Navigate / search

Night Watch by Terry Pratchett

Night Watch (Discworld) by Terry Pratchett

Kārtējā vēl nelasītā Diskzemes grāmata, kas nu jau ir izlasīta. Diemžēl nelasītās kļūst arvien mazāk. Šī grāmata ir veltīta pilsētas sardzes ciklam.

Pilsētas sardzes komandors Vimes , vajājot psihopātu vārdā Cancer, nonāk 30 gadus pagātnē. Šeit Ankh Morpork vēl nav tāda, kādu to pazīstam mēs, Vetinari vēl nevalda un pilsētā kārtība ir nosacīts jēdziens. Šis ir arī laiks, kad Vimes pagātnē bija tikko iestājies Pilsētas sardzē. Šis bija arī viens no Ankh-Morpork barikāžu laikiem. Komandoram Vimes ir jāizvēlas vai atstāt notikumus nemainīgus vai tomēr iejaukties.

Acīmredzot ik katram rakstniekam pienāk brīdis, kad viņš nolemj izmantot laika mašīnas konceptu, tādā vai citādā veidā. Šajā gadījumā galvenie laika pārvaldītāji Vēstures mūki ir atbildīgi par šo notikumu. Šis ceļojums laikā tiek veikts, lai iepazīstinātu lasītājus ar dzīvi Ankh-Morpork tad tā, lai viņš spētu salīdzināt to ar tagad.

Daļa sižeta tiek veltīta arī Pilsētas sardzes, no iepriekšējām grāmatām pazīstamo personāžu, izveidošanās. Vis spilgtāk man atmiņā iespiedās aina, kurā Nobby Nobbs, tad vēl mazs ielas klaidonītis, filozofē par karavīra iespējām nodarboties ar marodierismu. Jau tad viņam varēja uzticēt dzīvību, bet ne dolāru. Seržants Colon gan izskatās nav mainījies nemaz. Protams, visvairāk ir mainījies pats Vimes. Izrādās tai laikā pilsētā uzdarbojusies slepenpolicija saukts „Unmentionables”, tad vietējais KGB variants.

Nedaudz tiek ironizēts par revolūcijām un valdīšanas gāšanām un, protams, tam sekojošo amnestiju visiem. Par to, kas patiesībā ir nemiera cēlāji, politiskām provokācijām, karogiem un himnām.

Kopumā šī man liekas viena no spēcīgākajām Pilsētas sardzes cikla grāmatām, personāži visi ir pazīstami un autoram iespējams tieši tādēļ bija jāatgriežas atpakaļ pagātnē, lai ļautu mums viņus iepazīt no nedaudz cita skata punkta. Grāmatai lieku stabilas 10 no 10 ballēm.

‘Don’t see why not, the enemy reaches all the way to the ground,’ said Nobby. ‘Anyway, people’re lyin’ down when you get their boots off. Ol’ Sconner, he says the money’s in teeth and earrings but I say every man’s bound to have a pair of boots, right? Whereas there’s a lot of bad teeth around these days and the falseteeth makers always demand a decent set-‘

‘Do you mean to tell me that you want to join the army just to loot the battlefields?’ said the major, completely shocked. ‘A little… lad like you?’

‘Once when ol’ Sconner was sober for two days together he made me a little set of soldiers,’ said Nobby. ‘An’ they had these little boots that you could-‘

‘Shut up,’ said the major.

‘take off, and tiny tiny little wooden teeth that you could-‘

‘Will you shut up!’ said the major. ‘Have you no interest in honour? Glory? Love of city?’

‘Dunno. Can you get much for ’em?’ said Nobby.

Monstrous Regiment by Terry Pratchett

Šī ir kārtējā Diskzemes novele, kas ietilpst noveļu sērijā – Industriālā revolūcija.

Uz Diskzemes eksistē vieta, kurā atrodas daudzas mazas valstiņas. Visiem ir vienalga, kas tur notiek, ja vien viņas savā starpā karojot neiznīcinātu clack torņus, pārtraucot informācijas plūsmu no vienas kontinenta malas uz otru. Ir sācies ikgadējais karš starp Borogravia un Zlobenia valstiņām un Ankh-Morpork ir nolēmusi iejaukties.

Borogravia ir kara nomocīta; visa jaunatne dien armijā un karo. Polly nolemj atrast savu brāli Paulu, kurš arī iesaukts armijā un pazudis bez vēsts. Lai to paveiktu, viņa nogriež matus, iemācās staigāt kā vīrieši, treniņa nolūkos skujas ar neasu bārdasnazi, mācās regulāri urbināt degunu, nolaist gāzes. Viņai piemīt arī loģiska domāšana, skaidra situācijas apzināšanās un vēlme doties pieteikties kā brīvprātīgajam. Valstij ir vajadzīgi karotāji – patrioti, kas ir ar mieru krist kaujā par savu Hercogieni un dienests var sākties.

Polly un pārējie jaunie rekrūši nonāk pašā notikumu epicentrā. Viņi nejauši sakauj Zlobenijas grāfa kavalēriju un pēkšņi viņus visi grib notvert. Ankh-Morpork nav ieinteresēta stipras valsts izveidei šajā apgabalā un tā cenšas saglabāt abas valstis tādas kādas tās ir.

Šī grāmata ir mēģinājums rakstīt par feminismu un sieviešu tiesībām vīriešu sabiedrībā. Kontrasta dramatizēšanai autors ir izvēlējies armiju, kas tradicionāli ir bijusi vīriešu prerogatīva. Grāmatā tiek ieviesti jauni tēli, kas līdz šim nebija sastopami Diskzemes grāmatās, grāmatas galvenā varone Polly un seržants Jackrum. Nedaudz tiek pieminēts arī Ankh-Morpork sardzes priekšnieks Vimes (kā sūtnis Zlobenia), tomēr viņa darbība ir epizodiska un izskatās ieviesta, lai grāmata nezaudētu kopskaņu ar citām novelēm.

Prieks, ka William de Worde tēls no iepriekšējās grāmatas tiek turpināts, avīžniekiem tagad Diskzemē piemīt spēks. Atgriežoties pie feminisma tēmas, centrālā lieta ir: sievietes var visu to pašu ko vīrieši un iespējams pat labāk. Kā sieviešu tiesību galvenais ierobežotājs šeit tiek ievesti nevis tautas aizspriedumi, bet gan dzīvā dieva Nuggan Aizliegumi. Protams nevar aizmirst arī leitnantu Blouse, kas attēlots kā neko nesaprotoša tipiska oficiera tēls.

Grāmatu var lasīt arī nelasot no Diskzemes neko citu iepriekš. Neteikšu, ka būtu lielā sajūsmā par šo darbu, labs nenoliedzami, bet ne izcils. Visu laiku nedaudz atgādināja Šveiku, kur galvenais varonis ir sieviete. Neliels mīnuss likās arī sižeta paredzamība, bet nu labi, tā ir autora nodeva žanram kā tādam un tur neko ģeniāli jaunu vairs neizdomāsi. Kopumā grāmatai dodu 8 no 10 ballēm.

Citāts

„‘Their religion’s gone bad on them. Have you seen the latest Abominations? They Abominate the smell of beets and people with red hair. In rather shaky writing, sir. And root vegetables are a staple here. Three years ago it was Abominable to grow root crops on ground which had grown grain or peas.’”

Bilde no Amazon.com

The Truth by Terry Pratchett

Rūķi esot atklājuši kā svinu pārvērst zeltā, patiesību tagad varēs uzzināt, izlasot to uz papīra lapelēm. Grāmata ir otrā no Industrializācijas cikla un tā mums stāsta par tipogrāfijas un žurnālistikas attīstību Ankh-Morpork.

Grāmatas galvenais varonis William de Worde ir pirmais žurnālists Ankh-Morpork, pirmais avīzes īpašnieks, redaktors un menedžeris. Viņa moto – „Cilvēkiem ir jāuzzina patiesība, lai kāda tā nebūtu”. Tai pat laikā pilsētas valdnieks Vetinari tiek apsūdzēts smagos noziegumos, sulaiņa nogalināšanas mēģinājumā un pilsētas kases apzagšanā. William paralēli Sardzei veic savu izmeklēšanu, kuras gaitu viņš publicē avīzē „Times”, tādējādi iegūstot daudz ienaidnieku un arī jumtu.

Izrādās, ka pilsētas aristokrāti ir nolēmuši mainīt valdību. Zombijs advokāts Slant klientu uzdevumā vēršas pie ”Jaunā Firmas”, kuri šo jautājumu nokārtos. „Jaunajā firmā” strādā divi uzņēmīgi cilvēki Mr. Pin firmas smadzenes un īsts neģēlis, Mr. Tulip firmas muskuļi, pilnīgs idiots un tik pat ģeniāls mākslas pazinējs.

Parādās arī „Times” konkurents „Inquirer”, kura būtību izsaka sekojoši virsraksti – „Elfi nolaupīja manu vīru” un „Sievietei Lankrā piedzimst kobra”.

Šī ir viena no labākajām grāmatām, ko šajā sērijā esmu lasījis. Var redzēt ka Autors kā jau rakstnieks par šīm lietām ir domājis un saprot, ko raksta. Grāmata nav tikai „action” detektīvromānu stilā, kur galvenais izmeklētājs ir žurnālists. Grāmata ir arī pārdomas par cilvēku un ziņām. Kas ir ziņas? Cik ilgi ziņas ir aktuālas? Kādas ziņas labprāt lasa cilvēki (mīļas kaķēnu bildes, fantastiski apgalvojumi, otras puses aplikšana, „kritizēšana”)? Un pats galvenais, kādēļ cilvēki raksta ziņas.

Pats William de Worde uzskata, ka viņš raksta patiesībai, taču viņa padotie uzskata, ka tā ir tikai aristokrātiska hobija izpausme, jo viņi strādā, lai nopelnītu naudu Rūķu pārim, kam pieder tipogrāfija, nauda nepieciešama, lai apprecētos, sekretārei, lai uzturētu savu tēvu. Tikai pats William var atļauties domāt par Patiesību un Sabiedrības interesēm, tomēr arī viņš beigās ir spiests stāstīt ne visu Patiesību to pašu savu interešu dēļ.

Grāmatai dodu 10 no 10 ballēm, jo ir ne tikai laba grāmata ar interesantu sižetu , bet arī rada vielu pārdomām.

Citāts, kas man reāli patikās, jo raksturo labi vidējo cilvēku visā pasaulē:

„‘You think you’re writing words that’ll last for ever? It’s not like that. This newspaper stuff . . .
that’s words that last for a day. Maybe a week.’
‘And then they get thrown away,’ said William.
‘Perhaps a few hang on. In people’s heads.’
‘That’s not where the paper ends up,’ said William. ‘Quite the reverse.’
‘What did you expect? These aren’t books, they’re . . . words that come and go…”