Par šo grāmatu pirms lasīšanas man nebija nekādu ilūziju. Bērnībā viņu pievārēju veselu vienu reizi un izlobīju galveno tās jēgu: viens nav karotājs, un autors neko nesajēdz no relativitātes teorijas. Labi, ka grāmata bija plāna, tādēļ dziļāks aizvainojums pret šo darbu neradās.

Vācijas Federatīvajā Republikā viss ir slikti, NATO ģenerāļi gatavojas karam pret komunistiem, vadībā izsitušies bijušie Hitlera pakaļskrējēji, un vienkāršā darba tauta bez sakariem slīgst nabadzībā. Doktors Vulfs, gaišs prāts, savas dienas vada tuvīnajā universitātē, kur viņam nav nekādas perspektīvas. Viņš sev pats par pārsteigumu atklāj, ka lēnām ir kļuvis par mietpilsoni. Mēģinājumā izrauties no rutīnas viņš uzsāk eksperimentu ar citplanētu signālu uztveršanu.

Izlasot kļūst skaidrs, kādēļ šis darbs vispār ir publicēts. Tam nav nekādas īpašās mākslinieciskās vērtības, nedz arī svaigas idejas. Toties ir netieši mājieni, ka salīdzinot pret kapitālismu, komunismā viss ir ļoti jauki. Kā arī, ja kādreiz vajadzēs veikt plānveida pētījumus, tad komunistiskās valstis būs vienīgās, kurās militārisms nebūs aizmiglojis acis. Grāmata vienkārši ir kapitālistiskās iekārtas kritika. Šajā iekārtā atklājumiem nav nekādas vērtības, ja tas neuzlabo raķetes, uz augšu netiksi bez aizmugures, un ja runāsi pretī vispārējai ideoloģijai, tad tev vieta atradīsies psihenē. PSRS tas, protams, tā nebija, un tur bija īsta laimības zeme.

Kad noņem nost kapitālisma kritiku, tad stāsts kļūst tikpat garlaicīgs kā galvenais varonis. Viņš izdara nudien pārsteidzošu atklājumu, bet savas iedzimtās kautrības dēļ nezina ko darīt tālāk. Priekšniekiem stāstīt negrib, jo tie nospers visu atklājēja slavu. Savukārt viņa paša līdzentuziasti nespēj turēt mēli aiz zobiem, un doctors Vulfs nonāk avīzēs kā pustraks komunistu simpatizētājs. Iejaucas militāristi, varonis psihenē un zvaigžņu raidījumi ar apklusuši. Piedevām Vulfa kungs ir visnotaļ liels fatālists un pārlieku nesatraucas par savu likteni, un ja jau viņam pašam ir vienalga, tad kādēļ lasītājam par to uztraukties.

Runājot par citplanētiešiem un viņu vēstījumu, tas ir diezgan izplūdis, un lasītājs tā arī nevar saprast, vai Vulfa interpretācija ir no pirksta izzīsta, vai arī viņš to ir dešifrējis no ziņojuma. Es personīgi sliecos uz pirmo variantu, jo autors tik ļoti centās situāciju dramatizēt, ka piemirsa vienu pavisam vienkāršu lietu. Kosmosā attālumi ir milzīgi un, lai ar vienā vietā viņš raksta, ka signāla atnākšanai nepieciešami gadu desmiti. Paša signāla ilgums nav diez ko garš, un Vulfa secinājums, ka raidīšana pārtraukta, jo nav saņemta atbilde ir diezgan smieklīgs.

Grāmatai lieku 5 no 10 ballēm, viduvējs darbs pat pēc tā laika standartiem. Autors tā ar īsti nav izlēmis, kam nodoties pilnībā – VFR režīma aprakstam vai citplanētiešiem. Beigās sanācis ne šis, ne tas. Lasīt nudien es neiesaku, ja nu vienīgais esi kaut kur iespundēts uz stundu vietā, kur nav pieejamas pat pudeļu etiķetes.