāk mūs ceļi aizved uz Chartres pilsētiņu, kurā atrodas viena no krutākajām katedrālēm visā Eiropā. Katedrāles torņi sniedzas augstumā pāri par 100 metriem. Pašu katedrāli var redzēt jau a gabalu pāris kilometru attālumā no pilsētas. Ļaudis mēļo, ka to varot redzēt arī no Eifeļa torņa Parīzē, kas atrodas 80 kilometru attālumā. Iesākumā gan nodarbojamies ar tīri sadzīviskām lietām, noparkojam mašīnu pazemes stāvvietā un dodamies uz katedrāli.

Katedrāle tuvumā izskatās iespaidīgi, bet visas gotiskā stila būves tā izskatās. Ejot iekšā baznīcā, gandrīz norauju uz muti, aizķeroties aiz sliekšņa. Tas man atsauc atmiņā vietu no Bībeles, kur runāts par to, kā tie, kas nekaunas savas acis pret debesīm pacelt, galu galā pamatīgi par to norausies, tāpēc nolemju šad lūrēt arī, kur eju. Pati katedrāle ir ievērojama ar savām vitrāžām, jāatzīst, ka samelots nav tiešām, ir ko paskatīties. Labs bija Pastarās tiesas attēlojums rietumu rozē. Gandrīz visas ir viduslaiku oriģināli. Tad vēl slavenais labirints un protams iespēja uzrāpties tornī. Par nelielu, bet taisnīgu samaksu tev ir dota iespēja uzkāpt ziemeļrietumu tornī. Pakāpieni ir daudz pāri pa 300. Kāpiens ir nopietns, bet tas ir tā vērts. Uzrāpjoties tornī, domājams, aptuveni 80 metru augstumā, var pamatīgi izpētīt Chartes pilsētu no augšas.

Tornī pavadām kādas 15 minūtes un, kad viss skatāmais apskatīts, kāpjam lejā. Nolemjam apstaigāt iekštelpas vēlreiz. Konstrukciju, ka atdala galveno altāri no pārējās baznīcas, nosaucam par VIP zāli. VIP zālei riņķī izvietotas skulptūriņas, kas ataino Jēziņa piedzīvojumiem bagātās dzīves ainiņas. Ir ganiņi, gudrie, krusti un debesbraukšana.

Dodamies atpakaļ uz Chartes pilsētiņu uz mašīnu, te man nenoveicas un pētot māju fasādes iekāpju suņa sūdā. Lieki teikt, ka uzreiz tieku informēts, ka mašīnā mani nelaidīs, kamēr nenomazgāšot sandales. Vispār jau to izdarītu arī bez atgādināšanas. Sandales notīrīšana paņem laiku, neliela pastaiga pa grantētu laukumu un tad ieiešana pāris veikalos. Vienā no veikaliem nopērku Maijai dzimšanas dienas dāvanu, viņa galu galā šodien jubilāre.

Tad dodamies Parīzes virzienā, pareizāk sakot, uz piepilsētu Buc netālu no Versaļas pils. Pa ceļam iebraucam veikalā – nopērkam salātus, šampanieti un eklērus. Atvars gan skata, ka eklērus nevajadzēja ņemt, to Latvijā uz Vanšinieka nākšoties atstrādāt. Aizbraucam uz viesnīcu, tā atrodas blakus kaut kādam mazajam lidlaukam, visu laiku lidmašīnas paceļas un nolaižas.

Salāti atklājas neēdami, ja Maksima salātus mazgā, tad franči viņus marinē etiķī un tādam droši var likt termiņu trīs mēneši, nekas, iztiekam ar pienu, zaptsmaizi, šampi un eklēriem. Rīt jādodas uz Versaļas pili, liekos gulēt.