Navigate / search

Breasts: A Natural and Unnatural History by Florence Williams

breasts a natural and unnatural

Šī grāmata amazonē nomētājās manos ieteikumos vismaz gadu. Beigās nolēmu intereses pēc izlasīt. Galu galā tiek solīts apskatīt visai nopietnu tēmu. Tā nu sanāca, ka grāmatai pieķēros tikai astoņus mēnešus pēc tās iegādes, un arī tikai tāpēc, ka nekas cits vairs nebija atlicis ko lasīt.

Varu apliecināt nosaukums pilnībā atbilst grāmatas saturam, te gan jāpiebilst – bilžu nav. Patiešām, te ir rakstīts par krūtīm un ne tikai sieviešu. Autore šajā salīdzinoši īsajā grāmatā cenšas apkopot visu, ko viņai savas izpētes rezultātā ir izdevies uzzināt. Sākot ar idejām, kādēļ krūtis vispār radušās, implantiem, zīdīšanu, mātes piena sintezēšanu un beidzot ar krūts vēža problēmu. Temats ir ļoti plašs, autore ir centusies, lai visa grāmata nepārvērstos par nenopietnu atgadījumu atstāstu, kur interesantumam ziedots saturs.

Sākumā mums tiek dots ieskats krūšu vēsturē, izrādās, zinātniekus vienmēr ir interesējis jautājums, kādēļ no zīdītājiem tieši cilvēkiem krūtis ir vislielākās. Apņēmīgi pētnieki ir noskaidrojuši pāris faktus, ja vīrietim parāda foto ar kailu sievieti, viņa skatiens visilgāk aizkavējas tieši pie krūtīm. Tas viņiem ļauj pārliecinoši apgalvot, ka krūtis ir evolūcijas rezultāts, kur galvenais faktors ir vīriešu uzmanības noturēšana. Grāmatas autors šo ideju uzskata par šovinistisku un priekšroku dod teorijai, kur bez vīriešu pievilināšanas nozīme ir arī bērna zīdīšanai un daudziem citiem faktoriem.

Lielākā grāmatas daļa tiek veltīta barošanai ar krūti. Mūsdienu ekoloģiskie apstākļi nebūt nav tie labākie, piesārņojums ir visur, un arī mātes piens nav palicis neskarts. Mūsdienu bērnelis ar mātes pienu saņem ne tikai visas augšanai nepieciešamās vielas, bet arī visu ķīmisko vielu bagāžu, kuru māte uzkrājusi savā organismā, ieskaitot kancerogēnus un dažādus ķīmiskos savienojumus, par kuru ietekmi uz cilvēku nevienam nav ne jausmas. No otras puses īstas alternatīvas mātes pienam arī nemaz nav. Lai cik dārga nebūtu ražotāju izveidotā formula, tajā nebūs ne puse no tā, kas pieejams mātes pienā.

Krūts vēzis te tiek apskatīts grūtniecības un zīdīšanas kontekstā. Viens no galvenajiem krūts vēža iemesliem ir tas, ka sievietes krūts šūnas dabū diezgan norauties. Visa tā dalīšanās pie katrām mēnešreizēm par labu nenāk, un kļūdas ar laiku akumulējas. Pēc zīdīšanas pārtraukšanas savukārt liekās šūnas tiek no organisma izvadītas ārā, un, šķiet, tas varētu būt iemesls, kādēļ sievietēm, kas zīdījušas savus bērnus, risks saslimt ar krūts vēzi ir mazāks.

Grāmata ir izklaidējoša bagāta ar faktiem, uzzināju daudz kā jauna. Grāmatai lieku 8 no 10 ballēm. Domāju, ja interesē krūtis, tad grāmatu noteikti ir vērts izlasīt.

The Emperor of All Maladies: A Biography of Cancer by Siddhartha Mukherjee

The Emperor of All Maladies

Pēc nopietnas fantasy un zinātniskās fantastikas lasīšanas fāzes nolēmu palasīt kaut ko pavisam nopietnu. Kas gan varētu būt vēl nopietnāks kā vēža biogrāfija? Tā ir slimība, kas pēc būtības katrā cilvēkā jau ir iešūta iekšā viņa gēnos un tur pēc būtības neko nevar mainīt. Iepriekšējā grāmata, kas veltīta šim tematam, man bija padomju laikā izdotā “Onkoloģija”, šķiet, kāds astoņdesmito gadu izdevums. Neteikšu, ka tā bija informatīva, par vēsturi neliels ievadiņš un tad iztirzāti dažādu audzēju populārākie viedi, diagnostika, ārstēšana un sagaidāmais dzīves ilgums pēc terapijas. No grāmatas sapratu, ka kaulu sarkoma ir ļoti slikta lieta.

Grāmatas autoram vēzis un vēža slimnieki ir ikdiena, jo tas ir viņa darbs. Un viņš nolēmis izglītot šajā jomā plašāku publiku. Grāmatas sākas ar 2500. gadu pirms mūsu ēras. Kur kādā ēģiptiešu papirusā Imhoteps apraksta kādu audzēju un konstatē, ka ārstēšana nav iespējama. Tad nu lasītājs tiek izvests cauri gadu simtiem, lai parādītu kā ir progresējusi vēža terapija. Kā no radikālas ķirurģijas pārgāja uz ķīmijterapiju, staru terapiju un tagad jau uz gēnu terapiju. Tiek apskatīti gan šo metožu atklājēji kā cilvēki, gan to pielietojums, plusi, mīnusi, pirmie izmēģinājumi, kļūdas – viss. Tam visam vēl klāt ir pieliktas cilvēku biogrāfijas, kuru ārstēšanā autors ir piedalījies, un varam uzzināt arī viņu personiskos stāstus, kas padara visu to lietu gan cilvēcīgāku, gan skumjāku.

Vienīgais mīnuss varētu būt grāmatas centrēšanās uz vēža pētniecību ASV. Rodas priekšstats, ka nekur citur nekādi atklājumi nav veikti un visas izstrādātās terapijas ir radušās ASV. Bet domāju, ka tas ir piedodami, jo autors pats nāk no ASV un varbūt labāk ir rakstīt par to, ko zini.

Vispār jau medicīnai attīstoties ir cerības vēzi iegrožot, iznīcināt kā slimību – to nav iespējams un diemžēl dažu vēžu gadījumos mēs neesam tikuši tālāk kā Imhotepa laikos, piemēram, virsnieru vēža gadījumā. Tomēr daļai ir atrastas metodes, kas var būtiski paildzināt slimnieka dzīvi, samazināt viņa ciešanas un ļaut dzīvot pilnvērtīgi. Atklājumi notiek katru dienu un nevaram pat iedomāties, kāda būs medicīna pēc piecdesmit gadiem. Grāmata ir labi sarakstīta, domāta nespeciālistam un interesanta. Iesaku izlasīt visiem 10 no 10 ballēm.

The Immortal Life of Henrietta Lacks by Rebecca Skloot

The Immortal Life of Henrietta Lacks

Šīs grāmatas popularitāti es nekādi nespēju izskaidrot. Pirmais, ieraugot šo grāmatu amazonē, es īsti nespēju saprast, par ko viņa īsti ir. Nekādu zinātnieci ar šādu vārdu es nezināju un nospriedu, ka tas ir kaut kāds nebūtisks lasāmais un noskipoju. Grāmatu iepirku tikai tādēļ, ka šogad apskatījis Karaliskās biedrības populārzinātnisko grāmatu longlistu, nolēmu iegādāties visas tajā atrodamās grāmatas. Domāts, darīts, un tā šī grāmata nonāca līdz manām mājām.

Izrādās, ka medicīnā, farmācijā un  bioķīmijā ļoti plaši tiek izmantota specifiska šūnu kultūra HeLa. Šīs šūnas ir pabijušas gan kosmosā, gan nolaidušās uz Mēness, uzspertas gaisā kopā ar atombumbu un apstrādātas ar vis neiedomājamākām ķīmiskajām vielām. Tās nenoliedzami ir devušas lielu ieguldījumu zinātnē, un kas to būtu domājis, ka viņas visas nākušas no kādas nēģeru sievietes dzemdes vēža šūnām.

Kādreiz kultivēt kādu cilvēku šūnu kultūru bija ļoti grūts un nepateicīgs process, lielākoties viņas agrāk vai vēlāk nomira. Tad nu dakteri ņēma jebkādus paraugus, kuriem tie tika klāt un centās tos kultivēt. Bet tikai HeLa kultūra bija tik robusta, ka bija gatava augt jebkādos apstākļos un dalīties nepārtraukti, ja vien ir pietiekoši barības vielu.

Grāmatas autore mums pavēsta par HeLa nozīmi zinātnē, bet galvenais uzsvars tomēr ir likts uz mēģinājumu saprast, kas par cilvēku stāv aiz šīm šūnām. Cilvēks, par kuru pasaule praktiski neko nezina, un kurš gandrīz nodots aizmirstībai, neskatoties uz viņas šūnu ieguldījumu cilvēces veselības uzlabošanā. Šis cilvēks tad arī ir Henrieta Laks. Jāatzīst, ka autores darbs nebūt nav bijis pateicīgs. Lakas ģimene bija šokā, kad uzzināja, ka Henrietas šūnas vēl joprojām ir dzīvas un ņemot vēl vērā faktu, ka šajā ģimenē maksimums ir pamatskolas izglītība, tas viņus gan sabaidīja, gan satrauca. Viņus laiku pa laikam apmeklē dažādi advokāti un viltvārži ar solījumiem iesūdzēt farmācijas uzņēmumus tiesā par to, ka tie bez atlīdzības un atļaujas izmanto viņu mātes šūnas.

Pati Laks ģimene, neteikšu, ka atstāja uz mani pozitīvu iespaidu. Var jau runāt par sociālajiem apstākļiem un nav man ne jausmas, kā tur tai Amerikā īsti afroamerikāņiem klājas. Šī ģimene cīnās ar hroniskām slimībām, dzīvo uz sociālajiem pabalstiem, bērni nodarbojas ar narkotiku tirdzniecību, laupīšanām.  Kopumā autorei bija diezgan grūti ieberzties ģimenes uzticībā, viņa paranoiski tika turēta aizdomās sadarbībā ar farmācijas kompānijām. Galu galā autorei ir izdevusies laba grāmata gan par šo ģimenīti un pašām HeLa šūnām. Var tikai apbrīnot viņas pacietību un iejūtību pret citiem cilvēkiem. Grāmatai lieku 10 no 10 ballēm. Autores mājas lapa atrodama šeit.