Skolēna enciklopēdija

Man enciklopēdiju lasīšana nav tā lieta, ar kuru es nodarbojos ikdienā. Bērnībā – tad gan enciklopēdijas bija vienas no manām mīļākajām grāmatām. Tagad man pašam aug bērni, un uzzinājis, ka izdevniecība Zvaigzne ABC izdevusi grāmatu ar nosaukumu „Skolēna enciklopēdija” gribējās izpētīt, kādas tad īsti ir mūsdienu bērniem paredzētās enciklopēdijas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru.

Enciklopēdija ir sadalīta sešās daļās – Kosmoss, Zeme, Daba, Cilvēka ķermenis, Zinātne un Vēsture. Tās visas izpētot un izlasot jaunajam grāmatas lasītājam vajadzētu iegūt plašu informācijas klāstu, rast vizuālu priekšstatu par dabas norisēm, vēstures notikumiem un orientēties mūsdienu zinātnes sasniegumos. Gribas uzzināt, kā izveidojas cikloni, droši uzšķiriet attiecīgo lapaspusi (61) un izpētiet! Interesē krokodili – 111. lappuse palīdzēs! Ja interesē viss, tad lasiet visu grāmatu pēc kārtas. Enciklopēdija ir bagātīgi ilustrēta, tajā atrodami daudzi atvērumi, kuri ilustratīvi izskaidro procesus, parādības, būves vai tehnoloģijas.

Ar grāmatas lasīšanu man gāja grūti, vienīgais un galvenais iemesls tam bija mans piecgadīgais dēls, kurš arī kā reiz ir cītīgs šīs grāmatas studētājs. Tā ka mums iznāca neliela konkurence, un man nācās atrast brīžus, kad viņš bija pametis novārtā, viņaprāt, grāmatas lielāko vērtību – Mendeļejeva ķīmisko elementu tabulu (198. lapaspuse). Taču, kad tiku viņai klāt, nācās vien apskaust mūsdienu bērnus. Negribu izklausīties vecs, bet manā bērnībā vissmukākā enciklopēdija bija Augu dzīve, Zivju dzīve un Planēta. Bet pat tajās bilžu skaits bija salīdzinoši neliels un vairāk bija jāvelta laiks lasot sausu tekstu un darbinot iztēli. Un būsim godīgi, viņas nestāv ne klāt mūsdienu enciklopēdijām ar infogrammām un datorā uzzīmētām bildēm un mehānismu šķērsgriezumiem. Latviski viena no pirmajām jaunās paaudzes bērnu enciklopēdijām iznāca 1997. gadā arī izdota Zvaigznē ABC, tā saucās „Lielā ilustrētā enciklopēdija” un, tas nekas, ka jau gāju vidusskolā – es to sev nopirku un izlasīju.

Šī grāmata noder ne tikai skaudības izraisīšanai vien, iekļautais faktu un materiālu krājums ir ļoti bagātīgs un vienkāršā valodā pasniegts. Man, piemēram, diezgan bieži nākas meklēt atbildes uz dēla jautājumiem, kāpēc saule spīd un kā viss radies. Tad ir jāmeklē bērnam piemērota valoda, lai visu paskaidrotu. Pašam jau sen ir aizmirsies, kā bērnībā man tas viss tika skaidrots. Tādēļ šī grāmata būs nopietns atspaids, lai saprastu kā sarežģītu konceptu var pastāstīt salīdzinoši vienkārši, neieslīgstot sīkās detaļās. Un stāstījumu var papildināt ar izciliem uzskates materiāliem. Gandrīz katrā lapaspusē, parasti augšdaļā atrodami interesanti fakti. Piemēram, var uzzināt, ka saule izstaro ik sekundi enerģiju 385 kvadriljonus vatu apjomā. Cik atceros sevi bērnībā mani vienmēr interesēja šādas informācijas drumstaliņas.

Reizēm lasot gan gribējās piesieties, nu un kāpēc nav izstāstīts tas un tas, bet nākas jau arī saprast, ka grāmatas biezums ir visai ierobežota lieta, un visu informāciju tajā nesatilpinās. Sevišķi, ja apskatāmais jautājumu spektrs ir tik plašs. Ja man būtu jāizvēlas, no kuras daļas varētu atteikties, lai paplašinātu Kosmosa un Zemes sadaļu, es teiktu, ka Vēsture. Taču jāņem vērā, ka arī Vēstures sadaļa pati par sevi ir ļoti laba un uzslavas cienīga.

Mans vecākais bērns varbūt īsti vēl nav grāmatas mērķauditorijas vecuma grupā, taču var droši teikt, ka grāmata viņam ļoti patīk. Šāda veida grāmatas noteikti izraisa bērniem interesi par grāmatām. Var jau teikt, ka mūsdienās internetā var atrast visu un wikipēdiju nekas nepārspēs. Taču papīra grāmatai ir pavisam cita sajūta, vismaz smuku bilžainu enciklopēdiju gadījumā noteikti. Tai nekādi elektroniskie satura atveidotāji nestāv ne klāt, lai gan tehniski, bilde uz ekrāna izskatās tāda pati kā uz papīra. Nav tas.

Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Ja mājās aug bērni, tad šādai grāmatai noteikti būs piekrišana un pielietojums ar atradīsies.

The Quantum Story: A History in 40 Moments by Jim Baggott

Šo grāmatu nopirku pirms trīs gadiem. Viņa man cītīgi marinējās plauktā, un izlasīt to man nekādi nesanāca. Bet es mēģināju veselas trīs reizes. Reiz pat pievārēju veselas simts lapaspuses, bet līdz galam nekad netiku. Tagad beidzot saņēmos un izlasīju visu vienā piegājienā. Nu labi, paralēli izlasīju vēl pāris grāmatas, bet tas jau neskaitās.

Ar kvantu teoriju viss nav tik vienkārši, kā varētu iedomāties. Tā apraksta pasauli tik mikroskopiskā līmenī, ka cilvēka ikdienas pieredze ne vienmēr ir piemērota kvantu fizikas notikumu uztverei. Šīs grāmatas mērķis ir iepazīstināt lasītāju ar 40 kvantu teorijas vēstures aspektiem, un dod tam pamatzināšanas. Viss sākās ar spektrālajām līnijām un absolūti melna ķermeņa starojumu. Tālāk radās jautājumi par atoma uzbūvi, viļņfunkcijām, kvarkiem, gluoniem un, protams, Higsa bozoniem. Un nav jau tā, ka viss būtu beidzies. Standartmodelis ir smuks tikai pirmajā acu uzmetienā, bet tas balstās uz vairāk kā desmits eksperimentāli noteiktām konstantēm, un šī lieta daudziem neliek mieru. Ja vēlies saprast, ko tie mūsdienu fiziķi atkal ir atklājuši, šī grāmata ir obligāti izlasāma.

Šie četrdesmit vēstures punkti ir pagrieziena punkti kvantu fizikā. Jā, tur tādu ir bijis diezgan daudz. Katrs no tiem ļāva paskatīties uz mūsu pasauli no nedaudz citādāka skatu punkta un nonākt pie secinājuma, ka viss nebūt nav tik vienkāršs, kā izskatās. Atoms, izrādījās, nebija protonu un elektronu maisījums, atomam atradās kodols, lielais elementārdaļiņu zooparks lika uzdot jautājumu, kas tur īsti notiek. Nemaz nerunāsim par to, kā kvantu pasaules realitāte atšķiras no mūsu ikdienas realitātes. Katrā šajā apgrieziena punktā bija cilvēki. Autoram pienākas papildus bonuss par to, cik labi viņš ir attēlojis fiziķu savstarpējos kašķus un ikdienu, par to, kā rodas un nomirst hipotēzes, un kā tikai daļa kļūst par teorijām. Ja kādam šķiet, ka zinātnieki ir neelastīgi vecā atkārtotāji, tad te ir tieša pretējā demonstrācija. Īsumā, izcili parādīts, kā patiesībā strādā zinātne.

Nevar teikt, ka par šo tēmu neko neesmu lasījis, tomēr vienmēr esmu uzskatījis, ka vairums autoru šo tēmu ir tikai apgrābstījuši. Viņi pievēršas vispārīgiem ikdienišķiem formulējumiem un ietērpj kvantu fizikas novērojumus ikdienišķā valodā. Bet kā tu ikdienišķā valodā ietērpsi spinu? Cilvēks domā – ā, spins, mierīgi, cik viņš tur reizes bija jāapgriež, lai atkal izskatītos pēc sevis? Bet tas ir parametrs, kurš raksturo elementārdaļiņu aprakstošo simetrijas grupu. Vismaz es to tā sapratu, lai gan matemātikā par grupu teoriju ar neesmu nekāds guru. Šī grāmata nav pilna ar matemātikas formulām vai diferenciālvienādojumiem. Bet, ja gadās tādu sastapt, viņi nemaz nav lieki.

Es autoru nevainoju tajā, ka man daļu no viņa rakstītā nemaz neizdevās aptvert. Domāju, ka tā vairāk ir manas uztveres problēma. Iespējams, esmu pārāk izlaidies ar vispārīgām populārzinātniskām grāmatām, pēc kuru izlasīšanas man radies maldīgs priekšstats, ka daudzmaz pārzinu kvantu fizikas pamatpostulātus. Viens gan ir skaidrs – kvantu pasaule nav tāda kā mūsu ikdiena. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm, iesaku izlasīt visiem, kuriem ir apnicis lasīt vienus un tos pašus fizikas pastāstiņus, kas visu vienkāršo.

Ceļā uz Maču Pikču by Marks Adamss

Katram cilvēkam ir vismaz pāris eksotiskas vietas, kuras viņš savā dzīves laikā vēlētos apmeklēt. Ne vienmēr tas izdodas, bet tas jau neaizliedz sapņot. Man tāda vieta sarakstā jau no bērnu dienām ir Maču Pikču. Šīs seno Inku pilsētas drupas tiek piesauktas katrā grāmatā, kura veltīta Dienvidamerikas vēsturei. Tā kā aizbraukt vēl nav sanācis, tad patlaban to kompensēju ar citu ceļojumu aprakstu lasīšanu. Ieraugot, ka Jāņa Rozes Apgāds drīzumā izdos grāmatu “Ceļā uz Maču Pikču”, ar nepacietību gaidīju, kad tikšu pie grāmatas izlasīšanas. Paldies izdevniecībai par grāmatas eksemplāru!

Hairams Bingens III 1911. gadā devas ceļojumā uz Peru un atklāja Maču Pikču. Tas acumirklī padarīja viņu par slavenību un inku ekspertu. Apstiprinājās arī pieņēmums, ka Peru džungļi ir pilni ar zudušām pilsētām, par kurām neviens Rietumos neko nezina. Maču Pikču atklājumam bija liela nozīme – Peru nopietni sāka pievērsties sava kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un izpētei. Grāmatas autors savukārt savā mūžā piedzīvojumus praktiski nav meklējis. Viņš ir sūtījis žurnālistus uz interesantiem un mežonīgiem pasaules nostūriem, pats sēžot savā Ņujorkas ofisā. Kādu dienu viņš nolemj mest visu pie malas un sākt dzīvē darīt to, ko viņam patiesi vēlas, un dodas uz Maču Pikču. Tas nekas, ka kopš bērnības viņš nav gulējis teltī un par iešanu daudzdienu pārgājienos viņam ir tikai aptuvena nojauta.

Pārgājiens gan nav no vieglajiem, visu laiku nākas uzturēties augstkalnu apstākļos, pārtika un tualetes jāvelk līdzi uz mūļu mugurām, un līdzi jāņem pavadonis. Neviens mūļu dzinējs nekustēsies ne no vietas bez kokas lapām. Tad nu ceļojumam vēl jāsarūpē maišelis ar tām. Nevajag grāmatā saskatīt vien kokas lapu košļāšanas propagandu. Tā vienkārši Peru jau no seniem laikiem ir pieņemts. Vispār autors sniedz diezgan daudz praktiskus padomus, ja kāds atspertos sekot viņa gaitām. Vēlams būt labā sportiskā formā, lai varētu stiept smagas mugursomas, jābūt gatavam augstuma un klimata izmaiņām, parazītiem un dehidrācijai. Autors to visu izbaudījis uz savas ādas, un tādēļ viņa novērojumi ir diezgan pamācoši.

Autors ir malacis – viņš ne tikai izgāja Inku taku, kas ir tāds normāls piecu dienu pārgājiens, bet arī izgāja pa tūristu neiecienītu taku no Janamas uz Espiritupampu, kas prasīja pāris nedēļas. Pārgājienā notikušais ir dzīvi aprakstīts, un autors neaprobežojas tikai ar sevi, netiek aizmirsti arī viņa algotie mūļu dzinēji un pavadonis Džons Līverss. Džons skaitās, vismaz autora acīs, arī viens no lielākajiem Maču Pikču ekspertiem. Man gan tā Džona ekspertēšana aprobežojās tikai ar grāmatā aprakstīto – GPS kartēšana, fotogrāfiju uzņemšana un filmēšana.

Hairamam veltītās nodaļas atklāj viņu kā ambiciozu pētnieku ar bagātiem sievas radiem. Ir diskutējams jautājums, vai viņš tiešām uzskatāms par Maču Pikču un citu zudušo pilsētu atklājēju, ja par to eksistenci vietējie bija zinājuši vienmēr. Te vairāk var runāt par atklāšanu Rietumu pasaulei. Papildus viņa veiktie izrakumi un artefaktu izvešana uz ASV vēl joprojām ir strīda avots starp Jēlas universitāti un Peru. Tomēr viņš ar savām aktivitātēm novērsa nozīmīgu kultūras pieminekļu izpostīšanu un savā veidā padarīja Maču Pikču slavenu visai pasaulei.

Kas tad īsti ir Maču Pikču – inku valdnieku medību rezidence vai tomēr reliģiskas nozīmes centrs? Par reliģisko nozīmi liecina kaut vai Inku ceļš, pilsētā iešifrētais simbolisms. Valdnieku lauku rezidencei, par labu runā pilsētas novietojums pavisam dīvainā vietā. Gan jau, ka taisnība ir abām idejām. Uzreiz jābrīdina, ka pēc šādas grāmatas izlasīšanas, lasītājs var sajust mudinājumu pārbaudīt savu bankas konta atlikumu un aplēst, kad ērtāk būtu doties apskatīt Maču Pikču pašam. Autors tik labi apraksta Maču Pikču apkārtni, pārgājienus uz dažādām drupām un to vēsturi, ka neviļus gribas mest visu pie malas un lidot uz Kusko.

Grāmatā bija tieši tas, ko es sagaidu no ceļojumu grāmatas, smalki sabalansēts autora piedzīvojums, apmeklēto vietu vēsture un cilvēki, kas ceļā sastapti. Lasot gan jāsastopas ar latviešu valodā nesaprotamiem vai pārprotamiem vietu nosaukumiem, ja Vilkabamba vēl izskatās pēc latviešu vārda, tad Vajnapukaru jau ir grūti iegaumējama. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Ieteiktu tiem, kas sapņo reiz nokļūt Maču Pikču.

Rūgtās sēklas (Milkweed Triptych #1) by Ian Tregillis

Šo grāmatu biju plānojis izlasīt jau sen, bet, kā jau ar tiem plāniem ir, nebija sanācis laika. Bet kad pie manis vērsās Izdevniecības Prometejs pārstāvis ar piedāvājumu izlasīt šo grāmatu latviski, man laiks atradās uzreiz. Reti jau tā gadās, kad grāmata, kuru tu vēlies izlasīt, pēkšņi iznāk latviski.

Ir otrā pasaules kara priekšvakars. Britu spiegs Reibolds Maršs, mēģinājumā palīdzēt kādam vācu puses pārbēdzējam, Spānijas pilsoņu kara laikā novēro interesantas lietas – cilvēkus, kuri aizdegas kā sveces, un dīvainus cilvēkus, kuriem pie galvas pievienoti elektrības vadi. Ir skaidrs, ka kara gadījumā ar Vāciju šāds superierocis būs vērā ņemams spēks. Aizdomas pastiprina arī pārbēdzēja mantās atrodamā informācija. Britiem ar steigu ir jāatrod ierocis, ko likt pretī vāciešiem.

Vienkārši sakot, ir pārcilvēki (protams, vācieši) pret burvjiem (britu specialitāte). Ne pārcilvēki, ne burvji nav viegli pieejams resurss, bet viņu potenciāls ir milzīgs. Lai būtu balanss, katrai no pusēm ir savi mīnusi. Pārcilvēki ir atkarīgi no saviem enerģijas avotiem, bet burvjiem ir vajadzīgi upuri. Šeit nav ne labo, ne ļauno, katra puse no visas sirds vēlas uzvarēt. Un pielietotās metodes abām pusēm ir vienlīdz nežēlīgas. Ne katrs var kļūt par pārcilvēku, un viņu izaudzināšana prasa ilgu laiku. Burvjiem savukārt ir jāprot sarunāties ar eidaloniem – būtnēm, kurām neeksistē ne telpa, ne laiks. Cilvēki viņiem ir kā baktērijas, kas apgāna visumu, tomēr ja asins cena ir pietiekami augsta, tad viņi ir gatavi sadarboties.

Lai arī ideja ir autoram stiprā puse, paši varoņi viņam ir sanākuši tādi plakani. Reibolds, ir tipisks superaģents, kura iekšējā pasaule iekļaujas visās standarta klišejās. Vils – Reibolda draugs un, cilvēks, kas viņam atklāja burvju esamību, ir tāds pa straumi peldētājs un pienākuma upuris. Grētu – vācu gaišreģi mēs iepazīstam tikai viņas spēju dēļ, kā personība grāmatā viņa vispār neatklājas. Klauss – cilvēks, kas spēj iet cauri sienām un cilvēkiem, šad tad izrāda kādas cilvēcības pazīmes un izstrādātības ziņā līdzinās Reiboldam.

Tomēr ir jāatceras, ka šī grāmata ir veltīta alternatīvajai vēsturei nevis cilvēku iekšējo pārdzīvojumu aprakstiem, un šajā žanrā galvenā lieta ir vēsture. Grāmatā stāsta, kā notikumi, kuri līdz Spānijas pilsoņu karam ir saskanējuši ar mūsu vēsturi, pēkšņi novirzās no mums zināmā kursa. Parādīt to, ka visniecīgākā izmaiņas atstāj ietekmi uz vēstures gaitu. Man gan no sākuma lasot šķita, ka te būs atainots tāds slepenais pārcilvēku karš, kas ievirzīs notikumus mums zināmajā vēsturē, bet nekā nebija.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Ļoti labs lasāmais, ideja izcila, pasaules ģeopolitiskās izmaiņas piesaista uzmanību. Patīkami, ka autors savus pārcilvēkus un burvjus ir ierobežojis, un tie nevar aci nepamirkšķinot saskaldīt zemi uz pusēm. Tas ļauj notikumiem attīstīties dinamiski, tai pat laikā neeskalējoties līdz absurdam. Prieks arī par jauku fantastikas grāmatu, kas pārtulkota, manuprāt diezgan labi, un izdota latviešu valodā. Tagad tik jādomā lasīt triloģijas nākamos darbus uzreiz vai paciesties līdz tos izdos latviski.

Leišmalīte by Imants Ziedonis, Rimants Ziedonis

Domāju, ka šiem autoriem nekādi komentāri papildus nav vajadzīgi. Atceros, kā pamatskolas laikos pirmo reizi lasīju Kurzemīti. Ja godīgi, tad lasīju tikai tās daļas, kas bija saistītas ar manu dzimto ciemu. Vēlāk pievārēju arī abas grāmatas pilnībā. Tādēļ uzzinot, ka Zvaigzne izdevusi „Leišmalīti”, atliku malā visu lasīšanas plānu, un šīs grāmatas izlasīšana kļuva par manu prioritāti.

Cilvēkiem jau patīk lasīt par citiem cilvēkiem un, ja tie vēl piedevām ir reāli cilvēki, tad lasīšana ir vēl interesantāka. Grāmatas autors dod mums iespēju sastapt šos cilvēkus. Viņus visus vieno tas, ka dzīvo viņi Latvijas Lietuvas pierobežā. Katram no viņiem ir savs stāsts, ko autoriem pastāstīt, galvenais ir mācēt pajautāt un šo stāstu no viņiem izvilināt. Šajā jomā Imants Ziedonis ir liels speciālists uzklausīšanā, novērošanā un tālāk pastāstīšanā. Kā jau katrā vietā, kur cilvēki dzīvojuši ilgu laiku, arī no Liešmalītes ir nākuši cilvēki, kas tā vai citādi ietekmējuši Latvijas vēsturi.

Grāmata sastāv it kā no divām daļām, vienai daļai divtūkstošo gadu sākumā informāciju vācis Imants Ziedonis, otra daļa ir viņa dēla veikums, kura stāsti un vērojumi nāk jau no nesenākas pagātnes. Tie pierakstīti pirms pāris gadiem. Šī nobīde laikā ir visai veiksmīga, jo atklāj interesantas lietas. Ja divtūkstošo gadu sākumā pierobežas iedzīvotāju vidū bija vēl optimisms par sava novada sakopšanu, darbošanos un pierobežas attīstību, tad gadu gaitā to ir nomainījis tāds kā pesimisms. Pierobežā izmirst, jaunie aizbrauc uz lielpilsētām, ārzemēm, un vietējie ciemi kļūst arvien neapdzīvotāki. Palikuši ir vien lielsaimnieki, kuri dod darbu pāris cilvēkiem un vietējās naturālās saimniecības. Skolas tiek slēgtas, pagasti apvienoti, infrastruktūra sairst, ražošana panīkst.

Grāmatā izceļas arī tipiskā latvieša domāšana. Viņš gaidīs, kad lietas atnāks un sakārtos valdība. Izlīdzinās visas netaisnības, aizliegs dāņiem pirkt zemi un mežus. Atgriezīs mājās aizbraukušos cilvēkus un atjaunos skolas. Ar labu vārdu tiek piesaukti Ulmaņlaiki, kad viss zēla un plauka. Nenoliedzami tas Leišmalītei bija ziedu laiks, kad šķita, ka viss tikai attīstīsies un ies uz priekšu. Un tad nu tā cerība pēc vadoņa, kas atnāks un visu nokārtos, nav vēl zudusi. Protams, ir arī tādi, kas nesūkstās un negaida, kad ar karoti visu mutē ieliks. Tie šeptējas, uzpērk un apstrādā zemi, dibina kooperatīvus un saimnieko, lai savu maizīti paši nopelnītu.

Neskatoties uz seno vēsturi un jaukajiem ļaudīm, kas tur mīt, Leišmalīte šķiet uz kādu laiku būs aizgājusi perifērijā, un nekāda cerīgā nākotne tur kā jau vairumā Latvijas laukos nav saredzama. Galvenie ienākumu avoti ir pensijas, zemes iznomāšana un subsīdijas. Skaidrs, ka tāds modelis ilgi nespēs novadus pie dzīvības noturēt.

Šī nu ir grāmata, kas būtu jāizlasa katram, kuru interesē savas dzimtās zemes vēsture un tagadne. Lieku 10 no 10 ballēm. Grāmata patiešām aizrauj, piesēdies lasīt un nost nevari tikt, tāpēc jābūt ļoti uzmanīgam. Zinu, ka citi saka, šādas grāmatas nelon izlasīt vienā piegājienā. Nezinu, man gan tādas patīk lasīt visu un uzreiz.

Atbrīvojot Baltiju by Džefrijs Benets

Sen nebiju lasījis nevienu grāmatu par kariem un karošanu. Ieraudzījis, ka latviski pieejama grāmata „Atbrīvojot Baltiju”, nolēmu papildināt savas zināšanas par Lielbritānijas flotes nozīmi Baltijas valstu neatkarības atgūšanā. Sadarbojoties ar Zvaigzni ABC, šī grāmata nonāca manās rokās. Kā jau tas pienākas, nedēļu viņa nostāvēja nelasīta, un tad ķēros klāt.

Benets pats izbijis jūrnieks, daudz rakstījis par britu jūrasspēku vēsturi, nolēma uzrakstīt par vienu plašākai pasaule maz zināmu epizodi. Proti, britu flotes nozīmi Baltijas valstu brīvības cīņās. Pirmais Pasaules karš jau bija beidzies, un tehniski visur valdīja pamiers. Tomēr britiem raizes radīji tikko Krievijā notikusī varas maiņa un krievu boļševiku vēlme atjaunot Krievijas Impēriju bijušajās robežās. Šāda jauna spēka parādīšanās pie apvāršņa britu valdībai sagādātu papildus problēmas, tādēļ tā centās darīt visu, lai boļševiku virzību apturētu. Tas sevī ietvēra balto armijas atbalstīšanu un apgādi, un jauno valstu Latvijas, Lietuvas, Igaunijas un Somijas atbalstīšanu. Lai to veiktu efektīvāk, uz Baltijas jūru tika nosūtīta flote, kuras galvenais uzdevums bija nepieļaut padomju flotes dominanci Baltijas jūrā, novērot, lai Vācija pilda savas saistības. Tas ir, izspiež no reģiona boļševikus un atkāpjas uz dzimto zemi.

Skaidra lieta, ka grāmata ir sarakstīta tikai un vienīgi no britu skata punkta. Tātad varam skaidri iedomāties, kuri spēki bija noteicošie Baltijas valstu neatkarības iegūšanā. Pati grāmata ir sarakstīta tādā pasausā stilā, tiek uzskaitīti fakti un praktiski nav nekādu spekulāciju. Grāmata vairāk kalpo kā uzskates līdzeklis, kā ar mazu vieglo kuģu grupu var noturēt dominanci jūrā. Tiek gan arī atzīts, ka krievu jūrnieki bez normāla komandējošā sastāva nav izcēlušies ar īpašām kaujas spējām un pieturējušies pie pasīvās agresijas stratēģijas. Tas ir, neveicot nekādas aktīvas darbības radīt iespējamu draudu efektu tikai ar savu klātbūtni. Britu uzdevums bija šo efektu mazināt, un tas bija uzticēts šīs mazās flotes komandierim Kovanam.

Grāmatas centrālais tēls ir kontradmirālis Volters Kovans. Kovans tiek atspoguļots kā īsts paraugjūrnieks, kas saņēmis diezgan plašas pilnvaras, tomēr nekautrējas arī rīkoties patstāvīgi, nesaskaņojot katru savu rīcību ar augstāko virspavēlniecību. Virspavēlniecība jau ar’ vēl tajā laikā īsti nezināja ko pasākt ar tām Baltijas valstīm. Diezgan detalizēti tiek aprakstīta Kovana problēmas ar Golcu, pagaidu valdībām, mīnu laukiem Baltijas jūrā un matrožu neapmierinātību.

Ja pavisam godīgi, tad līdz šim man tā britu flotes drasēšana pa Baltijas jūru bija šķitusi tāda epizodiska, un nemaz nebiju aizdomājies, ka tās nozīme reģionā bija tik nozīmīga. Varētu teikt, ka šī grāmata man pasniedza Latvijas neatkarības iegūšanas procesu nedaudz savādākā gaismā. Papildināju savas zināšanas par Pirmā pasaules kara beigu posmu. Neesmu gan tik liels speciālists, lai varētu nopietni spriedelēt par autora patiesumu notikumu izklāstā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, šaubos, ka tieši briti visu šo pasākumu izvilka. Grāmatu vajadzētu lasīt tiem, kurus interesē vēsture. Sarakstīta tipiskā sešdesmito septiņdesmito gadu manierē. Praktiski tiek izslēgtas jebkādas spekulācijas par tēmu. Tikai tas, kas iegūts no notikumu dalībnieku dienasgrāmatām, intervijām un sarakstes. Tā kā interesantu un amizantu epizožu te ir visai pamaz.

Ziedu asinis by Anita Amirrezvani

Nav jau tā, ka es būtu liels sieviešu romānu lasītājs. Šad tad jau pa kādam gadās, bet ne pārāk bieži. Par šo grāmatu es ieinteresējos pavisam vienkārša iemesla dēļ. Kādā no grāmatas anotācijām bija minēts, ka grāmatas varones visu nelaimju vaininiece ir Lielā komēta. Tā kā šonedēļ mani ļoti interesē komētas, jo mums jau nākamgad tiek solīta komēta, kas būšot spožāka par mēnesi. Nenoliegšu ieinteresēja arī sievietes dzīve septiņpadsmitā gadsimta Irānā. Tad nu ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie “Ziedu asinīm“.

Grāmatas galvenā varone ir vienkārša meitene, kas visu mūžu ir nodzīvojusi nomaļā lauku ciematiņā. Viss viņas dzīvē ir kārtībā, un nākotne rādās rožaina, viņa jau ir izaugusi. Laiks doties pie precinieka, ir uzausts paklājs, kuru pārdodot viņa tiks pie pūra naudas, un viss būs kārtībā. Tomēr vienudien viņai nomirst tēvs, un viņas ar māti paliek bez apgādnieka. Sapratušas, ka izdzīvot ciemā nevarēs viņas dodas pie attāla radinieka uz šaha pilsētu Ishafanu. Viņas tiek pieņemtas, bet nu jau vairs ne kā līdzvērtīgas radinieces, bet kā kalpones. Vienīgais, kas ļauj saglabāt jelkādas cerības uz gaišāku nākotni, ir paklāju aušanas māksla.

Darbs sarakstīts vienkāršā valodā, un sižets ar īpašu sarežģītību neizceļas. Visus notikumus mēs uztveram caur galvenās varones novērojumiem un pārdomām. Tomēr šī grāmata spēj lasītāju ieraut septiņpadsmitā gadsimta Irānā un tās ikdienā. Ja neesi nekāds Persijas vēstures speciālists, tad grāmatā būs daudz interesantu detaļu. Sabiedrībā dominē vīrieši, un publiskos pasākumos viņām nav nekādas teikšanas, lomas gan mainās mājās, te netieši noteicējas ir sievietes, jo īstam vīram jau neklājas nolaisties līdz saimniecības vadīšanai. Otra lieta ir Persiešu paklāja tapšanas process. Man par šo procesu līdz šim nebija nekādas sapratnes, tagad būs jāatrod kāda grāmata, kas smalkāk apraksta paklāju aušanas vēsturi un tehnoloģijas.

Bonusā katrā nodaļā ir pa kādai persiešu pasakai, kas stāsta mums par nelaimīgām mīlestībām, gudriem šahiem, vareniem karotājiem un skaistām daiļavām. Pasakas ir nedaudz pielāgotas grāmatas sižetam, bet tas viņām par sliktu nav nācis. Papildus dots ieskats tajā kā strādā prostitūcija islāma valstīs.

Grāmata lasās ļoti ātri, izlasīju divos vakaros, un ir visai grūti no tās atrauties. Jāatzīst, ka šis sieviešu romāns nemaz neatbilda manam stereotipam par sieviešu romānu – sacukurots stāsts, kur mīlestība visiem grāmatu varoņiem liek ciest nemitīgās pārdomās par saviem mīļotājiem un pasaules nežēlastību pret viņiem. Te, protams, ir pasaules neželastību visā krāšņumā, bet galvenā varone tomēr ir vairāk pragmatiska nekā emocionāla.

Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, un šī man kalpos kā atskaites punkts visiem sieviešu romāniem. Grāmatu iesaku izlasīt visiem, tā ir daudz labāka nekā pēc vāka varētu šķist. Kāpēc nosaukums ir Ziedu asinis? Tādēļ, ka īstam persiešu paklājam krāsojot dziju tiek izmantoti ziedi un, lai pagatavotu vienu paklāju, nākas noplūkt veselas pļavas.

The Invisible Hook: The Hidden Economics of Pirates by Peter T. T. Leeson

The Invisible Hook by Peter T. T. Leeson

Šo grāmatu iepirku pirms daudziem gadiem, iespējams, ka pirms kādiem četriem. Saintriģēja grāmatas nosaukums. Neredzamais āķis, pirāti, ekonomika. Domāju, tam ir jābūt kaut kam labam. Iesāku lasīt un pēc pusstundas man grāmata apnika, lasīšana tika pārtraukta uz nenoteiktu laiku. Šovasar saņēmos un grāmatu izlasīju.

Grāmatā, kā jau var noprast pēc nosaukuma, autors mēģina izskaidrot pirātu ekonomiku. Te ar pirātiem ir domāti reāli kuģu aplaupītāji. Pirātu ekonomika atšķirībā no valstu makroekonomikām nav cenas regulēšana ar piedāvājumu un pieprasījumu. Te ir vairāk, kas ir, to ņem, kam var, tam uzbrūk. Galvenais jautājums ir – kā cilvēki, kas lielākoties uz brīvprātības pamata ir pievienojušies pirātiem, spējuši organizēt savas darbības. Atbilde ir viena – peļņas maksimizācija. Peļņa bija padarījusi pirātus par vienu no demokrātiskākajām sabiedrībām astoņpadsmitā gadsimta beigās. Kapteiņi tika ievēlēti vēlēšanās, viens cilvēks – viena balss. Visi pirāti parakstīja tādu kā kuģa Konstitūciju, kapteinim nebija absolūta varas, pirāti rūpējās par sava zīmola uzturēšanu. Laba slava nozīmēja, ka tirgotāju kuģi mazāk pretosies, tas savukārt samazināja iespējamos cilvēkresursu zaudējumus.

Bija jau kapteiņi ar izbirušām skrūvītēm, tomēr tie ilgi biznesā nenoturējās, jo atradās kāds cits viņa aizstājējs. Bet nu tirgotāju kapteinim, kas slikti izturējās pret savu komandu, gan nebija ieteicams nonākt pirātu nagos. Lielākā daļa no pirātiem reiz bija bijuši tirgoņu kuģu apkalpēs. Lielākā daļa no turienes notinās tieši neciešamo apstākļu dēļ, tādējādi sastopot kādu bijušo matrozi, diezgan bieži sanāca lasīt zarnas pa visu klāju. Tas viss kopumā netieši uzlaboja tirdzniecības kuģu kapteiņu attieksmi pret savām apkalpēm. Grāmata atklāj arī, ka lielākā daļa tas ko mēs no Holivudas filmām esam uzzinājuši par pirātiem, ir totāls izdomājums. Viņu galvenais mērķis nebija dzert un dragāt pa jūru karojot ar karakuģiem, viņiem galvenais bija peļņa.

Grāmatas būtisks trūkums ir ekonomikas apskate tikai līdz brīdim, kad krava tiek nolaupīta un laupījums sadalīts. Naudas gadījumā viss būtu skaidrs, katrs tērē kā grib. Bet kas notiek ar salaupīto preci, kādi ir to sadales kanāli, kā tur notiek peļņas maksimizācija? Tas nav apskatīts vispār nemaz. Manuprāt, pirātu ekonomikas atšķirība nemaz nav tik liela kā autors to zīmē. Tas drīzāk ir mikroekonomikas speciālgadījums, kur daudzi indivīdi nonāk lielveikalā, kurā visas preces ir par brīvu, bet ierobežota vieta iepirkumu groziņos.

Autors savu stāstījumu balsta uz astoņpadsmitajā gadsimtā izdotajām grāmatām par šo tēmu, tas ir par pirātu ikdienas dzīvi un sadzīvi. Diemžēl viņa rakstītais teksts nebūt nav padevies interesants un saistošs. Autors ir centies, vietām sanāk, bet kopumā man bija sevi reāli jāpiespiež izlasīt šo grāmatu līdz galam. Augstskolas gados lasīt Hal Varian mikroekonomikas grāmatu man šķita daudz saistošāk, nekā šo grāmatu. Un tas neskatoties uz faktu, ka te nav neviena vienādojuma vai formulas. Te vairāk tādi pārspriedumi ar nelielu pirātu glorificēšanu. Nebūtu slikti, ja šiem pārspriedumiem bez sakarīga pārstāsta pamatojumā būtu arī kāds teorētisks pamatojums. Kopumā grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Iesaku lasīt tikai totālām ekonomikas teoriju mīļotājam, kas nevairās arī no speciālgadījumiem.

Gutenberg the Geek by Jeff Jarvis

Nolēmu apskatīties, kas ir Kindle Single. Par šo grāmatiņu biju lasījis labas atsauksmes, un maksāja viņa tikai dolāru, tad kāpēc nenopirkt un neizlasīt. Tagad es zinu, ka Kindle single labākajā gadījumā būtu nosaucama par brošūru, sliktākajā gadījumā par palielu rakstu. Sapratu arī, ka daļa recenziju, kuras lasīju par šo darbu, ir gandrīz tikpat garas kā pats darbs.

Īsumā grāmatiņa ir tāds kā Gūtenberga dzīves gaitu kopsavilkums, autors nav iedziļinājies sīkumos, bet tā vispārīgi uzskaitījis tā dzīves pagrieziena punktus, nedaudz ieskicējis laikmeta reālijas un pasniedzis Gūtenbergu kā īstu tehnoloģiju inovatoru, kas salicis kopā pieejamās tehnoloģijas (papīrs, metālliešana, prese) ar esošajām sabiedrības vajadzībām. Radot grāmatu tādu, kādu mēs to pazīstam šodien. Nedaudz tiek apspriesta ideja kā Gūtenbergam, ķildojoties ar saviem aizdevējiem un biznesa partneriem, grāmatu iespiešanas tehnoloģi kļuva atvērta visai pasaulei. Gūtenberga ideja jau no sākuma bija izveidot monopolu.

Nemaz nezināju, ka viņa pirmais biznesa projekts, bija spogulīšu tirgošana. Maincā laiku pa laikam izstādīja kādas svēto relikvijas, noteikti, ka to apskatīšana noņēma pakaļas vātis, bet kā efektu dabūt permanentu, aiznest mājās. Izrādās – pavisam vienkārši vajag šos pīšļus, krusta gabalu vai lupatas stērbeli ieraudzīt spogulī. Acīmredzot tādējādi visi pozitīvie efekti tiek pa taisno pārnesti uz spoguli, un tas jau pats strādā kā relikvija. Ironiski, ka Gūtenberga iespiedmašīna bija diezgan liels atspaids Lutera cīņai ar Katoļu baznīcu.

Kaut kur biju lasījis, ka Gūtenberga darbība ir arī aprakstīta no uzņēmuma naudas plūsmas analīzes viedokļa. Bet neko vairāk kā iespējamo izdevumu uzskaitījumu vienā pusē un saražotos krājumus otrā neatradu. Gribējās jau uzzināt, cik liels tad bija aizdevuma procents tiem 1600 guldeņiem, ja beigās tiek konfiscēt īpašums, kas vērts pāri par četriem tūkstošiem guldeņu. To diemžēl tur neizlasīju, un sanāca, ka aizdevējs ir vainīgs pie visas štelles, kas pie tam vēl nodarbojas ar reiderismu. Ar konfiscētajām iekārtām viņš kļuva pazīstams kā nopietns grāmatizdevējs.

Kopumā neliela brošūriņa, kas labi lasās vilcienā. Pietiek četrdesmit minūtēm un parāda kādas vēsturē nozīmīgas personas interesantākos dzīves mirkļus. Par to, ka Gūtenberga projekts būtu tieši salīdzināms ar dotkomu biznesu attīstību un vispasaules interneta tīklu, to es atļaujos apšaubīt, jo, manuprāt, grāmatu masveida ražošanas tehnoloģijas izstrāde ir daudz nopietnāks sasniegums. Bet nu autoram jau vajadzēja interesantu virsrakstu. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm.

Astrology: What’s Really in the Stars by J. V. Stewart

Šo grāmatu nopirku visai sen atpakaļ, un tā tika ieteikta kādā citā grāmatā kā izsmeļošākais avots par šo tēmu. Izdota visai pasen, tas sagādāja man nelielas problēmas grāmatu atrast un iegādāties. Beigu beigās man izdevās atrast abebooks.com, kur, acīmredzot, kāda bibliotēka tīrīja savus fondus un lieko izpārdeva. Skaidra lieta, kad saņēmu grāmatu, man tā vairs nešķita aktuāla un uz pāris gadiem iegūla plauktā.

Bet šonedēļ šai grāmatai pienāca sava kārta. Tā nav bieza un pietika vien vienam braucienam uz Rīgu un atpakaļ. Teikšu uzreiz, tik sausu populārzinātnisku darbu man sen nebija nācies rakstīt. Autors pretendē uz astroloģijas fenomena vēstures pilnīgu izpēti. Melots jau nav, tiek apskatīti gan šumeri, gan asīrieši, gan grieķi, gan romieši. Ja kādam šķiet, ka astroloģijas vēsture rietumu vēsturē ir milzīgi populāra seno tautu nodarbe, tad viņš kļūdās. Par tās jēdzīgumu ļaudis jau smējās tūkstošiem gadus atpakaļ, un no pirmsromas laikiem ir saglabājušies labi ja pārdesmit tekstu. Kas lielākoties, tad grāmatā ir arī iztulkoti un izlasāmi.

Ar daudzveidību šie teksti neizceļas, ja kas notiek, tad implikācijas ir virspusējas un bieži tiek piesaukti kari vai valdnieka nāve tuvākajā laikā. Nu tādi droši teksti. Beigās pāris nodaļas veltītas tam, kādēļ astroloģija nav zinātne un kādēļ cilvēki joprojām uz to pavelkas. Kritika ir diezgan labi sarakstīta, daļa paņemta jau no grieķu filosofiem, daļa mūsdienu aktualitāšu novērojums. Senāk jau neviens ar tādiem zvaigznājiem nekrāmējās, skatījās, kad saule tuvojas Spikai vai kādai citai spožākai zvaigznei un tad mēģināja izdarīt tālejošus secinājumus, tā lai valdnieks maizīti atmestu un galvu nepazaudētu. Zvaigznāji parādās ap 410 gadu pirms mūsu ēras, tad vecās metodes tiek nobīdītas malā un ieviesta zvaigznāju sistēma, kas sākumā radīja zināmu sajukumu, jo zvaigznāju robežas nebija skaidri definētas.

Traki ir tas, ka zvaigznāji kopš Bābeles laikiem ir pamatīgi nobīdījušies un tagad pie debesīm rādās pavisam citā laikā. Skaidra lieta, ka pareizi horoskops jāsastāda ieņemšanas brīdī, bet to var noteikt tikai ar +/- piecu dienu intervālu. Un pat zīdainim ir skaidrs, ka nedz zvaigznes, ne planētas nespēj ietekmēt cilvēku likteņus. Tas, ka mēs neapzināti vēlamies piederēt kādai cilvēku grupai, planētai vai zvaigznājam, tā jau ir mūsu pašu problēma. Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, temats apskatīts, secinājumi izcili, bet neinteresantāk būtu grūti uzrakstīt.

1 2 3 … 8 previous posts

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …