Vētras nesēji by Filipa Gregorija

Pērngad izlasīju sērijas “Tumsas Ordenis” pirmo grāmatu “Laumu bērns” un atzinu to par labu esam. Uzzinājis, ka latviski iznākusi sērijas otrā grāmata, nospriedu, ka nav jēgas stiept gumiju un tā jāizlasa tūlīt. Par grāmatu jāsaka paldies izdevniecībai Zvaigzne ABC, jo tieši pateicoties viņiem, es tiku pie grāmatas „Vētras nesēji” eksemplāra.

Pasaules gala gaidas turpinās, ir 1453. gads, Konstantinopole ir kritusi, bērni dodas Krusta karā, un pasaule ir dīvainu zīmju pilna. Tumsas ordenis ir gatavs darīt visu, lai novērstu pasaules galu, taču, lai to izdarītu viņiem ir nepieciešama informācija. Galvenokārt viņus interesē mistiski, pārdabiski un neizskaidrojami atgadījumi, bet tādu atrašanu nevar uzticēt lētticīgiem ļautiņiem. Te ir vajadzīgs racionāls cilvēks, kas aiz māņiem spēj saskatīt lietu patieso būtību. Lukam ir jānovēro pasaulē notiekošais un redzētais jāpaziņo ordeņa vadībai. Viņš neceļo viens, viņam līdzi ir devies viņa bērnības draugs Freize, ordeņa pārstāvis Pēteris un Izolde ar savu kalponi Išraku.

Lasot šo sēriju, ir jāsaprot, ka šeit nav nekāds nopietnais viduslaiku detektīvs, lai gan pati viduslaiku atmosfēra ir diezgan labi atainota. Speciāli pārbaudīju vecās kartes ar vietu nosaukumiem, mājokļu iekārtojumu aprakstus un mazgāšanās paradumus. Tā kā ar šo sadaļu, vismaz pirmajā acu uzmetienā viss ir kārtībā.

Patīk, ka autore ir iepinusi savā stāstījumā reliģiskās dogmas. Jā, tās ir nedaudz virspusīgas, bet galu galā Luka jau arī nemaz nav iesvētīts garīdznieks, un ko gan no klostera izmukusi meitene saprot no teoloģijas niansēm. Taču tas nav liedzis autorei ielikt savā stāstījumā Bībeles iedvesmotu sižetu. Te ir atsauces uz Noa, uz Jonu un vali, uz jūras pašķiršanu un maizes un zivju dalīšanu. Vienubrīd pat sāku domāt, vai tikai tas viss nav kāda viltīga līdzība, kas nes sevī dziļāku jēgu, bet šķiet, ka nē. Toties sižetam tas piešķir savdabīgu dinamiku un pastiprina piedzīvojumu garšu īstā viduslaiku stilā un izpratnē.

Lai arī autore pēcvārdā apgalvo, ka šīs grāmatas notikumi ir pārkaluši varoņus par pieaugušiem cilvēkiem, es tam tomēr negribētu piekrist. Jā, viņiem ir vērojama izaugsme. Lukam acīmredzot drīz būs jāizvēlas starp mīlestību un pienākumu, Išrakai (viduslaiku arābu feministe) būs jāatrod vieta sabiedrībā, kurā viņa ir neticīgā un formāli skaitās savas draudzenes verdzene. Izoldei, šķiet, lielākās problēmas sagādā jautājums vai ieķerties mūka kandidātā ir grēks vai nav, un ko darīt ar savu greizsirdību pret draudzeni. Pēc varoņu problēmām ir skaidrs, ka šī ir pusaudžu literatūra, kurā galvenais uzsvars likts uz pirmo mīlestību un spraigiem piedzīvojumiem, kas satuvina galvenos varoņus. Nedaudz gan uzzinām par viņu pagātni un slēptajām vēlmēm, dažreiz viņi izpauž arī pa emocijai, bet tas viss notiek tikai stresa situācijās un izskatās nedaudz samāksloti.

Komanda nokomplektēta pēc žanra standartiem, Luka – analītiskais prāts, Freize – dzīvnieku draugs, Išraka – cilvēks – noslēpums, ja vajadzēs viņai vienmēr būs problēmas atrisinājums no Platona darbu citēšanas līdz austrumu cīņas meistara cienīgiem trikiem, Pēteris – cilvēks, kas notur jauniešus grožos un Izolde – Izolde te vairāk ir kā Lukas meitene (viņš gan pats par to vēl nezina), smuka dekorācija.

Sižets – viens vienīgs piedzīvojums, kuram, šķiet, galu neredz neviens. Jo Apokalipse var atnākt un var arī neatnākt. Līdz tai vēl jānodzīvo un, kas var būt labāks kā ceļot ar grāmatas varoņiem pa viduslaiku Eiropu. Grāmata nevienā mirklī nav garlaicīga un izlasās vienā paņēmienā. Labi, kāds pie tā varbūt vainos teikumu īsumu vai valodas vienkāršību, bet man patika. Laba izklaide un atslodze no ikdienas darbiem. Vienīgais ko autore vēl īsti nav apguvusi – pārliecinoši nobeigt kādu grāmatas varoni, tā, lai lasītājam nebūtu nekādas cerības viņu redzēt atkal.

Tātad pozitīvais – spraigs sižets, interesants laikmets un gandrīz autentiska pasaule.

Negatīvais – sižeta virzības maiņai nepieciešama iejaukšanās no ārienes, varoņu stagnēšana un tīri funkcionāla izmantošana sižetā, nespēju viņiem just līdzi, jo notikumi te ir interesantāki par varoņiem.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm. Normāli sarakstīts darbs, kas, iespējams, nepiedāvā neko fenomenāli oriģinālu, bet vienkārši interesantu piedzīvojumu. Skaidra lieta, ka lasīšu arī trešo sērijas grāmatu.

Laumu bērns by Filipa Gregorija

Pēc grāmatas apraksta šķita, ka šī grāmata noteikti ietilpst manā izlasāmo kategorijā. Alternatīvie viduslaiki, iespējams pasaules gals un burvestības. Skaidra lieta, ka tā man būtu jāizlasa. Ar izdevniecības Zvaigzne ABC gādību tiku pie grāmatas un ķēros klāt lasīšanai.

Grāmatas darbība norisinās 1453. gadā. Grāmatas galvenais varonis Luks Vero klosterī nonācis jau bērna gados. Viņš nemaz neatceras citu dzīvi. Savas ziņkārības dēļ Luks tiek apsūdzēts ķecerībā un izslēgts no klostera. Tomēr sārta vietā viņam tiek uzticēts baznīcas izmeklētāja amats. Viņam ir jānoskaidro un jāizvērtē, kurš notikums vai noziegums ir sātana darbs un zīme par drīzu pasaules galu un kurš ne. Viņa pirmā lieta ir kāds sieviešu klosteris, kurā, šķiet, lielākā daļa mūķeņu sajukušas prātā.

Grāmata atbilst visiem žanra standartiem. Ir galvenais varonis Luka, kurš, kā ļaudis mēļo, esot laumu bērns. Domājams, ka ar laiku viņam izlīdīs kādas burvju spējas. Pagaidām viņam nav nekas cits kā ass prāts un spēja salikt kopā faktus. Pozitīva īpašība ir viņa spēja atrasties ārpus baznīcas dogmām, viņš analizē to, ko viņš redz nevis to, ko stāsta baznīckungu grāmatas. Lukam ir palīgs Freize, izbijis virtuves puika. Spēj saprasties ar dzīvniekiem un vairāk nodrošina komandu ar muskuļu spēku. Patiesības labad gan jāpasaka, ka viņa skats uz pasauli bieži vien nāk par labu visiem. Rakstvedis Pēteris, kurš nodrošina komunikāciju ar priekšniecību. Pie reizes arī visu novēro un ziņo, tā sakot, kontrolējošā persona.

Pozitīvi, ka autore nav padevusies melnbaltās pasaules vilinājumiem, un grāmata vismaz patlaban nav pārvērtusies par Tumsas un Gaismas spēku karalauku. Šeit tiek parādīts, ka nekas nav ļaunāks kā pārsteidzīgi izdarīti spriedumi. Cilvēkiem nepatīk risināt problēmas, viņi atrod kādu, uz kuru var parādīt ar pirkstu un tad tikt no tā vaļā. Neviens velns nespētu izgudrot tādas mocības līdzcilvēkiem, kuras cilvēki ir gatavi nodarīt viens otram. Arī grāmatā visu nelaimju cēloņi ir meklējami cilvēku sirdīs nevis pārdabiskos radījumos.

No šīs grāmatas nevajag gaidīt nekādas dziļas filozofiskās atziņas par pasaules lietu kārtību, sarežģītas intrigas, un viss būs labi. Te viss ir sarakstīts tā, lai stāsts būtu aizraujošs. No tiem stāstiem, pie kuriem tu piesēdies, lai atpūstos. Man šī atpūta sanāca labu labā. Grāmatas lapas šķīrās uz priekšu, ka prieks. Man gan ir vājība uz šādām grāmatām un sižetiem.

Varētu gribēt nedaudz detalizētāk izstrādātus galvenos varoņus, uzzināt kaut ko vairāk par viņu iekšējo pasauli. Sižetu autorei ar nenāktu izstrādāt nedaudz slīpētāku, lai atrisinājums sanāktu tāds nedaudz ticamāks. Bet iespējams, ka nākošajās grāmatās šī problēma jau būs atrisināta.

Grāmatai lieku 7 no 10 ballēm, labs lasāmais brīvam brīdim. Ja latviski iznāks vēl kāda daļa, lasīšu arī tās. Zinu, ka citi lasītāji uzskata vieglu literatūru par sava laika šķiešanu. Man jau ar iesākumā viduslaiki detektīvs atsauca atmiņā Eko “Rozes vārdu”, bet laikus sev atgādināju, ka šī ir jauniešu literatūra.

The Physician by Noah Gordon

Šo grāmatu man izlasīt iedāvināja Doronike no Burtkokiem. Varu teikt droši, ka citādi šai grāmatai diez vai būtu pieķēries. Atradu un sev par prieku konstatēju, ka citi lasītāji šo grāmatu ir atzinuši par labu esam, iepirku visu triloģiju uzreiz. Bija Ziemassvētku atlaides. Lasīšana gan tik naski nevedās un izlasīju viņu tikai pēc pusgada.

Robs Kols (Rob Cole latviskoju pats) ir vienpadsmitajā gadsimtā namdara ģimenē dzimis puika. Bērnība ir tāda paša kā citiem Londonas bērniem līdz viņam nomirst mamma un vēlāk arī tēvs. Puikam ir jākļūst pieaugušam. Mazākos brāļus un māsas paņem citas ģimenes, bet viņš jau ir par lielu, un nevienam nav vajadzīgs. Līdz viņu savāc bārddzinis. Tā sākas viņa ceļojums pa Britu salu no viena ciemata uz otru, “ārstējot” slimniekus un pārdodot brīnumlīdzekļus.

Vēsturiski romāni man vienmēr ir patikuši, un jo reālistiskāki jo labāki. Šī romāna centrālā tēma ir medicīna. Robs ļoti grib palīdzēt cilvēkiem, viņus izārstēt jeb vienkārši saprast, kas šiem kaiš. Viduslaikos Eiropā ar dakteriem bija kā bija. Populārākās ārstniecības metodes bija dēļu likšana, labākajā gadījumā kāds mācēja iešinēt lauztu kaulu. Tomēr Robs vēlas kļūt par labāko no ārstiem un dodas uz Persiju, kur pēc nostāstiem mītot pasaulē labākais dakteris Avicenna.

Autors mēģina sabalansēt Roba dzīves stāstu un pasaulē notiekošo. Varētu pat teikt, ka Robs kalpo kā instruments autora vēlmei parādīt viduslaikus Eiropā un Persijā. Stāstā ir iepītas tik daudzas nianses, ka ar laiku tu sāc ticēt, vairs nespēj atšķirt izdomāto no patiesā. Šīs grāmatas lasīšana bija patīkams process, kā sāku tā arī nespēju atrauties.

Varētu jau pārmest, ka stāstā ir pārāk daudz Dikensa ietekmes (ja ar to saprotam bārabērna laimīgu dzīves pavērsienu). To gan nobalansē fakts, ka Robs visu savā dzīvē sasniedz pats ar savu darbu un galvu. Nav jau tā, ka viss tiek pasniegts uz paplātes. Piemēram, viņa laikā uz Persiju kristietis nemaz nevarēja doties, jo to bija aizliedzis Romas pāvests. Tā nu Robam nācās tēlot ebreju. Arī šī lieta varēja novest pie nāvessoda. Pāri visam stāv Roba vēlme kļūt par labu ārstu, un šim mērķim viņš ir gatavs ziedot visu.

Interesants ir arī kontrasts starp Eiropu un Persiju. Persija šajā laikā ir zinātnes attīstības centrs, Eiropa, pārtiek no kripatām, kas palikušas pāri no Romas impērijas laikiem. Bet arī šī viduslaiku Eiropa nemaz nav tik slikta, lai tajā dzīvotu.

Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm. Labprāt izlasīšu arī triloģijas pārējos darbus. Un labi vien ir, ka grāmatas beigās autors uzrakstījis, kurus faktus viņš ir izdomājis un kuri ir patiesi. Līdz šim man bija gadījies lasīt tikai vienu līdzīgu darbu, tur galvenais varonis devas uz Indiju, lai iemācītos plastiskās ķirurģijas pamatus.

The High Crusade by Poul Anderson

Kārtējais pērnā gadsimta vidus zinātniskās fantastikas darbs. Šis stāsts gan vairāk iekļaujas kosmiskās operas žanrā, kur varoņiem visas lietas notiek, un sliktajiem tēliem ir jāturas no viņiem pa gabalu.

Ir viduslaiki. Sers Ričards gatavojas doties Krusta karā, lai atbrīvotu Svēto zemi no saracēņiem. Karaspēks sapulcēts, provīzija iesākumam jau sapakota, varētu doties, bet te uzreiz bums nolaižas citplanētiešu kosmosa kuģis un sāk šaut uz viņa karavīriem. Skaidra lieta, ka to tā nevar atstāt; citplanētieši tiek nogalināti un Kosmosa kuģis nonāk Sera Ričarda kontrolē. Tas paver negaidītas perspektīvas – jauni ieroči un plašas telpas. Krusta karā tagad var doties ņemot līdzi visu savu iedzīvi, sievas un bērnus. Tā jau ir pavisam cita karošana. Diemžēl dzīvi palikušais citplanētietis, īsts elles izdzimums, piekrāpj visus un aizved tos uz savu dzimto planētu. Skaidra lieta, ka neviena planēta nav par mazu, lai Sers Ričards tur nebūtu gatavs nest Kristus vēsti.

Grāmata sarakstīta kā hronikas veidā, kur mēs uz notikumiem raugāmies no hronista skatu punkta. Viņš visur ir piedalījies un visu redzējis, ko nav redzējis, to ekstrapolējis no grēksūdzēs saņemtās informācijas. Viens ir skaidrs, citplanētieši, lai ar cik tehnoloģiski varena nebūtu viņu impērija, nav karotāji. Arī sarunās par mieru un aliansēm viņi uzraujas uz tik vienkāršām viltībām, ka pat vācu prinči šķistu slīpēti blēži salīdzinājumā ar šiem. Citplanētiešu Impērija nemaz nav kaujas spējīga, viņa pēdējos gadu simteņus to vien ir darījusi kā apspiedusi neattīstītus mežoņus, kas nemaz nav spējuši izrādīt pretestību. Skaidra lieta, ka tagad viņi alkst revanša un ir gatavi piebiedroties Sera Ričarda Krusta karam.

Kopumā tāds ļoti jautrs gabals, rakstīts ar ironiju, varoņu ego un pašpārliecinātība liktu Rembo nobālēt un, protams, beidzas viss laimīgi. Ja vien neskatāmies no vareno citplanētiešu skatu punkta. Grāmatai lieku 9 no 10 ballēm.

At Home by Bill Bryson

Jā, patiešām, Bils Braisons atkal ir sarakstījis grāmatu, kas nav veltīta viņa ceļojumu iespaidiem. Šoreiz tā ir par vietu, kurā cilvēks pavada lielu daļu no savas dzīves – par mājām. Kā atzīstas viņš pats, tad viņam ir bijusi uzrakstīt vēsturisku apskatu, kā radušās daudzas lietas un jēdzieni, tikumi un paražas, kuras ikdienā sastopami mūsu mājās. Diemžēl informācija ir bijusi tik bagātīga, ka nācies darbu sašaurināt un iekļaut ar mājām un to saistīto lietu vēsturi tikai par pēdējiem 150 gadiem.

Par darba pamatu viņš ir paņēmis vecu māju, kurā viņš pats patlaban dzīvo un, vedot cauri visām mājas istabām un telpām, mēģina pastāstīt, kā halle no galvenās telpas mājā ir kļuvusi par vienkāršu priekšnamu, kādēļ Drawing room nav nekāda sakara ar zīmēšanu un kāpēc Study lielākoties bija liels pieliekamais. Stāstot par bērnistabu mums tiek vēstīts par bērnu dzīvi viduslaikos, stāstot par virtuvi mēs uzzinām par ēšanas paradumiem, guļamistabā mums stāsta par gulēšanas paradumiem, seksu, blaktīm un matraču materiāliem. Grāmata sarakstīta standarta Braisona stilā, interesanti un aizraujoši, sākot lasīt, nav iespējams novērsties.

Te gan ir jāatzīmē, ka ne vienmēr saistība ar apskatāmo telpu un stāstu ir tieša. Reizēm man šķiet – pat nekāda. Piemērām, nodaļā, kas veltīta pagrabam mēs uzzinām vairāk par kanālu būvi ASV nevis par pagrabu izcelšanos. Vai nodaļā, kas veltīta guļamistabai, mēs diezgan daudz laika pavadām lasot par apbedīšanas paradumiem deviņpadsmitā gadsimta Anglijā. Bēniņi vispār bija veltīti Darvina teorijām un K.Marksa idejām. Tomēr visām šīm novirzēm no tēmas ir viens pluss, viņas ir tik interesantas, ka grāmata no tā sliktāka nepaliek.

Interesanti arī, ka daļu no grāmatām, uz kurām balstīta šī grāmata es jau esmu lasījis un pat rakstījis apskatus savā blogā. Tādēļ varu droši apgalvot, ka daļa no iegūtās informācijas man nebija jauna, drīzāk gan informācijas atkārtošana. Tomēr cilvēkam, kuram nav laika lasīt grāmatu par katru tēmu atsevišķi, šī grāmata varētu kalpot kā labs kopsavilkums un ietaupīt laiku, kas būtu nepieciešamas kādu pārdesmit grāmatu izlasīšanai.

Grāmatai viennozīmīgi piešķiru 10 no 10 ballēm. Iesaku izlasīt visiem, kurus interesē jautājumi, kādēļ dakšiņai ir četri zari nevis divi, kāpēc frančus savulaik sauca par „skurstenī mīzējiem”, un kādēļ lielākā daļa no baznīcu pamatiem ir tik dziļi iegrimuši zemē. Cerams, ka šo grāmatu arī iztulkos latviešu valodā.

The Sad Tale of the Brothers Grossbart by Jesse Bullington

Grāmatā mums tiek vēstīts par bēdīgo brāļu Grosbartu stāstu. Izlasot grāmatu gan īsti nevarēs saprast, kam bija vairāk bēdu, brāļiem Grosbartiem vai pasaulei, kurai jāpiecieš brāļus jāpiecieš. Tātad brāļi Hēgelis un Manfrīds ir divdesmit piecus gadus veci jaunekļi. Viņus ir uzaudzinājis tēvocis un apmācījis arī Grosbartu ģimenes arodā, proti kapu aplaupīšanā. Savā dzīvē viņi jau ir apceļojuši visu Eiropu, izaudzējuši bārdas, lai attaisnotu savu uzvārdu. Neviens dēmons vai ragana nestāv ne tuvu brāļiem Grosbartiem, viņiem nav ko nožēlot, jo viņi ir tikai ierocis Marijas gribas piepildīšanai zemes virsū. Brāļu mērķis ir sasniegt Ēģipti (paši to sauc par Giptlandi) un veikt visu laiku lielāko kapu izlaupīšanu. Ģimenē valda uzskats, ka tieši uz turieni ir devies viņu vecaistēvs.

Teikšu uzreiz, cilvēkiem ar knapiem nerviem grāmatu labāk nelasīt. Cilvēki tiek slaktēti pa labi un pa kreisi, sastopams gan ekto gan ekso kanibālisms, viduslaiki tiek attēloti visdrūmākajos toņos. Katrā mežā ir pa dēmonam, naktīs apkārt klīst mēra dēmoni vai vienkārši dēmoni, katrā nomaļā miteklī mīt pa raganai un jūrās vēl sastopamas nāras. Tomēr visbīstamākie no visiem ir paši cilvēki, kas par drēbju kārtu nogalinās vientuļu ceļinieku un bagātākam vīram, iespējams, uzbruks viss ciems. Tad nu šādā pasaulē brāļi dodas uz aizjūras zemēm. Ceļojums sākas ar ideju iegūt pārtiku un zirgu, problēma atrisinās vienkārši. Brāļiem ir kaimiņš Heinrihs, kas viņus bērnībā iekaustījis ar lāpstu. Tad nu vīri par rāceņu maisu un zirgu noslepkavo visu zemnieka ģimeni.

Manā skatījumā grāmata ir par diviem totāliem atsaldeņiem (krievu Brat filma nestāv ne klāt), kuru prātus nomākusi ideja par savu izredzētību un bezgrēcību. Viņi nogalinās katru, kas stāsies viņiem ceļā vai apšaubīs viņu ticību. Daļa grāmatas tiek veltīta teoloģiskām diskusijām jeb kāpēc Marija ir pārāka par pašu Dievu. Nekādas dziļās tēzes gan tur neatradīsim, jo spriedumi ir vien pašu brāļu apgalvojumi, kurus labāk neapstrīdēt. Brāļu dzīves uztver vislabāk raksturo šis citāts:

„Why me, why them, why, why, why? Cause you’s a cunt, that’s why. Cause Her Will is inscrutable, and what’s more, none a our fucking trade. We truck in the flesh, and doing as She commands, showing mercy and acceptin fate for just that stead a raisin them questions what would get you burnt quick you wasn’t wearin robes. Gotta believe in a world without answers, a fate without explanation or apology, or you’s the cunniest a the cunts and you’s gonna get your precious answer in the fires below!”

Grāmatu es ierindotu tādā kā viduslaiku bojevika kategorijā. Uz dziļu viduslaiku atainojumu šī grāmata nevarētu pretendēt, bet tas arī sižetam nav īpaši vajadzīgs. Lielākais grāmatas saturs tiek veltīts kaujas situāciju aprakstam, kur kurš stāv, kas kam sit un ko cirvis vai zobens nocērt. Tas lasīšanu nedaudz padarīja vientuļu. Grāmatai praktiski ir tikai viena sižeta līnija brāļi Grosbarti, otra Tā veltīta Heinriha atriebes meklējumiem ir fragmentāra un tāda neattīstīta.

Grāmatu nopirku, kad izlasīju anotāciju, un, saņēmis pa pastu, tūdaļ ķēros pie lasīšanas. Lai arī vēstījums ir drūms un asiņains, grāmata tomēr aizrauj. Dodu 9 no 10 ballēm, domāju, ka pēc pāris gadiem atradīšu laiku, lai šo daiļdarbu izlasītu vēlreiz.

Autora mājas lapa.

Un ja vēlaties uzzināt nedaudz savādāku skatījumu uz šo grāmatu, iesaku apmeklēt šo blogu.

Bodolīno by Umberto Eko

Nav jau tā, ka šo grāmatu lasu pirmo reizi. Bija apnikušas visas fantastikas un populārzinātniskās grāmatas, tādēļ nolēmu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām un izcēlu no grāmatu plaukta „Bodolīno”. Negatavojos te slavināt autoru kā izcilu semiotiķi, filozofu un rakstnieku, pasaulē šādus slavinājumus var atrast atliku likām.

Grāmatas galvenais varonis Bodolīno ir talantīgs melis, viņš melo tik pārliecinoši, ka viņa meliem ar laiku tic gan pats klausītājs, gan stāstītājs un beigās arī lasītājs. Bodolīno grāmatā savu dzīvesstāstu vēsta Nikētam (reāla persona – Bizantiešu hronists), jo hronika, kurā Bodolīno ir aprakstījis savu dzīvi, ir pazaudēta. Stāstījums norit uz Konstantinopoles izlaupīšanas fona (šo notikumu apraksts mūsdienās, lielākoties balstās uz Nikētas hronikām un tādēļ pat zinātājam palīdz noticēt Bodolīno „eksistencei”).

Kā jau visas Eko grāmatas, arī šī satur piedzīvojumu daļu, kas ir saprotama katram lasītājam. Filozofijas daļu, kas, iespējams, palīdz mums atklāt viduslaiku cilvēka domāšanas veidu. Vēsturisko daļu, kas palīdz ilustrēt tā laika sadzīvi, reliģiju un politiku. Autora daļu, domāju, ka arī tāda tur eksistē un noteikti ir pilna ar dažādām speciāli ielaistām neprecizitātēm vai smalkām niansēm, kas īstam filozofam liek smieklos vārtīties pa zemi (par šo daļu neesmu pārliecināts, jo neesmu filozofs, bet man ir aizdomas –tāda tur ir).

Piedzīvojumu daļa mums stāsta kā Bodolīno no parasta Itālijas zemnieka dēla kļūst par Romas imperatora Barbarossas uzticības personu un audžudēlu. Mēs tiekam ierauti diezgan nopietnā ceļojumā, kas mūs grasās aizvest uz paša Priestera Jāņa zemi. Viduslaiku pasaulē savulaik klejoja mīts par īstenu kristiešu valsti, kas atrodama aiz Indijas, kurā valda kristīgs valdnieks (nedaudz gan ieslīdzis ķecerībā). Protams, lai tur nokļūtu Bodolīno un viņa biedriem ir jāšķērso daudzas fantastiskas zemes. Abhāzija (tumsas valstība), zeme, kur valda necaurredzama tumsa. Tuksneši, kurus apdzīvo mantikoras. Agrīnās nūdistu biedrības utt. Tas nav ceļojums reālajā pasaulē, tas ir ceļojums pasaulē, kura atradās viduslaika cilvēka prātā (pasaule pilna ar kamelopardiem, vienkājiem, plandaušiem, milžiem, einuhiem un citiem brīnumiem).

Filozofijas daļa mums dod ieskatu tajā, kas nodarbināja viduslaiku cilvēku prātus. Kāda ir zemes forma? (grāmatas varoņi nonāk pie slēdziena, ka zemei tomēr ir tabernakula forma).Spriedumi par to, ka, ja cilvēks spēj kaut kādu lietu vai vietu izdomāt, tad tā noteikti eksistē. Diskusijas par tukšumu un, protams, par nedalāmā Dieva Trīssavienīgo dabu.

Vēsturiskā daļa mums stāsta par krusta kariem, Romas imperatora cīņu ar Itālijas pilsētām (tur gan, man šķiet, vietām ir nobrukusi hronoloģija, bet tas jau tādam melim kā Bodolīno piedienētu). Interesantākais man likās visai smalks svēto relikviju biznesa apraksts. Kādreiz viltus relikviju izgatavošana bija vesela industrija, tajā iesaistās arī Bodolīno, radot leģendu par svēto Grālu, izveidojot trīs gudro pīšļus, Turīnas līķautu, un palaižot pasaulē veselas sešas Jāņa Kristītāja galvas. Tiek diezgan nopietni aprakstīta tā laika politiskā gaisotne (vismaz man šķita, ka tā varbūt arī varētu būt), ķildas starp Pāvestu un Imperatoru.

Kopumā diezgan jautra un pamācoša grāmata. Vienīgais mīnuss, grāmata ap savu vidusdaļu zaudē mērķtiecīgumu. Arī Bodolīno līdzņemto 11 ceļabiedru personības, lai simbolizēti austrumu gudros, kļūst arvien blāvākas. Pēc autora vārdiem šī grāmata nav apoloģija meliem, bet gan apoloģija Utopijai, cilvēka iztēlei, kas nodrošina progresu un pasaules izzināšanu. Mans vērtējums 10 no 10 ballēm.

Salīdzināju arī latviešu un angļu tulkojumus, lai cik tas dīvaini neizklausītos, latviešu man šķita labāks valodas ziņā. Tajā joprojām saglabājusies Eko zemnieku valoda, kas šai grāmatā ir būtiska. Noteikti, ka itāliski viņu lasīt būtu vēl labāk, bet diemžēl šo valodu es nemāku.

At Day’s Close: Night in Times Past by A. Roger Ekirch

Šī grāmata ir autora mēģinājums pastāstīt lasītājam par to, kas notika naktīs Eiropā no sešpadsmitā līdz septiņpadsmitajam gadsimtam.

Pirms šīs grāmatas izlasīšanas ar šādu tēmu man bija nācies saskarties visai nedaudz. Lielākoties priekšstats par eiropiešu dzīvi naktī bija veidojies no dažādas daiļliteratūras. Tādējādi mans priekšstats bija sekojošs: noriet saule, lielākā daļa cilvēku noskaita vakara lūgšanu, lien gultā, ja ir vēlme uztaisa kādu bērnu un mostas līdz ar saules lēktu. Daļa cilvēku pa naktīm zog un laupa, prostitūtas piepelnās. Protams, sapratu, ka šāds uzskats ir visnotaļ sekls un tādēļ nolēmu savas zināšanas šajā jomā padziļināt.

Grāmatu autors ir sarakstījis balstoties uz dažādiem tā laika avotiem, autobiogrāfijām, avīzēm, cilvēku dienasgrāmatām. Arī stāstījumu diez vai ir iespējams nosaukt par ļoti aizraujošu. Standarta pasniegšanas metode, tiek pasniegts fakts, fakta pierādīšanai tiek izmantots citāts no kādas personas dienasgrāmatas, piemests vēl kāds avots un gatavs. Trūkst nedaudz paša autora iesaistīšanās, viņu praktiski nejūt, ir tikai faktu gūzma. Jāatzīst, ka fakti tomēr ir sasistematizēti pa tēmām un strukturēti.

Daži no šīs grāmatas faktiem. Neviens nēģeru geto Amerikā noziedzības līmenī nestāv līdzās tā laika Parīzei, Londonai vai Amsterdamai. Cilvēka dzīvība naktī tajā laikā bija nevērtīga, tevi varēja nogalēt par jebko. Labi arī mūsdienās tas notiek, tomēr mums no upes katru nakti neizzvejo desmit līķus.

Ugunsgrēki tā laika pārapdzīvotībā bija reāla nelaime visai pilsētai vai ciemam. Ja sāka degt viena māja, tad neviens nezināja, kur uguns apstāsies. Protams, bija arī ļaudis, kas dedzināja ļaunprātīgi, tos parasti pēc tam, ja atrada, dedzināja dzīvus. Bija ļaudis, kas mīlēja izlaupīt degošas mājas.

Vakarā pirms gulētiešanas bija jāapsver jautājumi, cik daudz sveces es varu atļauties iztērēt, ķerot gultā blusas, blaktis un utis. Tajos laikos sveces bija dārgs prieks, sevišķi bišu vaska. Arī gultā lielākoties gulēja visa ģimene kopā, un, ja kāds bija atnācis ciemos, tad arī tas.

Ja tu vakarā aizdzēries krogā, tad tava varbūtība pālī atnākt mājās veselam bija diezgan maza. Pilsētā parasti šādus vīrus aplaupīja, laukos tev bija jāzina no galvas viss ceļš uz mājām, lai nenoslīktu kādā grāvī vai nesalauztu bedrē kājas. Ir ideja, ka spēle paslēpes un ķērājos ir agrākos laikos bērniem iemācījušas pazīt savu apkārtni jebkurā laikā.

Miega īpatnības – mūsdienās cilvēks vakarā noliekas kā baļķis un guļ līdz rītam. Tad miega struktūra bija interesantāka, tā vismaz var spriest pēc dienasgrāmatām un folkloras. Cilvēki gāja gulēt ap deviņiem vakarā aizmiga, ap divpadsmitiem viņi pamodās un kādu stundu rosījās, tad atkal likās gulēt un gulēja līdz rītam. Arī mūsdienu cilvēkam, ja novieto apstākļos bez mākslīgā apgaismojuma, miega struktūra kļūstot tāda pati.

Fascinējoši likās apraksti par iešanu uz tualeti naktī. Tādām lietām protams bija domāts naktspods, ja tāds nebija vai bija slinkums meklēt, tad nokārtošanās nākamā vieta bija kamīns, cita opcija bija atvērt logu. Kāds holandietis savām mazajām vajadzībām izmantojis savas koka tupeles, tā vismaz viņš raksta savā dienasgrāmatās.

Ieguvu daudzus citus interesantus faktus par maskuballēm, nakts briesmoņiem, kā pareizi aizbarikādēt durvis pret zagļiem, kā reaģēt uzbrukuma gadījumiem, nakts sardzi, augstmaņu izpriecām, mākslīgā apgaismojuma veidiem, ubagu dzīvi utt.

Šo grāmatu ieteiktu lasīt tikai tiem, kurus šis temats interesē. Citādi samērā sausais pasniegšanas stils var atsist visu lasītvēlmi. Citāts seko citātam, pēc teksta seko atsauces uz izmantoto materiālu 70 lapaspušu garumā. Pats es grāmatai lieku 8 no 10 ballēm, tieši par šo fundamentālo izpētes darbu.

Spice: The History of a Temptation by Jack Turner

Kā jau var noprast pēc nosaukuma, runa ir par garšvielām. Garšvielas tiek apskatītas trīs galvenos viduslaiku vēstures aspektos – pielietojums virtuvē, tautas medicīnā un dievu pielūgsmē.

Virtuves sadaļā daudz uzzināju par viduslaiku ēšanas paradumiem. Valda stereotips, ka viduslaikos ēdieniem daudz likuši klāt garšvielas, lai noslēptu sabojātas gaļas vai zivju garšu. Patiesībā viss ir vienkāršāk, tā laika galvenā konservācijas metode bija sālīšana un mēs jau paši labi zinām pēc kā garšo sālīta gaļa.

Izrādās ka vīnam un alum garšvielas gan lika klāt, lai uzlabotu to garšu. Šie produkti parasti sāka bojāties jau trešajā dienā pēc izgatavošanas un reizēm bija tik pretīgi, ka pat vietējie nabagi, kuriem tas žēlsirdīgi tika izdalīts, nespēja to iedzert.
Read more

Navigate / search

… zivis kraulā nepeld …