Navigate / search

Raising Steam by Terry Pratchett

Raising Steam by Terry Pratchett

Ko nu te var teikt, es esmu atkarīgs no Prečeta Diskzemes. Un tur nu diez vai ko varēs mainīt. Patiesībā esmu tik atkarīgs, ka pirms-Kindles laikos ceļojot pa Austrāliju, man somā bija vismaz četras Prečeta Diskzemes grāmatas. Tāpēc katru gadu, kad ir novākti kartupeļi un biešu lauks ar’ noņemts, es gaidu jauno Diskzemes stāstu. Lai ar autors slimo ar Alcheimera slimību un šad tad runā par eitanāziju, viņa grāmatas joprojām turpina iznākt ar apbrīnojamu regularitāti.

Diskzemei ir pienācis laiks kļūt jaunai, un to nespēs apstādināt nekas uz pasaules. Ir pienācis laiks tvaikam un tvaika katliem. Gadsimtiem ilgi Diskzemes iedzīvotāji ir vērojuši, kā tvaiks paceļ katla vāku. Dažiem kalējiem pat ir ienācis prātā mēģināt šo tvaika spēku iegrožot. Līdz šim tas bija beidzies ar ķermeņa un katla daļu mētāšanos pa tuvāko apkārtni, kuras pēc tam kaimiņi salasīja spainī un apglabāja. Tomēr neviens no viņiem nebija Diks Simnels, kalēja dēls, kurš zina kā izmantot logaritmisko lineālu un kā ar sinusiem un kosinusiem paveikt brīnumainas lietas. Pat tirāns Vetinari saprot, ka šai lietai ir pienācis laiks. Un drīz vien daļai no Diskzemes iedzīvotājiem nebūs aizraujošākas nodarbes, kā ņemt rokās blociņu un stāvēt dzelzceļa malā.

Šī grāmata pieder pie tā saucamā Industriālā cikla un ataino Diskzemes sabiedrības industrializāciju. Pasts jau ir ieviests, strādā arī optiskais telegrāfs, iespiedmašīnas drukā grāmatas un avīzes. Pasaule mainās; vecajam dzīvesveidam šeit vairs nav vietas. Burvestības un maģija tiek atstāta speciālistiem, parastos ļaudis interesē tehnika. Un, kas var būt labāks biznesa inkubatora nodrošinātājs par Karali Hariju? Cilvēks, kurš nešķiro, vai viņa darbinieks ir golems, goblins, rūķis vai trollis. Galvenais, lai viņš labi dara savu darbu. Bet atkritumu bizness, lai ar’ ienesīgs, nenodrošina stāvokli sabiedrībā un Sūdu Karalis Harijs diez ko labi neskan viss. Viņam dzelzceļš ir iespēja radīt ko nebijušu. Vetinari dzelzceļā redz iespēju paplašināt savu politisko ietekmi un padarīt savus pavalstniekus apmierinātākus ar dzīvi. Moist von Lipwig, izbijis blēdis, vienkārši nevar neiesaistīties kārtējā avantūrā un ir gatavs pārstāvēt pilsētas intereses (vismaz piespiedu kārtā). Tikai rūķiem nekas nav labi.

Vispār jau grāmata apskata arī dažādas sabiedrības integrācijas problēmas. Cilvēku inerci un pieķeršanos veciem aizspriedumiem. Segregācijai un kādu rasu pārstāvju uzskatīšanu par nesaprātīgām būtnēm. Stāsts zināmā mērā balstās arī uz britu vēsturi. Savulaik, kad tur bija dzelzceļa bums, notiekošais daudz neatšķīrās no Diskzemes scenārija. Te kā marginālie elementi ir goblini, tikai nesen viņus atzina par tiesīgiem būt cilvēkiem un arī ne visur. Rūķi savukārt ir totāli konservatīvi, vismaz daļa no tiem un ir tāds kā lokālais Kukluksklans. Viņi ir gatavi darīt visu, lai pasaule nemainītos.

Kopumā aizraujošs stāsts, kas lasās ar interesi. Pirms lasīšanas sākšanas būtu ieteicams izlasīt visu industrializācijai veltīto ciklu. Citādi būs grūti saprast, kas tur kurš ir, un tās daudzās references uz iepriekšējiem notikumiem. Tomēr, manuprāt, visa šī industrializācija nokauj Diskzemes sākotnējo šarmu. Maģijas paliek arvien mazāk, briesmoņi palikuši tikai attālākajos nostūros un pieklust pat dievi. Tas viss rada iespaidu, ka Diskzeme lēnām kļūst par tādu kā Lielbritāniju industriālās revolūcijas priekšvakarā. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Bet uz nākošajiem jaunajiem kartupeļiem labprāt sagaidītu Rincewind cikla turpinājumu.

Unseen Academicals by Terry Pratchett

Unseen academicals

Gaidīju, gaidīju un beidzot sagaidīju! Jaunākā Terry Pratchett grāmata, kas veltīta Diskzemes sērijai. Senajā pilsētā Ankh-Morpork futbols vienmēr ir bijis lielā cieņā. Šī spēle vienmēr ir piesaistījusi līdzjutējus, gadījuma skatītājus un karsto uzkodu tirgotājus. Šad tad skatītājiem izdodas redzēt bumbu, reizēm pat tiek gūti vārti. Bumba var būt jebkas – lupatās ievīstīts koka gabals, skārda bundža vai spēlētāja galva (ja vārti tiek gūti ar galvu, tad tos ieskaita galvas bijušajam īpašniekam). Viss jau šajā senajā tradīcijā būtu jauki, ja vien Ankh-Morpork tirāns nebūtu šo spēli neoficiāli aizliedzis. Tomēr kā jau jebkurā modernā sabiedrībā, komandu spēlēm ir liela piekrišana. Pat tirāns ir spiests mainīt savas domas un pacelt futbolu jaunā līmenī. Tātad futbols atdzimst tikai ar jauniem noteikumiem, bumbu nedrīkst aiztikt ar rokām, nekādu nažu, slepkavību laukumā un nekādas maģijas. Un par jaunā futbola idejas nesējiem ir izvēlēti Unseen University burvji. Skaidra lieta, ka ne visi ar šādu notikumu pavērsienu ir apmierināti.

Šī grāmata, iespējams, būs pēdējā Diskzemes ciklā. Terry Pratchett kā zināms slimo ar Alcheimera slimību, kura progresē diezgan ātri, un diez vai mums ir cerības sagaidīt nākamo grāmatu par Diskzemi. Lai nu kā, grāmata ir izlasīšanas vērta, autors sev raksturīgo humoru nav zaudējis un viņa joki joprojām nav saucami par pliekaniem. Kā vienīgo atšķirību no citām grāmatām var minēt tikai to, ka Nāve šeit parādās tikai reizi otršķirīgā epizodē.

Grāmata ir veltīta tādam kultūras fenomenam kā sports, līdzjutēji un komandu spēles. Kā jau visās grāmatās, kurās minēta Ank-Morpork, tiek apskatīta dažādu rasu līdzāspastāvēšanas problēma. Tādēļ var droši teikt, ka, lai arī sastopam dažus jau pazīstamus tēlus, galvenais uzsvars tiek likts uz jaunajiem tēliem – goblinu vārdā Nutt, puisi, kuram patīk futbols Trev un Unseen University Nakts virtuves darbiniece Glenda. Goblins tiek izmantots kā centrālais tēls rasu sadraudzībai un ne tikai tam. Trev ir leģendāra futbolista dēls, kas apsolījis mātei nespēlēt. Glenda tiek izmantota kā prototips tiem cilvēkiem, kas aizspriedumu un vecāku „gudrību” ietekmēti, labprāt redz statisku apkārtni un paredzamu dzīvi. Nu un protams visus viņus vieno futbols, Glenda ir līdzjutēja, Trev vēlētos spēlēt futbolu un Nutt ir ģeniāls taktiķis.

Kopumā grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Patīkami redzēt, kā Ankh-Morpork pilsēta un tās iedzīvotāji ir attīstījušies, nekas no iepriekšējām cikla grāmatām netiek aizmirsts. Dažādi sīkumi, kas tiek pieminēti garāmejot ļauj atsaukt atmiņā iepriekšējo grāmatu sižetu. Iespējams, ka, lai grāmatu saprastu labāk būtu vēlam izlasīt arī pārējās 30+ sērijas grāmatas.

Making Money by Terry Pratchett

Jā šī ir kārtējā Terry Pratchett grāmata par Diskzemi. Making Money ir viena no pašām pēdējām šī cikla grāmatām un ir ierindojama industriālo noveļu ciklā.

Grāmatā mēs atkal satiekam Moist von Lipwig no „Going Postal”. Viņam kārtējo reizi tiek izteikts piedāvājums, no kura nevar atteikties, kādam ir jākļūst par bankas vadītāju. Protams, šāds notikumu pavērsiens nepatīk baņķieriem, kas jūtas aplaupīti un uzskata ka Vetinary cenšas sagrābt bankas. Tad nu nabaga Moists dara, ko var, lai noturētos uz ūdens, galu galā no banku lietām viņš neko nesaprot. Patiesībā no bankām kaut ko saprot tikai galvenais kasieris Mr.Bent, kurš prot izskaitļot procentus galvā un labi manipulēt ar cipariem. Jūs jau noteikti nojaušat, ar ko tas viss parasti beidzas, jā ar pilnīgu visu banku auditu.

Jāatzīst, ka autoram šī grāmata nav diez ko izdevusies. It kā viss jau ir – humoristiska gaisotne, spraigi notikumi, labi personāži, bet tomēr kaut kā neliekas. Man šķiet, ka galvenā problēma ir sekojoša, autors mēģina smieties par lietām, kuras nemaz nav smieklīgas. Tādēļ arī rezultāts ir tāds, kāds ir.

Galvenais uzsvars tiek likts uz sižeta līniju, kurā Moists cenšas pārliecināt Ankh-Morpork iedzīvotājus, ka zelta standarts ir tikai pieņemts nosacījums, nākotnes solījums un zeltam bankā nemaz nav jābūt. Tāda neliela ironija par mūsdienu papīrnaudas segumu.

Loģiski, ja jau stāsts ir par bankām, nenotiek nekādi asinsstindzinoši notikumi, viss izskatās pēc nedaudz izstiepta garlaicīga politisku intrigu atstāstījuma. Varbūt esmu kļuvis pārāk izlepis?

Protams ir arī daži jauni tēli, apsēstais baņķieris Cosmo, kurš visā grib līdzināties Vetinary, augstākminētais Bent, un Gloopers – bankas ekonomiskā modeļa sistēma, loģiska sistēma, kurā par tranzistoriem kalpo ūdens caurules. Netiek aizmirsta arī Adora Bell Dearheart un viņas Golemu Trasts.

Kopumā šai grāmatai ir grūti ielikt vairāk par 7 no 10 ballēm. Tas mani nedaudz apbēdināja, jo ar nepacietību gaidīju, kad beidzot no amazon man viņu atsūtīs.

„Technically it appears to be classic Bag of Holding but with n mouths, where n is the number of items in an eleven-dimensional universe, which are not currently alive, not pink, and can fit in a cubical drawer 14.14 inches on side, divided by P”

Going Postal by Terry Pratchett

Šī ir Diskzemes novele, kas ietilpst noveļu sērijā – Industriālā revolūcija.

Avantūrists, blēdis un krāpnieks Moist von Lipwig saņem mūža iespēju kļūt par Ankh-Morpork pasta vadītāju. Piedāvājumu izsaka pats pilsētas vadītājs Vetinary un no viņa piedāvājumiem nav iespējams atteikties.

Ir tāda lieta, ka Ankh-Morpork pasts nav pienācīgi darbojies gadus četrdesmit (Latvijas Pastam līdz tam vēl tālu). Ir uzkrājušies nenosūtīto vēstuļu kalni, pareizāk sakot, ar tām ir piebāzta visa pasta ēka. Viņas grib tikai vienu dienu tapt nosūtītas, neskatoties ne uz sniegu, lietu, alus pudelēm vai suņiem.

Ir attīstījušies arī citu sakaru veidi, The Grand Trunk – semaforu signālu torņu (clack tower)kompānija , kas patiesībā sevī apvieno oligopolu. Šīs kompānijas galvenais mērķis ir izmaksu samazināšana un peļņas palielināšana. Protams, ka viņi mistera Gilt Reacher personā, nevēlas konkurenci. Moist van Lipwig saprot, ka Glit ir tāds pats blēdis kā viņš tikai augstākas raudzes un cīņa par Diskzemes sakaru tirgu var sākties.

Read more

The Truth by Terry Pratchett

Rūķi esot atklājuši kā svinu pārvērst zeltā, patiesību tagad varēs uzzināt, izlasot to uz papīra lapelēm. Grāmata ir otrā no Industrializācijas cikla un tā mums stāsta par tipogrāfijas un žurnālistikas attīstību Ankh-Morpork.

Grāmatas galvenais varonis William de Worde ir pirmais žurnālists Ankh-Morpork, pirmais avīzes īpašnieks, redaktors un menedžeris. Viņa moto – „Cilvēkiem ir jāuzzina patiesība, lai kāda tā nebūtu”. Tai pat laikā pilsētas valdnieks Vetinari tiek apsūdzēts smagos noziegumos, sulaiņa nogalināšanas mēģinājumā un pilsētas kases apzagšanā. William paralēli Sardzei veic savu izmeklēšanu, kuras gaitu viņš publicē avīzē „Times”, tādējādi iegūstot daudz ienaidnieku un arī jumtu.

Izrādās, ka pilsētas aristokrāti ir nolēmuši mainīt valdību. Zombijs advokāts Slant klientu uzdevumā vēršas pie ”Jaunā Firmas”, kuri šo jautājumu nokārtos. „Jaunajā firmā” strādā divi uzņēmīgi cilvēki Mr. Pin firmas smadzenes un īsts neģēlis, Mr. Tulip firmas muskuļi, pilnīgs idiots un tik pat ģeniāls mākslas pazinējs.

Parādās arī „Times” konkurents „Inquirer”, kura būtību izsaka sekojoši virsraksti – „Elfi nolaupīja manu vīru” un „Sievietei Lankrā piedzimst kobra”.

Šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šajā sērijā esmu lasījis. Var redzēt ka Autors kā jau rakstnieks par šīm lietām ir domājis un saprot, ko raksta. Grāmata nav tikai „action” detektīvromānu stilā, kur galvenais izmeklētājs ir žurnālists. Grāmata ir arī pārdomas par cilvēku un ziņām. Kas ir ziņas? Cik ilgi ziņas ir aktuālas? Kādas ziņas labprāt lasa cilvēki (mīļas kaķēnu bildes, fantastiski apgalvojumi, otras puses aplikšana, „kritizēšana”)? Un pats galvenais, kādēļ cilvēki raksta ziņas.

Pats William de Worde uzskata, ka viņš raksta patiesībai, taču viņa padotie uzskata, ka tā ir tikai aristokrātiska hobija izpausme, jo viņi strādā, lai nopelnītu naudu Rūķu pārim, kam pieder tipogrāfija, nauda nepieciešama, lai apprecētos, sekretārei, lai uzturētu savu tēvu. Tikai pats William var atļauties domāt par Patiesību un Sabiedrības interesēm, tomēr arī viņš beigās ir spiests stāstīt ne visu Patiesību to pašu savu interešu dēļ.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, jo ir ne tikai laba grāmata ar interesantu sižetu , bet arī rada vielu pārdomām.

Citāts, kas man reāli patikās, jo raksturo labi vidējo cilvēku visā pasaulē:

„‘You think you’re writing words that’ll last for ever? It’s not like that. This newspaper stuff . . .
that’s words that last for a day. Maybe a week.’
‘And then they get thrown away,’ said William.
‘Perhaps a few hang on. In people’s heads.’
‘That’s not where the paper ends up,’ said William. ‘Quite the reverse.’
‘What did you expect? These aren’t books, they’re . . . words that come and go…”